Lai cik ļoti NATO valstis pagājušā gada laikā centās formulēt un aizsūtīt uz Kremli dažādus neērtus signālus, biedēt ar neiedomājami bargām ekonomiskajām sankcijām un aizliegumu Krievijas amatpersonām iepirkties Nicas “buķikos”, Kremlis neērtos signālus izliekas nemanām, pats pretī sūta ne mazāk neērtus signālus, un runa nav par atteikšanos no Rīgas šprotēm, bet gan “militāri tehnisku pasākumu veikšanu” saistībā ar situāciju Ukrainā un visu NATO austrumu robežu.
Saspīlējums NATO un Krievijas attiecībās pieaug jau kopš pavasara. Tam uzmanīgi seko līdzi politiķi, militārie analītiķi un seko arī Neatkarīgās lasītāji. Publikācija “Pie Latvijas robežas veidojas militārs sabiezējums” bija viena no visvairāk lasītajām visa gada garumā. Kad no militārā lidlauka jebkurā pasaules punktā paceļas stratēģiskais bumbvedējs, visu pasaules armiju komandcentros iestājas paaugstināta gatavība. Un maijā sabiedrotie ar B-52 lidmašīnām uztaisīja vairākus kruīzus pa NATO valstu gaisa telpu. Tas notika, atzīmējot ASV Veterānu piemiņas dienu. Tostarp Ādažu poligonā demonstrācijas un treniņu nolūkos viņi nometa dažas kaujas aviācijas bumbas (protams, bez kodolgalviņām), “demonstrējot NATO un ASV Gaisa spēku Eiropā un Āfrikā spējas un uzticamību”.
Krievijas reakcija uz veterānu piemiņas pasākumiem sekoja zibenīgi.
Rietumu kara apgabalā nekavējoties paaugstināta kaujas uzdevumu intensitāte, patrulēšana jūrā, debesīs un izveidoti 20 jauni armijas formējumi ar 2000 militārās tehnikas vienībām bruņojumā. Ideālas sakritības vai drīzāk tālejošu nodomu dēļ Krievija varēja piesegt šo militāro ekspansiju ar ikgadējām mācībām “Zapad 2021”, kas notikušas kopīgi ar Baltkrieviju, un pēc Krievijas karaspēka ieiešanas draudzīgajā teritorijā joprojām nav ziņots, ka draudzīgā teritorija būtu atstāta. Toties ir ziņots, ka nākamā gada sākumā notiks atkal jauni kopīgi militārie manevri. Un tas rada bīstamību uzreiz divos flangos. Pirmkārt, turpinās Lukašenko savervēto migrantu hibrīduzbrukums trim Baltijas valstīm un Polijai. Uz robežas atliek notikt lielākam bruņotam incidentam vai eskalēties konfliktam ar Minsku, un Krievija steigsies palīgā stabilizēt situāciju. Kaut vai līdz pastardienai. Un otrkārt, arvien bīstamāka kļūst situācija Ukrainas pierobežā, kur Krievija sakrāvusi lielu daudzumu bruņutehnikas.
Nē, Ukraina nav NATO valsts. Nē, NATO 5. pants - viens par visiem un visi par vienu - netiek iedarbināts, pat ja Ukraina to ļoti lūdz. Un formāli dalībvalstīm nebūs pamata iedarbināt pat 4. pantu: “Puses kopīgi apspriedīsies jebkurā brīdī, kad vien, pēc jebkuras puses uzskatiem, būs apdraudēta jebkuras puses teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība.” Taču Ukraina ir NATO bufervalsts, no kuras Krievija vienu gabalu jau ir nokodusi, NATO blokam fonā vien noplātot rokas. Un šobrīd izskatās, ka grasās nokost vēl vienu. Vai pat aprīt pavisam. Komunikācija diplomātiskajā līmenī šobrīd tikpat kā nenotiek, un katra puse ik pa brīdim nāk klajā ar paziņojumiem par otras puses vainu, bet militārie eksperti un diletanti nāk klajā ar paziņojumiem par liela kara iespējamību. Sabiedrība kopumā un arī Neatkarīgās lasītāji šiem biedinājumiem aktīvi seko, jo, kā teica senie romieši, “Si vis pacem, para bellum” - gribi mieru, gatavojies karam. Tāpēc nav brīnums, ka militārajai tematikai veltīto rakstu vidū lielu interesi rudenī izpelnījās Neatkarīgās publikācija “Kā rīkoties kara gadījumā” ar praktiskiem ieteikumiem un padomiem X stundai. Ko darīt, kur doties, kā patstāvīgi izturēt vismaz 72 stundas. Kā ģimeni un valsti pasargāt.
Šobrīd attiecības ar Krieviju tikai turpina eskalēties. Mūs kā NATO robežvalsti šis potenciālais apdraudējums skar ļoti tieši, taču šis fakts netiek adekvāti novērtēts. Apliecinājums tam ir neesošais žogs uz Latvijas austrumu robežas. Runāt par tāda nepieciešamību sāka 2013. gadā. Gandrīz pirms desmit gadiem. Taču, kā nule klātienē bija iespēja pārliecināties Neatkarīgajai, “Ekskluzīvi no austrumu robežas: ir sliktāk nekā izskatās”. Robeža ir caura kā siets. Un neba caur robežkontroles punktiem nāks migranti, teroristi un citi zaļie cilvēciņi. Mūsu līderi Jaungada uzrunās uzmundrinoši stāstīja par pašpaļāvību, sekmīgo cīņu ar pandēmiju un zaļā kursa sniegtajām iespējām, centās uzmundrināt sabiedrību. Tikmēr Vācijas kanclers Olafs Šolcs savas Jaungada uzrunas noslēgumā galveno akcentu lika uz draudiem no Krievijas. Ja Putins iebruks Ukrainā, sekos masīvas konsekvences. Robežu neaizskaramība esot neapspriežama vērtība. Tā ir vāciešu Jaungada vēsts krieviem.
Un līdz ar pārējo Austrumeiropu mēs - Latvija - esam šī neaizskaramā robeža. Gada nogalē Krievijas prezidents Vladimirs Putins pieprasīja NATO garantijas, ka bloks neturpinās paplašināties austrumu virzienā, primāri runa tātad ir par Ukrainu. Un pieprasīti arī ierobežojumi NATO bruņojuma izvietošanai robežas valstīs, tātad arī pie mums. ASV un Krievijas prezidenti jau divas reizes ir sazvanījušies, un tas nelāgi atgādina diplomātiskas norises Otrā pasaules kara noslēgumā. Atkal ir runa par ietekmes sfēru sadali, un Latvija atkal ir to valstu skaitā, par kuru neoficiālo piederību diskutē pasaules varenie. Kā nesen valsts radio atzina prezidents Egils Levits: “Situācija ir saasinājusies. Faktiski pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara vairāk vai mazāk aizplīvurotā veidā tiek izvirzīta prasība atkal Eiropā ieviest ietekmes sfēras. Mēs zinām, kā tas beidzās 1939. gadā.”
