Pie šīs konkrētās robežapsardzības nodaļas ēkas pat Latvijas karoga mastā nav. Jautāju – kāpēc? A saplīsa. Kad saplīsa? A sen jau. Šis neesošais karogs simbolizē attieksmi pret Latvijas valsts robežu trīsdesmit gadu garumā. Nožēlojama infrastruktūra un lipīga vienaldzība. Kuru gan tas karogs interesē...
Ir tāds populārs TV šovu formāts - pielaiko profesiju. Līdzīgu iespēju sniedz arī dienests Zemessardzē. Armiju mēdz sūtīt palīgā civilajam sektoram un citiem dienestiem, kad tie netiek galā. Vai tā būtu slimnīca, kur līķi jānes pa trepēm uz morgu, jo lifta nav. Vai Latvijas valsts robeža, kas jāsargā no Lukašenko un Putina hibrīduzbrukumā sūtītajiem migrantu pūļiem. Neatkarīgajai šajos Ziemassvētkos bija iespēja divas diennaktis strādāt uz Latvijas austrumu robežas, gūstot reālu priekšstatu par robežsargu darba nozīmību, robežas trauslumu un cilvēkiem, kas cenšas ielauzties mūsu zemē.
Protams, detaļās no pieredzētā tikpat kā neko rakstīt nedrīkst, jo informāciju var izmantot arī noziedznieki. Taču kopēju secinājumu sabiedrībai ir iespējams nodot - situācija uz robežas ir nepieņemama. Un arī no jauna ierīkotie pagaidu žoga posmi ir nepieņemami. Trīs skopi rituļi, kas vēl pastiepti, lai pietiek garākam posmam. Tāpēc jau tos bildē no sānu rakursa, jo frontāli izskatās pagalam šķidri. Kāds no Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra “Frontex” darbiniekiem Latvijas kolēģim teicis - pie jums uz robežas joprojām ir deviņdesmitie. Jo nepatīkamāk to apzināties uz Baltkrievijas pusē redzamās infrastruktūras fona. Viņu pusē ērtas koka laipas uz pāļiem, mūsējā - zem sniega, dubļos un ūdenī samesti apledojuši dēļu gali, kas iešanu tumsā padara fiziski bīstamu. Kāda tur novērošanas kvalitāte, ja kāju var salauzt, un šī nav tēlaina līdzība. Esot bijuši tādi gadījumi. Kad iekšlietu ministre Marija Golubeva un premjers Krišjānis Kariņš pēdējā reizē bija uz robežas priecāties par pagaidu žogu, viņiem no parādes punkta derēja pabraukties daždesmit kilometrus tālāk un pie reizes paķert līdzi kādu no Valsts darba inspekcijas. Darbs uz zaļās robežas pēc definīcijas ir īpaši atbildīgs un bīstams, taču nav nekāda attaisnojuma faktam, ka pati Latvijas valsts šo bīstamību vairo. Un, protams, to izmanto arī noziedznieku bari, kas katru dienu un katru nakti mēģina ielauzties Latvijā un Eiropas Savienībā.
Migrācijas atbalstītāji un viņu organizācijas, arī Iekšlietu ministrija un Eiropas Komisija publiskajā telpā kultivē viedokli, ka tie cilvēki, kas cenšas šķērsot zaļo robežu, ir dzīves pabērni, kara un bēdu nomocītas ģimenes ar bērniem, kas ilgojas tikai pēc labākas dzīves. Un tāpēc viņi laužas tumsā, sniegā un salā, vecāki cauri dzeloņdrātīm stumj savus bērnus, riskējot ar savām un viņu dzīvībām. Ar spēku, ar viltību.
Vadoties pēc savām acīm redzētā un dažādu avotu sniegtās informācijas, var droši teikt, ka tās ir muļķības.
Pamatā tie ir vīrieši spēka gados, kas pārvietojas pēc militāriem principiem organizētās vienībās, ar precīzi sadalītām lomām un funkcijām.
Kurš komandē, kurš aizvieto, kurš ir mūlis guļammaisu stiepšanai. Izturīgi un apmācīti. Bet tie salīdzinoši retākie gadījumi, kad viņu vienībās līdzi ir bērni, skaidrojami ar citas iekļūšanas metodes izmantošanu. Neatkarīgā par to jau ir rakstījusi: “Migrantu hibrīduzbrukuma aizsegā notiek bērnu tirdzniecība”. Bērni tiek ekspluatēti un kalpo kā biļete pieaugušo grupai, kas uzdodas par bērna tuviniekiem. Nepilngadīgā klātbūtne iedarbina Eiropas līdzjūtības mehānismu, un humānu apsvērumu dēļ noziedznieku grupai tiek atļauts nelikumīgi šķērsot robežu. Un, kas būtiski, tālākajā procedūrā bērns no saviem izmantotājiem netiek nošķirts. Tāda ir realitāte. Pie mums bāriņtiesa ir klāt, ja vecāki parkā uz sola aliņu sūc. Bet uz migrantu bērnu izmantošanu un pakļaušanu reālām briesmām Eiropa draudzīgi piever acis. Humāni pret noziedzniekiem.
Bet tagad bērni Baltkrievijas pusē ir beigušies, un migrantu grupas tiek sūtītas iekšā, vairs īpaši nepretendējot uz Eiropas pseidohumānismu. Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem migrācijas atbalstītāju organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem” izplatīja vēsti, ka uz Latvijas - Baltkrievijas robežas ir patvēruma meklētāju grupas vai atsevišķi cilvēki, kuriem, iespējams, nepieciešama palīdzība. Neatkarīgā redzēja šos cilvēkus. Kvalitatīvu zīmolu apģērbos un dārgām viedierīcēm ekipēti, viņi nāk nakts aizsegā, cauri šķidrajam pagaidu žogam vai apejot to, cauri purvam, mērojot kilometrus cauri grūti izbrienamam mežam. Jo tāds ir vienības uzdevums. Un kad tiek pārķerti un nosūtīti atpakaļ, no kurienes nākuši, viņi nāk atkal. Tie paši un citi. Jo šobrīd ilgstošas politiskas bezdarbības dēļ Latvijas robeža ir caura kā siets.
Šķidrajam pagaidu žogam cauri iziet alnis, un lopam pakaļ seko atkal nākamā migrantu vienība. Viņiem nevajag pat ar knaiblēm piepūlēties.
Situāciju raksturo arī statistika. Kopš 10. augusta, kad pierobežā tika izsludināta ārkārtējā situācija, no valsts robežas nelikumīgas šķērsošanas atturēti aptuveni četri tūkstoši cilvēku. Praksē tas nozīmē, ka viņi padzīti atpakaļ uz Baltkrieviju. Savukārt jau pieminēto humāno apsvērumu dēļ - bērnu vai slikta veselības stāvokļa dēļ - nelegāla robežas šķērsošana atļauta ap simt cilvēkiem. Droši vien gada galīgie skaitļi vēl mainīsies, jo pašlaik vidēji diennaktī Latvijā iekļūt mēģina 50 personas, trešdien nāca mazāk - 28. Taču nav nekāda pamata cerēt, ka naktī pirms Jaungada un arī pēc tam plūsma apstāsies.
Turpinoties Baltkrievijas uzsāktajai hibrīdoperācijai, vienlaikus pieaug arī migrācijas atbalstītāju politiskais spiediens uz hibrīduzbrukuma skartajām Baltijas valstīm un Poliju. Velkamistes Urzulas fon der Leienas vadītā Eiropas Komisija ir kategoriski liegusi finansiālu atbalstu žoga būvniecībai, un, kā ziņo LETA, drīzumā arī gaidāms oficiāls pieprasījums no “Frontex” Pamattiesību biroja - atteikties no migrantu atturēšanas. Proti, nevis raidīt viņus atpakaļ uz Baltkrieviju, bet nogādāt uz oficiālajiem robežkontroles punktiem, kur migranti tad varētu likumīgā kārtā pieprasīt patvērumu. Par to brīdina lietuvieši, un viņi jau pavēstījuši, ka atteiksies izpildīt šādu rīkojumu, jo valstij tas faktiski nozīmētu ieviest atvērtu robežu politiku. Un līdzīgi šādu pavēli jāatsakās pildīt Latvijas valstij. Tie “arhitekti un inženieri”, kas noziedzīgā veidā cenšas ielauzties Latvijas valstī, ir reāls apdraudējuma avots.
Latvija nedrīkst būt caurstaigājama sēta!
