Tie ir paralēli notiekoši un radikāli pretēji procesi – no vienas puses, valdība pieņem lēmumu pagarināt ārkārtējo situāciju uz valsts austrumu robežas, jo simtiem migrantu ik dienas cenšas kriminālā ceļā ielauzties Latvijā. No otras – ārvalstu dāsni finansētas organizācijas cenšas veicināt sabiedrības iecietību pret migrantiem.
Biedrība “Latvijas Cilvēktiesību centrs” februārī uzsāks semināru ciklu nevaldības organizācijām “Ceļā uz iecietīgāku sabiedrību”. Mācību programmas mērķis ir “stiprināt nevalstisko organizāciju kapacitāti neiecietības izpausmju mazināšanā un reaģēšanā, īpaši uz diskriminācijas un naida runas/noziegumu izpausmēm”. Piedalīties aicināti ikvienas NVO pārstāvji, bet jo īpaši “organizācijas, kas ikdienā strādā ar jauniešiem un/vai mazāk aizsargāto grupu pārstāvjiem - jauniebraucējiem (migrantiem/bēgļiem), mazākumtautībām, personām ar invaliditāti, seksuālām minoritātēm u.c.”.
Protams, kafijas dzeršanai pat attālinātā formātā ir nepieciešams finansējums, un konkrētajā gadījumā tas ir patiešām izcils. “Latvijas Cilvēktiesību centra” projektam “Ceļā uz iecietīgāku sabiedrību - informēšana, izglītošana, atbalsts un sadarbība” no publiskajiem līdzekļiem ir piešķirti 103 030,81 eiro. Šis piešķīrums un izlietojuma mērķi gan atrodas ārpus jebkādas Latvijas valsts kontroles, jo to nodrošina “Aktīvo iedzīvotāju fonds”. Īpašs veidojums Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļu sadalei. 2020. gadā “Neatkarīgā” jau vēstīja, ka “Izredzētās NVO apzeltīs ar EEZ instrumentu”. Kopējā trim gadiem atvēlētā summa Latvijas organizācijām, kas nodarbojas ar pilsoniskās sabiedrības jautājumiem, ir 8 350 000 eiro. Un te jāmin vairākas būtiskas nianses. Pirmkārt, konkursētas tiek uzreiz ļoti lielas summas, piekļuve nodrošināta spēcīgām, jau tāpat turīgām organizācijām, un visbeidzot - naudas tērēšana tiek saskaņota tieši ar donoriem, uz kuriem Latvijas valstij nav nekādas ietekmes, - Islandi, Lihtenšteinu un Norvēģiju. Tādējādi sabiedriskās domas un procesu ietekme tiek formēta atbilstoši šo valstu priekšstatiem par Latvijas NVO vajadzībām un misiju.
Šobrīd izveidojusies pretrunīga situācija. Latvijas valdība cenšas tikt vaļā no neaicinātajiem ciemiņiem, kas apdraud valsts drošību. Darina nožēlojamu žogu un strīdas pretī Eiropas Komisijai. Turpretim Latvijas nevaldības organizācijas par ārzemnieku naudu māca un tiks mācītas šos neaicinātos ciemiņus laipni uzņemt un vēl pārmācīt tos, kuriem migranti Latvijā šķiet nevēlami. Te ilustrācijai der gadījums no “Neatkarīgās” pieredzes saistībā ar “Latvijas Cilvēktiesību centru”. 2020. gada rudenī Zviedrijā tiesāja Abubakeru Mohamadu Avadu. Migrantu no Sudānas, kam Zviedrijas valdība bija piešķīrusi patvērumu. Viņš zviedru viesmīlību nenovērtēja. Neaicināts ieradās kādā privātā ballītē, izvaroja namatēva draudzeni, tad nāvējoši sadūra pašu namatēvu un tad vēlreiz izvaroja meiteni mirstošā namatēva acu priekšā. Tiesa viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. “Neatkarīgā” uzrakstīja par šo šaušalīgo un vienlaikus pamācošo gadījumu, secinot, ka Latvijai nav jāsaka migrantiem “welcome”!Savukārt “Latvijas Cilvēktiesību centrs” tās vadītājas Anhelitas Kamenskas personā secināja, ka “raksta saturs un tajā neobjektīvi un vienpusēji sniegtā informācija veicina neiecietību un naidu pret patvēruma meklētājiem uz rasu un nacionālās piederības pamata”. Un vēl piedraudēja sūdzēties Valsts drošības dienestā.
Bet tagad aktualitātes ir citas. Migranti nu jau bez patvēruma pieprasīšanas ceremonijas un klauvēšanas laužas pāri mūsu pašu robežai. Katru dienu. Un tāpēc “Latvijas Cilvēktiesību centrs” par simt tūkstošiem eiro steigs mācīt Latvijas sabiedrību tapt iekļaujošākai. Aicinājumā citām sabiedriskajām organizācijām pieteikties dalībai programmā “Ceļā uz iecietīgāku sabiedrību” biedrība slavē sevi un citus:
“NVO, apvienojot dažādu grupu pārstāvjus, dažādu tautību un vecuma cilvēkus un aizstāvot to tiesības un intereses, ir viens no stūrakmeņiem iecietīgākas sabiedrības veidošanā. Jo tām ir liela sabiedrības un dažādu mazāk aizsargātu grupu uzticība, ciešais kontakts ar iedzīvotajiem, iespējas uzrunāt sabiedrību un panākt pozitīvas izmaiņas.”
Šāds apgalvojums neatbilst patiesībai. Sabiedrības uzticība NVO ir nevis liela, bet zema. To apliecina pēc “Neatkarīgās” pasūtījuma veiktais SKDS pētījums gada nogalē. Jaunākie dati liecina, ka sabiedriskajām organizācijām - dažādām biedrībām un nodibinājumiem - uzticas vien 35% respondentu, neuzticas - 39,5%, bet 25,5% nezina, ko par tām domāt. Domājams, ka nozīmīgs pienesums sabiedrības skepses veidošanā ir arī “Latvijas Cilvēktiesību centram”. Šī ir viena no septiņām velkamistu organizācijām, kas pērnvasar, attīstoties migrācijas krīzei uz Latvijas robežas, parakstīja skandalozo atklāto vēstuli Latvijas augstākajām amatpersonām ar virkni prasību nelegālo migrantu un viņus rekrutējušo noziedznieku interesēs. Tajā skaitā piešķirt “iespēju pieteikties patvēruma statusam visiem tiem cilvēkiem, kuri atrodas Latvijas teritorijā”. Tātad visiem, kam izdevies noziedzīgā veidā iekļūt valstī. Kā arī nodrošināt iespēju “uzņemt daudz vairāk potenciālo patvēruma meklētāju, nekā tas ir šobrīd”. Neko tādu Latvijas sabiedrība nav pasūtījusi.
