Atklātībā nonācis jau trešais aizdomīgais gadījums, kad no Andra Ramoliņa pārstāvētā uzņēmuma “Stiga RM” un ar to saistītajām personām cieš likumdošanas nianses nepārzinošie vienkāršie ļaudis.
Īsi pirms valsts svētkiem žurnāls “Dienas Bizness” publicēja interviju ar bijušo SIA “Kurzemes finieris” valdes priekšsēdētāju Dzintaru Odiņu par to, kā ar no likuma viedokļa nevainojami izpildītu maksātnespējas procedūru notikusi viņa un viņa tēva, faktiskā uzņēmuma īpašnieka Daiņa Odiņa izspiešana no pašu radītā un veiksmīgi attīstītā koksnes apstrādes biznesa.
2019. gada janvārī “Latvijas Avīze” publicēja Tukuma novada pensionāru pāra Lūcijas un Valda Dravnieka bēdu stāstu, kā, pateicoties abu lētticībai, no viņiem ar ekvilibristiku līgumos un cirsmu izstrādes normatīvo aktu piemērošanā izkrāpts daudz vairāk cirsmas koku nekā bijis sākotnēji atrunāts līgumā.
Tagad atklātībā nonācis spēkā stājies pirmās instances tiesas spriedums. Tajā lasāms, ka par upuri iespējamai krāpnieku grupai kļuvis neveiksmīgs autovadītājs, kurš apskādējis Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielas malā, novietotu lepnu luksusa auto “Mercedes Benz”.
Visus trīs gadījumus vieno tas, ka tajos gan cietušie, gan arī dažādas valsts institūcijas atzīst - formāli likumi un normatīvie akti piemēroti atbilstoši situācijai. Visos trijos gadījumos par faktiskajiem ieguvējiem uzskatāmie figuranti ir ar A. Ramoliņa pārvaldīto SIA “Stiga RM” saistītie cilvēki.
Anonimizētais, nepārsūdzētais 2019. gada 14. novembrī spēkā stājies Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas spriedums par kompensācijas piedziņu par ceļu satiksmes negadījumā radītajiem zaudējumiem interesi piesaista divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ar spriedumā atspoguļoto stāstu, kā prasītājs tiesas ceļā tiek pie naudas, pateicoties salīdzinoši vienkāršām pārdomātām civilprocesuālām darbībām. Otrkārt, ka naudu no neveiksmīgā šoferīša ieguvusi kompānija, kurai bijušas juridiskais un ģimeniskas saistības ar pieminēto A. Ramoliņa firmu SIA “Stiga RM”.
Tā kā sprieduma teksts ir anonimizēts, no tā nav iespējams uzzināt neveiksmīgā autovadītāja, konkrētā gadījumā privātpersonas jeb atbildētāja, identitāti. Dokumentā tā nodēvēta par “personu B”. Prasītājs ir atklāts, un tas ir SIA “Investrent”. Datu bāzē “firmas.lv” redzams, ka kompānija 100% pieder Inesei Krūmai, kura ir arī vienīgā valdes locekle, kuras vīrs Mārtiņš Krūms intervijā “Dienas Biznesā” minēts saistībā ar
“Stiga RM” kā jurists. Atspoguļojot satiksmes negadījumu, tiesa spriedumā balstās uz negadījuma vietā sastādīto administratīvā pārkāpuma protokolu. 2018. gada 13. aprīlī ap 10.50 “persona B” ar savu auto BMW 320 braukusi pa Krišjāņa Valdemāra ielu no Dzirnavu ielas puses Elizabetes ielas virzienā. “Krišjāņa Valdemāra ielā pie nama nr.
25 netika galā ar transporta līdzekļa vadību, kā rezultātā uzbrauca novietotam stāvēšanai transportlīdzeklim Mercedes Benz GLE 450 4 MATIC ar valsts reģistrācijas numuru valsts reģistrācijas numurs bojājot to,” teikts spriedumā. Tur norādīts, ka auto pieder SIA “Investrent” - kompānijai, kura nodarbojas ar vieglo automobiļu iznomāšanu un ekspluatācijas līzingu, kurai uz līguma pamata bijis jāiznomā auto SIA “Stiga RM”.
Gandrīz piecus mēnešus pēc negadījuma, 2018. gada 6. septembrī, SIA “Investrent” vērsusies Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā pret “personu B” ar prasību par satiksmes negadījumā nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem 6750 eiro, kā arī pieprasījusi noteikt tiesības saņemt 6% gadā no piespriestās, bet nepiedzītās pamatsummas no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz tā izpildei. Nodarītā kaitējuma apmēru un tā pamatotību SIA “Investrent” pierādījusi lakoniski. Tai piederošā automašīna Mercedes Benz GLE 450 4 MATIC 2018. gada 6. janvārī
CSDD reģistrēta kā nomas automašīna. 2018 gada 9. aprīlī, faktiski skaitītas stundas pirms negadījuma, starp SIA “Investrent” un SIA “Stiga RM” noslēgts automašīnas nomas līgums uz diviem mēnešiem. Tieši 13. aprīlī, dienā, kad “persona B” apskādēja Mercedes Benz GLE 450 4 MATIC, SIA “Investrent” no SIA “Stiga RM” saņēmusi pieprasījumu nogādāt lietošanā Mercedes Benz GLE 450 4 MATIC un nodrošināt tās pieejamību Tukumā, Ziedoņa ielā 11, 16. aprīlī ne vēlāk kā 12.00.
Kā tiesai norādījis prasītājs, pateicoties “personas B” izraisītajam negadījumam, SIA “Investrent” nav varējusi gūt ieņēmumus no nomas, jo auto atradies remontā. Auto īres maksa SIA “Stiga RM” bijusi noteikta 150 eiro dienā. Zaudējuma apmērs veidojies, 45 dienas sareizinot ar 150 eiro, kas ir 6750 eiro.
Tiesa prasību vērtējusi lakoniski - ir vai nav pušu argumentiem pierādījumi, kā to prasa Civillikuma 93. pants. Konstatējot to, ka prasītāja auto tik tiešām bijis reģistrēts CSDD kā nomas automašīna un ka par šīs automašīnas izmantošanu bijis noslēgts nomas līgums, kā arī to, ka satiksmes negadījuma dēļ automašīnu nebija iespējams iznomāt, jo tā atradusies auto servisā, tiesa atzinusi, ka prasītāja norādītie konkrētie zaudējumi ir pierādīti, pamatoti un atlīdzināmi. Tiesa vērtējusi arī atbildētāja “personas B” pozīciju. Šī persona, kā norādījusi tiesa, aizbildinoties ar kakla mandeļu iekaisumu, uz tiesas sēdi nav ieradusies. Tiesa kā vienīgo atbildētāja pamatojumu prasības neatzīšanai norādījusi viņa iebildi, ka prasītājs nav pierādījis, ka nodarbojas ar auto iznomāšanu. To apliecinot fakts, ka prasītājs valstij nav maksājis nekādus nodokļus par auto nomu. Tiesa atbildētāja argumentus nav atzinusi par vērā ņemamiem.
No anonimizētā spieduma noprotams, ka prasītāja SIA “Investrent” intereses tiesā pārstāvējis juridiskās palīdzības sniedzējs, bet atbildētājs “persona B” pārstāvējusi sevi bez advokāta iesaistīšanas.
“Firmas.lv” dati atklāj, ka SIA “Investrent” un SIA “Stiga RM” vieno plašsaziņas līdzekļu uzmanību piesaistījušo fizisko personu attiecības. SIA “Investrent” vienīgās dalībnieces un vienīgās valdes locekles I. Krūmas vīrs, uzņēmējs M. Krūms šobrīd figurē kā apsūdzētais tā dēvētajā Trasta komercbankas likvidēšanas krimināllietā. M. Krūms tiek apsūdzēts par izspiešanu organizētā grupā. No “firmas.lv’ datiem redzams ka SIA “Investrent” sākotnēji piederējusi SIA “Jaunpodziņas”, kura savukārt 100% piederējusi A. Ramoliņa brālim Mārtiņam Ramoliņam. Pieminēšanas vērti ir arī SIA “Investrent” gada pārskati, kuri nerada pārliecību, ka uzņēmums patiesi aktīvi nodarbojas ar automašīnu iznomāšanas biznesu. Tā, piemēram, pārskatā par 2018. gadu uzņēmuma gada apgrozījums pārskata gada beigās veidoja vien 8575 eiro, bet gada sākumā 3150 eiro. Pārskata periodā uzņēmums bija valstij nomaksājis vien 50 eiro uzņēmuma ienākuma nodokli. Paskaidrojumos peļņas zaudējumu aprēķinam redzams, ka, piemēram, ienākumi no automašīnu iznomāšanas 2019. gadā bijuši 3550 eiro, bet 2020. gadā 1850 eiro.
Dz. Odiņa stāsta būtība par nedienām ar “Stiga RM” metodoloģiski ļoti līdzinās iepriekš minētajam stāstam par tehniski korekto likuma normu piemērošanu naudas iegūšanā no šoferīša “personas B”. Dz. Odiņš “Dienas Biznesam” stāstījis, ka 2014. gadā viņš savam uzņēmumam SIA “Kuldīgas finieris” meklējis investorus. To uzzinājis A. Ramoliņš un pieteicies vizītē. Detalizēti interesējies par uzņēmuma darbu, noslēgtajiem līgumiem un ražošanas jaudu attīstīšanas iespējām, piedāvājis uzņēmuma daļu sadalījumu 60% viņam, 40% Dz. Odiņam. “Šāds piedāvājums mums bija ļoti simpātisks. Viņš bija ļoti saprotošs, enerģisks, sacīja, ka latviešiem vajag strādāt kopā, nevis pārdot citiem savas rūpnīcas. Ļoti detalizēti interesējās par to, kā mēs strādājam. Visu gribēja zināt: klienti, piegādātāji, kādi attīstības plāni, kādi projekti jau sarakstīti, kā labāk paplašināt ražošanu, kā pareizāk piedāvāt tirgū savu produkciju, kuru zemes gabalu vajadzētu nopirkt, lai paplašinātos. Es arī visu ļoti atklāti izstāstīju, izrādīju, izskaidroju, kā jau savam topošajam partnerim. Mēs kļuvām teju vai par draugiem, tādas bija tās attiecības. Pēc šīs sarunas viņš piegādāja mums sešas kravas koku, kas bija it kā laba palīdzība, bet sanāca tā, ka līdz ar to parāds pret “Stigu RM” pieauga vēl līdz 83 tūkstošiem eiro. Kā topošais partneris viņš brauca ik nedēļu, runāja, skatījās. Teica, ka ir gatavs investēt, bet vajagot apskatīties bilances, grāmatvedības datus. Interesējās par banku un sacīja, ka, iespējams, jārunā par kredīta atmaksas atlikšanu. Tad sākās dažādu āķīgu līgumu gatavošana. Braucām pusdienās, runājām un runājām. Es viņam pilnībā uzticējos, uzķēros uz tām runām, ka latviešiem jāturas kopā, ka mēs kopā strādāsim un kalnus gāzīsim. Braucām uz Rīgu pie jurista Mārtiņa Krūma, un viņš atkal skatījās visus uzņēmuma parametrus. Kad nu visu biju izstāstījis, izrādījis, paskaidrojis, ar banku iepazīstinājis, pēkšņi kā pērkons no skaidrām debesīm atnāca vēstule, ka esmu parādā tik un tik “Stigai RM” par kokiem. Tur ir piegādes grafiks, summas, atmaksas termiņi. Zvanu viņam, saku, ka nevaru atmaksāt un viņš to zina, bet viņš pretī, ka tas nekas. Tās esot tikai formalitātes, ja varu, lai maksāju, ja nē, tad nē. Es pat sāku kaut ko atmaksāt, bet pēkšņi sekoja paziņojums no tiesas par maksātnespējas ierosināšanu. Mans topošais partneris un investors ir ierosinājis pret mani maksātnespēju. .. Tālāk viss notika zibens ātrumā. Izrādījās, ka man aiz muguras patiesībā visu laiku tika gatavots šis uzņēmuma pārņemšanas process caur maksātnespēju, un tas tika īstenots ātri un precīzi kā militāra operācija. Ne velti tika iesaistīti maksātnespējas administratori ar labi zināmu reputāciju. .. Tika izsludināta maksātnespēja. Ieradās maksātnespējas administrators Andris Bērziņš, un banka nomainīja apsardzi. “Stiga RM” uzreiz jau kļuva par uzņēmuma nomnieku, jau uzreiz pēc maksātnespējas, 2014. gada novembrī, bet 2014. gada decembrī jau kļuva par visas uzņēmuma mantas īpašnieku .. Viņi izdarīja tā, ka es vēl esmu parādā tam Krūmam. Man draudēja ar krimināllietu, ka esmu izsaimniekojis uzņēmumu. Vēlāk vēl administrators mutiski norādīja, ka man paveicies, ka krimināllietas nav. Es biju arī, jāatzīst, mazliet apstulbis un šokā tajā laikā, ka tik viegli var atņemt uzņēmumu. “Stigai RM” mēs taču sākumā bijām parādā tikai 65 tūkstošus, ar to viss sākās! Tad Ramoliņš izlikās par draugu un partneri, lai gan pēc būtības tika realizēts reiderisms,” “Dienas Biznesam” atklājis Dz. Odiņš.
Tukuma pensionāru nedienas ar “Stiga RM” “Latvijas Avīzē” atspoguļotas šādi: “Šis stāsts nav arī vienkāršs - likumu normās, noteikumos un to interpretācijā mulsuši meža un vides speciālisti, policisti un prokurori .. jautājums ir: vai ar “Stiga RM” notikušais ir metode vai pārpratums? .. Viss sākās ar cirsmu pirkuma līgumu, kas tika noslēgts starp Lūciju Dravnieci un uzņēmumu SIA “Stiga RM” pārstāvošo M. Ramoliņu (domāts Mārtiņu Ramoliņu) 2015. gada 29. oktobrī par meža izstrādi
Dobeles novadā Dravnieces īpašumā. .. Darbi tika veikti, un Dravnieki saņēma līgto naudu un malku. Taču decembrī Dravnieki konstatēja, ka īpašumā izlases cirtē bez saskaņošanas izveidoti vairāki treilēšanas (kokmateriālu izvešanas) ceļi (tajos nocirsti koki), kas acīmredzami lietoti, lai izvestu kokus arī no blakus esošā īpašuma, tādējādi sabojājot viņu mežu, un cirsts Dabiķenes upes aizsargjoslā. Kad vaicāts “Stiga RM” uzņēmuma pārstāvim J. Ozolam, kāpēc cirsti nedastoti koki aizsargjoslā un treilēšanas ceļos, uzņēmuma pārstāvis Dravniekiem atbildējis, ka viss esot kārtībā: līgumā neesot teikts, ka jācērt tikai dastoti (uzmērīti) koki, un ar atstātajiem kokiem pēc šķērslaukuma viss esot kārtībā. .. virsmežzinis J. Grava jau lūdza Valsts policijas Dobeles iecirkni uzsākt kriminālprocesu par patvaļīgu koku ciršanu. .. kā uzskata Dravnieki, neatļauti papildus atļautajiem nocirsti 95 koki 10 kubikmetru apjomā. .. 2018. gada 21. maijā Valsts policijas Dobeles iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas inspektore I. Urga kriminālprocesu pret SIA “Stiga RM” par koku izkrāpšanu un nelikumīgu koku ciršanu aizsargjoslā izbeidza noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. Krāpšana neesot notikusi, jo līgumu Dravniece parakstījusi labprātīgi, “Stiga RM” darbus veikusi atbilstoši līgumam, ciršanas apliecinājumam un likuma normām. Attiecībā uz aizsargjoslu īpašniecei pašai bijis jānosaka līgumā, ka tur nedrīkst cirst, ja reiz to nav gribējusi. .. Dravnieki turpināja cīnīties .. virsprokurors D. Mālmanis lika Valsts policijai atjaunot pirmstiesas izmeklēšanu šajā kriminālprocesā, uzskatot, ka tas izbeigts pārsteidzīgi: piemēram, joprojām pastāv aizdomas par patvaļīgu koku ciršanu aizsargjoslā, arī valsts institūciju atzinumi ir pretrunīgi. Tāpat, pēc D. Mālmaņa domām, būtu nepieciešams nopratināt “Stiga RM” pārstāvjus, ar kuriem Dravniecei bijusi darīšana, kas kuram kādus dokumentus rādījuši un par ko vienojušies. Jānoskaidro, kas reāli veica ciršanu - gadījumā, ja šiem darbiem “Stiga RM” nolīgusi citu uzņēmumu - un vai tas bijis informēts par darāmo”.
