Aizejošo un atnākošo nedēļu iezīmē tieši 80 gadi, kopš ebreju tūkstošu noslepkavošana Rīgā un Liepājā ļāva vācu okupantiem uzskatīt, ka ebreju jautājumu savā Ostlandē viņi pamatā atrisinājuši. Šajā reizē būs stāsts nevis par tūkstošiem, bet par viena cilvēka bojā eju un arī par to, kāpēc vieni labprāt slepkavo un vēl citi gūst no tā labumu.
Aizejošajā nedēļā apritēja 80 gadi, kopš noslēdzās kopā 25 tūkstošu Rīgas geto ieslodzīto un uz Latviju atvesto Vācijas ebreju iznīcināšana, kas tika veikta divos paņēmienos 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Pirms nedēļas Neatkarīgā rādīja un stāstīja, kā šogad 29. novembrī Rumbulā noritējis šo upuru piemiņas pasākums ar visu augstāko valsts amatpersonu piedalīšanos. Nākamajā nedēļā apritēs 80 gadi, kopš no 15. līdz 17.decembrim Šķēdes kāpās nacisti un viņu vietējie palīgi nogalināja 2731 liepājnieku tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji. Liepājas ebreju draudze, fonds “Liepājas ebreju mantojums”, Liepājas muzejs un Žaņa Lipkes memoriāls 15. decembra vakarā aicina ikvienu liepājnieku un pilsētas viesi uz piemiņas mirkli Līvas kapsētas ebreju daļā. Laikā no plkst. 17 līdz 19 pie Memoriālās sienas Holokausta upuriem ikviens varēs nolikt un aizdedzināt līdzpaņemtās sveces.
Ebreju iznīcināšana sākās līdz ar vāciešu iebrukšanas Latvijas teritorijā, pirmie holokausta upuri krita 1941. gada 23. jūnijā netālu no Liepājas, Grobiņā. Tāpēc Neatkarīgā par holokaustu šā gada vasarā un rudenī jau ir rakstījusi. Pamatā Liepājai šajā sakarā veltītas publikācijas “Kara sākums bija Latvijas ebreju kopienas beigas” un “Kā padomju propaganda slēpa ebreju līķus”. Vēl cita publikāciju kopa saistās ar holokaustu Latvijas mazpilsētās un laukos, tai skaitā vairākkārt pievēršoties Bauskas pilsētai un apriņķim. Padomju propaganda tur tāpat slēpa ebreju līķus, bet ar vienu izņēmumu. No aptuveni tūkstoša ebreju, kurus 1941. gada vasarā nogalināja Bauskas apriņķī, Padomju varas laikā vārdā pieminēts tika viens vienīgs Šrolis Kurmanis. Kas viņš tāds un ko mums izsaka viņa liktenis?
“Septembra sākumā ceļu uz nāves vietu silā mēroja skolotāji Austra Šlosberga-Skuja, Zignots Strazdiņš, Voldemārs Strautnieks, Pēteris Grigāns, Šrolis Kurmanis, kā arī Kārlis Pelūde un Zaščerinskis,” apgalvots kādreizējā Bauskas rajona laikraksta “Komunisma Ceļš” 1988. gada 13. septembra numura 1. lpp. Avīze drukāja to, ko vajag drukāt bez paskaidrojumiem, kā šāds apgalvojums var saskanēt ar to, ko tā pati avīze bija drukājusi 1966. gada 12. novembra 2. lpp.: “1941. gada jūlijā kādā ceturtdienā, kara pirmajās nedēļās, vācu okupanti ar latviešu tautas niknāko ienaidnieku - buržuāzisko nacionālistu tiešu palīdzību zvēriski noslepkavoja astoņus Skaistkalnes komunistus, komjauniešus un padomju aktīvistus. Nogalināto skaitā bija Skaistkalnes skolas pirmais komjaunatnes organizators Šrolis Kurmanis.” Rajona avīze šajā reizē variēja to, ko tai priekšā pateikusi Latvijas PSR līmeņa avīze “Padomju Jaunatne” 1966. gada 26. novembra 1. lpp. (šeit saglabāts arī teksta noformējums): “Kādā 1941. gada jūlija ceturtdienā, vācu okupanti ar buržuāzisko nacionālistu tiešu palīdzību zvēriski noslepkavoja astoņus Skaistkalnes komunistus, komjauniešus un padomju aktīvistus. Upuru vidū bija Skaistkalnes skolas pirmais komjaunatnes organizators ŠROLIS KURMANIS, strādnieku gvardes locekļi JĀNIS TRAUMANIS, MĀRTIŅŠ UPELNIEKS, JURIS FREIDENFELDS, ANDREJS KRASTIŅŠ, aktīvisti ANNA BUŠA, AUSTRA LIEPA un MĀRTIŅŠ SAKNE.”
Sīkums, ka nekāda jūlija ceturdiena nav iespējama septembra sākumā. Vēl jo mazāk svarīgi, ka “Komunisma Ceļš” 1985. gada 9. maijā, 5. lpp. bija atkārtojis savu stāstu par Š. Kurmani tādā redakcijā, ka “komjaunieša pēdējais rīts bijis 5. jūlijā”, bet 1941. gada kalendārā 5. jūlijs ir sestdiena. Svarīgi bija vienīgi radīt iespaidu par visiem Bauskas apriņķī nogalinātajiem kā par komunistiem un latviešiem. Vismaz daļēji šādam mērķim kalpoja arī cilvēku vārdi. Ir manīti ļoti daudzi mēģinājumi izdarīt tā, lai cilvēku vārdi un uzvārdi viennozīmīgi atbilstu viņu vai viņu vecāku reliģiskajai piederībai un politiskajai pārliecībai, bet stabilāka tomēr izrādījusies saistība starp cilvēku vārdiem un tautību ar tās valodu. Tieši šāda sasaiste tika izmantota, nemitīgi atkārtojot kaut vienus un tos pašus nogalināto vārdus un uzvārdus ar izteikti latvisku skanējumu. Tādējādi padomju propaganda centās padarīt vēl jo uzskatāmāku un pārliecinošāku vēsturisko patiesību, ka vāciešu uzvara Otrajā pasaules karā tik tiešam bija lielāks drauds latviešu tautas pastāvēšanai nekā rusifikācijas procesā esošās Padomju Savienības uzvara.
Rezultātā Š. Kurmanis ir iekļuvis pat ne divās, bet pat trijās cilvēku grupās, par kurām bija jābūt skaidram, ka tie latvieši, latvieši, latvieši. Divas it kā reālās grupas šeit jau nosauktas. Trešā grupa tika izveidota virtuāli, gadu desmitiem ilgi itin kā speciāli pēc vārdu un uzvārdu skanējuma atlasot cilvēkus no visiem tiem, kuri savas komunistiskās pārliecības un darbības dēļ esot nošauti apmēram vienā laikā 1941. gada vasarā un rudenī, bet noteikti vienā vietā Likvertenu silā 8 kilometrus no Bauskas. Viena no šīs virtuālās grupas apakšgrupām tika pasniegta kā reāla grupa, kas nogalināta vienā reizē un guļ vienā kapā. Ar to domāti 1988. gadā uzskaitītie Austra Šlosberga-Skuja, Zignots Strazdiņš, Voldemārs Strautnieks utt. Šādas virtuālās grupas veidošanu bija uzsākusi avīze “Bauskas Darbs” 1952. gada 20. jūnijā ar nupat minēto Strautnieku un Griganu (tajā reizē bez viņu vārdiem rakstā “Klāt tūrisma un ekskursiju vasara”). Viens no turpinājumiem bija tās pašas avīzes pārsauktās versijas “Komunisma Ceļš” 1969. gada 23. janvāra numurā ar Mariju un Jūliju Valaiņiem un Jāni Robežnieku, kura latvietiskumu apliecina gan daudzi reāli cilvēki ar tieši šādu vārda un uzvārda salikumu, gan arī tēls sešos Andreja Upīša romānos, no kuriem divos Jāņa Robežnieka vārds ietverts jau darbu nosaukumos. Tieši tas pats sakāms par Skaistkalnes cilvēku grupu ar savu Jāni, diviem Mārtiņiem, Juri, Andreju, Annu un Austru (atkal Austru, gluži tāpat kā Bauskas/Likvertenu grupā, kuras sastāvā viņa gan biežāk saukta par Almu). Kā vietu šādās grupās ieguva arī Šrolis?
No vienas puses, cilvēka nogalināšana ir galējais arguments pret viņu, kas viņu izceļ starp citiem, pret kuriem tik smagu argumentu lietot nevajadzēja. Š. Kurmanim bija fons, uz kā izcelties. Ar to domāti turpat viņam līdzās it kā daudz būtiskāk Latvijas okupācijas 1940./1941. gada režīmam kalpojuši cilvēki, kuri uz Padomju Savienības neokupēto daļu aizmukt nespēja, bet dzīvības saglabāja. Piemēram, Likverteni atradās Vecsaules pagastā, par kura izpildkomitejas priekšsēdētāju 1940. gadā iecelts Mārtiņš Daugavietis. Vācu okupācijas laikā par to tika piestādīts rēķins, ko viņš samaksājis ar diviem gadiem Vecsaules koncentrācijas nometnē (kūdras raktuvēs) un vēl diviem gadiem spaidu darbos Francijā, būvējot vāciešiem viņu Atlantijas valni. Taču Padomju Savienības sabiedrotie šo valni sagrāva un aizgādāja M. Daugavieti līdz padomju okupācijas zonai, kurā viņš jau 1945. gada rudenī atsācis priekšniekot Vecsaulē. Viss viņam bijis labi 1974. gada 27. augustā, kad “Komunisma Ceļš” viņa dzīvi apjūsmoja. Iepriekš 1963. gada 27. augustā “Dzimtenes Balsī” līdzīgi aprakstīts viņa kaimiņš un kolēģis Andrejs Laukgals, kurš jau 1919. gadā pamanījies būt revolucionārās kara komitejas sekretārs Stelpē, bet 1940. gadā turpat arī izpildu komitejas priekšsēdētājs. Viņa maršruts uz Vecsaules kūdras purvu un Franciju identisks, bet viņš izcēlies ar to, ka no vāciešiem aizmucis pirms viņu galīgās sagrāves. Ar angļu palīdzību “1944. gada novembra otrajā pusē Andrejs Laukgals nokļuva savā dzimtajā pagastā un tūlīņ stājās jaunās dzīves celtnieku rindās”.
Teiktais nav garantijas 1940./1941. gada pagastu izpildkomiteju līmeņa aktīvistiem, ka viņi visi no atbildības par padomju okupācijas režīma grēkiem varēja atkratīties ar mērenām nepatikšanām, taču lielu - precīzāk teikt, ka konsekventu, - bardzību pret padomju režīma aktīvistiem vācu okupācijas režīms neizrādīja. Tāpēc padomju režīmam nācās visus nacistu režīma bardzības gadījumus uzskaitīt rūpīgi, lai šādā aritmētikā iztaisītos vairāk par cietēju, nekā par mocītāju. Uzmanību! Šeit ņemama vērā tikai bardzība pret latviešiem un komunistiem, nevis ebrejiem, kurus no cilvēku skaita vispār izslēdza gan nacisti, gan komunisti.
No otras puses, Š. Kurmanis piesaista uzmanību kā nevainīgs upuris pēc definīcijas - tik tiešām gandrīz bērns. Viņa dzimšanas datu noskaidrošanas precizitāte aprobežojas ar to, ka dzimis 1923. gada rudenī, kas nozīmē, ka vācu iebrukuma brīdī 1941. gada vasarā viņš vēl neskaitījās pilngadīgs. Upuru saraksta 1988. gada versijā uzdots par skolotāju, bet patiesībā bija 7. klases skolnieks. Toreizējo 6. klašu pamatskolu pabeidzis 1937. gadā. Dzimis piecu bērnu ģimenē, kas nevarēja atļauties sūtīt viņu vidusskolā projām no Skaistkalnes. Mācīties atsācis 1940. gadā, kad padomju vara aplaimojusi Latvijas/Lietuvas pierobežas miestiņu Skaistkalni ar 7. jeb pirmo vidusskolas klasi. Viena mācību gada laikā pārformējies no pionieru vadītāja par pagasta komjauniešu vadītāju.
Š. Kurmaņa darbošanās tiek aprakstīta tikai vispārējās frāzēs, ka viņš bijis aktīvs jaunās dzīves celtnieks u.tml., kas automātiski jāsaka par jebkuru, ko 1941. gada vasarā nogalināja atriebībā par padomju okupācijas režīma grēkiem. Ne uz avīžpapīra palikušajā komunistiskās propagandas frazeoloģijā, ne līdz šim laikam nonākušajos mutvārdu nostāstos nav atrodamas nekādas norādes uz to, ar ko viņš iekritis acīs skaistkalniešiem, kuri iedomājušies sevi par atriebējiem. Tobrīd neviens vēl nezināja, ka cilvēki jānogalina tikai par to, ka ir ebreji.
Visticamāk, ka Š. Kurmanis kļuva vienīgo Bauskas novada ebreju, kurš nav nogalināts viņa tautības dēļ, jo trūkst ziņu, ka vēl kāds no aptuveni tūkstoša Bauskas apriņķa ebrejiem būtu kļuvis par kaut cik pamanāmu padomju režīma darbinieku vai aktīvistu. Pa īstam pamanīts Š. Kurmanis tika mazliet vairāk nekā 25 gadus pēc nāves līdz ar 1966. gada 26. novembra publikāciju “Padomju Jaunatnē”, kurai pāris gadu laikā sekoja vismaz desmit publikāciju gan tajā pašā avīzē, “Komunisma Ceļā”, “Cīņā”, “Pionierī” un no vēstures faktu eksponēšanas viedokļa pat tik negaidītā vietā kā avīze “Sports”. Š. Kurmaņa pieminēšana sakrita ar adrešu maiņu Skaistkalnē no mājvārdiem uz ielām ar māju numuriem. Š. Kurmaņa vārds tika piešķirts ielai, kas Skaistkalnē bija ja ne vienīgā, tad galvenā. Tā tas Skaistkalnē joprojām ir palicis. Kāpēc tādi pagodinājumi cilvēkam, kura ticamākais ieguldījums padomju iekārtas stiprināšanā bija viņa nāve? Vai ebrejs tika tādējādi pagodināts par nāvi kopā ar latviešiem, jeb otrādi - latvieši pagodināti ar nāvi kopā ar ebreju?
Par Š. Kurmaņa reālo ieguldījumu padomju varas stiprināšanā līdz viņa nāvei ziņu trūkst, bet toties ir apsvērumi, kā ar viņa nāves faktu pietika, lai viņa vārdu iepītu padomju propagandā neatkarīgi no tā, ko viņš bija vai nebija darījis. Ar viņu izrādījās parocīgi personificēt holokausta atzīšanu, ko padomju propaganda pagājušā gadsimta 60. gados centās izmantot saviem mērķiem. Proti, tracināt, šķelt un pakļaut latviešu trimdas sabiedrību, uzrādot tās rindās holokausta veicējus, kad tiešām jau varēja (40. un 50. gados to vēl nevarēja) kompromitēt latviešu viņu mītnes zemju amatpersonu un sabiedrisko aktīvistu acīs. Šādu mērķu sasniegšanai tālajā Austrālijā, protams, angļu valodā 1965. gadā tika izdota grāmatiņa “Politiskie bēgļi”, kuras latviskā versija Rīgā tika izdota gadu vēlāk ar nosaukumu “Viņi bez maskas”. Tātad - par bēguļojošiem noziedzniekiem, kuri maskējas par politiskajiem bēgļiem.
To tagad neiespējami pateikt, kāpēc ebreju nogalināšanu visā vāciešu okupētās Latvijas teritorijā grāmatiņā pārstāvēja tieši Bauska un Tukums, t.i., daži cilvēki, kas esot slepkavojuši ebrejus Bauskā un Tukumā. Ja runa par Bausku, tad tiešā slepkavošanas vieta bija Likverteni. Grāmatiņā notikums aprakstīts tā, it kā visus ebrejus Likvertenos gandrīz pašrocīgi nogalinājis būtu tik tiešām vācu izveidotajā latviešu policijā Bauskā kaut maznozīmīgā amatā dienējušais un tiešām uz Austrāliju aizkļuvušais Arvīds Upmalis.
Grāmatas latviešu izdevums jau tika apvīts ar vēstulēm no Austrālijas, kurās tur dzīvojošie latvieši pārplūst tādā sašutumā par A. Upmaļa grēkiem, ka rodas jautājums, vai šo vēstuļu rakstītāji īstenībā nebija tie paši, kas grāmatiņas autori. Citiem cilvēkiem tomēr būtu vajadzējis padomāt un pārjautāt, vai viņu acu priekšā esošais A. Upmalis tiešām izskatās pēc tāda supermena, kurš viens pats spējis to, ko pat visi Bauskas policisti kopā nebūtu spējuši bez īpašās ebreju šāvēju (Arāja) komandas līdzdalības.
Līdzīgi var jautāt attiecībā uz stāstu par Š. Kurmani, vai tā autors tiešām bija Skaistkalnes vidusskolas vēstures skolotājs Vilnis Gailis, kurš 1967. gada 17. janvāra “Padomju Jaunatnē” sapina lielu līdzjūtību izraisošo Š. Kurmani ar starptautiskajā apritē palaisto Likvertenu vietvārdu:
- Jūlija sākumā pilsētā ienāca hitlerieši, un vieni no pirmajiem, kurus Bauskas apriņķī zvēriski noslepkavoja okupanti un latviešu buržuāziskie nacionālisti, bija astoņi Skaistkalnes komunisti, komjaunieši un padomju aktīvisti, to vidū arī Šrolis Kurmanis. ...arī pēdējā gājienā ne asaras, ne bailes, bet drosme, pārliecība un spīts bijusi vērojama šajā vēl gluži zēniskajā sejā. Un pat sirmās māmuļas sāpes (viņai vajadzēja noskatīties sava dēla pēdējā gaitā tajā jūlija ceturdienas rītā) tikai uz mirkli aizmiglojušas komjauniešu sekretāra tumšās acis. (..) Arī māti pēc dažām nedēļām nošāva. Vairākus gadus Skaistkalnes skolas un ciema komjaunieši meklē savu pirmo biedru kapa vietu. Pagaidām - bez panākumiem. Visvairāk ticams, ka Šrolis Kurmanis un viņa cīņas biedri atdusas Vecsaules silā (apmēram 6 km no Bauskas). Tur guldīti 4000 padomju patriotu, kuru dzīvības izdzēsušas hitlerisko slepkavu lodes. (..) Viens no fašistiskajiem slepkavām, necilvēks, kura pasē kādreiz bija ierakstīts - latvietis, ir tagadējais “politiskais emigrants”, Austrālijas pilsonis Arvīds Upmalis. Mūsu rīcībā ir viņa pēdējo gadu fotogrāfija, kurā šis masu slepkava redzams krietnā skurbuli elegantu gerlu ielenkts kādā Melburnas latviešu “saviesīgā vakarā”...
V. Gailis ir reāls cilvēks, jā, vēstures skolotājs, taču ne pirms, ne pēc gadījuma ar Š. Kurmani viņš nav pamānāma kā persona, kurai dzīve uz Latvijas PSR robežas nebūtu šķērslis atvērt sev Rīgas avīžu redakciju durvis. Tāpēc šķiet, ka durvis viņam atvēruši citi un “rakstīt un parakstīt nav viens un tas pats”, uz ko Neatkarīgā jau ir norādījusi iepriekš, pie viena parādot bildi, kurā A. Upmalis (vai arī ne viņš, kā apgalvoja emigrantu izdevums “Laiks”) redzams “elegantu gerlu ielenkts kādā Melburnas latviešu “saviesīgā vakarā””.
Neizbēgamība šeit citēt V. Gaili tikai fragmentāri nekādā ziņā nav iemesls, kāpēc viņa stāstā par Š. Kurmani netiek uzrādīta viņa tautība. Protams, ka tā padomju auditorijai netika nosaukta vispār, bet paturēta izmantošanai un varbūt kaut kur izmantota, žēlinot un tracinot ar holokaustu Latvijā ārzemju auditoriju. Iekšzemei domātajā padomju propagandā nogalināto ebreju tūkstoši kļuva par “padomju patriotu” (pilsoņu, cīnītāju...) tūkstošiem. Tikai tad, kad šī propaganda jau bruka līdz ar pašu Padomju Savienību, vismaz pēc nosaukuma šai propagandai joprojām pakārtotais “Komunisma Ceļš” 1988. gada 13. septembrī atļāvās par Likverteniem uzrakstīt, ka “te sagula Bauskas ebreji”. Publikas pieprasījumu aprakstīt šo notikumu vairāk nekā pāris vārdos avīze spēja apmierināt tikai tā, ka 1988. gadā paņēma ārzemniekiem domātā stāsta 1966. gada latvisko versiju “Viņi bez maskas”. Vēsturiskā patiesība par Bauskas ebreju likteni tika noskaidrota un publicēta kopš pagājuša gadsimta 90. gadu vidus.
Visvairāk patiesības par Š. Kurmani padomju laikā tika izpausts ne skolotāja, bet skolnieka, tajā brīdī jau Skaistkalnes vidusskolas absolventa Gunāra Silakaktiņa 1970. gada 17. janvāra publikācijā “Padomju Jaunatnē”, kur lauzts klusēšanas zvērests un pateikts, ka Š. Kurmaņa “vecākiem, pēc tautības ebrejiem, piederējis neliels gaļas veikaliņš”. Pietiekami, lai kļūtu saprotams, kāpēc neilgi pēc dēla tika nogalināta viņa māte un droši vien arī tēvs un brāļi, un māsa. Tomēr iznīcināt visu Skaistkalnes Kurmaņu dzimtu nav izdevies. Uz publikācijām “Padomju Jaunatnē” Skaistkalnes skolai atsaukušies Šroļa brāļi (daudzskaitlī), no kuriem vismaz viens L. Kurmanis pagājušā gadsimta 60. gados dzīvojis Cēsīs. Brāļi atdevuši skolai Š. Kurmaņa fotoattēlu, kas 1968. gadā “Komunisma Ceļā” figurē kā fragments Š. Kurmaņa piemiņas stūrītī, bet pilnā apmērā publicēts tikai tagad Neatkarīgajā. Paldies skolai par attēla saglabāšanu un dalīšanos ar to!
G. Silakaktiņš tagad ir kļuvis pazīstams ar darbiem par Liepājas vēsturi. Savam pirmajam vingrinājumam vēstures izzināšanā G. Silakaktiņš Neatkarīgajai piebilda, ka patiesībai neatbilst Š. Kurmaņa sapīšana ar Likverteniem. Skaistkalnē visi palikuši pārliecībā, ka par īstu vai šķietamu kalpošanu padomju okupantiem veiktā cilvēku nogalināšana bijusi tīri vietējs pasākums, neiesaistot Bausku. Jā, astoņi cilvēki iesēdināti mašīnā un viņiem iedotas sešas lāpstas. Skaistkalnē redzējuši, ka šī mašīna “atgriezās visai drīz”.
