Pastardienas sludinātājiem šobrīd neatliek nekas cits kā gaidīt četrus apokalipses jātniekus, tikmēr pragmatiskāk domājošajiem iedzīvotājiem der apsvērt izdzīvošanas un dzīvošanas stratēģijas dažādu kara izraisītu sarežģījumu gadījumos, tostarp kodolavārijas apstākļos.
Vārdu kodolkarš atbildīgās institūcijas izvairās lietot - lai tautu nebiedētu un gan jau arī nepiesauktu. Bet principi, lai paglābtos no radiācijas, būtu tie paši abos gadījumos. Gan tad, ja Krievijas Federācijas karaspēks mērķtiecīgi izraisītu avāriju kādā no četrām strādājošām Ukrainas atomelektrostacijām vai iekonservētajā Černobiļas atomelektrostacijā. Tur 9. martā jau pārtraukta energoapgāde un apdraudēta izlietotās kodoldegvielas dzesēšanas funkcija. Gan arī gadījumā, ja agresors nolemtu lietot kodolieročus. Agrāk ar vārdu kodolieroči tika saprasta totāla iznīcība, kādu amerikāņi Otrā pasaules kara izskaņā aizsūtīja Hirosimai un Nagasaki. Taču mūsdienās ir izstrādāti arī mazas jaudas taktiskie kodolieroči, kuru lietošana ir mazāk postoša un attiecīgi - ticamāka.
Protams, militāri diplomātiskā etiķete paredz kodolkara iespējamību publiski kategoriski noraidīt, pat neraugoties uz to, ka Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins ir atklāti piesaucis viņa rīcībā esošo kodolarsenālu. Atgādinājumam, kā šos draudus komentējušas dažas Latvijas amatpersonas.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs:
“Īpašā režīma izsludināšana Krievijas kodolspēkos ir blefs, lai mēģinātu ietekmētu gan Ukrainu, gan rietumvalstis.”
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks: “Īpašā režīma izsludināšana Krievijas kodolspēkos veikta apzināti, lai sētu paniku gan Ukrainā, gan starptautiskajā sabiedrībā.”
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts: “Kodolieroču žvadzināšana parāda, cik vājš jūtas Kremļa saimnieks.”
Taču vājš vai ne tik vājš un kā tieši jūtas kara noziedznieks Vladimirs Putins, pašlaik ir otršķirīgs jautājums. Svarīgāk, lai iedzīvotāji, tajā skaitā arī Latvijā, būtu gatavi aizstāvēties un pasargāt sevi no Krievijas Federācijas izraisītā apdraudējuma. Un tāpēc ikvienam ir laikus jāapsver, kā rīkoties ārkārtējās situācijās, tajā skaitā kara gadījumā. Uz to aicina arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests kopīgi ar Radiācijas drošības centru.
Valsts civilās aizsardzības plānā karam ir veltīts 33. pielikums “Katastrofas pārvaldīšanas pasākumi kara, militāra iebrukuma vai to draudu gadījumā”. Taču šie un citi normatīvie akti ir profesionāla literatūra. Iedzīvotājiem lietderīgāk ir iepazīties ar speciālajiem informatīvajiem bukletiem, kuros vienkāršā, koncentrētā valodā paskaidrots, kas kāda veida apdraudējuma gadījumā darāms, lai izdzīvotu.
Sociālajos tīklos ik pa laikam kāds noraizējies cilvēks vaicā, kur jāiet un kas jādara, kad sāksies karš. Atbilde ir atrodama šajos bukletos.
Iekšlietu ministrija ir sagatavojusi bukletu:
“Vai tu zini, kā rīkoties ārkārtas gadījumos?”
Aizsardzības ministrija ir sagatavojusi bukletu:
"Kā rīkoties krīzes situācijā"
Aizsardzības ministrijas bukletā lielāks akcents tieši uz kara apstākļiem, iekšlietām - vairāk uz cita veida katastrofām, ko tāpat var izraisīt karadarbība. Bet principā informācija radniecīga - kā sagatavoties, kā rīkoties, kā palīdzēt citiem, ko likt ārkārtas gadījumu somā. (Ja soma nav salikta, tad trīs svarīgākās lietas ir sakari, nauda un dokumenti.) Un arī - kā rīkoties bīstamo ķīmisko vielu noplūdes un radiācijas avārijas gadījumā.
Attiecībā uz radiāciju darbojas trīs universāli pamatprincipi - attālums, barjera, laiks.
Jātiek pēc iespējas prom no radiācijas avota. Evakuācijas virziens ir perpendikulārs vējam. Tātad 90 grādos prom no radioaktīvo daļiņu mākoņa. Jāizvairās no ēšanas, dzeršanas, smēķēšanas. Jāmeklē patvērums telpās (mašīna nav telpa!). Un jāgaida, kamēr nosēžas putekļi un ierodas palīdzība, un visā pasaulē iestājas miers. Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centra mājaslapā atrodams plašāks Informatīvais materiāls par aizsardzības pasākumiem radiācijas avārijās.
Ukrainas kara kontekstā Radiācijas drošības centra funkcija ir vērot, kas notiek Latvijai apkārtējās kodolspēkstacijās, un brīdināt sabiedrību par incidentiem, ja tādi notiek. 500 kilometru robežā ap Latviju atrodas deviņas atomelektrostacijas. Tuvākā - 110 kilometru attālumā Baltkrievijā. Radiācijas fonu mūsu valstī uzrauga 22 monitoringa stacijas. Pašlaik viss esot normas robežās. Černobiļa kā jau slēgta stacija rada mazāku iespējamu apdraudējumu. Lielākas raizes ir par Zaporižjes AES, pa ko krievu karaspēks vienreiz jau uzšāva. Laimīgā kārtā reaktori šajā uzbrukumā nav cietuši.
Par iedzīvotāju rīcību iespējama kodoluzbrukuma gadījumā Radiācijas drošības centra vadītāja Dace Šatrovska nerunā - tāds apdraudējums esot Aizsardzības ministrijas kompetencē. “Neatkarīgā” uzjautāja, un, lūk, kāds ir tās rīcības algoritms:
“Aizsardzības ministrija jau iepriekš ir informējusi sabiedrību par militāro apdraudējumu Latvijai un turpinās to darīt. Attiecībā uz militāru apdraudējumu, kas būtu saistīts ar kodolieroču lietošanu, Aizsardzības ministrija informē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, savukārt VUGD pēc šīs informācijas saņemšanas rīkojas saskaņā ar Valsts civilās aizsardzības plānu (iedzīvotāju apziņošana, evakuācija un citi pasākumi). Tālākās darbības notiek saskaņā ar civilās aizsardzības plāna procedūrām un algoritmiem, iesaistot visus dienestus, kuri sniedz atbalstu savas kompetences ietvaros.”
Radiācija paliek radiācija, vienalga, vai tās avots ir sprādziens kodolstacijā vai ienaidnieka atsūtīts kodollādiņš. Galvenais ir neieelpot radioaktīvos putekļus un tikt prom no starojuma avota.
