Krievijas Centrālās bankas (KCB) rezervju iesaldēšana pazeminājusi Krievijas rubļa kursu par apmēram 20% dažu dienu laikā, kas nozīmē dzīves dārdzības pieaugumu ļoti drīzā laikā ne mazāk kā par 20%.
Nacionālās valūtas vērtības pazemināšanās izpaužas ne tikai tajā brīdī, kad fiziska persona pērk ārvalstu valūtu. Rubļa kursa pazemināšanās nozīmē augstākas cenas maizei arī Krievijā, kas pēdējos gados kļuvusi par pasaulē nozīmīgu labības eksportētāju. Jā, Krievijai ir graudu pārpalikums, bet ar nosacījumu, ka Krievija ārzemēs iepērk sēklās graudus, lauksaimniecības tehniku un ķimikālijas, transporta līdzekļus utt.; tas pats attiecas uz graudu glabātuvēm, maizes ceptuvēm un veikalu aprīkojumu. Protams, lielu daļu no visai maizes iegūšanai nepieciešamās ražošanas līdzekļu ražošanas ķēdes Krievija tik tiešam saražo pati, bet tas neatceļ jautājumus, cik lielas ir importa sadaļas šo ražošanas līdzekļu ražošanai vēl daudzas reizes pēc kārtas, kamēr vienas mašīnas tiek izmantotas nākamo mašīnu ražošanai līdz tādām mašīnām, kas tiek lietotas pārtikas iegūšanai. Izskaitļot importa īpatsvaru visās šajās ražošanas ķēdēs maizes iegūšanai Krievijā nav iespējams un nav jēgas. Svarīgs ir tikai tā gala rezultāts, kas neizbēgami parādīsies jaunajās maizes cenās jau dažu dienu laikā.
Dzīves dārdzības pieaugums tikai par 20% ir pats pieticīgākais iespējamais pret KCB vērsto sankciju efekts, ar kuru KCB prezidente Elvīra Nabibuļina (attēlā) pirmdien izskaidroja rubļu refinansēšanas procentu dubultošanu no 10% līdz 20% gadā. Viņa gan izteicās tā, ka vajagot kompensēt iedzīvotājiem inflācijas gaidas, nevis pašu inflāciju, bet tā taču tikai izvairīga pieklājības frāze. Diemžēl nevar aiziet darbinieks pie darba devēja un dabūt algas dubultošanu tāpēc, ka darbinieks gaidot cenu dubultošanos. Neviens uzņēmējs par tādām gaidām neko nemaksās un Krievijas valsts arī nemaksātu, ja nesaprastu, ka 20% inflācija nav gaidas, bet fakts.
20% refinansēšanas likmei vajadzēja arī novērst to Krievijai apkaunojošo situāciju pagājušajās brīvdienās, kad ukraiņi stāvēja rindās tur, kur iedzīvotājiem izsniedza automātus karošanai ar krievu iebrucējiem, bet Krievijas iedzīvotāji stāvēja rindās tur, kur vēl varēja nopirkt ASV dolārus vai vismaz izņemt Krievijas rubļus no Krievijas bankām (attēlā)
Centrālo banku noteiktās refinansēšanas likmes ir ļoti tuvas noguldījumu ienesīgumam tajās valūtās, kuras emitē attiecīgā centrālā banka. Ja Eiropas Centrālā banka un ASV Federālo rezervju sistēma izdala attiecīgi eiro un dolārus bankām par brīvu, tad tas nozīmē, ka eiro vai dolāru noguldītāji par depozītiem neko nesaņem, bet piemaksā par viņu naudas glabāšanu un kontu apkalpošanu. Uz tāda fona apmēram 20% ienesīguma ir ļoti, ļoti daudz.
E. Nabibuļinas uzstāšanās un citi oficiālie avoti neatklāja, kāda daļa no apmēram 660 miljardiem ASV dolāru līdzvērtīga zelta un ārzemju valūtas krājuma tagad ir iesaldēta ārzemēs un nevar tikt izmantota tam, lai ar ārzemju valūtas pārdošanu noturētu rubļa kursu valstij vēlamā līmenī. Varai draudzīgi komentētāji minēja, ka zudusi esot tikai 20-30 miljardiem dolāru atbilstoša summa, bet ne pārāk draudzīgie rēķināja, ka tie varētu būt 200-300-400 miljardi.
Vakar (otrdien) internetā bija atrodami apstiprinājumi no neatkarīgiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, ka komercbankas tik tiešām sākušas piedāvāt depozītlikmes 18-20% vai par 20- 22% (tas mazākās, pēc skaidrās naudas kārākās bankās) līmenī. Turpat gan piebilde, ka bankas nebijušas ar mieru slēgt šādus depozītlīgumus kaut uz gadu, kas ļautu saņemt reklāmās solītos procentus. Bankas par šādu cenu piesaistījušas naudu tikai uz 3 - 6 mēnešiem. Tomēr attiecībā pret nulli depozīti rubļos tika padarīti tik ienesīgi, ka pat ukraiņiem būtu vajadzējis pamest rindas pēc automātiem un stāties rindās uz rubļu pirkšanu un noguldīšanu. Teritoriāli politisku apstākļu dēļ tieši tā tas nebija iespējams, bet paši krievi esot šādam piedāvājumam atsaukušies.
KCB lēmumam celt refinansēšanas likmes ir vairākas blaknes jeb apliecinājumi sakāmvārdam, ka vienalga, kurā pirkstā cilvēks sev kož, jo sāp visi. KCB lēmums tūlīt pat izpelnījās asu kritiku no to ekonomistu aprindām, kas sauc sevi par kreisajiem vai komunistiem. Viņuprāt, lieliski bija Padomju Savienībā, kas aizdeva uzņēmumiem naudu par tikai simboliskiem procentiem. Tādi lēti kredīti esot vienīgā iespēja attīstīt tautsaimniecību! Savukārt 20% refinansēšanas likme komercbankām nozīmē, ka bankas nefinanšu uzņēmumus vai patērētājus kreditēs par 30-40-50%, kas tautsaimniecību nogalināšot. Refinansēšanas likmes celšana esot kaitīgāka par sankcijām pret Krieviju.
Paliek jautājumi, kāpēc izputēja dāsnā Padomija un kāpēc nevis uzplaukums, bet ekonomiskā krīze vērojama Eiropā, ASV un arī Ķīnā, kur naudu drukā un izdala prasītājiem neierobežotos daudzumos.
Tikpat viegli paredzēt Krievijas ekonomikas izputēšanu no labējo skatpunkta, jo E. Nabibuļina solīja aizdot bankām dārgo naudu tādā apjomā, kādu bankas prasīs. Praktiski tikšot atcelti normatīvi, kas ierobežo refinansēšanu ar noteiktu attiecību pret bankas aktīvu vērtību. Ar to pašu tiek atceltas prasības bankām nepārtraukti pārvērtēt aktīvus un veidot uzkrājumus problemātisku kredītu segšanai. Šajā aspektā E. Nabibuļina nekā neatšķīrās no savas ECB kolēģes Kristīnes Lagardas, kas arī piedāvā bankām naudu ņemt un dot visiem, cik tik var iedot, jo problemātiskos kredītus varēšot nosegt ar nākamajiem aizņēmumiem no KCB vai ECB.
Kaut dārgas, bet bezierobežojumu naudas dalīšana Krievijā rosināja diskusiju nebūt ne par to, vai inflācija tur noturēsies 20% robežās. Protams, ka nenoturēsies, bet domas dalās, vai tā noturēsies ar diviem cipariem uzrakstāmu skaitļu, t.i., 99% robežās? Par kaimiņu nelaimēm pasmaidīt ir jauki, bet tik un tā paliek bažas, ka nekarošana Ukrainā nedod Latvijai garantijas izsprukšanai no līdzīgas inflācijas draudiem.
