Elektrības rēķins par novembri vairākas mājsaimniecības nepatīkami pārsteidza – dažām tas bija pat divas reizes lielāks nekā iepriekš. Taču, tā kā jau decembra sākumā elektroenerģijas cena “Nord Pool” biržā pārsita visus iepriekšējos rekordus, atsevišķās stundās cenai pārsniedzot pat 1 eiro par kWh, tad, visticamāk, daļai mājsaimniecību maksa par elektrību decembrī iecirtīs lielu robu ģimenes budžetā. Ekonomisti spriež, ka ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšanu vien būs par maz, lai nabadzīgākās ģimenes neiedzītu postā.
Šā gada novembrī elektroenerģijas vidējā cena bija par 24% augstāka nekā pērn novembrī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Salīdzinot ar 2000. gadu, tās cena kāpusi par 386%.
Vidējā elektrības vairumcena “Nord Pool” Latvijas apgabalā novembrī bija 167 eiro par MWh, kas vairāk nekā trīskārt pārsniedz vidējo cenu pēdējo trīs gadu laikā, lēš “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš. Taču decembrī jau piedzīvoti īpaši neprātīgi cenu rekordi, atsevišķās stundās virs 600 un pat virs 1000 eiro par MWh. Atliek vien cerēt uz siltāku laiku un solīto atkusni, kas liktu straujāk griezties hidroelektrostaciju turbīnām un noturētu decembra vidējo cenu saprāta robežās.
Pēc P. Strautiņa teiktā, politiķu šobrīd apspriestā PVN samazināšana elektrībai šādā situācijā ir apsverama, bet atrisinās vien samērā nelielu daļu problēmas.
“Mājokļu un transporta izmaksas, kuru pamatā tāpat ir enerģijas cenas, veidoja gandrīz divas trešdaļas no kopējā cenu kāpuma gada griezumā novembrī. Šie posteņi un pārtika, kuras izmaksas arī stipri ietekmē enerģija, veidoja vairāk nekā 4/5 dzīves dārdzības pieauguma. Lielākajā daļā patēriņa groza cenu kāpums joprojām ir mērens, taču tas ir vājš mierinājums ģimenēm, kam lielu daļu tēriņu veido degviela, elektrība, gāze vai ar gāzes palīdzību ražots siltums. Elektrības gada inflācija novembrī sasniedza 24% (pirms mēneša 18,1%), siltumam 26,3% (17,8%), bet gāzei 39% (37,6%). Savukārt transporta degvielu cenas novembrī pieauga vēl par 3,3%, sasniedzot gada augstāko punktu, tomēr vismaz šajā kategorijā decembrī varētu būt neliels izmaksu kritums. Novembrī degvielas gada inflācija bija 39,1%,” uzsvēra P. Strautiņš.
Tā kā trūcīgām ģimenēm izdevumi par apkuri sezonas laikā mēdz būt krietni lielāki par elektrības tēriņiem, nopietni apsverams atbalsta veids, kā uzskata P. Strautiņš, varētu būt iespēja uz dažiem mēnešiem atlikt maksājumus par siltumu visiem. Šādu atbalsta veidu varētu būt samērā viegli pārvaldīt, uzņēmumi varētu robu apgrozāmajos līdzekļos finansēt ar valsts garantētiem aizņēmumiem.
Arī “Swedbank” ekonomiste Laura Orleāne uzskata, ka PVN likmes samazināšana gan mīkstinātu radušos krīzi, taču, pēc viņas teiktā, drīzāk atbalstāms būtu dāsnāks mērķētais atbalsts. “Energoresursu cenu kāpums ir ļoti sāpīgs tieši nabadzīgākajām mājsaimniecībām, kam lielāku daļu no patēriņa groza veido maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem. Savukārt vidējam strādājošajam joprojām situācija ir panesama, gan tādēļ, ka vidēji algas joprojām aug straujāk nekā cenas, gan tādēļ, ka biržas cenu izmaiņas tiešā veidā neatspoguļojas rēķinos. Īpaši ņemot vērā to, ka salīdzinoši nelielai daļai mājsaimniecību Latvijā ir mainīgais tarifs (vien ap 15%). Tas nozīmē, ka, lai gan ar lielākiem rēķiniem iedzīvotāji jau sastopas un vēl sastapsies, cenu kāpumi, ko redz vidējais patērētājs, ir mērenāki nekā biržas svārstības,” spriež L. Orleāne.
Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš vērš uzmanību, ka pašreizējais energoresursu cenu līmenis, ja tas saglabāsies ilgākā laika periodā, nozīmēs ne tikai tālāku cenu kāpumu, bet būtiski apdraudēs arī Latvijas ekonomikas izaugsmes iespējas. “Elektrības cenas šogad augušas visā Eiropā, taču pēdējo dienu aukstais laiks un ražošanas jaudu ierobežotā pieejamība reģionā ir ievērojami pacēlušas elektrības cenas tieši Baltijas valstīs un arī Somijā. Augstais cenu līmenis šobrīd ir atgādinājums, ka Baltijā elektrības ražošanas jaudas nav pietiekamas pašu patēriņam. Piemēram, 2019. gadā Baltija importēja aptuveni 40% no patērētās elektrības. Vienlaikus virzība uz klimata mērķu sasniegšanu noteikti nozīmēs ievērojami plašāku ekonomikas elektrifikāciju, savukārt Igaunijai būs vēl vairāk jāmazina degslānekļa izmantošana, un paralēli līdz 2025. gadam ir plānota atslēgšanās no Krievijas energoapgādes sistēmas. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jādomā par investīcijām jaunās elektroenerģijas ražošanas jaudās,” uzsver M. Āboliņš.
Elektrības cenu kāpumu ilgstoši izturēt būs grūti gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Šobrīd gan neviens nevar precīzi pateikt, vai un kad elektrības cenas sāks kristies. Ekonomisti prognozē, ka cenu krituma tik drīz nebūs.
“Gāzes un elektrības cenas šādā līmenī nebūs mūžīgi, par to gaidāmo normalizēšanos signalizē nākotnes darījumi tirgos, piemēram, elektrības cena ierastajā diapazonā varētu atgriezties līdz vasarai,” prognozē P. Strautiņš.
M. Āboliņš lēš, ka inflācijas augstākais līmenis Latvijā, visticamāk, tiks sasniegts nākamā gada pirmajos mēnešos, kad patēriņu cenu inflācija varētu pietuvoties pat 10%, savukārt gada otrajā pusē cenu kāpuma tempam vajadzētu mazināties. Taču inflācijas sarukšana varētu nenotikt tik strauji, kā tiek cerēts, brīdina “Citadeles” ekonomists. “Labā ziņa ir tā, ka pasaulē šobrīd ir apstājies naftas cenu kāpums, taču citās jomās situācija ir mazāk iepriecinoša. Piemēram, dabasgāzes piegādes kontraktu cenas Eiropā uz nākamo vasaru ir zemākas nekā šī brīža cenas, taču joprojām ir būtiski virs iepriekšējo 10 gadu vidējā līmeņa. Tādēļ elektrības un siltumenerģijas cenas varētu arī strauji nesarukt,” uzskata M. Āboliņš.
