Par mērvienību politisko zvaigžņu spožuma mērīšanai parocīgi izmantot laukumus, kuros attiecīgās zvaigznes gaisma nav iespīdējusi. Proti, atbildes “neesmu dzirdējis par tādu”.
Aiz melnās zonas nāk pelēkā zona jeb atbildes, ka aptaujātais par politiķa esamību zina, bet pārāk maz, lai izteiktu par viņu vērtējumu. Pēc šim divām atrunām seko pozitīvu vai negatīvu vērtējumu sniegšana. Bez atbilžu nesniegušo īpatsvara ņemšanas vērā politiķu vērtējumu rezultāti iznāk greizi. Šis vērtējums galu galā tiek saspiests līdz vienam skaitlim, kas procentpunktos izsaka vai nu pozitīvo atbilžu pārsvaru pār negatīvajām (+), vai negatīvo atbilžu pārsvaru pār pozitīvajām. Tādā gadījumā vienmēr jāpārjautā, cik īsti vērtīgs ir, sacīsim, +10 rezultāts.
Salīdzināsim. Par vienu politiķi no 1000 aptaujātiem cilvēkiem 900 neko nav dzirdējuši, 55 vērtē pozitīvi un 45 - negatīvi, kas dod ļoti pievilcīgos +10 punktus. Par citu politiķi saņemti 900 vērtējumu, no kuriem 445 pozitīvi un 455 negatīvi, kas dod koeficientu -10. Vizuāli +10 ir neapšaubāmi vairāk par -10, bet vēlēšanu matemātika tomēr ir cita. Politiķim labāk saņemt 445 balsis nekā 55 balsis. Tik krasas atšķirības starp politiķi atpazīstamību praktiski nav iespējamas, jo 10 atbalstītāju līderu vārdi aptaujās nemaz nemēdz parādīties, bet tik un tā politiķi atpazīstamība ir ļoti svarīgs rādītājs. Ar mazskaitlīgu piekritēju pulciņu izveidot politisko karjeru nav iespējams, bet daudzi pretinieki, noliedzēji vai nīdēji tai nekaitē un pat palīdz, jo mobilizē politiķa piekritējus.
Pārāk daudz naudas un pārāk lielu piepūli prasa cīņa par 50% + 1 balsi. Latvijas proporcionālā vēlēšanu sistēma orientē tikai tikt pāri 5% balsu slieksnim, kas Latvijā koriģē balsu un deputātu atbilstības proporcionalitāti, sadalot slieksni nepārvarējušo balsis starp pārvarējušajiem.
Ja vēlēšanu saraksta dalībniekiem izdodas nostāties vēl arī uz nākamā pakāpiena, t.i., iekļūt valdošajā koalīcijā, tad par to pienākas tik daudz pietiekami labi apmaksātu amatu valsts iestādēs, ka vajadzētu pietikt vismaz visiem attiecīgā saraksta deputātu kandidātiem, kuri šo sarakstu izveidojuši, bet Saeimā nav tikuši.
Iepriekš Neatkarīgā jau ir sniegusi pārskatu par tagadējās Krišjāņa Kariņa valdības ministru neatpazīstamību, jo caurmērā trešā daļa no no Latvijas iedzīvotājiem par viņiem vispār neko nav dzirdējuši. Tagad palūkosimies, kādu atpazīstamību sev sagādājuši citi politikā iesaistītie cilvēki, kam jāpiesaista balsis 14. Saeimas vēlēšanās.
Caurmēra neziņa par K. Kariņa valdības ministriem nav neziņa par jebkuru no ministriem. Pats K. Kariņš rāda atpazīstamība piemēru, jo tikai 1% aptaujāto paziņojis, ka par tādu neko nav dzirdējuši. No visiem politikā zināmajiem cilvēkiem ar K. Kariņu pēc šāda kritērija līdzinās tikai vēl divi - Valsts prezidents Egils Levits un Ventspils domes deputāts, tagad arī cietumnieks Aivars Lembergs. Šajā gadījumā divi sametušies kopā pabīdīt malā vienu, no kura viņi būtiski atšķiras. Proti, viņi pēc pozitīvo un negatīvo vērtējumu attiecības ir dziļos mīnusos, bet A. Lembergs - plusos. K. Kariņam +25 pret -67 dod -42 punktus un E. Levitam +22 pret -68 dod -46 punktus, bet A. Lembergam +45 pret -41 dod kaut +4, kas nav augstu virs nulles, bet tik un tā ir augstu zem negatīvajiem līmeņiem, kādos lidinās vairums Latvija politikā zināmo cilvēku. Jā, ir tur cilvēki arī ar rādītāju virs +4, bet tas nāk komplektā ar mazu atpazīstamību.
Par nekādi nevar pārmest Latvijas lielāko pilsētu domju priekšsēdētājiem, ka citās pilsētās par viņiem zina maz. Raugoties no Kurzemes uz Latgali, var nepalikt prātā, ka Rēzeknes pilsētas galva ir Aleksandrs Bartaševičs, bet Daugavpils galva - Andrejs Elksniņš. Pretējā virzienā raugoties, var rasties jautājums, kas ir Gunārs Ansiņš, ja visi taču zina, ka Liepājas galva ir Uldis Sesks. Nē, tās ir ļoti cienījamas, bet vecas ziņas, jo U. Sesks tagad vada nevis pilsētu, bet tās speciālo ekonomisko zonu.
Valsts kopējās politiskās sistēmas redzamāko pārstāvju atpazīstamība svārstās ap 10%, ja to mēra pēc pretējā - pēc atbildēm, ka aptaujātie par tādu cilvēku nemaz nav dzirdējuši. Tieši 10% šādu atbilžu pērnā gada decembrī nav iekritušas nevienam politiķim, bet vistuvāk šai uzskatāmajai robežlīnijai ir Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Rīgas mērs Mārtiņš Staķis ar 11% cilvēku, pie kuriem viņi vēl var vērsties un savu esamību apliecināt. Tie, kuriem jau ir par viņiem viedoklis, sadalījušies gandrīz uz pusēm ar negatīvi viedokļu paudēju pārsvaru dažu procentpunktu apmērā. Lielāku atpazīstamību izcīnījuši trīs cilvēki, kuru politiskā karjera sākusies ļoti, ļoti sen. Tagadējā Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka to sāka Tautas frontē un pēc šādas pazīmes salīdzināma ar A. Lembergu. Mazliet vēlāk startēja Jānis Urbanovičs un Ainārs Šlesers. Tomēr arī jaunpienācējiem šādi atpazīstamības līmeņi nav liegti, jo tos dažu gadu laikā sasniedzis Aldis Gobzems. Apmēram desmit gadu laikā savu tagadējo atpazīstamību saanieguši Vjačeslavs Dombrovskis, Jūlija Stepaņenko, Raivis Dzintars un Oļegs Burovs. Par viņiem neko nezina vairāk nekā 1/10 daļa, bet tomēr mazāk nekā 1/5 daļa aptaujāto.
Pietiek arī ar zemāku atpazīstamību, lai SKDS tomēr piedāvātu saviem respondentiem izteikt attieksmi pret šiem politiķiem. Pagājuša gada beigās noskaidrojās, ka apmēram 1/3 daļa aptaujāto neko nezina par Juri Pūci, Edvardu Smiltēnu, Edgaru Tavaru, Armandu Krauzi un Viktoru Valaini, par ko viņiem nav pamata apvainoties. Ja par viņiem vispār jautāja, tad tas nozīmē, ka SKDS pēc savu iepriekšējo pētījumu rezultātiem un pieredzes tomēr rēķinājās, ka par viņiem zinās vairāk nekā par citiem. Ar tādu atpazīstamību un nebūt ne katastrofālu attiecību starp piekritējiem un noliedzējiem pietiek, lai cerētu uz politiskās karjeras turpināšanos pēc 14. Saeimas vēlēšanām, bet konkurence šajā puspazīstamo politiķu segmentā ir liela un nevienam nekas iepriekš garantēts netiek.
