Vācieši šā gada septembrī varēja rīkot svinības par godu tam, ka nolikuši pie darba pusmiljonu cilvēku no 1,8 miljoniem Vācijā iebēgušajiem.
Datu avots ir Vācijas Federālās darba aģentūras (Bundesagentur fur Arbeit, mūsu Nodarbinātības valsts aģentūras analogs) struktūrvienības statusā esošais Institūts darba tirgus un profesiju pētniecībai (Institut fur Arbeitsmarkt- und Berufsforschung, IAB).
IAB dati Latvijai interesanti arī ar to, ka IAB pārskati pasniegti kā sacensība starp astoņām bēgļu valstīm (Asylherkunftsländer) un astoņām Austrumeiropas valstīm, kuras Eiropas Savienībā tika uzņemtas 2004. gadā. Šādas valstu grupas izceltas starp visām pasaules valstīm, jo diez vai pasaulē ir kaut viena valsts, no kuras vismaz kāds nebūtu atradis patvērumu un darbu Vācijā. Salīdzinājumam var izmantot mūsu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes atskaiti, ka šā gada 1. jūlijā mazajā Latvijā termiņuzturēšanās atļaujas bijušas iebraucējiem no 140 valstīm, bet pastāvīgās uzturēšanās atļaujas - no 107 valstīm.
Tagad jau jāatgādina, ka tas bija 2015. gads, kad Vācija atvēra robežas visiem, kuri spēja līdz šīm robežām vārda tiešā nozīmē aiziet. Līdz ar to labi saprotams, kāpēc tieši 2015. gada oktobrī IAB sāka publicēt ikmēneša ziņojumu “Ieceļošanas monitors” (Zuwanderungsmonitor). Pārāk dārgs un nepārskatāms būtu mēģinājums katrā monitora laidienā iekļaut visas pasaules valstis ar skaitļiem, cik daudzi cilvēki no katras valsts, pirmkārt, iemukuši Vācijā un, otrkārt, atraduši tur darbu. Tāpēc IAB atsevišķi neuzrāda nevienu valsti un uzrāda tikai dažas valstu grupas, starp kurām Latvija ir kopā ar Igauniju, Lietuvu, Poliju, Slovēniju, Slovākiju, Čehiju un Ungāriju grupā ES-8. Bēgļu valstu grupā apvienotas Afganistāna, Eritreja, Irāka, Irāna, Nigērija, Pakistāna, Sīrija un Somālija.
Par atskaites punktu pirmajā monitora laidienā kalpoja situācija 2014. gada septembrī, kad acīm redzamas bēgļu plūsmas uz Eiropu vēl nebija. Monitora jaunākajā, šā gada oktobra laidienā nosaukts septembrī Vācijā dzīvojošo un augustā strādājošo skaits. Tādējādi datu rinda aptver jau septiņu gadu periodu.
2014. gada septembrī situācija bijusi tāda, ka Vācijā bēgļu statusā mituši 426 935 cilvēki, no kuriem legālā darbā manīti 96 117. Savukārt iespējas dzīvot un strādāt Vācijā izmantojuši attiecīgi 1 006 397 un 522 724 austrumeiropieši. Noapaļojot šos skaitļus, austrumeiropiešu Vācijā bija gandrīz apaļš miljons jeb divarpus reižu vairāk nekā bēgļu, bet strādājošo no viņiem bija pusmiljons jeb piecreiz vairāk nekā no bēgļiem. Attiecībā pret tik augstu bāzi, Vācijā dzīvojošo austrumeiropiešu skaits pieaudzis tikai 1,3 reižu, bet nodarbināto skaits pieaudzis 1,5 reižu un pārsniedzis 800 tūkstošus.
No vienas puses, jāapsveic jau 2014. gadā ļoti čaklo austrumeiropiešu spējas 2021. gadā būt vēl čaklākiem vismaz kvantitatīvi - pēc dzīvojošo un strādājošo proporcijām. No otras puses, tieši šovasar darbinieku plūsmā no Austrumeiropas uz Vāciju kaut kas nojucis. IAB apgalvo, ka septembrī viņu skaits pieaudzis par 1 627 cilvēkiem, kas ir salīdzinoši lēns pieaugums, bet nodarbināto skaits augustā bijis tikai par 30 cilvēkiem lielāks nekā jūlijā (attiecīgi 809 263 un 809 233 cilvēki).
Iepriekš ir manīta Vācijā strādājošo austrumeiropiešu skaita samazināšanās, piemēram, no 787 tūkstošiem 2020. gada septembrī (kad vēl turpinās rudens sezonas darbi, kad vēl nevienam pat sapņos nerādās Covid-19) līdz 753 tūkstošiem 2020. gada aprīlī, kad valstis vingrinājās savu pilsoņu atvešanai uz mājām (?). Tajā pašā laika periodā nodarbināto bēgļus skaits samazinājās no 430 līdz 415 tūkstošiem, ko viegli pieņemt par Covid-19 ierobežošanai noteikto saimnieciskās darbības ierobežojumu sekām. Turpretī tagad austrumeiropieši nekādi nepiedalās Vācijas darba tirgus pieauguma aizpildīšanā.
Federālā darba aģentūra galvo par lielisku konjunktūru, jo bezdarbnieku skaits šā gada novembrī bijis par 382 tūkstošiem jeb 14% zemāks nekā pirms gada. Turpat gan atruna, ka novembra dati fiksēti 11. datumā, bet pēc tam situācijas pasliktināšanās būs izskaidrojama ar kārtējo Covid-19 vilni.
Gribētos ticēt, ka Austrumeiropa un Latvija tai skaitā spējusi izkonkurēt Vāciju cīņā par darbiniekiem. Toties Vācijā iebēgušajiem cilvēkiem radusies izdevība sevi parādīt darbā, ko viņi apliecinājuši ar nodarbināto kopskaitu pirmo reizi virs pusmiljona (509 056). Tā ir 1/75 daļa no 38,34 miljoniem augustā vispār nodarbinātajiem. Nodarbināto ārzemnieku kopskaits Vācijā bijis mazliet virs 5,2 miljoniem.
Droši vien, ka nav identisks bēgļu, austrumeiropiešu un citu ārzemnieku grupu sadalījums dažādās pēc atalgojuma, atbildības vai prestiža atšķirīgās profesijās. Publikāciju par šādām atšķirībām trūkst, jo ar tādām grūti lavierēt tā, lai neizpelnītos rasista vai ksenofoba negodu. Līdzīgi apsvērumi traucē uzrādīt jaundzimušo un tādējādi arī izmaksāto pabalstu kopsummas dažādām kopienām pēc nacionālās pazīmes. Federālais statistikas dienests dod tikai iedalījumu vāciete/nevāciete jaundzimušo mātēm bez sīkāka sadalījuma pa rasēm un tautām.
Pagājušajā gadā nevācietes bijušas mātes 33,4% jaundzimušo Berlīnē un 38,9% jaundzimušo Brēmenē. Tālāk lai ļaudis vēro un spriež uz savu roku, cik no šim mātēm varēja būt latvietes vai krievietes arī no Latvijas, bet cik - kurdietes, turcietes utt.
Pieņemsim kā ticamus absolūtos skaitļus par Vācijā strādājošiem, bet iedzīvotāju skaits un attiecībā pret to rēķināmie procenti ir problemātiski. Šā gada 1. novembrī “Deutsche Welle” izplatīja novērtējumu, ka valstī nelegāli dzīvojot 250 tūkstoši imigrantu. Turpat norādīts, ka Angelas Merkeles valdība solās izdzīt viņus no valsts, bet reāli tas notiek tikai demonstratīvi dekoratīvi. 2019. gadā deportēti esot 22 tūkstoši cilvēku, kas, visticamāk, ir mazāk nekā to, kas iesprukuši Vācijā viņu vietā. Šī iesprukšana parasti notiek juridiski birokrātiskajā nozīmē. Proti, cilvēki Vācijā jau iepriekš atradušies, bet uzskatījuši par pareizāku nedoties rokās vācu varas iestādēm ar lūgumu pagarināt viņiem uzturēšanās atļaujas. Valsts ziņu dienests uzrāda politiķu nespēju vienoties, ko turpmāk iesākt ar nelegālajiem bēgļiem un bēgļiem vispār.
