Krievijas uzbrukums Ukrainai ir sastiķēts no epizodēm, kādas labi zināmas no nacistiskās Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada 1. septembrī un komunistiskās Krievijas uzbrukuma Somijai tā paša gada 30. novembrī. Visus trīs gadījumus raksturo mēģinājumi terorizēt uzbrukumiem pakļauto valstu iedzīvotājus ar pilsētu bombardēšanu, 2022. gadā papildinot lidmašīnas ar raķetēm. No mazliet vēlākajiem vāciešu uzbrukumiem rietumu virzienā krievi patapinājuši desantnieku izmantošanu, nomainot parašūtus ar helikopteriem.
Ļoti uzskatāma paralēle starp 1939. un 2022. gada notikumiem ir arī tāda, ka uzbrucēji sākumā neizrāda, jo - visticamāk - paši nezina uzbrukuma mērogu un gala mērķi. Vāciešu un krievu uzbrukumi 1939. gadā bija un tagad krievu izpildījumā atkal ir izlūkgājieni ar kaujām, mēģinot noskaidrot aizstāvju spēkus un situāciju ietekmēt spējīgo valstu reakcijas. Nav iespējams dot spriedumu par kara gaitu šodien avīžrakstā, kas neizbēgami tika rakstīts vakar. Varbūt Krievija jau ir tikusi, bet varbūt vēl nav tikusi skaidrībā, kur apstāsies vispirms tās armija un tālāk tās prasības, lai Eiropā paliek tikai tāds vai nekāds karaspēks pēc tā skaitliskā sastāva un bruņojuma veidiem, cik daudz Krievija visiem citiem noteiks vai atļaus.
1939. gada taustīšanās raksturojumi ir latviešu valodā izteikti tā laika avīzēs. 1939. gada 2. septembrī “Jaunākās Ziņas” pārstāstīja vācu informācijas avotus, ka “pašreizējā Vācijas uzstāšanās esot atsitiens, nevis uzbrukums”. Savukārt tās pašas avīzes 1939. gada 1. decembra lappusē, kur apkopoti gan padomju, gan somu puses “ziņojumi par kara darbību Somijā”, padomju ziņojumu sadaļā izcelts apakšvirsraksts “Padomju un somu karaspēka sadursme” ar paskaidrojumu, ka tas esot padomju oficiālā paziņojuma virsraksts, “kas, šķiet, norādām, ka pašreizējos notikumus kā īstu karu padomju aprindās vēl neuzskata” (“Jaunāko Ziņu” izcēlums oriģinālveidā, attēlā).
1939. gada 1. septembris iegājis vēsturē kā Otrā pasaules kara sākums, bet padomju manieres neuzskatīt karu ar Somiju par īstu karu saglabājās līdz Padomijas beigām un ir tikušas pārmantotas Krievijā. Tur labprātāk runā par “kampaņu”, nekā par karu. 2022. gadā šī pati pieredze aktualizēta un radoši pārstrādāta, pārsaucot Krievijas uzbrukumu un karu par “specoperāciju”. Krieviem tā tas arī paliks neatkarīgi no tā, vai viņi diktēs vēsturi kā uzvarētāji, vai laizīs savas brūces kā zaudētāji.
Pašreizējo notikumu pirmtēlu radījis pēc Hitlera pavēlēm veiktais Vācijas uzbrukums Polijai, pēc kura Staļina uzbrukums Somijai nāca kā pakaļdarinājums. Savukārt tagadējais Krievijas prezidents (mūžprezidents, kam šajā gadījumā milzīga nozīme) Vladimirs Putins cenšas izmantot abu savu priekšgājēju pieredzi, vairāk gan sliecoties uz līdzināšanos Hitleram.
Vairāk nekā simts gadus pēc tam, kad formulēta Zīgmunda Freida mācība par bezapziņas dziņām, kas, pirmkārt, diktē cilvēku uzvedību un, otrkārt, atklāj sevi jo pikantāk, jo labāk, visiem būtu jābūt skaidram, kāpēc Putins noteica Krievijas uzbrukumu Ukrainai uz tieši to pašu pulksteņlaiku, kādu Hitlers izmantoja uzbrukumam vispirms Polijai un pēc tam Padomijai. No tagadējiem vēsturisko uzziņu krājumiem visi gribētāji zināt arī zina, ka par Otrā pasaules kara sākumu tiek uzskatīti šāvieni 1939. gada 1. septembrī plkst. 4:45 pēc vietējā laika no vācu karakuģa “Schleswig-Holstein” tobrīd brīvpilsētas statusā esošas Dancigas, tagadējās Polijas pilsētas Gdaņskas ostā uz poļu nocietinājumiem turpat līdzās Vesterplatē. Un, lūk, datējums 24.02.2022 04:59 aģentūras LETA ziņu lentē ziņai “Putins paziņo par “militāru operāciju” Ukrainā”. Tātad Putins rūpīgi piestrādājis, lai viņa vārdi un viņa izraisītā kara pirmie šāvieni sakristu ar viņam priekšzīmi rādošā Hitlera veikumu. Arī Hitlers pats gribēja atkārtot savus panākumus Polijā, atkārtojot uzbrukuma brīdi Padomijai. Atsauce tieši uz to brīdi, t.i., uz 1941. 22. jūnija nakti bija viena no tēmām Putina runai, ko viņš laida klajā (stāsta, ka ierakstīta tā pāris dienas agrāk) 24. februāra naktī.
Šeit jāpiemin, bet nav iespējams izvērst līdzību starp 1939. gada notikumiem Dancigā un 2022. gadā Ukrainā saistībā ar to, ka toreiz Dancigas vācieši, t.i., vācu nacisti kaut uz dažām dienām bija sabīdījuši kaut ko tādu, kas atgādina Doņeckas un Luganskas republikas.
Savu attīstību gaida Krievijas kārtējai agresijai atbilstošā tēma “Gleivica - Mainila - Masļeņiki” (attēlā), ko 1991. gada 31. augustā “Neatkarīgajā Cīņā” pieteica Visvaldis Lācis.
Staļins 1939. gadā uzskatīja par pareizāku Hitleru tik tieši nekopēt. “Ļeņingradas kara apgabala spēki 30. novembrī plkst. 8 rītā pārgāja Somijas robežu Karēlijas zemes šaurumā un vairākos citos rajonos,” padomju avotus 1. decembrī citēja “Jaunākās Ziņas”.
Putina runas laikā Freids varēja griezties savā kapā kā vilciņš, jo tādus bezapziņas izplūdumus kā no Putina pasaule sen nebija dzirdējusi. Putins pieteicās par ceļotāju, kas 24. februārī iekāpis laika mašīnā un devies uz 22. jūniju, lai pavērstu visas pasaules gaitu tādā virzienā, kādu viņš grib. Jā, tieši tajā, 1941. gada 22. jūnijā tas principā bija iespējams, lai gan tikai ar atrunām, kā būtu, ja būtu: ja tantei būtu riteņi un ja Hitlers būtu 1941. gadā licis lietā tās spējas, ar kādām viņš bija kļuvis par Vācijas diktatoru.
Savu politisko karjeru Hitlers bija sācis kā viens no daudziem tūkstošiem bļauru pret Versaļas miera līgumu, kāds Vācijai tika uzspiests pēc Pirmā pasaules kara. Katra pavirzīšanās uz augšu šajā bļauru pulkā taču prasīja no Hitlera spējas vienu pārbļaut, otru uzpirkt, trešo nobaidīt un pa kādam nogalināt (“garo nažu naktī” ne vienu vien nogalināt). Tikpat veikli viņš tika galā ar politiķiem, kuri politikā un augstos amatos pieredzi bija krājuši divas, trīs vai piecas reizes ilgāku laiku nekā Hitlers. Tātad bija viņam spējas iestāstīt jebko jebkuram, pat Staļinu ieskaitot. Tad kāpēc viņš nelika šīs spējas lietā Padomijai atkarotajā teritorijā ar paziņojumu, ka viņš taču neesot nācis neko iekarot, bet atbrīvot tautas no komunisma?! Formāli kaut kas tam līdzīgs pat pateikts tika, bet tādā toņkārtā, ar kādu Hitlers Vācijā nebūtu dabūjis ne kripatiņu varas. Lai valdītu Eiropā un dalītu kundzību pasaulē, Hitleram vajadzēja iekarotās tautas sarīdīt - ukraiņus pret krieviem, poļus pret lietuviešiem, visus pret žīdiem un latviešus pret visiem. Ja Hitlera mērķis bija zemcilvēku iznīcināšana, tad nevajadzēja bāzt šos cilvēkus koncentrācijas, tai skaitā nāves nometnēs. Vajadzēja dot viņiem ieročus, lai viņi nogalina viens otru. Bet nē, Hitlers ieslīga pats savas rasu teorijas ārprātā, atbilstoši kurai ieročus zemcilvēkiem dot nedrīkstot, lai gan praktiski dot nācās.
Putins tagad ir pieteicies par Hitleru, kas sevi no Hitlera ārprāta izķeksējis. Vai tad Putins mēģina iekarot kaut kvadrātmetru svešas zemes, piemēram, Ukrainas zemes? Nē, kā jums nav kauna par to kaut iepīkstēties! Putins neko iekarot nevar, jo viņš taču vispār nekaro. Viņš tikai atbrīvo ukraiņu tautu no “fašisma”. Lai nu tā būtu, ka Putins pats tic tam, ko viņš saka. Bet uzmetīsim tomēr aci tam, kas vēsturē iegājis kā “fašisms”! Šo vārdu korekti ir attiecināt tikai uz Itāliju laikā no 1925. līdz 1945. gadam. Latvijā daudz labāk pazīstams ir fašismam līdzīgs, bet tik un tā savādāks un tāpēc atsevišķu apzīmējumu pelnījis politiskais režīms - nacisms, kāds pastāvēja no 1933. līdz 1945. gadam Vācijā.
Par Vāciju mēs tik tiešām zinām pietiekami daudz, ka nacisma varas 12 gados tur nebija iedomājamas ne brīvas un godīgas vēlēšanas, ne vispār vēlēšanas (lai gan parlamentārā demokrātija kā juridiskā norma ar savu iemiesojumu Reihstāgā tur tika saglabāta), kurās Hitlers konkurētu kaut tikai ar saviem tuvākajiem rokaspuišiem - ar resno, t.i., omulīgo Gēringu, ar ārzemēs pazīstamo Ribentropu u.tml. Un tas pats jāsaka par fašismu Itālijā, kuras diktatoram Musolīnī nekādi nevarēja ienākt prātā, ka vajadzētu pārliecināties, vai itāļi joprojām vēlas par valsts vadītāju viņu, vai varbūt kādu no viņa brūtēm, vai vēl kaut kādiem radiem, kurus viņš bija salicis savas valsts un partijas augstākajā orgānā, kas, šķiet, saucās par fašistu padomi? Bet kurš tagad Latvijā prot uzreiz pateikt, cik pēc skaita - trīs, pieci vai pat seši - prezidenti ir nomainījušies Ukrainā pēdējos 12 vai pēdējos 20 un tagad jau vēl vairāk gados vēl vairāk gados, cik ilgi Putins saucas par valsts prezidentu Krievijā? Te netika prasīts nosaukt Ukrainas prezidentu uzvārdus viņu amata pienākumu pildīšanas secībā, bet tikai viņu skaitu.
Protams, ka acīs krītošā valsts vadītāju rotācija vai tās apturēšana ir tikai viens un varbūt ne tas svarīgākais valstu politiskās iekārtas raksturojums. Tomēr ar to pietiek un pāri paliek, lai saprastu, ka Ukrainas valsts pārvalde no fašisma vai nacisma ir lielgabalšāviena attālumā. Runas par fašismu tagadējā Ukrainā pēc sava ārprāta ir pilnībā pielīdzināmas Hitlera murgiem par rasēm. Tāpēc ir pārliecība kaut par 100%, kaut par 1000%, ka Putins kā fiziska persona un kā politiskā režīma simbols nonāks un savu valsti paraus uz to pašu vietu, kur jau nonāca Hitlers, bet pārliecība nav atbilde uz jautājumiem, kas notiek šodien un kas notiks rīt.
Šodien varbūt būs, bet varbūt nebūs skaidrības par Krievijas uzbrukuma rezultātiem. Vai tie būs tuvāki vāciešu panākumiem Polijā vai krievu sākotnējai iestrēgšanai somu aizsardzības līnijās?
Pēc pirmajām ziņām no kara laukiem 1939. gadā nevarēja saprast, vai ar Poliju un Somiju notiek viens uz tas pats, jeb to ceļi šķiras. Piemēram, jau pieminētajā “Jaunāko Ziņu” 2. septembra numurā vēstīts, ka “Varšavā valda patriotiska sajūsma, kas izpaužas lielās manifestācijās, bet citādi Varšavas ikdienišķajā dzīvē līdz šim nav jūtamas sevišķas pārmaiņas”. Pirmajā brīdī izskatījās un šķita loģiski, ka mazākā Somija būs atbilstoši vieglāk sagrābjama nekā Polija. 1. decembrī “Jaunākās Ziņas” publicēja notikumu līdzdalībnieka sniegtu informāciju zem virsraksta “Ainas Helsinkos”: “Kopā ar ļaužu straumi, kas sāka plūst laukā no pilsētas, devos uz mežiem, kas atrodas Helsinku tuvākā apkaimē. Tur priekšā atradās jau laba tiesa helsinkiešu. Savādas šai nopietnajā brīdī likās bērnu ratiņu karavānas, kas bija novietojušās zem kokiem. Mežā nogaidījām kādu stundu, bet signāls, kas vēstītu trauksmes beigas, arvien vēl neatskanēja. Mēģināju nokļūt atpakaļ pilsētā. Pa ceļam sastapu lielus helsinkiešu barus, kas, apkrāvušies ceļasomām un dažādiem saiņiem, steidzās uz staciju. Šādiem pašiem saiņiem un ļaudīm pārpildīti autobusi traucās pa ceļiem, kas ved laukā no pilsētas.”
Vēl dažas turpmākās dienas par karu Polijā varēja izteikties tikpat pretēji, kā vakar un aizvakar par karu Ukrainā izteicās Krievijas un Ukrainas propagandisti. Ap to pašu laiku nāca Anglijas un Francijas kara pieteikumi Vācijai, kas izklausījās daudz iespaidīgāk nekā ekonomiskās sankcijas, ar kādām ASV un Eiropas Savienība joprojām vairāk draud nekā kaitē Krievijai. 6. septembrī “Jaunākās Ziņas” bija tādas, ka “pie Krakovas vārtiem vācieši”, bet poļi mēģina turēties, gaidot franču un angļu uzbrukumu Zigfrīda līnijai, t.i., vācu nocietinājumiem uz robežas ar Franciju. Tad atkal pagāja dažas dienas un poļu gaidas it kā pat tika piepildītas, taču 9. septembrī jau “Varšava pirmā kaujas līnijā”. 11. septembrī tika rakstīts, ka Polijas valdība vairs nav galvaspilsētā, bet pārcēlusies uz nelielu pilsētiņu Pinskas purvos, no kuriem vēlāk iemuka Karpatu kalnos. 12. septembrī tika pieminēti poļu pretuzbrukumi. 15. septembrī informēja, ka Ļvova aplenkta un sākusies mobilizācija PSRS rietumu apgabalos. 16. septembrī Varšavā sākušās ielu cīņas.
Tālāk nepagāja ne pāris dienas līdz Polijas valsts pastāvēšanas beigām. 18. septembrī “Jaunākās Ziņas” 1. lpp. rakstīja, ka “vācu un padomju pārstāvji šodien satiekas Brest-Ļitovskā, lai galīgi nospraustu vācu un padomju demarkācijas līniju”. Gluži kā pārkopēts no Krievijas propagandistu 2022. gada februāra paziņojumiem izskatās tajā pašā 1939. gada avīzes numurā rakstītais, kāpēc PSRS karaspēks pārgājis Polijas robežu. Protams, ka Padomija nekaroja un negribēja neko iekarot: “PSRS valdība nodomājusi spert soļus, lai izvestu poļu tautu no nelaimīgā kara, kādā to iegrūduši nesaprātīgi vadītāji, un dot iespēju uzsākt mierīgu dzīvi.”
Tādējādi iegūts atskaites punkts - 18. datums pēc kara sākuma. Tātad 18. decembris, kad “Jaunākās Ziņas” uzskaitīja droši vien pirmo un pēdējo reizi latviešu valodā pieminētus miestiņus, kurus somi nosargājuši pret krievu uzbrukumiem. Sācis stipri snigt, cīņas uz kaut uz nenoteiktu laiku praktiski beigušas un “Helsinki gatavojas Ziemassvētkiem” (attēlā), nevis padomju armijas parādei, kam Dmitrijs Šostakovičs jau bija sacerējis uzvaras maršu. Neatkarīgā ir piedāvājusi to noklausīties,
lasot vairākus rakstus, kas bija pieskaņoti Padomijas uzbrukuma Somijai aizpērnajai gadadienai
