Ministri slēpjas no jautājumiem par elektrības cenām

© Depositphotos.com/Neatkarīgā

Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs tikai tāpēc nāca klajā ar atzinumu, ka “situācija tautsaimniecības nozarēs saistībā ar straujo energoresursu rēķinu pieaugumu ir kritiska”, lai mēģinātu novirzīt tik svarīga jautājuma risināšanu no sevis uz visu valdību un valdošo koalīciju.

Neatkarīgā jau ir dalījusies iespaidos, cik ļoti steidzīgs kļuva finanšu ministrs Jānis Reirs pēc Neatkarīgās jautājuma, vai 2021. gada budžetā atvēlēts pietiekami daudz naudas, lai valsts finansētās iestādes varētu apmaksāt rēķinus par elektrību. Ministrs paziņoja, ka par elektrības cenām viņš neko nezinot, jo tās atdotas Ekonomikas ministrijas kompetencē. Viņš izvēlējās labāk tēlot nejēgu, nekā dalīties kaut ar pārdomām un pieņēmumiem, ko Latvijas valstij iesākt situācijā, kad Latvijai pārdotās elektrības vidējā diennakts cena Nord Pool biržā bija kāpusi no 45,94 eiro par megavatstundu 2020. gada 29. novembrī līdz tā brīža rekordam 263,96 eiro augstumā 2021. gada 29. novembrī. Pēc tam pienāca 7. decembris ar cenu 469,69 eiro vērtībā un 8. decembris apmēram turpat. Vakardienas, 12. decembra cena bija 180,72 eiro jeb 180,72/48,41=3,7 dārgāk, nekā 2020. gada 12. decembrī.

PIENĀKUSI PIRMDIENA ar daudz augstākām elektrības cenām, nekā rakstā analizētās cenu attiecības svētdien

Kas vainīgs, tas bailīgs

J. Reira mukšanu no atbildes un atbildības varbūt pat vēl vairāk nekā nespēja atbildēt uz uzdoto jautājumu diktēja tas, ka viņš ir viens no galvenajiem vainīgajiem par elektrības cenu celšanu. Šajā reizē runa nav par nodokļiem, ar kuriem Latvijas valsts saviem iedzīvotājiem un uzņēmumiem multiplicē elektrības biržas cenu. Runa ir par Finanšu ministrijas uzraudzībā nodoto valsts uzņēmumu “Augstsprieguma tīkls” (AST), kas uztur elektrības importu uz Latviju. 29. novembris nebija nejaušs datums, kurā būtu izdevies satikt ministru, sacīsim, uz Smilšu ielas stūra Vecrīgā. Nē, 29. novembrī notika AST pasākums, kurā J. Reirs apsveica AST par veiksmīgu 100 miljonu eiro aizņemšanos un tādējādi iespēju ar jaunu parādu nodzēst veco parādu par 83 miljonus eiro vērtas augstsprieguma līnijas izbūvi no Igaunijas. Pa to tagad Latvija saņem dārgo elektrību par tādu cenu, kādu vairums Latvijas patērētāju - gan privātpersonu, gan uzņēmumu un iestāžu - šobrīd patērē pēc inerces līdz brīdim, kurā tiem nāksies par elektrību samaksāt.

Protams, elektrības patērētāji ir dažādi pēc savām spējām samaksāt jaunos elektrības rēķinus vienu mēnesi, divus mēnešus vai pat piecus mēnešus pēc kārtas, taču vilcināšanās nemaina perspektīvu, ka jauno elektropiegādes līniju nāksies nocenot līdz tās balstos iebūvētā metāla cenai metāllūžņu formā. Ja ne tā, tad elektrību vairs nepārvadošas līnijas uzturēšana tiks uzkrauta nodokļu maksātājiem tieši tāpat, kā “Latvijas dzelzceļa” sliedes, uz kurām vilcieni ir retums.

J. Reirs finanšu ministra amatā ir jau ilgi, bet grūti iedomāties, ka viņš varētu un gribētu amatā palikt vēl piecus gadus līdz brīdim, kad AST būs jāatdod 100 miljonu eiro aizņēmuma pamatsumma.

AST draudošā izputēšana var novest pie atklāsmēm, ka starpsavienojumos ar Igauniju (tagad šādu starpsavienojumu ir trīs) nauda ieguldīta nebūt ne tāpēc, lai piegādātu Latvijai elektrību, bet lai nodotu Nord Pool spekulantu rīcībā gandrīz vai bezmaksas elektrību no “Latvenergo” Daugavas kaskādes. Tai taču visi dambji būvēti padomju un pirmspadomju laikos un to būve jau simtkārt atmaksājusies. Ar to nav teikts, ka neko nemaksā dambju un turbīnu uzturēšana kārtībā, taču tagad ir tā, ka Latvijā saražotā elektrība pazūd AST vados un no tiem atkal atgriežas jau 100 reižu dārgāka. Ja tas ir pārspīlējums, tad lai valsts atklāj precīzos datus.

Elektropārvadei ir tāds ērtums, ka Latvijā iegūtie elektroni nav jāaizgādā uz Nord Pool mītni Norvēģijas galvaspilsētā Oslo, lai tos tur apzīmogotu sūtīšanai atpakaļ uz Latviju. Pietiek ar to, ka ir stabi, ir vadi un, ja uzmanīgi ieklausās, ir arī dūkoņa kā apliecinājums, ka strāva kaut kur plūst. Kamēr tā plūst, tikmēr biržas spekulanti pelna un visi pārējie viņiem maksā. Latvijā saražotās elektrības apsolīšana spekulantiem bija obligāts priekšnoteikums, lai Latvija drīkstētu stāties Eiropas Savienībā. Latvijas iedzīvotāji par to nobalsoja. Latvija savas saistības pilda, par simtiem miljoniem aizlienētu eiro būvējot tikai naudas aizdevējiem un elektrības spekulantiem vajadzīgās elektropārvades līnijas.

Beigas Eiropai kā kopīgai saimniekošanai

Nav noliedzams, ka elektrības cenas paaugstināšana Latvijā pēc iestāšanās ES bija daudz mērenāka, nekā tagad, kad Latvija ir ES jau vairāk nekā 15 gadus. Tāpat jāatzīst, ka tagadējais cenu lēciens nav diversija pret Latviju, jo skar visu ES. Piemēram, lētākā elektrība Nord Pool tirdzniecības sistēmā vakar maksāja 43,56 eiro par megavatstundu Norvēģijas ziemeļos. Tas ir maz pret 180,72 eiro Latvijā, bet tomēr daudz pret 14,01 eiro, cik tāds pats strāvas daudzums tieši turpat maksāja pirms gada (vēlreiz ar atgādinājumu, ka biržas cena ir tika sastāvdaļa rēķinos, ko saņem patērētāji).

Tādējādi elektrības cenu pieauguma temps Latvijā par mata tiesu apsteidz elektrības cenu pieaugumu aiz polārā loka (43,56/14,01=3,1<3,7), bet situācija kļūst pavisam bezcerīga, ja salīdzina cenu pieaugumus absolūtā izteiksmē: 180,72-48,41=132,31, bet 43,56-14,01=29,55. Nav iespējams atrasties vienotā saimnieciskajā telpā ne uzņēmumiem, ne iedzīvotājiem, ja vieniem elektrības cena pēkšņi pieaug par 132,32 eiro par megavatstundu, otriem - par 29,55 eiro par megavatstundu.

Sevis mierināšanai var teikt, ka Norvēģija neietilpst ES un ka Norvēģijas ziemeļos droši vien neražo neko tādu, kas tieši konkurē ar Latvijas ražojumiem. Labāk palūkosimies uz Lietuvu, kurai noteiktā elektrības biržas cena vakar bija 182,84 eiro par megavatstundu. Starpība, tātad, divi eiro un daži centi par labu mums, kas ļaus mums Lietuvu izkonkurēt pilnīgi un galīgi. Un pie reizes izkonkurēt Poliju un Vāciju, kur elektrības cena ļoti līdzīga cenai Lietuvā; un sagraut Lielbritāniju un Franciju, kur cena vakar bija virs 250 eiro.

Ministri kā bērni spēlē paslēpes

Elektrības cenu celšanās tik tiešām skar visu Eiropu neatkarīgi no tā, ka Norvēģija un Lielbritānija neietilpst ES. Konkurenci starp Eiropas valstīm šajā reizē nevar salīdzināt ar grimstoša kuģa pasažieru konkurenci par vietām glābšanas laivā, jo tādu laivu nav (variants - tās pašas cauras un grimstošas). Nevienam nav ne ziņas, ne miņas, ko tagad darīt. Kopējās bezpalīdzības apliecinājumam pietiek kaut ar vienu teikumu, kādu bija spiests nākt klajā ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs. J. Reirs, lūk, slēpās aiz kolēģa, bet par enerģētiku atbildīgais ministrs slēpās aiz uzņēmējiem un aiz rituāla - aiz 9. decembrī sasauktās Tautsaimniecības padomes ārkārtas sēdes. Pēc tās J. Vitenbergs spēja tikai konstatēt, ka “situācija tautsaimniecības nozarēs saistībā ar straujo energoresursu rēķinu pieaugumu ir kritiska, un ar steigu jārod risinājumi, lai kompensētu papildu radušās izmaksas, kas var novest gan pie pirmās nepieciešamības preču cenu pieauguma, gan mazināt uzņēmumu konkurētspēju, gan veicināt maksātnespējas riskus”. Tālāk viņš mēģināja paslēpties aiz kolēģiem tieši tāpat, kā J. Reirs mēģināja slēpties aiz viņa: “Uzskatu, ka šis ir svarīgs visas valdības jautājums, un koalīcijas partneriem jārod komplekss risinājums,” kam Ekonomikas ministrija un ministrs nespēj formulēt ne viskuslāko piedāvājumu.

Izpēte

Valsts uzņēmumu “Pasažieru vilciens” (PV vai arī “Vivi”) valdes priekšsēdētājs Raitis Nešpors un “Latvijas dzelzceļš” valdes loceklis Rinalds Pļavnieks apgalvo, ka šiem uzņēmumiem ir pietiekami daudz naudas, materiālo resursu un zināšanu, lai uz vilcieniem cilvēki varētu paļauties vairāk nekā uz pārējiem satiksmes līdzekļiem.

Svarīgākais