Egils Levits tika atalgots ar Latvijas Valsts prezidenta amatu par preambulas ieviešanu Satversmē – par apšaubāmām garantijām tagadējam politiskajam režīmam Latvijā saglabāties mūžīgi mūžos neatkarīgi no valsts iedzīvotāju novecošanas un izmiršanas.
Sabiedrības darbspēju zudums un citas izmaiņas atbilstoši cilvēku caurmēra novecošanai notiek pārāk lēni jeb nemanāmi, lai politiķi tās ņemtu vērā. Vēl jo bezcerīgāk no viņiem gaidīt reakciju ne tikai uz demogrāfu pasniegtajiem datiem, bet uz filozofu vai kā savādāk sevi nosaukušu gudrinieku spriedelēšanu, ka novecojot arī cilvēce jeb to veidojošas tautas un civilizācijas. Tas esot īstais iemesls, kāpēc izzudušas tautas un sabrukušas savulaik varenas valstis. Protams, ka neviens uz valsts rēķina dzīvojošs cilvēks neko tādu piedzīvot nevēlas. Bet ko viņam darīt, lai tā nenotiktu? Neko praktiski izdarāmu neviens gudrinieks priekšā vēl nav pateicis. Tāpēc politiķi reaģē tikai uz acumirkļa kairinājumiem, kādus sabiedrības novecošana nerada. E. Levits ar savu preambulu uzradās tieši tajā mirklī (mirklī nepilna gada garumā, cik ilgi cilvēku pūlis spēj saglabāt kaut kādus uztvērumus, pirms tos nav nodzēsuši atkal nākamie uztvērumi), kad Krievija atņēma Ukrainai Krimu un Doņecku kopā ar daļu tai piegulošas teritorijas.
Krievija izziņoja kaimiņvalsts teritorijas sagrābšanu ne vien par tikumīgu, bet arī par likumīgu rīcību. Latvijas Satversmē tad nu tika ierakstīts aizliegums šādi izrīkoties ar Latvijas teritoriju. Kopš 2019. gada vasaras Latvijas valdošās aprindas nolikušas E. Levitu sev acu priekšā kā staigājošu mierinājumu nemierīgos laikos, ka tagad valdošie varēšot savu miesīgo vai garīgo bērnu personās turpināt valdīt vēl mūžību un trīs dienas, jo Satversmē taču tā ierakstīts. Tomēr nav valdošie tik dumji, lai nesaprastu jebkādu vārdu bezspēcību pret spēku. Tieši tāpēc viņiem nemitīgi vajadzīga psihoterapija ar vārdiem, kuru skaistumkonkursā uzvarējis E. Levits ar savu preambulu. Lai šie vārdi kļūtu aizvien skaistāki un skanīgāki, E. Levitam garantēts ikgadējs algas pieaugums: “Valsts prezidents Egils Levits šogad algā (pirms nodokļu nomaksas) saņems 6260 eiro mēnesī un vēl 1252 eiro mēnesī reprezentācijas izdevumiem. Salīdzinot ar pagājušo gadu, prezidenta atalgojums pieaugs par 360 eiro.”
Vai tiešām Latvijas valsts (robežu) neaizskaramību 2022. gadā iespējams nopirkt, sametot vēl 360 eiro mēnesī no visiem nodokļu maksātājiem? Nē, ne drošību tā var nopirkt, ne apmānīt sevi, ka viss iespējamais drošības dēļ izdarīts. Attiecīgi - “Egila Levita zvaigzne turpina dzist... Valsts pirmās amatpersonas snieguma vērtējums visu gadu kļuvis aizvien zemāks un zemāks.” Nāk prātā filozofes Maijas Kūles vārdi, ka “kaut kas liels un patiess top ne par lielu naudu un ne par mazu naudu, bet tad, kad kāds to ļoti grib; kad “esamība uzrunā”, kā teiktu Heidegers.”
M. Kūles vārdus nav rosinājis E. Levita prezidentūras iesākums, ko viņa 2020. gada 22. augusta “Latvijas Avīzē” raksturojusi ar vārdiem “pārāk daudz jurisprudences un pārāk maz dzīves mīlestības”. Viņas teiktais par gribu un esamību nodrukāts avīzes “Rīgas Balss” 2003. gada 2. decembra numurā. Vācu filozofu Martinu Heidegeru (1889-1976) šādā veidā piesauca tobrīd un joprojām nomināli galvenā filozofe vai filozofs Latvijā - “Institūta direktors, Dr. habil. phil., LU prof., LZA akadēmiķe, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īstenā locekle,” kā ierakstīts Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta mājaslapā. Pat ja viņu personīgi esamība nav uzrunājusi, tad viņai pēc amata pienākas zināt un norādīt, caur kuriem citu autoru tekstiem esamību vislabāk saklausīt vai saskatīt. Vai tad nu esamība nebūtu pilnīgi nevienam neko paudusi par cilvēces novecošanu Eiropas tautu, kultūras vai civilizācijas iemiesojumos? Nē, esamība šādas atklāsmes nav noskaudusi. Savukārt M. Kūle lieliski zina un ir citiem priekšā teikusi, kur tās atrast. Tiktāl viss bija un tagad varbūt atkal ir labi, ja neskaita nelāgo gadījumu, kad Eiropas novecošana izpauda sevi kā nespēja atturēt Krieviju no bufervalsts Ukrainas teritorijas sagrābšanas un Latvijas biedēšanas ar Ukrainas likteni. Toreiz Krievija negāja tālāk par bufervalsts buferteritorijām un respektēja to, ka Latvijai kopš 1940. gada līdz 2014. gadam bija izdevies paaugstināt savu statusu no bufervalsts uz NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču 2021./2022. gada mija pienākusi ar Neatkarīgajā 3. janvārī aprakstītajiem Krievijas draudiem par ““militāri tehnisku pasākumu veikšanu” saistībā ar situāciju Ukrainā un visu NATO austrumu robežu”.
M. Kūle ir izdarījusi E. Levitam lāča pakalpojumu, savā grāmatā “Jābūtības vārdi” atklājot Latvijas valdošās aprindas 2014. gadā pārņēmušās bailes, uz kuru rēķina E. Levits tika pie sava tagadējā darba un algas. Šis nav ierindas gadījums, kad grāmatas autors tikai informē, ko uzzinājis par citiem. Šajā grāmatā autore parādīja bailes, apjukumu, paniku, haosu utt., atsakoties no tā, ko pati teikusi un publicējusi līdz 2016. gadam un - cerēsim - pašlaik raksta un vēlāk nodrukās.
Grāmata pēc savas uzbūves atkārto (parodē?) tagadējo Satversmi ar preambulu rindkopās, bet pārējo tekstu nodaļās un pantos tādējādi, ka grāmatas lappuses numurētas sākumā ar romiešu un tālāk ar arābu cipariem. Preambuliskās romiešu ciparu sadaļas IX lappuse tūlīt aiz titullapām un satura rādītāja sākas ar paziņojumu, ka “grāmatas ideju pārdomāšanu un uzrakstīšanu sekmēja Latvijas Republikas Satversmes preambulas apspriešana un gandarījums par tās pieņemšanu Saeimā 2014. gada 19. jūnijā”. Vēl cits laika un jēgas orientieris grāmatas pamatteksta 17. lpp. uzdots “referenduma izjūtu spraigumā”. Ne visiem ir atmiņā vai pierakstos viegli atrodami nu jau desmit gadus seni notikumi, tāpēc par tiem jāatgādina.
Tik tiešām apaļā 10 gadu jubileja nupat kā apritējusi Centrālās vēlēšanu komisijas 2012. gada 3. janvāra lēmumam izsludināt pietiekama vēlētāju skaita rosinātu tautas nobalsošanu par grozījumiem Satversmē. Savukārt 18. februārī paies 10 gadi, kopš Latvijas Republikas pilsoņu vairākums nodemonstrēja sevi mazākumam. Proti, jautājums “Vai Jūs esat par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?” savāca 273 347 balsis jeb 24,88% no kopējā balsu skaita, kas neatstāja iespējas apstrīdēt balsu skaitīšanas rezultātus vai cerības uz pārbalsošanu līdz toreiz Latvijā dzīvojušo cilvēku mūžu galam, kas joprojām nav pārskatāmā nākotnē. Jautājumam vajadzēja būt izsmeltam, taču tā vietu ieņēma aizvien trauksmainākas ziņas no Ukrainas kā pamats aizdomām, ka referendums Latvijā bijusi šīs teritorijas iztaustīšana konfliktu radīšanas iespējām.
Sākotnēji nekas neliecināja par kaut ko draudošu tāpēc, ka 2010. gada sākumā Ukrainā reālu, pamatā godīgu vēlēšanu rezultātā notika pārbīdes turienes varas aprindās un par valsts prezidentu tika ievēlēts opozīcijas partijas kandidāts Viktors Janukovičs. Ļoti pakāpeniski vairojās un Latvijas apstākļos ar valodu referendumu pārklājās ziņas, ka politiskie konflikti Ukrainā varbūt tiks atrisināti ar ieroču spēku. Toties finālnotikumi 2014. gadā gāja triecientempā, bet divos cēlienos.
I cēliens
- 22. februārī V. Janukovičs pažēlojās par valsts apvērsumu, pazuda Krievijas virzienā un tika nomainīts ar parlamenta priekšsēdētāju (spīkeru);
- 27. februārī bruņoti cilvēki Simferopolē ieņēma Krimas parlamenta un valdības ēkas un pacēla virs tām Krievijas karogus;
- 17. martā Krimas parlaments pasludināja Krimu par neatkarīgu valsti;
- 21. martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja likumus par Krimas aneksiju.
II cēliens
- 1. martā Doņeckas pilsētas padomes deputāti, atsaucoties uz pilsētā notiekošiem mītiņiem, aicināja rīkot referendumu “par Donbasa nākotni”
- 6. aprīlī kārtējā mītiņa dalībnieki ieņēma apgabala padomes ēku
- 7. aprīlī mītiņš deklarēja Doņeckas tautas republiku un tās valdību
- 12. aprīlī pirmie kritušie sadursmēs starp Ukrainas un Doņeckas bruņotajiem spēkiem
- ap 30. aprīli iezīmējās frontes līnija, kuras noturēšana Doņeckas pusē pret Ukrainas armiju nebūtu iespējama bez Krievijas armijas līdzdalības;
- 12.maijā Doņeckas tautas republika lūdza uzņemšanu Krievijas Federācijā, uz ko Krievija nav atbildējusi;
- 17. jūlijā tika notriekta “Malaysia Airlines” lidmašīna tādā augstumā, kādu varēja sasniegt Krievijas, nevis Ukrainas ieroči; par to Krievijai kārtējo starpvalstu pārmetumu deva;
- ap 10. augustu starptautiskās situācijas iedvesmotā Ukraina mēģināja pāriet uzbrukumā un tika sakauta;
- 5. septembrī Minskā tika noslēgta vienošanās par uguns pārtraukšanu, kas praktiski ir kauju aizvietošana ar neregulāru apšaudīšanos līdz šai baltai dienai.
Abos cēlienos ietilpa pa identiskai ainai, kurās ukraiņu valoda Krimā un Donbasā tika nomainīta ar krievu valodu lietvedībā un skolās.
Latvijā ļoti labi saprata, ko tas viss nozīmē, t.i., draud. 2014. gada 1. aprīlī nebūt ne 1. aprīļa ziņa no Saeimas bija tāda, ka Valstiskās audzināšanas apakškomisijas sēdē apspriesta iespēja Krimas notikumiem atkārtoties Daugavpilī vai citur Latgalē, kam deputāte Janīna Kursīte-Pakule piebildusi, ka tāpat var spriest arī par citiem reģioniem.
E. Levita pieslēgšanos šiem notikumiem “Latvijas Vēstnesis” datē ar 2013. gada 25. oktobri, kad “Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits nāca klajā ar privāto iniciatīvu, piedāvājot vērtēt savu sagatavoto preambulas tekstu”. 2012.-2014. gada notikumu pārskats padara saprotamu, kā Latvijas Satversmē parādījies uz E. Levita piedāvājuma pamata izveidots vārsmojums vai savārstījums, ko labi raksturo aģentūras LETA preambulas pieņemšanās dienā, 2014. gada 19. jūnijā izplatītā ziņa “Juristiem nav vienota viedokļa par Satversmes preambulas lietderīgumu”. No tā paša saprotama arī paša E. Levita iesēšanās Latvijas Valsts prezidenta pilī un krēslā. Tas gan nenotika uzreiz, bet rindas kārtībā aiz Raimonda Vējoņa. Kad prezidenta krēsls atbrīvojās 2015. gadā, Latvijas politiķi izpildīja savas iepriekš slēgtās norunas un saistības. 2014. gada trakumus viņi vislabprātāk būtu aizmirsuši, bet kas to deva. “Jābūtības vārdiem” pakārtotā intervijā Latvijas Radio 2016. gada 27. februārī M. Kūle dalījās ar cerību, “ka varbūt krīzes saspīlējums, kas briest Eiropā, liks vairāk saņemties vietējām, nacionālām valdībām, ka sava valsts ir jānotur, jāattīsta, ka pietiks kašķēties.” Tāda idille Latvijā neiestājās, bet turpināt skaisti un gudri skanošu vārdu sabīdīšanu tika nolīgts cilvēks, kura iepriekšējo vārdu virkni augstāk novērtējusi M. Kūle nekā juristi. Izrādās, ka “no filosofijas viedokļa Satversmes preambulas pieņemšana Saeimā 2014. gada 19. jūnijā ir notikums” (grāmatas 25. lpp.). Jāpiezīmē, ka M. Kūle ir rekomendējusi tikai tekstu, nevis tā autoru, jo nav starp tiem kopā 119 sabiedrībā pazīstamiem un arī nepazīstamiem cilvēkiem, kuri 2019. gada februārī parakstījās zem aicinājuma ievēlēt E. Levitu par Valsts prezidentu.
Tagadējais amats dod E. Levitam tiesības papildināt skaisto vārdu virknes ar skaistu amatu solīšanu, ja tiktu nodibināta Valsts padome, atjaunoti valsts ministru posteņi un izveidotas etnogrāfisko novadu administrācijas, lai tās rīko viena otrai goda maltītes, zog līgavas un veic vēl daudzas citas vēsturiski pamatotas darbības. Pat E. Levitu amatā ielikušie cilvēki no tā visa kļuvuši domīgi, vai tik demonstratīva reālo problēmu un pat briesmu ignorēšana ir labākais veids, kā izvairīties no nepatikšanām. Ja atstājam malā kara draudus, tad par E. Levitu jājautā, vai viņš vispār zina, ka ir kļuvis par prezidentu valstī ar aizvien sarūkošu un novecojošu iedzīvotāju sastāvu, no kura kļūst aizvien grūtāk izspiest pietiekami daudz naudas jau esošā pārvaldes aparāta uzturēšanai. Varbūt tomēr vajadzētu pāriet no “jābūtības vārdiem” Satversmes preambulā un M. Kūles grāmatā pie tā, ko “esamība uzrunā”.
Lielākās iespējas uztvert esamības pausto paveras atbilstoši M. Kūles ieteikumiem līdz 2014. gada panikas lēkmei, no kuras viņa, cerams, tikusi vaļā, ierakstot to grāmatā. Liktenis ar viņu pajokojis, liekot 2016. gadā viņa izdarīt tieši pretējo tam, ko pati deklarējusi 1996. gada 29. novembra “Latvijas Vēstnesī” ar vārdiem, ka “nav moderni atsaukties uz Špengleru, taču mani nepamet doma, ka daudzos raksturojumos un Eiropas idejas izpratnē viņš ir bijis precīzāks un plašākās kategorijās domājošs, nekā mūsdienu ekonomisti un politiķi”. Proti, šī doma viņu tomēr bija kaut uz mirkli pametusi. Rezultātā 424 lappušu grāmatā, kuras pamatteksts 3. lpp. sākas ar teikumu “Latvija ir Eiropā”, nav atradusies vieta vispār pieminēt Osvalda Špenglera (1880-1936) brīdinājumu par Eiropas iešanu bojā (Untergang des Abendlandes). Pārsvarā pie M. Kūles tomēr bija pareizas domas un vārdi, tai skaitā intervijā “Latvijas Vēstnesim” 2005. gada 20. janvārī, kad Latvija bija uzsākusi savu pirmo pilno gadu ES:
- Man kā filosofei nepatīk tas, ka ES ideoloģijā reizēm jūtu utopisku pieeju, kas (nevis satura, bet formas ziņā) atgādina padomju utopijas. Kā gan pasaules priekšā ES izskatās ar savu Lisabonas stratēģiju, kurā ierakstīts, ka 2010. gadā apsteigsim visus, būsim paši gudrākie, bagātākie! Patlaban pašu Eiropas vadošo cilvēku analīzēs redzam, ka šī stratēģija ir pārspīlēta, uzpūsta kā liels pūslis. Man nepatīk arī milzīgais formālisms, redzu iemiesojamies dzīvē dažas no Osvalda Špenglera 1918. gadā iezīmētajām “Eiropas norieta” tendencēm. Milzīgais Eiropas formālisms neved uz labu galu, bet uz to, ko Špenglers redzēja jau pirms 100 gadiem, jo formas sastingst, neļauj notikumus redzēt plašākā mērogā. Špenglers uzskatīja, ka Eiropas civilizācijai ir tik daudz bīstamu tendenču, ka tā ilgi nenoturēsies. (..) Kas ir Eiropas vājums? Tas, ko mums pārmet islāma valstis: Eiropa neturpinās, tā negrib bērnus, tā noveco.
Tajā pašā izdevumā drīz pēc tam, 13. jūlijā zinātniece ar zintnieces iemaņām Janīna Kursīte, kura vēlāk kļuva par Kursīti-Pakuli, Saeimas deputāti un “Jābūtības vārdu” recenzenti, apliecināja, ka “Špenglera kādreizējais minējums par Eiropas kultūras norietu ir acīmredzams. Kaut kā no tā pasionārisma, kas ir musulmaņu kultūrā, mums pašreiz pietrūkst, un kaut kas eiropiešus musulmaņu kultūrā, kur ir ļoti spēcīga šī savējo un svešo nošķiršana, pievelk.”
