Cilvēces kultūrai mūžīgā žīda tēlu dāvājušie ebreji kalpo par pārliecinošu piemēru tam, ka nevienai tautai nav iespējams turpināties ilgāk par 1500 gadiem.
Ebreju piesaukšana ir viens no standartpaņēmieniem, kā eiropieši mēdz turēties pretī pareģojumiem par viņu bojā iešanu tāpēc, ka neviena no iepriekšējām civilizācijām neesot noturējusies ilgāk par 1 500 gadiem. Precedentus tieši tik ilgam civilizāciju pastāvēšanas laikam neviens nenoliedz. Tagadējo izglītoto latviešu ārējās atmiņas blokā Vikipēdijā glabājas tādi ieraksti, ka “Senā Roma radās aptuveni 10. gadsimtā p.m.ē. no mazas lauksaimnieku kopienas Apenīnu pussalā un pakāpeniski izveidojās par varenu Vidusjūras reģiona lielvalsti”, kas “beidza pastāvēt 476. gadā līdz ar tās pēdējā nominālā imperatora Romula Augusta gāšanu”. Piemērs kā speciāli radīts sākumskolas līmenim, kurā bērniem jau jāprot vispirms saskaitīt 10 gadsimtus ar 476 gadiem un tālāk noapaļot 10x100+476=1 476 uz 1 500.
Ar vienu tādu piemēru patiešām nepietiek, lai kopš 1918. gada skandinātu Osvarda Špenglera (1880-1936) formulu “Untergang des Abendlandes” par tagadējās Eiropas valstu un tautu iznīkšanu ap 2200. gadu. Pamatojums paredzējumam ir Rietumeiropas rašanās datēšana ar 732. gadu, kad kaujā pie Puatjē kaujā franki pieveikuši islāmticīgos arābus. Tālāk aritmētika vienkārša, ka 732+1 500= 2 232, ko noapaļot uz 2 200 var bez domāšanas un atrunām. Turpretī ticamība 1 500 gadu konstantei tādējādi nebūt nav ne radīta, ne pierādīta. Apmēram vienā laikā ar pirmajiem izvilkumiem latviešu valodā no O. Špenglera grāmatas uz šejieni tika ataicināts somu izcelsmes filoloģijas profesors Kārlis Tianders (1873-1938), kura formulējums “Izglītības Ministrijas Mēnešraksta” 1921. gada 11. numurā izsaka Latvijas Republikas oficiālo viedokli līdz šai baltai dienai: “Mums, kas piederam pie Baltijas tautām, ir vismazāk iemesla piebiedroties vēsturiski- filozofiskai teorijai par Eiropas kultūras bojā iešanu. Šai pamatjēdzienā Špenglera vēstures filozofija, kura pamatota uz gadījuma parādību sekām. Drīzāk novērojams, ka kultūras dzīves attīstība pie Baltijas jūras virzās aprakstītā gaitā uz priekšu.”
Jā, jebkurš atzīs nelāgas lietas tagadējā Eiropā un Latvijā tai skaitā, bet vai tad tādas nekad agrāk nav bijušas? Kad ir bijis labāk, nevis tikai savādāk? Vai tad 732. gada kauja ieveda eiropiešus Paradīzē, vai tad iestājās Zelta laiki? Noteikti nē. Toreiz vienkārši turpinājās tumšie Viduslaiki, kad vikingi uzbruka Rietumeiropai, bet Romas pāvesti Rietumeiropas vārdā rīkoja Krusta karus pret musulmaņiem Tuvajos Austrumos un pie tā paša pret Bizantijas kristiešiem, pret Baltijas pagāniem, pret Francijas ķeceriem. Pēc tam it kā gaišāki laiki pienāca ar raganu un burvju dedzināšanu uz sārtiem. Tiklīdz par tādām izdarībām eiropieši spēja pateikt “fui”, tā viņi ķērām pie vergu tirdzniecības, pie totalitāro režīmu organizēšanas, pie visas pasaules ieraušanas tik lielos karos, ka pēc tiem zudusi jēga uzskaitīt iepriekšējos mazos kariņus, pie cilvēces pastāvēšanas apdraudēšanas ar atombumbām un ekoloģiskajām katastrofām. Tātad slikti ir, slikti ir bijis un slikti noteikti būs arī 2200. gadā, bet kāpēc lai tieši tad notiktu kaut kas vēl trakāks, ar ko nākamās cilvēku paaudzes, ja tādas vispār vēl turpināsies, datēs Eiropas bojāeju?
Kādā no sākumskolas klasēm bērniem māca arī to, ka caur vienu punktu var novilkt bezgalīgi daudz līniju. Tātad viens punkts neaizslēdz ceļu ne uz vienu citu punktu. Toties divi punkti jau ir daudz nopietnāk. Caur tiem var novilkt tikai vienu taisni. Līdzīgi var spriest, ka diviem līdzīgiem faktiem vēsturē pierādījumu spēks jau ir daudzas reizes, nevis tikai divas reizes lielāks, nekā vienam faktam.
Vai ir vēl civilizācijas, kas arī pastāvējušas 1 500 gadus? Jā, vismaz uz to pusi velk jau minētās Romas sadalīšana Rietumu impērijā un Austrumu impērijā. 476. gadā gāzts tika tikai Rietumromas imperators, bet Austrumroma noturējās līdz 1453. gadam, kad tās galvaspilsētu Konstantinopoli ieņēma turki. Austrumromas galvaspilsētas statusu tā bija ieguvusi 330. gadā un noturējusi 1 123 gadus. Tas gan pamanāmi īsāks laiks nekā 1 500 gadi, taču Austrumromu izveidojošās tautas vēsture ļauj sevi izstiept līdz 1 500 gadiem. Atliek vēlreiz citēt Vikipēdiju, ka “sākotnēji Romas politiskā elite Austrumromas veidošanās procesam nepievērsa īpašu uzmanību”. Šis “sākotnēji” noteikti vilkās nevis gadus, bet gadsimtus, kuru pieskaitīšana 1 123 gadiem dod rezultātu, kas tuvs 1 500 gadiem.
Abu Romu vēsturei līdzīgus piemērus var sakraut krietnā kaudzē, taču apgāzt šo kaudzi būtu iespējams ar kaut vienu pretēju piemēru, no kura eiropieši varētu mācīties, kā neiznīkt. Tik tiešām, ar vienu piemēru pietiek, lai apliecinātu, ka tautu un to izveidoto politisko sistēmu spēkos ir noturēties ilgāk par 1 500 gadiem, ja paši cilvēki to grib; ka 1 500 gadi nav galējais, viena cilvēka mūžā apmēram 100 gadiem atbilstošais vecums, kas sasniedzams, ja cilvēku griba dzīvot sakrīt ar ļoti daudzām veiksmēm iedzimtībā un notikumos viņu dzīves laikā.
Glābjošā piemēra meklējumos uz ebrejiem jāliek lielas cerības, jo par viņiem kaut kas zināms, turklāt ar Bībeles palīdzību eiropiešiem salīdzinoši labi zināms, vismaz triju gadu tūkstošu garumā. Diemžēl rūpīgāka pievēršanās ebreju vēsturei, tajā skaitā Bībeles lasīšana, apliecina, ka turpināties ilgāk par 1500 gadiem netiek ļauts nevienai tautai. Toties nākamajām tautām nav liegts mantot no iepriekšējām daudz ko, tai skaitā savus apzīmējumus. Ebreju vārds attiecas uz četrām dažādām tautām, kuras pārņēma vai kurām citi piešķīra viņu priekšteču vārdu, līdzīgi kā Austrumroma pievāca sev Romas vārdu. Kā Vikipēdijā ierakstīts, “būtībā nosaukums "Bizantija" ir nepareizs, jo paši bizantieši valsti sauca par Romāniju un sevi par romejiem. Arī musulmaņu zemēs tā bija pazīstama kā Roma. Savukārt Rietumeiropā to reizēm dēvēja arī par Grieķu impēriju.”
Ebreju Bībele atbilstoši sākotnēji tikai mutvārdos nodotiem ticējumiem vēsta par cilvēku radīšanu kā ebreju radīšanu Paradīzē kaut kur starp Tigru un Eifrātu. Tur viņi krituši grēkā un tikuši izdzīti no Paradīzes ar tādu paātrinājumu, ka atjēgušies Ēģiptē. Tā itin bieži tiek izmantota par sākumpunktu cilvēces vēsturei tādā nozīmē, ka vēsture ir stāsts, ko ēģiptieši mums nodevuši ar saviem hieroglifiem. Ebreji šajā stāstā figurē kā slikti cilvēki, kas no Ēģiptes padzīti, visticamāk, starp 1270. un 1230. gadu p.m.ē. jeb Kristus. Ebreju versijā viņi ne padzīti, bet paši aizgājuši no vietas, kur “mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam” (2. Moz. 16;3) uz vietu, “kur piens un medus tek” (5. Moz. 27;3).
Vēl jo lielāku ievērību nekā izmaiņas viņu gastronomiskajos paradumos pienākas izmaiņām viņu seksuālajā uzvedībā: “Nedarāt pēc negantības ieražām, ko tie pirms jums ir darījuši” (3. Moz. 18;30) ar dzimumdzīvi krustu šķērsu starp tuviniekiem, starp viena dzimuma cilvēkiem un starp cilvēkiem un dzīvniekiem, kā tas attiecīgajā Mozus likumu grāmatā skrupulozi uzskaitīts.
Ebreji tiešām atteicās no “negantības ieražām”, lai kļūtu spējīgi sagrābt viņiem apsolīto zemi - noteikti labu zemi. Teiciens par svētu vietu, kas nemēdzot būt tukša, uz labām vietām attiecas jo īpaši. Protams, ka zeme bija apdzīvota un tāpēc visa Mozus grāmatām sekojošā Jozuas grāmata ir šīs zemes iedzīvotāju nogalināšanas reģistrs: sākot ar Jēriku, “viņi galīgi iznīcināja it visu, kas vien bija pilsētā: vīrus un sievas, bērnus un sirmgalvjus, no vērša līdz sīklopam un ēzelim; viss tika nogalināts ar zobena asmeni” (6;21); “viss Israēls griezās atpakaļ uz Aju, lai nogalinātu tās iedzīvotājus bez žēlastības ar zobena asmeni” (8;24); “Jozua ieņēma arī Makēdu un neatstāja dzīvu nevienu” (10;28).
Iepriekš varēja dzīvot un dzīvoja ebreji saskaņā ar savām seksuālajām iegribām, kas ļāva regulēt cilvēku skaitu tā, lai visiem gaļas un maizes būtu “papilnam”, taču kādā brīdī viņi devās tuksnesī pat ar tādu avantūru kā iešana “caur jūras vidu pa sausumu”, kur “ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi” (2. Moz. 14;29). Ticami, ka tādi cilvēki patiešām spēja apkaut citus cilvēku, kuri mierīgi dzīvoja tā, kā arī ebreji bija dzīvojuši, pirms viņus pārņēma trakums. Taču mūžīgi trakot nespēj arī viņi. Ap 930. g.p.m.ē. ne vairs viņi, bet viņus daļēji apkāva, daļēji iztrenkāja asīrieši. 597. g.m.ē. citam ebreju atzarojumam uzklupa un Babilonas trimdā jeb Bābeles gūstā aizveda babilonieši, kurus vēlāk piežmiedza un gūstekņus uz viņu izcelsmes vietām 539. g.p.m.ē. atlaida persieši.
Vēl gadus 500 gadus vēlāk, t.i., Kristus laikā ebreji sava karaļa un augstāko priesteru personā centās izkalpoties romiešiem, paši izķerot un nogalinot savējos, kuru dēļ romieši varētu būt neapmierināti. Tāds bija Kristus, par kuru klīda baumas, ka viņš bez romiešu ziņas uzdodoties par jūdu ķēniņu (Mt. 27;37. Attēlā INRI - abreviatūra Iesvs Nazarenvs Rex Ivdæorvm), tāds bija Baraba, kurš “kāda dumpja dēļ... bija iemests cietumā” (Lk. 23;19).
Tādējādi uz ebreju tautu attiecas tieši tas pats dzīves garums, kā uz visām citām tautām. Ebreju dzīves pirmā cikla sākums nezināms, bet nobeigums un jaunais sākums jau aprakstīts Bībelē kā konflikts ar ēģiptiešiem. No sākuma ēģiptieši viņu nievāja, nerroja, apbižoja, bet tad viņi saslējās, sacēlās un sarīkoja ēģiptiešiem desmit mocības. Abu pušu spēki izrādījās gandrīz vienādi. Puses sarunāja, ka ebreji dosies projām, nevis cīnīsies līdz viņu un ēģiptiešu savstarpējai iznīcināšanai. Ebreju dievs Jahve spēja pabīdīt jūru, bet nespēja piešķirt ebrejiem tādu spēku, lai viņi apkautu ēģiptiešu “vīrus un sievas, bērnus un sirmgalvjus” tāpat, kā viņi to dažus desmitus gadus vēlāk uzdarīja tagadējā Palestīnā. Ebreju otrais zināmais un pirmais vēsturiski izsekojamais dzīves cikls kārtīgi iekļaujas 1 500 gados no pasionārā grūdiena 15 gadsimtus p.m.ē., kuru saņēmušie pārsimts gadu laikā savairojās līdz tajā pašā reizē grūdienu saņēmušajiem ēģiptiešiem cienīgam pretspēkam, bet attiecībā pret citām tautām milzīgam pārspēkam. Cikla beigās viņi bija parastie nīkuļi, kas nejauši patrāpījās uz jau nākamā pasionārā grūdiena līnijas, kas kartē iezīmēta un datēta šeit.
Kristus dzimšana simbolizē kārtējo jauno tautu, šajā gadījumā nākamo ebreju un nākamo romiešu dzimšanu. Tālāk tās kārtīgi nodzīvoja parastos 1 500 gadus. Konstantinopoles krišana 1453. gadā augstāk jau minēta, bet nultā gada jeb 1. gadsimta ebreju beigas pārstāv Spānijas pilsētas Granādas krišana spāņu rokās 1492. gadā. Valdīja tur ne judaisti, bet islāmisti un ne ebreji, bet mauri, taču ebreji tur bija, t.i., bija labi iekārtojušies. Pirms kapitulācijas mauri gan izkaulējuši arī saviem pavalstniekiem ebrejiem labvēlīgus noteikumus, taču Granādu janvārī sagrābušais Spānijas karaļpāris Ferdinands (1452-1516) un Izabella (1451-1504) jau 31. martā, turpat Granadā izdeva pavēli (Edicto de Granada) par ebreju izdzīšanu no Spānijas (El Decreto de la Alhambra). Tādējādi ar kristiešu uzvaru noslēdzās pirmā cikla kristiešu un trešā cikla ebreju dzimšanas brīdī sāktais kašķis, ko holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis (1930-2022) cēla priekšā Neatkarīgās lasītājiem tad, kad avīze saucās “Neatkarīgā Cīņa”. 1993. gadā viņam šeit bija rakstu sērija “Antisemītisms pasaules un Latvijas vēsturē”:
- Jūdi neatzina kristietību kā Vecās derības turpinājumu, uzskatot kristietību par vēsturisku kļūdu. Turpretī pēc kristiešu viedokļa jūdi bija akla tauta, kas nesaskatīja to gaismu, kas plūda no Jēzus Kristus. Kristiešu problēma bija, kā atšķirt jūdu tautu no viņu svētās grāmatas, kā izskaidrot viņu aklumu. Un viens veids, kā to izdarīt, bija piedēvēt jūdiem asinsgrēku, izgudrot mītu par Jēzus noslepkavošanu.
1. gadsimtā Palestīnā bija atkārtojies tas pats, kas pirms 1 500 gadiem Ēģiptē. Ebreji sadūrās ar pārspēku un bija spiesti Palestīnu atstāt, taču otrajā reizē tas nenotika organizēti un mērķēti uz vienu noteiktu teritoriju. Otrajā reizē ebreji glābās, kā nu kurš varēja, meklējot sev labākās vai iespējamās vietas Romas impērijas provincēs un vēlāk tur, kur izdevās vieglāk sadzīvot ar kristiešiem. Itin bieži tas nozīmēja nonākt kristīgās pasaules nomalēs un izgrozīties, izmantojot sadursmes starp kristiešiem un musulmaņiem, kristiešiem un pagāniem vai kristiešiem un kristiešiem. Proti, starp pirmā cikla kristiešiem jeb bizantiešiem, otrā, ar 732. gadu datētā cikla kristiešiem jeb eiropiešiem un trešā, ar 1242. gada Ledus kauju datējama cikla kristiešiem jeb krieviem (moskaļiem u.tml.).
Pārpratumu novēršanai jāatzīmē, ka kristieši gan bizantiešu, gan eiropiešu, gan krievu variantos izsitās virs tikai vienas tautas līmeņa un kļuva cienīgi tādiem apzīmējumiem kā kultūra, civilizācija, pasaule vai superetnoss. Tas pats attiecas uz ebrejiem, kopš viņus 930. g.p.m.ē. raustīt, trenkāt, deportēt sāka asīrieši, turpināja babilonieši. Tādējādi sākotnēji vienai tautai piederīgas grupas nonāca dažādos dabas un kundzības/pakļautības apstākļos un bija spiestas tiem pielāgoties. Ja grupas bija pietiekami lielas un dažu paaudžu laikā neizšķīda apkārtējā etniskajā vidē, tad atšķirības starp tām sāka pārsniegt vienai un tai pašai tautai pieļaujamās robežas.
Esam uzkāpuši uz tā laika sliekšņa, aiz kura skatam pavērsies ne tikai ceturtā cikla ebreji, bet arī latvieši.
