Latviešiem vērts atzīmēt sakritību starp Covid-19 parādīšanos un simtgadi, kopš latviešu valodā pirmo reizi tika nodrukāts Osvalda Špenglera 1918. gadā izteiktais brīdinājums par despotismu, kas pārņemšot Eiropu pēc 2000. gada.
Būtu par daudz prasīts, lai ziņa par O. Špenglera (1880-1936) grāmatu “Untergang des Abendlandes” latviešus sasniegtu dažu dienu, nedēļu vai mēnešu laikā pēc tās nodrukāšanas Vācijā pat tādos apstākļos, ka grāmatas iznākšanas brīdī Latvija vēl atradās vācu okupācijas zonā. Latviešiem nevar pārmest tūļību, ja tikai 1920. gada 5. septembrī avīze “Latvijas Sargs” informēja, ka nu jau vairs neesot neviena vācieša, kurš nebūtu lasījis Osvalda Špenglera grāmatu “Rietumu sabrukšana”. Te jāsaka nevis “tikai”, bet “jau” 1920. gada rudenī, nepilnus divus gadus pēc grāmatas izdošanas. Ar Covid-19 ir līdzīgi. Bija vajadzīgi pāris gadi, lai ar pilnu pārliecību varētu apgalvot, ka Covid-19 neapzīmē nekādu slimību, bet paņēmienu kopumu, kas paredzēts sabiedriskās iekārtas izmainīšanai pasaules mērogā. Latvijā šajā ziņā nenotiek nekas unikāls, bet toties labi pārskatāms un viegli uztverams. Neatkarīgajā to visu pārliecinoši aprakstījis Bens Latkovskis 22. decembra publikācijā “Gada laikā mums izdevās uzbūvēt totalitāru valsti”.
1920. gadā “Latvijas Sargs” sniedza nevis vecas, bet supersvaigas ziņas, ciktāl tās attiecās nevis uz grāmatas izdošanas faktu, bet uz rezultātu. Proti, ka tad, 1920. gada otrajā pusē, jau vairs neesot bijis neviena vācieša, kurš nebūtu lasījis Osvalda Špenglera (attēlā) grāmatu. Pat ja burtiskā nozīmē tas bija pārspīlējums, grāmatas grandiozo panākumu apzīmēšanai arī tāds teiciens bija vietā. Jautājums, kā iespējami tādi panākumi nākotnes paredzējumiem praktiski jau to izteikšanas brīdī, kad neviena paredzējuma piepildīšanās vēl nebija iespējama pēc definīcijas? Vai tad vācieši bija visi kā viens apveltīti ar nākotnes paredzēšanas spējām vismaz tādā līmenī, lai atšķirtu pravietojumus no meliem un murgiem? Protams, ka tādu spēju vāciešiem nebija. O. Špenglera grāmatas panākumus noteica nebūt ne tas, ka 1918. gadā cilvēki būtu jau zinājuši par O. Špenglera paredzējumu piepildīšanos to, ko mēs zinām 2021. gadā vai zinājām kopš 2000. gada, ko O. Špenglers nosaucis par vienu no orientieriem Eiropas ceļā uz iznīcību. Grāmata apmierināja savu lasītāju prasības nevis uzzināt par tāltālu nākotni, bet saņemt mierinājumu par tagadni gandrīz vai viena acumirkļa ilgumā. Ja grāmata būti iznākusi dažus mēnešus agrāk vai vēlāk, tad visticamāk, ka tās saturs grāmatu neizglābtu no nogrimšanas grafomānijas okeānā.
Arī latvieši ir starp grāmatas glābējiem, starp Osvalda Špenglera pjedestāla cēlējiem. Arī latvieši piedalījās tādu apstākļu veidošanā, kuru dēļ vācieši bija gatavi piekrist O. Špengleram, ka drīzāk gals klāt visai Eiropai, nekā tikai viņu labajai dzīvei kaut vai tur, kur dažas Krievijas rietumu provinces pārtapa Latvijas valstī.
O. Špenglera grāmatas panākumu nenoliegšana, bet varbūt pat pārspīlēšana kopš paša sākuma tika piekopta kā tās satura atspēkošanas paņēmiens. Grāmata esot visās nozīmēs lēts neklātienes psihoterapijas seanss vienīgi vāciešiem bez vēsturiska satura, bet toties, kā izrādījās vēlāk, ar vēsturiski negatīvu nozīmi, jo bez O. Špenglera palīdzības vācieši droši vien nebūtu atjēgušies pēc sakāves Pirmajā pasaules karā un tāpēc nebūtu spējīgi Hitlera vadībā sarīkot revanša, t.i., Otro pasaules karu. Tā tas tika teikts pirms simts gadiem un tiek atkārtots šodien un vēl pastiprināts ar apgalvojumu, ka simts gadus pēc O. Špenglera darba klajā laišanas Eiropa ne tikai pastāv, bet zeļ un plaukst kā Eiropas Savienība, kā rezerves valūtu visai pasaulei piedāvāt spējīga monetārā savienība vai kā sapņu zeme bēgļiem no visas pasaules. Nekas taču nemaz nevarēja piepildīties atbilstoši grāmatai, kas esot muļķība - “ģeķība”, kā 1920. gadā tika latviski pārtulkots pirmais vērtējošais spriedums par to.
Pirmā, 1920. gada 5. septembra publikācija attiecās tikai uz O. Špenglera grāmatas un tās autora panākumiem, bet ne uz saturu. Tam tika veltīta nākamā publikācija turpat “Latvijas Sargā” 11. septembrī. Grāmatas satura atstāstījums iespiests pusotrā teikumā: “Pēc 2200. gada valdīšot Eiropā ēģiptisms, mandarīnu režīms un bizantisms, valsts mehānisms sastingšot un Eiropa kritīšot jaunām tautām un ārējiem uzbrucējiem par upuri. Tad ieviesīšoties pamazām priekšvēsturiski apstākļi. Cilvēki atgriezīšoties atpakaļ mežos utt.” Lai nomierinātu savus lasītājus ar šādu šausmu ainu noraidīšanu, avīze uzstājās ne savā, bet “Neapoles zinātņu vīra” un tajā brīdī arī Itālijas izglītības ministra Benedeto Kročes ((attēlā) Benedetto Croce, 1866-1952) vārdā. Viņš, lūk, uzskatot, ka O. Špenglera paredzējumi esot “ģeķības, kurām nevar būt nekādu citu seku, kā vien garu mulsināšana un gara stāvokļa nospiešana”.
B. Kročes nostāja tāda, ka nākotne paliek nezināma, “bet to gan mēs zinām, ka mēs negribam atgriezties atpakaļ mežoņu dzīvē, ne arī tajos apstākļos, kādiem pirms tās jānāk, t.i., despotismā. Cilvēks ir kaut kas garīgs, tātad kaut ko radošs, kas sevī ietver bazgala spēku, kurš dara iespējamu uzņemties un izkarot sekmīgu cīņu visādos apstākļos, lai tie būtu, cik grūti būdami. Bet Špenglers dod mums padomu padoties imperiālisma un sociālisma jūgam (tie valdīšot no 1900. līdz 2000. gadam) un despotismam tādēļ, ka mēs dzīvojot Eiropas sirmuma gados un sirmgalvim jādzīvojot kā sirmgalvim.”
Šajā brīdī izmantosim B. Kročes citātu tikai kā dokumentu par O. Špenglera paredzējumiem. Tātad - par imperiālisma un sociālisma jūgu līdz 2000. gadam un despotismu no 2000. gada līdz 2200. gadam, kad notiks (noslēgsies?) pāreja uz cilvēku dzīvi tādā veidā, ko vairs nav iespējams aprakstīt ar vārdiem, kuru saturs veidojies tajos gadu tūkstošos, kad cilvēki jau bija ārpus pirmatnējā stāvokļa jeb “meža”. Ja tā, tad O. Špenglera paredzējumi līdz šim piepildījušies pilnīgi precīzi. Par sociālismu skaidrs, ka Padomju Savienība kā nomināli Eiropai pierakstīts pa visu pasauli izmētāto “sociālistiskās nometnes” valstu centrs sabruka 1990. gadā, kas pietiekami tuvu 2000. gadam. Vēl jo tuvāk tam 2001. gada 11. septembrī notikušais uzbrukums no gaisa kaut dažiem zīmīgiem objektiem imperiālisma citadelē ASV. Šādā gadījumā nav svarīgi, vai pilnīga taisnība ir oficiālajai versijai par islāmistu teroristu organizācijas “Al-Qaeda” vainu. Alternatīvās versijas apspriež to, cik lielā mērā “Al-Qaeda” bijusi tikai rīks, ko savu attiecību kārtošanai izmantojušas valdošās aprindas ASV un kopumā tajā sistēmā, kas pa visu pasauli izplesta tur, kur bija iespējams izvietot ASV kara bāzes. Sekoja ASV vadīts atriebības iebrukums Irākā un Afganistānā, “kur viens otru nožmiegt nepārstāj”, kam Neatkarīgā izsekoja šā gada 22. augustā. Tobrīd ASV okupācijas zona Afganistānā bija sarukusi līdz Kabulas lidostas teritorijai, kurā bija uzdevies iemukt kaut nelielam skaitam no tiem, kuri bija darbojušies okupantu uzturētajās Afganistānas pašpārvaldes iestādēs. Daļa no šiem bēgļiem dabūja, bet daļa nedabūja vietas lidmašīnās, ar kurām Afganistānu atstāja ASV armija un tās civilie izpalīgi no Rietumu valstīm, kam uz vietām lidmašīnās bija priekšroka attiecībā pret afgāņiem.
ASV rīcību diktēja gan iekšpolitiskā cīņa, gan taktiski ieguvumi no Afganistānā pamesto ieroču nonākšanas pie tiem, kas varbūt šos ieročus par labu ne vien sev, bet arī ASV interesēm, taču visi šie pavērsieni apliecina vienu un to pašu, ka tiešām sabrukusi sistēma, ko O. Špenglera laikā saprata kā imperiālismu.
Nepārskatāmi garš kļūtu stāsts, iepinot pasaules pārgrozību ķēdē vēl arī Krieviju un Ķīnu. Tāpēc to šoreiz pat nesāksim, jo arī bez tā skaidrs, ka ar komunismu un imperiālismu tik tiešam noticis tā, kā O. Špenglers savulaik paredzējis. Jautājums, vai dažu O. Špenglera paredzējumu piepildīšanās padara viņa garīgo mantojumu par mācību līdzekli, lai cilvēki iekārtotos despotismā tikpat ērti, cik ērti viņi vai citi cilvēki bija iekārtojušies komunistu vai imperiālistu režīmu laikos.
Svarīgs iebildums pret O. Špengleru skan tā, ka viņš taču piedāvā tikai jaunu un patiešām skaisti izstrādātu nosaukumu sistēmu vēsturiskiem piemēriem, kurus tikpat labi var dēvēt savādāk un tikpat veikli iekļaut citos vēstures traktējumos. Kā, piemēram, imperiālisma vai komunisma pārsaukšana par despotismu reāli mainīs cilvēku sišanu, šaušanu, duršanu, dedzināšanu, badināšanu vai kāršanu, bez kā vismaz draudu līmenī neviens nekādus despotus neklausīs?
Pagaidām Latvijas teritorijā bailes no sišanas utt. tiek aizvietotas ar bailēm no Covid-19, kuru dēļ cilvēki gatavi pakļauties dresūrai, kas tieši tāpēc ir dresūra, ka cilvēki tiek spiesti rīkoties pretēji veselā saprāta normām - rīkoties pret savu dabu tieši tāpat, kā cirkā dzīvniekiem jāuzvedas tā, kā dabiskos apstākļos tie neuzvestos. Šodien aprit tieši gads, kopš Neatkarīgā 2020. gada 30. decembrī aprakstīja tā brīža situāciju, kurā “pie plaukta ar nenopērkamajām zeķēm tiek sagrautas cilvēku attiecības ar veselo saprātu, atbilstoši kuram nav iespējams noticēt, ka viens un tas pats cilvēks (kurš uzlicis sejas masku, dezinficē rokas, lieto iepirkumu groziņu vai ratiņus ar limitētu skaitu u.tml.,) neizplata vai nesaņem Covid-19 pie plaukta ar maizes kukuļiem, bet izplata vai saņem Covid-19 pie plaukta ar zeķēm”.
Pusgadu vēlāk valsts iestādes atzina, ka jā - viss tā arī ir, kā Neatkarīgā sprieda, un atcēla plauktu dalīšanu veikalos, bet atcēla to tikai tāpēc, lai ieviestu veikalu un - galvenais - cilvēku dalīšanu pēc viņu tiesībām pirkt pirmās nepieciešamības preces. Pirms gada vērojamās ainiņas “pie plaukta ar nenopērkamajām zeķēm” nomainītas ar nākamajām ainiņām pie veikaliem, kas pietiekami izteiksmīgas, lai B. Latkovskis uzdarītu secinājumu par Latviju kā totalitāru valsti. Ainiņas pie veikala viņš citējis no kādas aculiecinieces publiski paustā: “Mēs Latvijā, es to pat neesmu līdz galam apjēgusi, esam ieviesuši tādu būtībā aparteīda režīmu un kastu sistēmu, ko es redzu katru dienu Pārdaugavā, kad braucu garām mazajam “Maxima” veikalam, kur neprasa tos sertifikātus. Tur drūzmējas cilvēki, kuri citur iepirkties nevar.”
Kāpēc viņi to nevar? Tāpēc, ka viņi nevar vai negrib reizi pusgadā drūzmēties pie vakcinēšanās vietām, kuru apmeklētājiem vienīgā cerība tāda, ka viņiem tiek iepotēts tikai sālsūdens, kas veselību neapdraud. Visvienkāršākā, ne Latvijā, ne pasaulē nenoslēpjamā aritmētika taču parāda, ka ne saslimstību, ne mirstību ar Covid-19 vakcinācija neietekmē nekādi. Pirms pāris dienām Latvijas ziņu telpā tika palaists Slimību profilakses un kontroles centra sagatavots teksts, ka “aizvadītā mēneša laikā ar Covid-19 inficēto statistikā vakcinētu inficēto skaits jau vairākas reizes pārsniedzis nevakcinētu inficēto skaitu”. Šī vakcinētā pūļa slimošana nebūt nav iesnas ar minimālu slodzi medicīnas sistēmai un diennaktī mirušo skaits gan ar Covid-19, gan kopumā mēdz pārsniegt šādus rādītājus laikā pirms vakcinācijas sākuma.
Var saprast firmas, kas izmanto iespējas tirgot sālsūdeni (cerams!) par pasaulē deficītāko zāļu cenu. Var saprast baņķierus, kuri rēķina, cik daudz naudas ne tikai viņi, bet arī viņu bērnubērni mūžīgi mūžos iekasēs par kārtējo miljardu eiro, ko Latvija atkal nupat kā pievienojusi savam nekad vairs neatmaksājamajam valsts parādam. Tāpat var saprast valstis un to nolīgtos propagandistus, kuriem jāapkaro O. Špenglera brīdinājumi, ka labu galu visas šīs mahinācijas neņems. Nāksies vien atgriezties mežos kā dzīves vietā, no kuras cilvēki savulaik izrāvušies.
Ja O. Špenglera tekstus lasa no tagadējo notikumu skatpunkta, tad 2200. gads šķiet reālistisks termiņš, līdz kuram dzīve “mežos” šā apzīmējuma plašajā nozīmē attieksies uz visu cilvēci, t.i., uz tās pārpalikumiem. Uz to vedina divi apsvērumi. Pirmais, ka eiropiešu nespēja noturēt savas robežas un uzturēt savu infrastruktūru un gluži vienkārši sadzīvi attīstās tik strauji, ka līdz 2200. gadam nebūs iespējams saglabāt kaut fiktīvas pazīmes dzīvošanai pilsētās ar ražošanu, izglītību, medicīnu, pārvaldi. Otrais, ka imperiālisma ziedu laiku aculiecinieks O. Špenglers nevarētu būt palaidis garām neiespējamību nekādai - ne idilliskai, ne šausmīgai - dzīvei Eiropas mežos, ja citur pasaulē paliktu cilvēki, kas spējīgi kaut tikai saglabāt tos ieročus u.c. tehniskos rīkus, ko tie ieguvuši no eiropiešiem. Tie viņiem dotu pārākumu, lai ķeksētu eiropiešus no viņu mežiem laukā tikpat veikli un viegli, kā 19./20. gadsimta mijā eiropieši bija iedomājušies apieties ar afrikāņiem, indiāņiem, ķīniešiem utt. Pēc tam atklājās eiropiešu nespēja savus plānus īstenot, par ko O. Špenglers bija viņus savlaicīgi brīdinājis.
Pēc 1918. gada bestsellera O. Špenglers 1922. gadā publicēja tam turpinājumu. 1931. gadā viņš uzrakstīja apcerējumu “Cilvēks un tehnika”, kas 1933. gadā kļuva par viņa vienīgo darbu ar tulkojumu latviešu valodā. 1933. gadā jau pēc nacistu nākšanas pie varas tika izdoti viņa “Izšķiršanās gadi” (Jahre der Entscheidung) ar pieteikumu, ka tā darba pirmā daļa, taču viņš nebija ar mieru uzdot par saviem paredzējumiem to, ko vajadzēja nacistu propagandai, un pēkšņi nomira.
Ar risku saskatīt O. Špenglera darbos to, ko atklāj tagadējie notikumi, nevis paši šie darbi, par viņa prognozi līdz 2200. gadam var pieņemt to, ka cilvēki vairs nespēs uzturēt to tehnikas attīstības līmeni, kādu paši radījuši. Cilvēkiem no viņu vecākiem nepārdzimst ne valodu, ne matemātikas, ne darbu iemaņas. Katrai nākamajai paaudzei tas viss jāapgūst no jauna, bet kādā brīdī var izrādīties, ka to neiespējami izdarīt tieši tāpēc, ka tehnikas lietošana cilvēkus pārāk izlutinājusi (satracinājusi, novājinājusi...). Risinājumi tiks meklēti ar lokālu vardarbību, pakāpeniski atsakoties no pasaules tirgus, valūtas, tūrisma. Covid-19 šādā kontekstā izskatās pēc apaļa kvadrāta - pēc mēģinājuma globāli vadīt deglobalizāciju.
