Krievijas galma vēsturnieku svīta Aleksandra Djukova vadībā un Kremļa propagandas sistēma īsteno jaunu informatīvo uzbrukumu Latvijas valstij. Šoreiz par mērķi izvēlēta Valsts prezidenta institūcija, kuras nomelnošanai izmantots safabricējums par prezidenta Egila Levita padomnieka Jāņa Kažociņa dzimtas biogrāfiju.
Par Krievijas valdības operētās nevaldības organizācijas “Фонд Историческая память” (“Fonds Vēsturiskā atmiņa”) sacerējumiem varētu neuztraukties, ja vien Kremļa propagandas kanāli netiktu plaši patērēti arī Latvijas krievu auditorijā. Taču tiek. Un krieviem no Kremļa tiek sistemātiski vēstīts, ka latvieši bija un ir nacistu līdzskrējēji, bet sarkanarmieši - Latvijas atbrīvotāji. Un šis nemirstīgā nacisma naratīvs kā Krievijas tautiešu politikas sastāvdaļa palīdz uzturēt Krievijas sabiedrībā viedokli, ka Latvija ir ienaidnieks un atkārtots iebrukums būtu attaisnojams. Savukārt Latvijas sabiedrībā kultivē naidu starp abām kopienām, kas jau tāpat ir sašķeltas atšķirīgās vēstures izpratnes dēļ.
Arī pērn un aizpērn Kremļa algotie vēstures falsificētāji intensīvi nodarbojās ar padomju okupācijas režīma un Sarkanās armijas slavināšanu, pieskaņojot to, piemēram, jaunu pieminekļu uzstādīšanai vai kādu nozīmīgu padomju virsnieku pārapbedīšanai Latvijā. Jā, arī trīsdesmit un vairāk gadu pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tiek uzstādīti jauni pieminekļi padomju okupācijas armijai un atjaunoti esošie. Turklāt tas notiek, Krievijas Federācijas vēstniecībai sadarbojoties ar pašvaldībām, un ar valsts institūciju ziņu.
Fonda “Vēsturiskā atmiņa” jaunākā “pētījuma” īsā fabula ir tāda: Latvijas Valsts prezidenta padomnieks Jānis Kažociņš ir izaudzis starp nacistiem, savukārt Egils Levits jaunībā ir beidzis leģionāru organizācijas “Daugavas vanagi” uzturēto Minsteres ģimnāziju. Un tāpēc viņš pieņēmis darbā Jāni Kažociņu par padomnieku nacionālās drošības jautājumos un Nacionālās drošības padomes sekretāru. Tas apliecinot, ka mūsdienu Latvijas politiku kustina “slepenas nacisma atsperes”. Stāstu par Jāni Kažociņu Aleksandrs Djukovs noslēdz ar draudīgu frāzi:
“Mēs stāstām par latviešu esesiešu noziegumiem. Mums viņi ir noziedznieki. Bet viņam tā ir ģimene. Un daži no šīs ģimenes ir dzīvi.”
It kā notiekošā nacisma atdzimšana un attaisnošana Baltijas valstīs ir Djukova galvenais darba temats. Pērn Krievijas Federācijas Sabiedrisko lietu palātas ēkā Maskavā tika sarīkota Baltijas valstīm veltīta izstāde. Ar mērķi apmelot, diskreditēt un nonievāt Latviju, Lietuvu un Igauniju, bet pats galvenais - izraisīt Krievijas pilsoņu līdzjūtību pret tautiešu ciešanām. Izstādes nosaukums “Baltijas 30 neatkarības gadi. Politieslodzītie. Cenzūra. Neonacisms”. Kovida dēļ klātienē izstādi toreiz neviens neapmeklēja, taču tā deva iespēju iekustināt kārtējo pret Baltijas valstīm vērstu naidīgu informatīvo vilni. Shēma vienkārša - “autoritatīva vēsturnieku institūcija” izplata kaut kādu safabricējumu, pēc tam to pārpublicē tādi Kremļa mediji kā “Sputnik”, un no “Sputnik” tālāk piebarojas visa pārējā maigās varas varza.
Un tas pats notiek arī jaunākajā informācijas operācijā, tikai šajā reizē tā ir precīzāk mērķēta - vērsta uz vienas konkrētas Latvijas valsts institūcijas apmelošanu, pret Valsts prezidentu. “Российский историк раскрыл страшные тайны советника президента Латвии”.Krievijas vēsturnieks atklājis Latvijas prezidenta padomnieka šausminošos noslēpumus.
Djukova izplatītais “pētījums” ir neapšaubāmi profesionāli augstā līmenī izstrādāts propagandas produkts. Tajā iekļautas vēsturiskas liecības, dažādu arhīvu materiāli, reti kadri, citāti no intervijām. Vēstniecības aģenti pat nobraukuši uz Valkas novadu kapu plāksnes iemūžināt. Lai šis safabricējums zinātniskāk izskatītos. Tomēr, pat neiedziļinoties faktoloģiskajā materiālā, “pētījumā” redzamas ļoti uzkrītošas manipulācijas. Sirms latviešu vīrs, izbijis leģionārs, kas nepatiesi tiek uzdots par Jāņa Kažociņa radinieku, tulkojumā krievu valodā slavina vāciešus, lai gan fonā skanošajā latviešu valodas oriģinālā nekas tamlīdzīgs netiek teikts. Bet krievu publika jau to nesaklausa un nesaprot. Viņi dzird to, ko vēlas Djukovs - “Ienāca vācieši, un tā bija mana laime”.
Neatkarīgā lūdza Valsts prezidenta kancelejas komentāru par “Sputnik” izplatīto vēstījumu un saņēma apstiprinājumu, ka tas ir safabricējums.
It kā diskreditējošajā jaunības dienu attēlā nemaz nav redzams Jānis Kažociņš, un viņš arī nekad neesot bijis Austrālijā, caur kuru tiek izvilkts šķietami atmaskotais nacisma pavediens padomnieka Kažociņa dzimtā. Austrālijā dzīvojošais simtgadnieks un leģionārs Jānis Kažociņš nav padomnieka Jāņa Kažociņa tuvinieks. Un vectēva brālis miris vēl pirms Otrā pasaules kara sākuma. Meli melu galā! Taču diezin vai šis atspēkojums jebkā mainīs safabricējuma tālāko gaitu prokremliskajos medijos un to atvasinājumos sociālajos tīklos.
Aleksandrs Djukovs ir nevis vēsturnieks, bet Kremļa algots aģents, profesionāls melis un manipulators.
Latvijā viņš jau kopš 2012. gada ir “persona non grata” komplektā ar visām savām vēsturiskajām atmiņām un fondiem. Viņam Latvijā iebraukt ir aizliegts. Savā jaunākajā safabricējumā viņš pat neslēpj, ka tur ļaunu prātu uz Valsts prezidenta padomnieku Jāni Kažociņu, jo tas, lūk, būdams Satversmes aizsardzības biroja vadītājs, jau pirms vairākiem gadiem vērsies pret Djukova vadītās “organizācijas” darbību Latvijā. Tātad šajā gadījumā Kremļa pasūtījums diskreditēt Latvijas Valsts prezidenta institūciju ir īstenots komplektā ar sīku personisku atriebību.
***
Valsts prezidenta kancelejas komentārs:
“Sputnik” ir uzskatāms par Krievijas propagandas instrumentu informatīvajā vidē, kas nereti izplatījis par Latviju nepatiesas ziņas.
Safabricētajā materiālā minētais Austrālijā dzīvojošais bijušais leģionārs Jānis Kažociņš nav padomnieka Jāņa Kažociņa radinieks. Padomnieka Jāņa Kažociņa vectēvam Kārlim Kažociņam bija brālis Jānis Kažociņš, kurš ir miris pirms II pasaules kara sākuma Latvijā.
Padomnieks Jānis Kažociņš nekad nav apmeklējis Austrāliju. Minētajā fotogrāfijā redzamais jaunietis nav padomnieks Jānis Kažociņš jaunībā.
Padomnieks Jānis Kažociņš jaunībā ir dziedājis korī “Daugava”, kurš darbojās Bredfordā Lielbritānijā.
