Pēc viena gada un divām dienām Aivars Lembergs beidzot atbrīvots no Rīgas Centrālcietuma, kur viņš nonāca pēc pašreizējās Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas vietnieces Irīnas Jansones vadītā tiesas sastāva pasludinātā saīsinātā sprieduma pērnā gada 22. februārī.
Šis viņam bija otrais apcietinājums tā dēvētās Lemberga krimināllietas ietvaros. Pirmo reizi A. Lembergu apcietināja 2007. gada 14. martā - visai zīmīgā politiskā situācijā, kas toreizējam Ventspils mēram izrādījās ļoti nelabvēlīga. Toreiz cietumā viņu noturēja četrus mēnešus, pēc tam vairākus mēnešus viņš pavadīja arī mājas arestā.
Pa dažādiem kanāliem līdz žurnālistiem bija nonākusi vēsts, ka A. Lembergs pēc veiktās drošības naudas - 100 000 eiro - iemaksas Valsts kasē un attiecīgo formalitāšu nokārtošanas tiks atbrīvots 25. februārī ap plkst. 14.00-14.15.
Jau nepilnu stundu pirms noteiktā laika pie cietuma vārtiem sāka pulcēties žurnālisti. Pulkstenis sita otro pēcpusdienas stundu, bet no A. Lemberga ne vēsts. No cietuma paretam iznāca kāds no apkalpojošā personāla. Četrpadsmit žurnālistu, tostarp TV operatoru un fotogrāfu, pulcēšanās pie cietuma vārtiem, lai sagaidītu kādu iznākam no cietuma, visticamāk nav pārāk bieža. Viens no cietuma darbiniekiem šo skatu pat iemūžināja savā viedtālrunī. Žurnālisti spalgajā ziemeļrietumu vējā turpināja gaidīt. Kad kārtējo reizi atvērās metāla durvis un pa tām iznākušie divi cietuma darbinieki noteica “viņš drīz nāks”, TV operatori un fotogrāfi ieņēma izdevīgākās pozīcijas šā mirkļa iemūžināšanai.
Lēni vērās lielie cietuma vārti. Tajos parādījās ratiņi, kurus stūma kāds cietuma darbinieks. Ratiņi piekrauti ar dažādām mantām un kastēm ar dokumentiem. Beidzot blakus durvīs parādījās arī A. Lembergs.
Sasveicinājies ar sagaidītājiem, A. Lembergs pastāstīja, ka pirmie viņa ieplānotie darbi ir tikties ar ģimeni un pievērsties veselības uzlabošanai. Runājot par apstākļiem cietumā, viņš teica: “Te galvenā problēma - nav medicīnas. Dabīgā atlase. Neesi nomiris un jūties laimīgs. Pēc Latvijas cietuma - kur vēl varu būt laimīgāks nekā satikt ģimeni pirms nomiršanas. Būtu labi, ja Latvija iestātos Eiropas Savienībā. Pēc cietumā turēšanas noteikumiem Latvija ir tīrā Padomju Savienība. Lasīju viena krieva 2008. gada sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Tur precīzi aprakstīti ieslodzījuma apstākļi. Lasīju un domāju, cik precīzs apraksts. Sāku pētīt, kas ir iesniedzējs. Izrādās - no Krievijas. Bet rakstīts bija par Krieviju pirms 14 gadiem. Tā ka mēs nekur tālu atrāvušies neesam.”
A. Lembergs atzina, ka galvenās grūtības cietumā radījusi izolācija no medicīniskās palīdzības: “Maijā pieteicu apskati pie urologa, un tā nav notikusi vēl šodien. Tu esi nolemts miršanai, ja tev Dievs nav devis laimi izdzīvot.”
Par cietuma ēdienu un tā kvalitāti A. Lembergs teica: “Es kaut ko piepirku (cietuma veikalā). Citi saka - “pohļobka”. Es saku - “zupa”. Nevaru sūdzēties. Protams, ka tur cietumā skaties televizoru, kur rāda steika reklāmu... tad es to kanālu pārslēdzu, jo nav ko kacināt kuņģi. Es vēl paspēšu.”
Runājot par tuvākajiem plāniem, A. Lembergs pastāstīja, ka ļoti vēloties atkal satikt ģimeni - sievu un bērnus, kā arī redzēt Ventspili un ventspilniekus: “Pēc nodošanas neesmu redzējis milzīgo lolojumu - “Vizium” zinātnes un inovāciju centru. Bildes esmu redzējis, jo tās man katru nedēļu sūtīja desmit piecpadsmit. Visā demokrātiskā pasaulē cietumā pieejams internets. Te nav. Tam norvēģim, kurš 77 cilvēkus nošāva, kuram piesprieda mūža ieslodzījumu, ir internets - šeit nav interneta. Legāli.”
Stāstot par inficēšanos ar koronavīrusu, A. Lembergs teica: “Nenovēlu jums Latvijā kļūt par opozīcijas politiķi, citādi jūs arī nedabūsiet poti pret koronavīrusu, pat par naudu to nevarēsiet dabūt. Bet manā kontā naudu ieskaitīja par to, lai es potējos. Naudu es esmu saņēmis. Es biju gatavs samaksāt kaut vai par desmit potēm, lai man to vienu iedod. Bet nē. Kamēr saslimu. Bordāns cerēja, ka es nomiršu. Viņam nenoveicās. Es izdzīvoju. Sajūtas bija sliktas. Sāku domāt, ko es dzīvē neesmu izdarījis - to un šito. Galvenais, sakaru jau tur nav. Tu pie telefona netiec, tur nevari nevienam pateikt - izdari to un to. Nomirsi ne tikai neatvadījies, tu pat nevari pazvanīt. Tu taču esi pie veselā saprāta, neesi insultu dabūjis, ka neko nesaproti. Dramatiski ir atrasties tādā demokrātijā. Bet nozodziet kādam kaut ko no kabatas, un jūs tur ieliks iekšā. Varēsiet pamēģināt (smejas un berzē rokas). Te ir tādi čaļi. Viņi uz rudens pusi kaut ko sadara un tad pa ziemu te paliek iekšā.”
Turpinot raksturot dzīvi cietumā vieninieka kamerā, A. Lembergs pastāstīja: “Man bija visstingrākais režīms no visiem, lai es te neiztaisu kādu kukuli. Man ir notiesājošs spriedums, ka es 1993. gadā no bijušā prokurora Kokaļa esmu izspiedis uzņēmuma daļas piecu latu vērtībā. Jūs saprotat, cik es esmu bīstams? Lai gan tās daļas piederēja viņa sievai, bet viņa sieva saka, ka Lembergs no viņas neko nav izspiedis. Bet, ja to saka Kokalis, bijušais prokurors - nu kā var nenotiesāt?”
Sarunas noslēgumā A. Lembergs pastāstīja, ka reiz esot pastaigā nejauši noklausījies kādu cietumnieku sarunu par dzīvi citu Eiropas valstu cietumos: “Pastaiga notiek tādā 12 kvadrātmetru krātiņā. Ziemā tas ir par trim kvadrātmetriem mazāks. Jūs pamēģiniet pastaigāt stundu deviņos kvadrātmetros. Tur ir mūris bez logiem. Dzirdu, veči runā: “Mani Itālijā paņēma ciet un ielika cietumā pēc tiesiskās palīdzības lūguma. Viņi tur Itālijā man prasa - kur tu gribi sodu izciest, Itālijā vai dosies uz dzimteni? Es tā padomāju - te man radi, draugi, nē, es gribu uz Rīgu. Un mani te ielika. Ārprāts! Kur es esmu nokļuvis! Un tu vari iedomāties - Itālijas cietuma veikalā, ja tev ir nauda, vari nopirkt vīniņu, bet te tev pat odekolonu noņem!” Tālāk varat paši spriest,” situāciju raksturoja A. Lembergs.
