Veltīgi nacistiskās Vācijas propaganda pirms tieši 80 gadiem centās iestāstīt sev un pasaulei, ka vāciešu uzbrukums Maskavai notiek vienlaicīgi ar Japānas iebrukumu Sibīrijā.
Uz vēlāk iegūtās gudrības fona japāņi savas pagājušā gadsimta 30./40. gadu valdības personā šķiet tik stulbi, ka tādus tikai ar atompērienu pārmācīt. Tagad nesaprotami šķiet tas, ko un kāpēc Japāna nesaprata toreiz. Proti, kāpēc neuzbruka Padomju Savienībai vienlaicīgi ar Vāciju. Kā japāņi varēja neieraudzīt divus labumus no tādas rīcības? Pirmo, ka uzvara karā, kā jau jebkurā kautiņā, ir drošāka tad, ja divi uzbrūk vienam. Mazs iespaids uz cīņas rezultātu ir divu kaušļu draudzībai, ja viņiem jācīnās katram savā telpas stūrī vai zemeslodes nostūrī ar dažādiem pretiniekiem. Otro, ka uz Padomju Savienības, kā arī Mongolijas, Ziemeļķīnas un citu vienā paņēmienā iegūstamu teritoriju rēķina Japāna tiktu pie tādiem dabas un pakļauto cilvēku resursiem, ka to pavēršana pret Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) dotu pretēju rezultātu tam, kā beidzās Otrais pasaules karš. Pie tā paša vēl daudzi apsvērumi, kurus tagad viegli salikt pa plauktiņiem, bet par kuriem daudz ko nojaust vajadzēja jau toreiz. Jāsāk ar to, ka bez Japānas 1941. gada 7. decembra uzbrukuma ASV jūras kara bāzei Pērlhārborai (Pearl Harbor, atrodas Klusā okeāna Havaju salās) ASV apmierinātos ar to, ka tām vēl vairākus gadus nav jākaro ar Japānu, ko izdevies uzrīdīt PSRS.
1941. gada rudenī vācieši jau bija sākuši saprast, ka Japānas palīdzība Padomju Savienības uzveikšanai viņiem ne tikai vajadzīga, bet vairāk nekā vajadzīga. Viņi mēģināja pārliecināt pasauli un paši sevi, ka šāda palīdzība jau tiek sniegta. Šādai propagandai bija divi posmi. Pirmais, ka karš starp Japānu un PSRS jau esot sācies. Otrais, ka tieša kara nav un pārskatāmā nākotnē nebūs, bet ka Japānas panākumi karā ar Padomju Savienībai pret Vāciju palīdzošajām ASV ir tik milzīgi, ka turpmāk nekāda palīdzības sniegšana vairs nebūs iespējama un tas jau ir gandrīz tas pats, it kā Japāna karotu ar PSRS. Pietiekami izvērstu ainu par nacistu propagandu sniedz publikācijas latviešu piesaistīšanai vācu okupācijas režīmam izveidotajā preses izdevumā “Tēvija”.
Vācu propagandas pirmo posmu pārstāv “Tēvijas” 1941. gada 30. oktobra numurs, kad ar vāciešu militāro panākumu aprakstu vēl varēja aizpildīt vairākas lappuses katrā “Tēvijas” iznākšanas dienā. Konkrētajā numurā aprakstīts, kā “stipras gaisa spēku eskadriļas dienā un naktī ar sprāgst- un degbumbām bombardēja Maskavu”. Tajā pašā laikā “divi dienas bombardēta Kerčas osta” un “Ļeņingrada nepārtrauktā artilērijas ugunī”. Iespēja šādi terorizēt ienaidniekus neapšaubāmi liecina par lielu spēku, taču tās tomēr nav ziņas par aizvien jaunu teritoriju atņemšanu ienaidniekam. Propagandistiem nācās vārdu - ieņemto vietu vietvārdu - vietā avīzes 1. lpp. likt kaut mazliet vecāku notikumu bildi, kā “rumāņu kājnieki pēc Odesas ieņemšanas iesoļo pilsētā”. Labi, ja vismaz “somu virspavēlniecība ziņo, ka somu spēki, uzbrūkot no dienvidu virziena gar Korajervi-Karhumeki ceļu, ieņēma Patenes pilsētu”, pat ja tā maz ko izteica latviešu publikai, kas par tās esamību šeit uzzināja varbūt pirmo un pēdējo reizi.
Tieši 30. oktobra numurs šeit atreferēts tāpēc, ka vāciešu apstāšanās Austrumu frontē sakrita ar ziņu no Tālajiem Austrumiem, ka notikusi “apšaudīšanās Mandžurijas-Sibīrijas pierobežā”: “Kvantunga armijas preses birojs ziņo par padomju dezertieriem, kas pārgājuši Sibīrijas-Mandžūrijas robežu pie Hunčungas. Padomju robežsardze raidījusi tiem pakaļ vairākus šāvienus, turpinot šaušanu arī vēl tad, kad bēgļi jau atradušies Mandžurijas teritorijā. Mandžurijas robežsargi, dzirdot šos šāvienus, atklājuši uguni.”
Nepilnu mēnesi vēlāk, 20. novembrī jau nācās atzīt, ka uzbrukt mēdz ne tikai vācieši: “Frontes centrālā daļā lielinieki uzsāka plaša vēriena tanku uzbrukumu pret kādu pilsētu, ko iepriekšējā dienā bija ieņēmusi kāda vācu divīzija. Boļševiku uzbrukuma viļņi tomēr ātrā laikā saplaka vācu prettanku artilērijas ugunī.” Tādā situācijā vēl jo būtiskāks vāciešiem kļuva “bruņots robežincidents padomju-mandžuriešu pierobežā” - “16. novembrī kāda padomju karaspēka vienība ielauzās Mandžurijas teritorijā” utt. precīzi pēc tā paša šablona, ar kādu vācieši nupat kā bija attaisnojuši uzbrukumu Polijai, Padomju Savienība - uzbrukumu Somijai. Bija viegli iedomāties, ka Japānas prettrieciens par šiem trijiem iebrucējiem (“divi padomju karavīri saņemti gūstā, bet trešais kritis”) sekos tuvāko stundu vai dienu laikā.
Propagandas otro posmu nācās veidot saistībā ar patiesību, ka Japānas uzbrukuma Padomju Savienībai nebūs. Ja 7. decembrī Japāna uzbruka ASV, tad nebija cerību, ka japāņi atvērs divas frontes uzreiz. Šo defektu vāciešiem nācās 12. decembrī pasniegt kā efektu ar stāstu, ka “turku šīsdienas prese nodarbojas ar minējumiem par to, vai arī Padomju Savienība pieteiks karu Japānai”.
Minējumu jēga tāda, ka tajās dienās karu pieteica gandrīz vai visi visiem. 12. decembra “Tēvija” praktiski bija speciālizlaidums ar Ādolfa Hitlera ģīmetni 1. lpp. un tālāk ar viņa garo runu Vācijas Reihstāga 11. decembra sēdē (jā, nebija Hitlers nekāds diktators, t.i., nebija tāds diktators kā Latvijas Republikas Saeimu padzinušais Kārlis Ulmanis) zem virsraksta ar dažiem paskaidrojumiem: “Kara pieteikums Savienotam Valstīm. Noslēgta Vācijas-Itālijas-Japānas vienošanās par kopējām cīņām līdz galīgai uzvarai. Lielvācijas Vadoņa runa reichstagā”. Tātad Vācija pieteica karu ASV un turpat aprakstīts, kā arī Itālija pieteikusi karu ASV. Pāris nedēļu laikā pēc Japānas uzbrukumu Pērlhārborai Anglija pieteica karu Somijai, Ungārijai un Rumānijai, Ungārija un Bulgārija pieteica karu ASV utt. 20. decembrī “Kurzemes Vārds” inventarizēja stāvokli 17. decembrī, kad Japānai karu bija pieteikušas Anglija, ASV, Kanāda, Austrālija, Kostarika, Panama un Haiti, kā arī vācu okupētās Holandes (tagad - Nīderlandes) un vēl arī Holandes Indijas vārdā pastāvošas valdības; rindā uz karošanu ar Japānu stāvējušas arī Gvatemala, Hondurasa, Salvadora, Nikaragva, Kuba un Dominika, otrajā plānā arī Meksika, Ēģipte, Beļģija un Grieķija (valdības ar vai bez valstīm).
Lai cik ļoti Vācija vēlējās un ar savu piemēru mēģināja panākt, lai kaut vai vārdiski un vienalga kura kurai - PSRS Japānai vai Japāna PSRS piesaka karu, īstenībā karu Japānai pieteica Padomju Savienība 1945. gada 9. augustā, kad Vācija pastāvēja vairs tikai okupācijas zonu veidā. Tādējādi Japāna izmuļķoja gan Vāciju, gan pati sevi, jo Vācijas sagraušana bija devusi Padomju Savienībai tādu spēku, pret ko salu valsts Japānas armija Eirāzijas kontinentā spēja pretoties tikai līdz 10. septembrim.
Būtu tomēr nepareizi uzskatīt, ka šeit pieminētā “Vācijas-Itālijas-Japānas vienošanās par kopējām cīņām līdz galīgai uzvarai” bija tikai aprakstīta papīra - tātad makulatūras vērtībā. Vienošanās ietekmēja reālo notikumu gaitu. Vācu propaganda veltīja japāņu sākotnējiem panākumiem tikpat kliedzošus vārdus kā saviem panākumiem. Japāņu 7. decembra uzbrukumu 8. decembra “Tēvija” ietērpa tādos vārdos, ka “Tālajos austrumos sācies karš. Kara kūdītājs Ruzvelts sasniedzis savu mērķi. Japāna deklarē kara stāvokli ar Savienotām Valstīm”. 9. decembrī avīze 1. lpp. informēja, ka “nogremdēti 11 amerikāņu karakuģi”, 6. lpp. izvēra šīs ziņas, ka “ieņemta Šanhaja un Tiensina” un notikuši “izpletņu lēcēju desanti Filipīnās”. 10. decembrī 1. lpp. ziņots, ka “ieņemta Veika un Guama. Japāņu karaspēks iegājis Taizemes galvaspilsētā Bangkokā” un 6. lpp. turpināts, ka “Honolulu flotes bāze liesmās” un “japāņu desants Filipīnās nostiprinās”. 20. decembrī vārdi “Honkonga kritusi” “Tēvijas” 1. lpp. sniegti tik lieliem burtiem, it kā vācieši būtu ieņēmuši ja ne gluži Maskavu - tad varbūt burti būtu vēl lielāki, bet Ļeņingradu jau nu gan. 22. decembrī turpināts, ka “sākusies Singapuras ielenkšana” un tādā veidā vēl gadu pusotru. Tik ilgi ar ziņām no Tālo Austrumu frontēm varēja aizvietot ziņas par uzvarām, kādas vairs nepienāca no vācu Austrumu frontes. Vācieši mēģināja radīt iespaidu, ka no kara kopējā iznākuma viedokļa nav nozīmes tam, kurā brīdī uzvaras gūtas vienā vai otrā frontē jeb pasaules malā. Šāds viedoklis tika uzspiests ne tikai ļaužu masām, bet arī tiem, kuri pieņēma lēmumus šo masu vārdā.
Objektīvās informācijas druskas “Tēvijā” ir atrodamas, ja tās meklē un ja tagad jau zināms, kas tieši jāmeklē. 10. decembrī latviešiem tika atstāstīti kāda Japānas ierēdņa vārdi: “Ticu, ka attiecības Padomju Savienības un Japānas starpā paliks līdzšinējās, un balstīsies uz nesen noslēgtā neitralitātes līguma”. Kāpēc Japānas valsts izvēlējās tik mokošu pašnāvības veidu, kas simbolizē daudzu japāņu nāves un arī pašnāvības šo vārdu burtiskajā nozīmē?
Vēstures gaitu veido nepārskatāmi daudzu faktoru savijums, kurā Hitlera pārāk garā mēle varēja tikt ielocīta dažādi, bet tas nu tomēr jāņem vērā visiem un vienmēr, ka sevis pasludināšana par pārcilvēku ļoti apgrūtina attiecības ar cilvēkiem. Citiem vārdiem sakot, līgumi starp cilvēkiem un pārcilvēkiem teorētiski ir neiespējami, bet praktiski tiek slēgti un pildīti tā, kā “Vācijas-Itālijas-Japānas vienošanās par kopējām cīņām līdz galīgai uzvarai”.
Priekšnoteikums Hitlera nākšanai pie varas Vācijā bija tas, ka viņš ne tikai sludināja, bet arī pats ticēja tam, ko no dažnedažādām rasistu mācībām bija savilcis par savu mācību. Viņš pasludināja “āriešus” par augstāko rasi, kurai jāiegūst kundzība pār zemeslodi. Viņam izdevās iestāstīt vāciešiem, ka viņu vidū āriešu esot visvairāk, kas cilvēkiem paver vislielākās izredzes uz kungu vietām, ja viņi Reihstāga vēlēšanu ceļā piešķirs Hitleram pietiekami daudz varas, lai viņš drīkstētu uzņemties āriešu vadīšanu cīņā par kundzību pasaulē. Nevienam “neārietim” līdzdalība kundzībā nepienākas. Līdz ar to “āriešiem” nepienācās sabiedrotie, jo kāpēc lai kāds riskētu pat ar dzīvību cīņā par pasauli, kurā viņam nebūs vietas vai - it kā labākajā gadījumā - kalpa vieta mūžīgi mūžos? Skaidri un gaiši tas tika pateikts arī japāņiem, kurus 20. gadsimta pirmajā pusē daudzi piesauca kā uzskatāmu piemēru, ka ne tikai eiropieši un viņu tiešie pēcteči citos kontinentos spēj progresēt apskaužami labi pēc eiropiešu mērvienībām. To noliedza Hitlers savā grāmatā “Mana cīņa” (1925, latviskota 1995. gadā), ko viņa nākšana pie varas Vācijā padarīja par Svētajiem rakstiem:
- Nebūt nav tā kā domā daudzi, ka Japāna izmantojot tikai Eiropas tehniku, bet attīstot “savu” kultūru. Nē! Īstenībā mēs redzam Eiropas zinātni un tehniku, kas tikai ārēji nokrāsota japāņu krāsās. Šīs Austrumu daļas īstais dzīves pamats ir varenais Eiropas un Amerikas zinātniski tehniskais darbs, t.i., āriešu tautu darbs, nevis “japāņu” kultūra. (...) Ja kaut uz brīdi pieļautu, ka, piemēram, Eiropa un Amerika gājušas bojā un tāpēc tiek pārtraukta āriešu turpmākā ietekme uz Japānu, tad, iespējams, neilgu laiku tagadējais uzplaukums Japānā tehnikas un zinātnes jomā vēl turpinātos; taču aizritētu nedaudzi gadi, avots izsīktu, Japānas pašreizējā kultūras attīstība apstātos, un tā atkal ieslīgtu tajā miegā, no kura pirms septiņiem gadu desmitiem to uzmodināja āriešu kultūras vilnis. (...) Taču ir neapšaubāmi, ka arī sirmā senatnē toreizējo Japānas kultūru tāpat noteica svešas ietekmes.
Tikpat aizvainojoši japāņiem bija Hitlera skaidrojumi, kāpēc japāņi tomēr varētu tikt iepīti eiropiešu globālajās intrigās:
- Tūlīt pēc pasaules kara beigām starp Ameriku un Japānu parādījās senās abpusējās nesaskaņas. Lūk, tādēļ Anglija tik atklāti tiecas pretī savienībai ar dzelteno nāciju, savienībai, kura no rases viedokļa var būt diezgan apšaubāma, toties no valstiski politiskā viedokļa ir vienīgā iespēja nostiprināt Lielbritānijas stāvokli pasaulē pretstatā augošajai Amerikas kontinenta ietekmei.
Ja tā, tad arī Vācijas savienība ar Japānu bija apšaubāma no rases viedokļa (rassisch gedacht, vielleicht unverantwortlich) vēl jo vairāk, nekā Anglijas savienība ar Japānu atbilstoši tam, kā vācieši taču esot augstvērtīgāki - tātad no japāņiem vēl tālāki nekā angļi. Pārāk klaji Hitlers bija izpaudis savu nodomu izmantot japāņu “dzelteno dūri” (gelben Faust, kā burtiski rakstīts viņa grāmatā) savās interesēs, kas neparedz ievērot rasistiski mazvērtīgo japāņu intereses. Tāpēc Piemaskavas dubļos vai sniegā vāciešiem nācās kārpīties vieniem pašiem. Japāņi savas tiešām dzeltenās rokas viņu dēļ nesmērēja un nesaldēja.
