Latvija nav Lietuva, kas par sabiedrībai nezināmu samaksu veic Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) dusmu izpētes eksperimentu. Tomēr ASV un Eiropas Savienības kopīgo un kategorisko prasību aizdzīt ķīniešu uzņēmējus un uzturēšanās atļauju pircējus arī Latvija ir izpildījusi. Vai Latvija tādējādi pieslējusies patiešām stiprākajiem, vai nervozākajiem?
Pagājušajā gadā turpināja apmainīties ar pārmetumiem ASV aizsardzībā dzīvojošu valstu bloks no vienas puses un ĶTR - no otras. Šā bloka spēcīgāko valstu vadītāju sanāksme (G7) Anglijā 13. jūnijā izteica nopēlumu Ķīnu par cilvēktiesību pārkāpumiem Siņdzjanā un Honkongā, uz ko Ķīna nākamajā dienā atbildēja ar tikpat stingru nopēlumu: “G7 izmanto ar Siņdzjanu saistītos jautājumus, lai iesaistītos politiskās manipulācijās un iejauktos Ķīnas iekšējās lietās, pret ko mēs stingri iebilstam”; ĶTR apsūdzēja G7 “melos, baumās un nepamatotās apsūdzībās”.
G7 vadītāji pa to laiku pārcēlās uz Briseli un piepulcināja NATO dalībvalstu augstākās amatpersonas, kuru vidū bija arī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits. Viņa kanceleja glabā fotoliecības par E. Levita 14. jūnija tikšanos ar ASV prezidentu Džo Baidenu (attēlā). Kopējo un divpusējo tikšanos gaitā tika saskaņots paziņojums, ka Ķīnas ambīcijas un uzvedība radot “sistemātiskas problēmas noteikumos balstītajai starptautiskajai kārtībai”. E. Levita atstāstījumā “Briselē notikušais NATO samits ir bijis vēsturisks”. Proti, “ASV ļoti skaidri un nepārprotami atkārtoja to, ka tā ir kopā ar saviem NATO sabiedrotajiem un ka NATO ir vienota. Vienota, lai varētu aizstāvēt savas intereses un savas vērtības. (...) Jaunajā ģeopolitiskajā situācijā, kur demokrātiskajām valstīm ir jāsacenšas ar autoritārajām varām, piemēram, Krieviju un Ķīnu, visām demokrātiskajām valstīm, kas ir šajā aliansē, ir jāturas kopā.” ĶTR nepalika atbildi parādā un ieteica NATO “raudzīties uz Ķīnas attīstību racionāli, pārtraukt “Ķīnas draudu teorijas” dažādu formu pārspīlēšanu un neizmantot Ķīnas leģitīmās intereses un legālās tiesības kā attaisnojumu, lai manipulētu ar grupas politiku”.
Lai publiskā apmaiņa ar dziļām bažām par patiesu satraukumu un otrādi nenovestu līdz pavisam komiskam efektam, puses parūpējās arī par tādiem vārdiem, kas jau robežojas ar darbiem. ASV pusē par šādu darītāju tika nolīgta Lietuva. Maijā tā paziņoja par izstāšanos no sadarbības formāta 17+1, kas visai Latvijai labi pazīstams kopš 2016. gada novembra, kad toreiz vēl 16+1 valsts vadītāji sapulcējās Rīgā.
Ir bijis arī tāds laiks, kad Latvijas amatpersonas ļoti, ļoti centās radīt iespaidu, ka sanāksmes vieta nodrošināšot Latvijai priekšrocības cīņā ar tobrīd 15 konkurentēm par vislielāko Ķīnas labvēlību, kas izpaudīšoties naudas straumēs uz Latviju. Vispirms ar ķīniešu pierunāšanu doties uz Latviju lepojās Ministru prezidente Laimdota Straujuma, pēc tam Māris Kučinskis teicās viņas iestrādes pārņēmis un izmantojis vislabākajā veidā. Pāris miljoni eiro pasākumam norakstīti tika, tai skaitā Rīga izdekorēta ar ķīniešu krāsām un ornamentiem (attēlā), taču reāli Latvija nav ieguvusi neko - ne konteinerpārvadājumus pa dzelzceļu, ne tiešo avioreisu reisu Rīga-Ķīna, kur tika nosauktas 3-4 pilsētas - kandidātes uz gaisa satiksmes uzturēšanu ar tranzītmezglu Eiropas Savienības austrumu nomalē. Reālā dzīve ir mats matā apstiprinājusi argumentus pret Latvijas un Ķīnas attiecību uzturēšanu virs uzsvērti vēsas pieklājības normām, kādus Neatkarīgā izklāstīja 2016. gada 27. septembrī ar atsauci uz Transporta un sakaru institūta profesoru Igoru Kabaškinu:
- Latvijas amatpersonas saprot pilnīgi visu, taču tikpat saprotami ir arī iemesli, kāpēc tās izliekas nesaprotam, ka runas par Ķīnas preču plūsmu ir tikai iegansts pašu ķīniešu plūsmai uz Latviju. Valsts amatpersonas neuzskata par iespējamu publiski atzīt to, ko teica I. Kabaškins, ka “Ķīnai ir daudz naudas, par ko tā ir gatava būvēt Latvijas teritorijā savas ražotnes, ievest savus speciālistus un ražot Ķīnas produkciju Eiropas teritorijā. Šāda sadarbība starp Ķīnu un Austrumeiropu jau ir. Piemēram, Baltkrievijā, Minskā, ķīnieši ceļ veselu ķīnpilsētu, kurā dažādi uzņēmumi ražo visdažādākās preces netālu no tirdzniecības vietām.” Vēl asāki ir viņa izteicieni, ko latviskojusi Krievijas ziņu aģentūra “Sputņik”:“Vai šāda pilsēta ir iespējama arī Latvijā? No vienas puses, pamestu zemes gabalu pie mums tagad ir daudz un mūsdienīga ražošana valstij ir nepieciešama kā gaiss, bet, no otras, ksenofobija mūsu valstī ir ļoti izplatīta parādība, ko nereti atbalsta arī valsts. Ķīnofobija latviešiem piemīt tikpat lielā mērā kā arabofobija un noteikti ir spēcīgāka par rusofobiju. Tieši tāpēc vēl pastāv jautājums, vai ķīnieši maz vēlēsies doties šurp uz mūsu “viesmīlīgo” valsti.
Mazam mierinājumam der fakts, ka arī pie Minskas celtā ķīniešu pilsētiņa izrādījās tikai politpilsētiņa jeb izkārtne bez reālas ekonomiskās darbības iespējām. Neko ievērības cienīgu nav iespējams ražot ne tur, ne vispār no Rietumu pasaules norobežotajā Baltkrievijā.
Lietuvas izstāšanās no faktiski mirušas organizācijas atgādināja senos un arī ne pārāk senos laikos piekoptus rituālus sevišķi nogrēkojušos miroņus pirms kapā likšanas pakārt, nopērt vai vismaz izstādīt publiskai apskatei. Tomēr tā, kā arī kovidvakcīnu dāvināšana Taivānai, bija tikai iesildīšanās pirms Lietuvas kroņa numura - atļaujas Taivānai 2021.gada 18. novembrī atklāt Taivānas Pārstāvniecības biroju Lietuvā.
Šāda izkārtne (attēlā) nomainīja Taivānas “de facto” vēstniecības maskēšanu par Taibejas Ekonomikas un kultūras biroju. Atkal jau tikai vienu vārdu nomaiņa ar citiem vārdiem, bet ar tādiem vārdiem, kas iekustināja vēl daudzus citus vārdus un tādus darbus kā Ķīnas vēstnieka atsaukšana “uz konsultācijām” no Lietuvas un Lietuvas vēstnieces atsaukšana no Ķīnas. Pēc tam Ķīna ķērās pie Lietuvas preču importa bloķēšanas gan bez oficiāla aizlieguma izziņošanas, jo vismaz teorētiski Eiropas Savienībai to tik vajadzētu - vajadzētu ieganstu Ķīnas preču importa pārtraukšanai, lai samazinātu savu dziļo deficītu tirdzniecībā ar Ķīnu. Praktiski gan nešķiet ticami, ka Eiropā gribētu un varētu saražot visu vai vismaz pamanāmi daudz no tā, kas tagad tiek atvests no Ķīnas. Tagad Lietuva jau meklē iespējas eksperimentu pabeigt, atrādīt tā rezultātus un atgriezties pie vēsi pieklājīgajām attiecībām ar Ķīnu. Savukārt Ķīnai jāparāda, ka tā nešauj uz odiem ar lielgabaliem.
Šajā reizē pakavēsimies pie vēl vienas no Ķīnas reakcijām uz G7 un NATO pērnvasaras paziņojumiem, kas nebija tikai vārdi par vārdiem, bet nebija arī nekāda vardarbība. Proti, tā bija karikatūra, parodija par vienu no Rietumu kultūras svētumiem, kura nosaukuma latviskojumā norāde uz šo svētumu ieviesta. Tā ir Leonardo da Vinči (1452-1519) glezna “Svētais vakarēdiens” (ap 1495. gadu, attēlā).
Rietumniekiem nav tiesību pārmest ķīniešiem par šī svētuma zaimošanu, jo šīs gleznas parodēšana pašu rietumnieku izpildījumā ir notikusi nepārskatāmi daudz reižu (piemērs attēlā).
Ķīniešu mērķim glezna ļoti piemērota jo sevišķi ar savu oriģinālnosaukumu, ko latvieši nav spējuši atveidot adekvāti. Latvijā ne daudziem zināmajā itāliešu valodā glezna saucas “L’Ultima Cena”, bet angļi ar “The Last Supper” vai, ja kādam tā labāk tīk, vācieši ar “Das letzte Abendmahl” nodrošinājuši, lai attēlotā notikuma jēga būtu labi saprotama. Tātad - pēdējās vakariņas pirms Jēzus Kristus nāves zemes dzīvē. Tas skarbs mājiens par ASV, kas tik tiešām uzdodas par Dieva iemiesojumu uz zemes.
Karikatūra parādījās Ķīnas sociālajos tīklos, uz kuriem atsaucās ĶTR valdības izdevums “Global Times”. Tas izplatīja parodiju 2021. gada 13. jūnijā kopā ar izsmeļošiem paskaidrojumiem par gleznas detaļām, kas izrādās Rietumu veco un jauno grēku saraksta vizualizācija; turpat arī informācija, cik simtus tūkstošus skatījumu karikatūra nopelnījusi pirmajās stundās kopš eksponēšanas.
Parodijā Kristus vietā, protams, ASV kā amerikāņu izvēlētais valsts simbols ērglis. Abās pusēs uz galda tam kokvilnas pogaļas, atgādinot par valsts izcelšanos uz verdzības rēķina. Tieši priekšā ērglim drukmašīna, kas pārvērš tualetes papīru ASV dolāros. “Golbal Times” izrēķinājis, ka tualetes papīra vērtība ir sešiem no kopā astoņiem triljoniem ASV dolāru, cik bija sadrukāts līdz pērnajai vasarai. Uz galda pa labi no ērgļa torte ar Ķīnas kontūrām, ko ērglis gribētu ēst pats un ar ko savus mācekļus pabarot. Šādā veidā karikatūra sasaistīta ar daudzām citām karikatūrām, no kurām viena pavisam nesen publicēta Neatkarīgajā. Tas bija tagad jau simts gadus vecs zīmējums, kurā Ķīna attēlota ne kā torte, bet kā pica, ko sadalīt gribēja Anglija, Francija, Vācija, Krievija un Japāna. Tagad zināms, ka nekas no toreizējo pasaules lielvaru plāniem nesanāca. Jā, apmēram šāds valstu sastāvs joprojām gribētu ar Ķīnu pamieloties, bet ķīnieši zīmē par viņiem karikatūras un brīdina, ka drīz vien rietumnieki vairs nevarēšot aprīt Ķīnu pat ne savās iedomās.
Viena no karikatūras tēmām ir noliegums Rietumu vienotībai, ko pērnvasar tik dedzīgi uzsvēra arī E. Levits. Trīs valstis attēlotas tā, ka tās demonstrē nogaidošu un varbūt pat noraidošu nostāju pret ASV aicinājumiem nodarīt gauži Ķīnai. Pa kreisi līdzās Kristum esošais māceklis no viņa aizgriezies un norobežojies ar roku pozu - tas ir Itālija Vilks, kas pirms dažiem gadiem pievienojās 16+1 formātam, padarot to par 17+1, pirms Lietuva šo paplašinājumu nelikvidēja vismaz skaitliskā izpausmē. Vācija kā zilais Ērglis izmanto Angelas Merkeles rokas, lai tikai atspiestos pret galdu - nedarītu neko vairāk. Francijas Gailis sabozies un sevī ierāvies, amerikāņiem par prieku “kikaregū” nedziedās.
G7 skaitā neuzņemtais, ēzeļausainais Austrālijas Ķengurs cenšas ar vienu roku sakampt ASV dolārus, bet no otras rokas neizlaist Ķīnas juaņus, t.i., cenšas aktīvi tirgoties ar Ķīnu.
Japānas Suns lej Klusajā okeānā saindētos Fukušimas notekūdeņus. Angļu Lauva it kā būtu ar mieru amerikāņiem klausīt, bet apjucis vai savā breksitā sapinies. Aiz Lauvas tās domīnijas Kanādas Bebrs sarkanā peldmētelī ar legalizētās marihuanas ornamentu. Bebram rokās lellīte - aizturētā, no ķīniešu viedokļa nolaupītā “Huawei” amatpersona.
G7 dalībnieks nav Indijas Zilonis, kas cenšas pielīst pie šo valstu galda, - meklē sev sabiedrotos pret vareno kaimiņu Ķīnu. Pie Ziloņa kājām trauciņš “Help My” vēsta par Indijas neveiksmēm ierobežot Covid-19 vai varbūt mazināt nabadzību. Uzlēkt uz galda cenšas Taivānas Varde.
Papīrs un tā digitālie aizvietotāju pacieš visu, ko uz tā uzraksta vai uzzīmē. Konkrētajā gadījumā Rietumvalstis uzzīmētas tā, lai radītu iespaidu, ka vēl ilgi šāda kompānija pulcēties un mieloties nevarēs. Karikatūras detaļas ļoti trāpīgi raksturo Pretķīnas koalīcijā sapulcinātās valstis, taču detaļu summa nav garantija tālākajai pasaules gaitai tikai un vienīgi Ķīnas varenības pieauguma virzienā. Jautājums, kā vispār Ķīna sasniedza tagadēji varenību, jo “burtiski” nemeloja taču arī tās karikatūras, kurās Ķīna un ķīnieši attēloti kā iznīcībai nolemta zeme un ļautiņi. Viena no šādām karikatūrām jau tika piesaukta, šeit palūkosimies uz citu zīmējumu, kurā tā pati doma izpausta vēl skarbākā veidā, kad vienu ķīnieti sit pieci (četri eiropieši un japānis), bet vēl citi steidzas tik patīkamā pasākumā piedalīties.
Tā ir vācu 1900. gada pastkarte, kas dokumentē tā dēvēto Bokseru sacelšanos pret ārvalstu iejaukšanos Ķīnas iekšējā dzīvē. Pasākums bija kopš paša sākuma bezcerīgs, kā tas iešifrēts tā nosaukumā, jo ķīniešu nemiernieku masas lielākoties bija apbruņotas ar aukstajiem ieročiem un izmantoja austrumu cīņu paņēmienus, ko angļi sauca par “ķīniešu boksu”. Un tādā veidā cīnīties pret eiropiešu ugunsieročiem, kā to akcentēti shematizēja vēl cita pastkarte (attēlā)?
Tāpēc notika, tā kā notika - laikā no 1899. gada novembra līdz 1901. gada septembrim mazliet vairāk nekā 230 ārvalstnieku iznīcināšanai ķīnieši ziedoja vairākus desmitus tūkstošus ķīniešu kristiešu un vairākus simtus tūkstošu nemiernieku, to atbalstītāju un nejaušu civiliedzīvotāju. Prātīgi cilvēki sacītu - un sacīja, ka tāds neprāts kārtējo reizi liecināja, cik tālu ķīnieši degradējušies.
Patiešām, tikai no laika ziņā vēlākiem skatpunktiem sāk atklāties, ka fiziski vienādām darbībām bijusi atšķirīga jēga. Tagad jau iespējams, bet nav obligāti saskatīt Bokseru sacelšanās faktā apliecinājumu, ka Ķīnā nezin kādā veidā bija uzradusies cilvēku masa, kurai kaut kāda ideja svarīgāka par citu un pat par pašu dzīvībām. Ja šādi cilvēki būtu Ķīnā bijuši jau iepriekš, tad citas valstis nebūtu lūkojušās uz Ķīnas valsti kā uz bezspēcības vai bezjēdzības iemiesojumu un kā uz izlaupīšanai atstātu noliktavu, saraustīšanai noliktu deķīti (attēlā). Tagad tā ir Ķīna, kas tieši tāpat lūkojas ja ne uz visu pasauli, tad uz daudzām Ķīnu interesējošām teritorijām noteikti.
