Fiskālās disciplīnas padome sagādājusi “fui” Krišjāņa Kariņa valdībai, pasūtot iedzīvotāju aptauju ar jau iepriekš paredzamiem rezultātiem, ka “vairums iedzīvotāju neatbalsta valsts parāda palielināšanu uz nākamo paaudžu rēķina”.
Fiskālās disciplīnas padomes izplatīto paziņojumu par aptauju un tās rezultātiem iesāk padomes priekšsēdētājas Innas Šteinbukas (attēlā) vārdi, ka “pretēji ik pa laikam sabiedrībā saklausāmajiem aicinājumiem kāpināt valsts parādu, aptauja apstiprina citu tendenci, proti, Latvijas iedzīvotājiem tuvāka ir doma “parāds nav brālis””.
Iedzīvotāju noskaņojuma skaitlisko vērtību izmērījusi tirgus un sociālo pētījumu firma SKDS. Tās sagatavotā atskaite par aptaujas rezultātiem skan šādi: “Lielākajai daļai respondentu (73%) kopumā nav pieņemams princips, ka valsts aizņemas naudu, lai risinātu šodienas problēmas, bet apmaksu veic nākamās paaudzes (drīzāk nav pieņemams - 36%, nemaz nav pieņemams - 37%). Šāds princips ir pieņemams 1/5 jeb 19% respondentu (drīzāk pieņemams - 17%, pilnībā pieņemams - 2%). Šāds princips biežāk ir pieņemams vīriešiem, gados jaunākiem respondentiem un respondentiem ar augstāku izglītības un ienākumu līmeni.”
Ja šie 73% tiešām pārstāvētu visas sabiedrības viedokli, kam nav šķēršļu izpausties Saeimas vēlēšanu rezultātos, tad pietiktu un pāri paliktu, lai Satversmē ierakstītu aizliegumu valstij aizņemties un izveidotu valdību, kas Satversmi šajā punktā ievēro. Nekas uz to pusi nenotika ne tūlīt pēc Latvijas Republikas izveidošanas, ne gadu desmitos pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Un nekas neliecina, ka tas būtu iespējams tieši tagad vai vēlāk. Kāpēc politiķi nerīkojas atbilstoši iedzīvotāju absolūtā (konstitucionālā u.tml.) vairākuma pieprasījumam un kāpēc šis vairākums neuzspiež politiķiem savu gribu tik tiešām godīgi notiekošajās Saeimas vēlēšanās? Citiem vārdiem sakot, cik daudz balsu kaut šoruden savāktu tāds priekšvēlēšanu veidojums, kas ietu vēlēšanu cīņā ar galveno solījumu, ka valdība nekad vairs neaizņemsies naudu un kaut pakāpeniski tikts vaļā no vecajiem parādiem?
Aizņemšanās noliedzēju piedāvājuma trūkums liecina, ka izcīnīt varu tādā veidā izredzes mazas. Toties pie varas esošie cer varu noturēt, skandinot tieši pretējo tam, ko viņi dara. Nupat citēto saukli “parāds nav brālis” jau pirms I. Šeinbukas izmantojis finanšu ministrs Jānis Reirs (attēlā). Nebūt ne aizlaikos, bet kovidlaikos, pagājušā gada 6. oktobrī J. Reirs ir ievietojis Finanšu ministrijas mājaslapā domrakstu ar tieši tādu nosaukumu. Tekstā sapīti tādi un tikai tādi apgalvojumi, kādus arī I. Šteinbuka pauž vai atbalsta: “Ticība tam, ka IKP pieaugums pārspēs parāda pieaugumu, ka procentu maksājumi būs zemi arī turpmāk, ka uz parāda rēķina veiktie ieguldījumi būs tik produktīvi, ka ar uzviju kompensēs papildus parādu, nedrīkst būt pamatā atbildīgai rīcībai ar valsts finansēm”.
Tajā paša laikā Valsts kases dati rāda, ka J. Reira tagadējās ministrēšanas laikā valsts parāds pusotrkāršojies no 10,8 miljardiem eiro 2019. gada sākumā līdz 15,2 miljardiem eiro pagājuša gada beigās. Valsts 2022. gada budžets virza valsti uz 17 miljardu eiro parādu līdz J. Reira un visas K. Kariņa valdības pilnvaru beigām.
Tiesības teikt sliktus vārdus par valsts parādu sabiedrība piešķīrusi tiem, uz kuriem var paļauties, ka tie viņiem ir tikai tukši vārdi. Proti, tiem, kuriem šādi vārdi netraucēs palielināt parādus vienreiz, otrreiz un vienmēr, tiklīdz uzrodas skaļāki vai kā savādāk ietekmīgi naudas prasītāji, kurus nebūtu iespējams apmierināt sabalansēta valsts budžeta gadījumā.
Ikvienam - no lieluzņēmēja līdz bezpajumtniekam - ir izredzes uz labumu gūšanu no valsts aizlienētās naudas. Atbilstoši labas izredzes uz varas saglabāšanu ir tagad pie varas tikušajiem, kuri apliecinājuši iemaņas aizņemties un ar aizlienēto dalīties.
Runas par valsts un vispār par parādu kaitīgumu sabiedrībai ir tikpat ērtas kā parādu sloga palielināšana. Tieši bargas runas cilvēkus nomierina, ka nauda noteikti netiks dota kuram katram. Jebkura sabiedrības grupa ir svēti pārliecināta par to, ka valsts atbalsts pienākas šai grupai (ierēdņiem, mediķiem vai māksliniekiem, daudzbērnu ģimenēm, vientuļu cilvēku mājsaimniecībām un jau minētajiem cilvēkiem bez mājām...), bet nepienākas nevienai citai grupai, kuras naudu prasa tikai sava slinkuma, muļķības vai viltību dēļ.
Tagad cilvēkiem vairs nav jāšaubās, vai nauda zaudēs, jeb tomēr nezaudēs vērtību, ja valsts dos naudu visiem, kuri to prasa. Eiro vērtības zudumu apliecina katrs veikala apmeklējums, katrs atsūtītais rēķins. Citiem vārdiem sakot, parādu atmaksa (segšana, atcelšana, norakstīšana) inflācijas veidā ir sākusies daudz ātrāk, nekā strādāt, pelnīt un maksāt nodokļus sāks tagadējie bērni, par kuru labklājību nākotnē Latvijas iedzīvotāju vairākums vārdos izrāda lielas rūpes.
