Sazvērestību teoriju piekritēji var paust visai pamatotas aizdomas, ka Krievija varētu būt uzbrukusi Ukrainai pēc ASV, Eiropas Savienības un Ķīnas kopīga pasūtījuma, lai uz karu norakstāmā cenu celšanās visā pasaulē absorbētu pēdējos gados nodrukātos dolāru, eiro un juaņu triljonus.
Uzskatāms piemērs labuma guvējiem no Krievijas uzbrukuma Ukrainai ir Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. Pagājuši nepilni seši mēneši, kopš Neatkarīgā 2021. gada 5. oktobra aprakstīja viņa rīkotu pasākumu zem virsraksta “Mārtiņš Kazāks sola, ka ekonomika augs daudz ātrāk par cenām”: ““Inflācija mazliet lielāka, bet runa ir par procenta desmitdaļām,” reizes desmit atkārtoja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, demonstrējot savu lojalitāti Latvijas valdībai un Eiropas Centrālās bankas vadībai.” Īstenībā cenu pieaugums ir nevis procenta desmitdaļas, bet procentu desmiti, taču karš atbrīvojis arī šo cilvēku no atbildības par viņa iepriekšējiem vārdiem. Tagad viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem un publikas izsmiekla var skaidrot citiem un pats sev, ka “jo ilgāk karš, jo plašākas sankcijas. Līdz ar to īstermiņā krietni augstākas energoresursu cenas. Pašreizējā brīdī ļoti konkrētus ciparus inflācijai iezīmēt nav iespējams. Padsmit procentos diemžēl mēs ieslīdēsim,” tiek citēti viņa vārdi kādā TV raidījumā 14. martā.
Taisnība, ka Ukrainā notiek karš un ka ASV vadīta valstu koalīcija organizē saimniecisko blokādi pret Krieviju, kas ietekmē arī Latviju kā Krievijas kaimiņvalsti. Tomēr M. Kazāka tagad atzītā inflācija nav šī kara sekas. Tagad viņš tikai legalizē tādus inflācijas procentus, kādi bija zināmi vai viegli paredzami jau pagājuša gada rudenī. Nupat minētajā 5. oktobra publikācijā Neatkarīgā iekļāva tobrīd aktuālās ziņas, ka maizes cenas tuvākajā laikā var pakāpties pat par trešdaļu un ka tupeņu cenas jau ir dubultojušās. Tika gaidīta atkritumu apglabāšanas tarifu dubultošanās Rīgā un Pierīgā no 1. janvāra, bija zināms siltumenerģijas tarifu pieaugums Rīgā no 1. septembra par 26,6% un no 1. novembra vēl par 16%. Kopš tā laika tarifs celts vēl divos piegājienos 1. martā un 11. martā. Tikai pirmajā brīdī šķiet, ka šo pieaugumu jau kļuvis iespējams norakstīt uz karu. Tomēr tā ir tikai šķietamība, ko atmasko datumi, kuros publiskoti lēmumi par tarifu celšanu. Proti, Rīgas siltumapgādes uzņēmuma lūgumu celt tarifu par kopā 11% Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija saņēmusi 8. februārī un apmierinājusi 25. februārī, kad Krievijas uzbrukums ilga tikai pāris dienas un par to vēl nebija ne mazākās skaidrības ne militārā, ne saimniecisko sankciju nozīmē. Starp līdzīgām ziņām no visas Latvijas izceļas siltumenerģijas tarifa pieaugums Daugavpilī par 64,4%, taču arī šī ziņa datēta ar 1. februāri, ko ar karu nevar saistīt tādā veidā, kā to gribētu pasniegt Latvijas valsts amatpersonas u.c. propagandisti.
Īstenībā saistība starp inflāciju un karu ir tāda, ka ar karu kā cēloni var legalizēt cenu celšanās visā pasaulē, lai absorbētu pēdējos gados nodrukātos dolāru, eiro un juaņu triljonus. Savukārt šie triljoni tika un joprojām tiek drukāti, lai vismaz uz laiku noslēptu to, ka lielākā daļa valstu, uzņēmumu un mājsaimniecību spēj apmaksāt savu parādu procentus un nolīgtajos brīžos atdot pamatsummas tikai ar tādu nosacījumu, ka tās saņem nākamos un aizvien lielākus aizdevumus. Tādējādi aizdevumu kopsummu nekādi nav iespējams sastiķēt no parādnieku atdotās naudas. Aizdevumu summai jāaug ātrāk par atdoto parādu summu, kas nozīmē, ka jānodrukā aizvien vairāk naudas.
Parādnieku faktiskās maksātnespējas slēpšana ietver arī inflācijas slēpšanu, jo inflācija padara neatmaksājamo parādu summu aizvien lielāku. To var apliecināt ar pavisam parastu piemēru mājsaimniecību līmenī, ka cilvēki taču pārtrauks maksāt bankai, ja viņiem visa nauda jāiztērē tam, lai nopirktu maizi, t.i., segtu visnepieciešamākos izdevumus par pārtiku, apģērbu, mājokli, pārvietošanos, medicīnu.
No jauna drukātās naudas laišana apgrozībā dod tikai laimes mirkli, kad cilvēki (arī uzņēmumi, arī valstis) saskata ienākumu pieaugumu, bet vēl nesaskata - daudzos gadījumos nemaz negrib saskatīt, kā tuvojas tāds izdevumu pieaugums, kas atņems viņiem gan jauno ieņēmumu pieaugumu, gan uzkrājumus.
Latvijā lietoto eiro virsnormas drukāšana sākās 2015. gada pavasarī un tās sagādātā labsajūta nespēja turpināties ilgāk par 2019. gadu. Tas sakrita ar brīdi, ka pasaulē sāka izplatīties Covid-19.
Te netiek teikts nekas par šāda vīrusa rašanos laboratorijā vai dabā. Runa ir par vīrusa apkarošanas kampaņu ar tādiem pasākumiem, kādi īstenībā ietekmēja cilvēku dzīvi, bet nekādi neietekmēja vīrusa izplatīšanos.
Tagad jau visi gatavi atzīt, ka cimdu, zeķu zābaku u.tml. veikalu plauktu aptīšana ar brīdinājuma lentām nekādi neietekmēja vīrusu, bet toties ļoti ietekmēja cilvēkus, kuriem tika aizliegts pirkt viņiem vajadzīgās lietas neatkarīgi no tā, ka nauda taču viņiem bija. Eiro un tieši tāpat citas pamanāmākās pasaules valūtas tādā veidā zaudēja savu pirktspēju tieši tāpat, kā tas notiek hiperinflācijas rezultātā. Tad vai nu visi kļūst par miljonāriem un miljardieriem, bet neko nopirkt nespēj, jo vai nu preces maksā vēl vairāk miljonu un miljardus, vai šo preču vispār nav veikalos vai nav pašu veikalu.
Kopš 2021. gada otrās puses tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas ierobežojumi pasaulē tika pakāpeniski atcelti. Tātad tika atcelti aizsprosti liekās naudas nonākšanai apritē. Izveidojās neilgs laika perioda, kurā cilvēki vēl varēja izbaudīt gan papildus iegūtās naudas, gan atļautās iepirkšanās, pakalpojumu saņemšanas un ceļošanas iespējas. Tagad tam pielikts punkts parastajā veidā, kas latviešu valodā izteikts ar formulu “jauns virsnieks nolaidis dibenā plaukstošu uzņēmumu”. Šādai virsnieka lomai pats pieteicās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Varbūt tas ir liels gods skaitīties par tādu, kurš spējīgs visai pasaulei atņemt labklājību, kāda tai tika solīta kā balva par Covid-19 pārvarēšanu (vakcinēšanos). Bet vēl jo vairāk tas ir bīstami, jo viņam taču tagad būs jāspēlē arī Bībelē minētā grēkāža loma.
Kamēr karš turpinās, tikmēr ar to iespējams attaisnot jebkādu inflācijas tempu, tāpēc ASV un tās sabiedrotie piegādā Ukrainai tikai tik daudz ieroču pēc to daudzuma, jaudas un nozīmes, lai Ukraina karā nezaudētu, bet tomēr nespētu gūt uzvaru. Ievērību pelna arī Ķīnas prasme izsacīties tik gludi, ka tās amatpersonu izteikumus ar vienādi lielu aizrautību citē gan Krievijas, gan Ukrainas propagandisti.
