Izpētīsim četras rindas no 1995. gadā par Maskavas himnu pasludinātas dziesmas, kuru dziedāšana līdzi Ludmilai Zikinai (1929–2009, pirmā oficiālā himnas izpildītāja), Josifam Kobzonam (1937–2018) un neskaitāmi daudziem citiem solistiem, ansambļiem, koriem un orķestriem* ir iespējama ar šādu vārdu salikumu latviešu valodā:
- Mūsu atmiņā bargs rudens vēlais,
Tanki žvadz, durkļu cīņā kur iet
Tavi divdesmit astoņi dēli,
Šie sargi visdrosmīgākie.
Kopš 1147. gada rakstītajā Maskavas vēsturē ir tik daudz spilgtu notikumu, apbrīnojamu varoņu un skaistu vietu, ka to visu nekādi nav iespējams pieminēt vienā dziesmā, kas pēc definīcijas nevar būt ne poēma, ne eposs, ne drāma piecos cēlienos. Citiem vārdiem sakot, nav iespējami racionāli, objektīvi u.tml. kritēriji tam, kādus Maskavas tēlus likt vai nelikt dziesmā ar pilsētas himnas statusu. Maskavas vadītāji pagājušā gadsimta 90. gados to pietiekami labi apzinājās un ideju par pilsētas himnu realizēja kā izvēli starp jau esošām dziesmām. Tagad tas šķiet pašsaprotami, ka izvēle krita uz dziesmu ar nosaukumu “Dārgā galvaspilsēta mana” (“Дорогая моя столица”, dažkārt īsāk “Моя Москва”). Tā sacerēta 1942. gadā un kopš tā laika pierādījusi, ka spēj izraisīt cilvēku masā tādas emocijas, kādas no dziesmas tika gaidītas. Panākts tas ne tikai ar dziesmas nosaukumu, bet ar visām divdesmit dziesmas rindiņām, neskaitot to atkārtojumus piedziedājumos. Precīzāk sakot, šīs rindiņas ir atlikums no divreiz lielāka rindiņu skaita, kas vairākos piegājienos sacerētas un atmestas, drukātas un dziedātas, testējot rezultātu un nekautrējoties to mainīt atbilstoši publikas pieprasījumam un valsts aparāta diktātam.
Tā dziesmas tekstam uzradušies divi autori Marks Lisjankis (Лисянский) un Sergejs Agranjans (Агранян), kas attāli līdzinās mūsu brāļiem Kaudzītēm tādā nozīmē, ka maz zināms par šo cilvēku sacerējumiem vēl bez vienas dziesmas vai viena romāna. Dzejdaru gadījumā ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā maz zināms par viņu dzīvi. Toties mūziku dziesmai sacerējušais Izaks Dunajevskis (1900-1955) bija Raimonda Paula priekštecis.
Četras rindiņas ir daudz starp divdesmit rindiņām, toties 28 karavīri ir maz (neizsakāmi maz!) ne tikai starp visiem saistībā ar Maskavu pieminamiem cilvēkiem. Grūti būtu pierādīt viņu sevišķos nopelnus arī starp visiem karavīriem, kuri vairāk nekā astoņu gadsimtu gaitā cīnījušies un krituši Maskavā, ap Maskavu vai par Maskavu. Tomēr izvēle pieminēt tieši šos 28, nevis jebkurus citus, ir labi saprotama. Viņi pārstāv līdz šim pēdējās lielās kaujas par Maskavu ar konkrētu kauju, kuras 80 gadu jubileja pienāks vēl pēc dažām dienām, 16. novembrī. Pēc nākamajām tikpat lielām un Krievijas liktenim izšķirīgām kaujām to uzvarētāji dziedās jaunas dziesmas.
Dziesma nekavējas pie tā, lai nosauktu gadu, kura bargo rudeni (суровую осень) dziedātāji un viņu klausītāji apsolās sev un Maskavai atcerēties (мы запомним). Gan dziesmas sacerēšanas, gan tagadējās dziedāšanas laikā vismaz krievu tautai un valstij piederīgajiem cilvēkiem ir jābūt skaidram, ko viņi atceras un kāpēc sola nodot savas atmiņas nākamajām paaudzēm tā, ka vēl gadu simtiem (в веках) šajās atmiņās dzīvos (будут жить) divdesmit astoņi paši drosmīgākie (cамых храбрых) tavi, t.i., Maskavas dēli (твоих сынов).
Šeit pārstāstītais dziesmas pants attiecas uz 1941. gada rudeni, jau vēlu rudeni. Tā gada vasarā Vācija uzbruka Padomju Savienībai un rudenī vācu karaspēks atradās “60 km no Maskavas”. Tā skanēja virsraksts pašai aktuālākajai ziņai, kāda bija nonākusi vācu jau pilnīgi okupētajā Latvijā izdotās avīzes “Tēvija” rīcībā, gatavojot avīzes 1941. gada 23. oktobra numuru. Arī tajā reizē visi avīzes lasītāji jau pēc virsraksta lieliski saprata, kas tiek paziņots, bet avīze to vēlreiz apstiprināja kaut nedaudzos vārdos. Jā, “pārrauta Maskavas ārējā aizsardzības līnija. Dažas vācu vienības jau atrodas 60 km no pilsētas”.
Ziņa atbilda patiesībai un lika gaidīt nākamās ziņas katru nākamo dienu par vāciešu tuvošanos Maskavai un ļoti drīz arī par tās ieņemšanu, bet īstenībā nākamo līdzīgo ziņu nācās gaidīt ļoti ilgi, ja laiku mēra pēc vāciešu ieplānotā zibenskara kritērijiem. Protams, ka zibens piesaukšana ir mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kas nepiešķir cilvēkiem spējas pārvietoties ar elektroizlādes ātrumu, taču uzrādījās, ka vācieši bija zaudējuši spējas ne tikai ātri pārvietoties, bet vispār pārvietoties. Proti, nekādi neatbilda priekšstatiem par pārvietošanos tas, ka ar 20. gadsimta vidū vislabākajiem pārvietošanās līdzekļiem apgādātiem cilvēkiem bija vajadzīgs viens mēnesis un vēl viena diena, lai pārvietotos knapi 10 kilometrus. Tikai 1941. gada 25. novembrī “Tēvija” 1. lpp. varēja paziņot, ka “ieņemta Solņečnogorska 50 km no Maskavas”, kas ļāva arī pirmklasniekiem izrēķināt, ka 60-50=10. Nākamajā dienā šī ziņa tika paplašināta ar precizējumu, ka “vācu spēki šajā frontē atrodas tikai nepilnus 50 km no Maskavas”, bet Maskavas kauju apraksta aizbīdīšana uz avīzes 6. lpp. signalizēja, ka atšķirība starp attālumiem vienkārši 50 km un “tikai nepilnus” 50 km no Maskavas ir pirksta vai plaukstas platumā. Tātad tik tiešām kaut kas ļoti spēcīgs, nozīmīgs vai iespaidīgs bija stājies vāciešiem ceļā un viņiem šo ceļu liedzis.
Toreiz to avīzēs netika atklāts, ka 1941. gada oktobra otrajā pusē gan vācu, gan padomju armijas pie Maskavas bija iestigušas dubļos pēc 18. un 19. oktobra lietgusgāzēm. Tās pārsteidza vāciešus virzībā uz priekšu, ko viņi inerces pēc vēl spēja vienu divas dienas. Tālāk viena divas dienas pagāja, kamēr ziņas par viņu pēdējiem panākumiem caur Berlīni nonāca Rīgā un tika reproducētas latviski. Pēc tam vācu propaganda pievērsās vācu- padomju frontes dienvidu malai, ko lietus nebija ķēris un kur vācieši ieguva aizvien jaunas teritorijas. Pie Maskavas vāciešiem atlika gaidīt salu un plānot, kā viņi izmantos iespēju vispār pārvietoties, lai atkal uzbruktu Maskavai. Salu viņi sagaidīja 1941. gada novembra sākumā. Vēl pāris nedēļas pagāja, kamēr dubļi sasala un vācieši pārgrupējās triecienam, ko viņi uzsāka 15. novembrī. Atbilstoši padomju propagandas stereotipiem, viņu apturēšanai jau 16. novembrī pietika ar “28 panfiloviešiem”. Vācu propaganda lika pretī stāstu par nodevīgo salu, kas sākumā pieteicies palīdzēt viņiem, bet galu galā palīdzējis krieviem.
Paskaidrojumu par panfiloviešiem vieglāk sākt ar to, ka viņu apzīmējums darināts no uzvārda tam divīzijas komandierim, kurā viņi dienēja. Tas bija Ivans Panfilovs, kurš dzimis 1893. gadā un savus slavenos karavīrus pārdzīvoja par pāris dienām. Viņš kritis turpat līdzās 16. novembra kaujas vietai 18. novembrī, ģenerālmajora pakāpē. Panfiloviešu godināšanas kampaņas ietvaros 1942. gada aprīlī saņēmis pēcnāves Ļeņina ordeni un Padomju Savienības varoņa nosaukumu.
Armijā I. Panfilovs dienējis kopš 1915. gada, t.i., kopš iesaukšanas cariskās Krievijas karā ar ķeizarisko Vāciju. Kopš 1918. gada jau atradies Sarkanajā armijā un 1921. gadā izpelnījies savu pirmo Sarkanā karoga ordeni. Drīz pēc tam pārdislocēts uz Vidusāziju, kur dienējis līdz Otrajam pasaules karam. 1929. gada saņēmis otro Sarkanā karoga ordeni par kaujām ar basmačiem, t.i., ar Vidusāzijā dzīvojošo tautu cīnītājiem pret padomju jeb krievu okupantiem. Ordeņi tomēr nekalpoja I. Panfilovam par ātrgaitas liftu uz augstām dienesta pakāpēm un amatiem, kas 1937.-1938. gadā kļuva par nāves slazdu daudziem viņa dienesta biedriem. Paaugstinājumus viņš saņēma ļoti pakāpeniski. 1938. gadā iecelts par Kirgīzijas PSR kara komisāru, t.i., par vadītāju cilvēku iesaukšanai armijā. Ģenerālmajora pakāpi saņēmis 1940. gada vidū. 1941. gada 14. jūlijā pabeidzis saformēt 316. strēlnieku divīziju no Frunzes un Almaatas iedzīvotājiem, kurus nevis aizsūtījis, bet pats aizvedis uz fronti. Viņa komandētā divīzija kaujās iesaistījusies 10. oktobrī. Par to viņš mēneša laikā nopelnījis savu trešo Sarkanā karoga ordeni. Viņa divīzija 17. novembrī saņēmusi šādu pašu ordeni (tas nav ordenis automātiski katram šīs divīzijas karavīram) un 18. novembrī - gvardes divīzijas goda nosaukumu.
Iespējams, ka tieši divīzijai piešķirtie pagodinājumi izprovocēja I. Panfilova nāvi. Proti, divīzijas komandpunkta zemnīcā I. Panfilovs runājis ar šādos gadījumos karaspēka daļas apciemojušiem žurnālistiem. Saņemta ziņa, ka vācieši atsākuši uzbrukumu un draud aplenkt sādžu, kurā komandpunkts atradās. Komandieris pirmais steidzies laukā un izkāpis no zemnīcas tieši tajā mirklī, kad turpat blakus sprāgusi mīna no vācu mīnmetēja un tās šķemba ietriekusies I. Panfilovam galvā. Pēc notikumu aculiecinieku nostāstiem, vācieši šāvuši uz labu laimi un I. Panfilovs varēja palikt dzīvs, ja būtu izgājis no zemnīcas dažas sekundes ātrāk vai vēlāk.
16. novembra kauja tās norises laikā nekādi neizcēlās starp citām kaujām, kas tajā paša dienā notika daudzos frontes sektoros. Vāciešu uzbrukumi tika bremzēti, bet turpinājās, ko lieku reizi apliecina I. Panfilova bojāeja. Viņa divīzijai un tās karavīriem piešķirtie ordeņi un pagodinājumi 16. novembrī tika kārtējo reizi attaisnoti, taču tas nenovērsa divīzijas atkāpšanos no Dubosekovas (Дубосеково, apmēram 7 kilometrus dienvidaustrumu virzienā no Volokolamskas) līdz Krjukovai (Крюково; orientieris - Zeļenograda). Ielūkojoties tagadējās civilajās kartēs, kurās nemēdz iezīmēt Panfilova divīzijas pozīcijas ne pirms, ne pēc atkāpšanās, attālums starp tām vērtējams ap trīsdesmit kilometriem. Jāsecina, ka vācieši īstenībā bija nonākuši Maskavai tuvāk, nekā paši par to informēja. “Tēvija” atzina informācijas trūkumu, ka “virspavēlniecība sīkākas ziņas par ieņemtiem punktiem nemin” (28. novembrī, 1. lpp.) un ka “vācu vadībai būs savi iemesli, ja tā vēl nemin nekādus sīkākus datus par ieņemtām pilsētām. Bet svarīgākais tomēr ir konstatēts: frontes centrālā daļā pārrauti stipri ienaidnieka nocietinājumi” (29. novembrī 1. lpp.).
Vācu kautrības iemesls bija pamatotas bažas, vai ieņemtos punktus izdosies noturēt. Ja neizdosies, tad būtu jāziņo par atkāpšanos, ko vācieši tobrīd vēl nebija gatavi atzīt. Tāpēc labāk viņi neziņoja par to, cik tālu tikuši uz priekšu, lai nebūtu jāziņo, no kurienes kāpušies atpakaļ. Krjukova, lūk, esot gājusi no rokas rokā astoņas reizes, ko nekādi nevarēja uzdot par kārtējo vāciešu uzvaru zibenskarā.
Savukārt vācu bažas izskaidrojamas ar Padomju armijas pretestību visos sektoros, kur vien vācieši uzbruka Maskavai. Par visas šīs aizsardzības simbolu dažādu apstākļu sakritības dēļ ir kļuvis lauks, kurā aizstāvējās I. Panfilova divīzijas 1075. pulka 4. rota. Rutīnu par mītu izdevās pārtaisīt Padomju armijas centrālā laikraksta “Красная звезда” (“Sarkanā Zvaigzne”) literārajam sekretāram Aleksandram Krivickim (1910-1986) ar vairākiem rakstiem, it kā tikai 28 karavīri no šīs rotas 16. novembrī būtu iznīcinājuši 18 tankus ar visiem tos pavadošajiem kājniekiem, bet arī paši gājuši bojā visi. Faktu pārbaudē tika iegūta 1075. pulka komandiera liecība, ka pulka 4. rota cīnījusies 120-140 cilvēku sastāvā, no kura pēc kaujas pāri palikuši 20-25 cilvēki. Ne vienas rotas, bet visa pulka sasniegums bijusi 15-16 vācu tanku iznīcināšana vai vismaz izsišana no konkrētās kaujas ierindas. Vācieši atskaitījās par 13 zaudētiem tankiem 16. novembrī aptuveni tur, kur aizstāvējās padomju 1075. pulks.
Diez vai frontinieki nesaprata, ka A. Krivickis pārspīlē dažu desmitu cilvēku iespējas cīņā pret vācu tankiem, bet kopīgi pasapņot par pārcilvēciskiem varoņdarbiem gribējās. Attiecīgi - līdzīgi varoņstāsti tika producēti regulāri. Stāstam par 28 panfiloviešiem izrādījās tālākas konsekvences, nekā parasti šādos gadījumos. Pār 16. novembrī Dubosekovas apkārtnē bijušajiem karavīriem nolija ordeņu lietus, I. Panfilova atraitnei uzdāvināja dzīvokli Maskavā un vasarnīcu Piemaskavā, panfilovieši iekļuva jau minētajā dziesmā, viņiem tika celti pieminekļi, viņu vārdos nosaukti cilvēku kolektīvi un objekti. Sakritības, kas pārvērta lokālu kauju par Padomju Savienības mēroga notikumu, iedarbināja vēl nākamās sakritības, kuru dēļ PSRS Kara prokuratūra šo gadījumu 1948. gadā izmeklēja un kvalificēja par izdomājumu. Toreiz prokuroru darbs tika paturēts slepenībā un varbūt arī gatavībā, ja Padomju Savienības diktatoram Staļinam būtu vajadzīgs iegansts kārtējo reizi iznerrot armiju, kā tas pēc kara beigām tika regulāri darīts. Virsroku tomēr guva padomju propagandas prasība paturēt spēkā izdomājumus, kas esot pārāk skaisti, lai no tiem atteiktos.
Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu visi, kuri to gribēja, jau varēja iegūt realitātei daudz maz atbilstošu priekšstatu par slaveno notikumu. Uz tādu informāciju cilvēki reaģē pretēji. Vieni to izmanto kā piemēru, ka padomju karavīru varoņdarbi esot pārsvarā literāri darbi. Otri norāda, ka patiesība par kaujām vēl jo skaidrāk apliecina padomju karavīru varonību.
*Skatieties un klausieties, kā skaņdarbu izpildījusi Ludmila Zikina
Josifs Kobzons
un, protams, bērni
un atkal bērni
