Krievija ir ar mieru atzīt salu par garantiju savai neuzvaramībai vismaz savā teritorijā, ko šajā reizē reizē izteiksim ar Annas Ahmatovas vārdiem:
- Diži iesākta diženā lieta,
Sniega putekļos samalts ir viss,
Mūsu dzimtā zeme kur cieta,
Kad to ienaidnieks apgānījis.
Mums no turienes bērzi kā sargi
Sauc palīgā, ar zariem māj,
Un sala veči bargi
Mūsu ciešajā ierindā stāj.
1941./1942. gada ziema Latvijā atnāca kā pārsteigums, ko atzīmēja toreiz galvenā latviešu valodā iznākošā avīze “Tēvija”. Toreiz sala un sniega trūkums Latvijā novembra sākumā bez jebkādas globālās sasilšanas tika uzskatīts par normu, novirze no kuras izpelnījās vietu “Tēvijas” 1. lpp. attēlā - tātad galvenajā vēstījumā, ar ko avīze nāca klajā attiecīgajā dienā. Tajā redzama braukšana ar ragaviņām no Bastejkalna. Šī tēma turpināta un un izvērsta tekstā zem 3. lpp. bildes ar slēpotāju. Tur paskaidrots, ka “to nu gan neviens nebija gaidījis..., kad vakarrīt pa logu laukā veroties, namu jumti un ielas bija koši balti. Pēcpusdienā Meža parkā un Šmerļa apkārtnē jau īsti kupla sportistu saime dzina pirmās sniega vagas. Lauksaimnieki un Rīgas ģimeņu dārziņu īpašnieki, kuriem zem sniega palikusi vēl daža laba kāpostu galviņa, gaida, kaut drīzāk sniegs nokustu, bet ziemas sportisti, šodien uz darbu ejot priecājas, kaut nu tikai uzsaltu!”
Nepilnu tūkstoti kilometru no Rīgas uz austrumiem par salu priecājās kopš 19. oktobra dubļos iestigusī vācu armija. Sals izvilka vāciešus no dubļiem ap 4. novembrī. Sals ļāva viņiem pārgrupēties un 15. novembrī sākt savu pēdējo uzbrukumu Maskavai, bet mēnesi vēlāk kalpoja par attaisnojumu, kāpēc vāciešiem vajadzējis “uzsākt frontes izlabošanas un saīsināšanas operācijas”. Šāds formulējums latviešu valodā “Tēvijā” dots 1941. gada 22. decembrī un izpauž galveno, ar ko vācieši pēc tam nodarbojās līdz 1945. gada pavasarim. Proti, saīsināja fronti līdz dažu Berlīnes ielu garumam ap bunkuru, kurā savu nāvi gaidīja Vācijas diktators Hitlers. Tieši viņš izrādījās galvenais frontes īsinātājs, jo pirmā ziņa par frontes saīsināšanu “Tēvijas” 22. decembra numura 1. lpp. sekoja galvenajai ziņai, ka “vadonis pārņem armijas virspavēlniecību”.
Pamācoši arī tas, ka vēstījums par frontes saīsināšanu sniegts zem apakšvirsraksta “Cīņa 20 grādu salā”, bet apakšvirsraksts iezīmē stāstu par notikumiem pie Maskavas plašākā stāstā ar galveno virsrakstu “Dr. Gebelsa aicinājums ziedot frontei ziemas apģērbus”. Pirmajā acu uzmetienā tas izskatās pēc atzīšanās vai vismaz pēc nepārprotama mājiena par silta apģērba trūkumu kā frontes īsināšanas galveno cēloni.
Saistība starp vācu armijas nesagatavotību karot ziemas salā un šādas karošanas rezultātiem tiešām pastāv, bet konkrētās avīzes lapas un tajā sniegto ziņu kārtojumu lielā mērā diktēja arī toreizējās poligrāfijas tehniskās iespējas. Jā, bija tādi laiki, kad preses izdevumu maketi netika veidoti datorā, bet bīdot pa lappuses laukumam atbilstošu rāmi svinā atlietu burtu - virsrakstu un teksta rindiņu taisnstūrīšus. Pārāk dārgi un kādā brīdī vairs neiespējami kļuva šos taisnstūrīšus izliet katru reizi no jauna atbilstoši tam, kā nāca klāt jaunas ziņas. Lai tādā darba režīmā tomēr iekļautos avīzes lappuses laukumā un lappuses sagatavošanai atvēlētajā termiņā, upurēt nācās pilnīgu atbilstību, kurā zem virsraksta paliek tikai tādu tekstu, uz ko šis virsraksts attiecas. Jo vecāks preses izdevums, jo novirzes no šādas atbilstības caurmērā biežākas un rupjākas. 1941. gadā poligrāfijas līmenis jau ļāva atbilstību gandrīz vienmēr nodrošināt, bet tik un tā nav pārliecības, ka stāsts par frontes saīsināšanu pie Maskavas grafiski pakārtots Gebelsa aicinājumam ziedot apģērbus pēc redakcijas vadības vai redakcijā ieperināta ļaunprāša nodoma, nevis atbilstoši tehniskajām iespējām iedabūt avīzes pirmajā lappusē visus svarīgākos iepriekšējās dienas jaunumus.
Neatkarīgā šeit turpina stāstu par kauju pie Maskavas atbilstoši tam, kas notika šajās dienās tieši pirms 80 gadiem. Tātad - Latvijā uzkrita oktobra pēdējām un novembra pirmajām dienām neraksturīgs sniegs, signalizējot par aukstuma vilni Austrumeiropā. Šī stāsta iesākums pirms nedēļas apstājās līdz vāciešiem “60 km no Maskavas”, kāds bija virsraksts ekspresziņai, ko “Tēvija” paguva iedabūt 1941. gada 23. oktobra 1. lpp. Nākamās dienas, 24. oktobra avīzē šīs pati ziņa jau tika pasniegta daudz detalizētākā izklāstījumā ar secinājumu, ka “Austrumu karagājiens jau izšķirts un boļševiku militārais gals vairs nav novēršams”. Vēl vienkāršāk sakot, nav novēršama Maskavas ieņemšana. Tomēr nedēļu vēlāk, t.i., atbilstoši šīs nedēļas beigām tieši pirms 80 gadiem, vairs nebija jaunu ziņu par to, ka vācieši tikuši Maskavai tuvāk. Protams, kara laikā avīzes nevarēja pievērsties tikai bērniem uz ragaviņām Bastejkalnā un slēpotājiem Mežaparkā, iepinot šajā stāstā vēl arī kāpostgalvas mazdārziņos. Bija jāraksta par karu, ko “Tēvija” tiešām darīja. 1. novembrī 1. lpp. netika taupīti vārdi par to, kā “Krimas pussalā ienaidnieks bēg” un kāda bijusi “uguns elle pie “Tatāru grāvja””. Nav tā, ka Maskava netiktu pieminēta vispār, bet pieminēta tikai 6. lpp. tādā sakarībā, ka “Maskava jau kopš vairākām dienām atrodas vācu stukasu un kaujas lidmašīnu bumbu krusā”. Arī tā varēja paust, ka Maskavai tuvāk par jau sasniegtajiem 60 kilometriem vācu armija nebija tikusi.
No toreizējām publiskajām ziņām to saprast nebija iespējams, bet tagad mēs zinām, ka gan vācu, gan padomju armijas bija iestigušas dubļos, ko izraisīja 1941. gada 18. un 19. oktobrī Piemaskavu pārņēmušas lietusgāzes. Tās pārsteidza vāciešus virzībā uz priekšu, ko viņi inerces pēc vēl spēja vienu divas dienas, pirms viņus nobremzēja ne sals, bet slapjums. Vēl pagāja pāris dienas, līdz kamēr ziņas par viņu pēdējiem panākumiem caur Berlīni nonāca Rīgā un tika reproducētas latviski. Pēc tam nācās drukāt ziņas no tiem vācu-padomju frontes sektoriem, ko lietus nebija ķēris un kuros vācieši bija atkal jūtami pavirzījušies uz priekšu.
1941. gada 24. oktobra ziņa par vāciešu reālajiem panākumiem tika izdekorēta ar viltus ziņu “Maskavas maršalu gals. Timošenko atcelts, Budjonijs cietumā, Vorošilovs pazudis”, kurā taisnības tikai tik, ka Padomju armijas vadītāju starpā tik tiešam bija izdarītas kārtējās pārbīdes, kuru jēga apliecināja kara megazvaigznes statusu Georgijam Žukovam (1896-1974). Maršala titulu viņš saņēma 1943. gadā, bet jau 1941. gada rudenī bija spējis radīt par sevi tādu - un pamatotu - iespaidu, ka Maskavas aizstāvēšanas vadīšana jāuztic tieši viņam, nevis tiem, kuri maršala pakāpi bija saņēmuši pirms viņa un tādējādi formāli skaitījās spēcīgāki kara vadoņi.
Apgalvojums par kārtējo izrēķināšanos ar padomju armijas komandieriem izklausījās ticams, jo tā tiešām būtu kārtējā - kopš pagājušā gadsimta 30. gadu vidus vairs ne saskaitāmā izrēķināšanās, kuras nebija apturējis arī tas, ka Padomju Savienībai nācās karot. 1941. gada 29. jūlijā gan “Tēvija”, gan Jelgavā izdotā “Nacionālā Zemgale” katra savā veidā atstāstīja vācu ziņu aģentūras piesūtītus materiālus par šādiem notikumiem. “Tēvija” tos pasniedza zem virsraksta “Septiņi padomju ģenerāļi nodoti kara tiesai”. Galvenais no šī septītnieka bija Rietumu kara apgabala, kopš kara sākuma Rietumu frontes pavēlnieks Dmitrijs Pavlovs (1897-1941). Viņš un viņa štāba galvenie virsnieki tik tiešām tika notiesāti uz nāvi un nošauti, kas D. Pavlova gadījumā taisnīgi tādā ziņā, ka viņš bija pamanāma figūra Baltijas valstu okupēšanas organizēšanā. Tomēr vācu propaganda vismaz latviešu valodā nepievērsās šā gadījuma sniegto iespēju ekspluatācijai. Reālā gadījuma iztirzāšanas vietā tika izplatītas baumas, kuru jēga bija parādīt, ka no padomju diktatora Staļina atšķēlušies pat viņa visciešākie, visuzticamākie līdzskrējēji Semjons Budjonnijs (1883-1973) un Kliments Vorošilovs (1881-1969). Tā tomēr bija vāciešiem vēlamā uzdošana par esošo. Nedēļas laikā pēc 24. oktobra publikācijas neparādījās nekādas jaunas ziņas par viņu represēšanu, bet “Tēvija” tik un tā 1. novembrī šo tēmu turpināja ar karikatūru “Maršali cietumā”.
Īstenībā Staļins bija atradis labāku pielietojumu viņam uzticamiem cilvēkiem, kuru spējās neietilpa karaspēka komandēšana 20. gadsimta vidus līmenī un stilā. Toties viņi - savulaik Jātnieku armijas komandieris Budjonijs, bet arī tajā paša armijā kādu laiku dienējušais Vorošilovs - stalti turējās zirgos un varēja pieņemt karaspēka parādes. To viņi darīja 1941. gada 7. novembrī, kad parādes oficiāli notika par godu Oktobra revolūcijas gadadienai, bet vēl jo vairāk tāpēc, lai parādītu pasaulei, ka Padomju Savienībai joprojām ir karaspēks pretēji vāciešu nostāstiem, ka viss padomju karaspēks jau iznīcināts. Atbilstoši toreizējām tehniskajām iespējām, ar parādīšanu jāsaprot radiotranslācija no Maskavas, kur parādi komandēja Budjonijs un ar runu uzstājās Staļins. Vorošilovs tajā pašā laikā pieņēma parādi Kuibiševā, uz kurieni jau bija no Maskavas evakuētas daudzas valsts pārvaldes iestādes un ārzemju diplomāti, kam armijas daļas parādīja tiešā nozīmē. Ja parādi Maskavā nāktos atcelt vācu uzlidojumu dēļ, tad pasaulē tiktu pārraidīta parādes translācija no Kuibiševas. Semjonam Timošenko (1895-1970) tika pieticīgāka parāde Voroņežā. Vairāk militāru parāžu 1941. gada 7. novembrī Padomju Savienībā nebija.
1941.gada novembra pirmajās dienās tik tikko no dubļiem izkārpīties sākušie vācieši nespēja traucēt Padomju armijas parādi kaut tikai ar uzlidojumiem, nemaz nerunājot par pietuvošanos Maskavas Sarkanajam laukumam lielgabalšāvienu attālumā. To visu vācieši mēģināja sasniegt ar savu pēdējo uzbrukumu Maskavai, kas sākās 15. novembrī. Atbilstoši padomju propagandas stereotipiem, viņu apturēšanai jau 16. novembrī pietika ar “28 panfiloviešiem”. Vācu propaganda lika pretī stāstu par nodevīgo salu, kas sākumā pieteicies palīdzēt viņiem, bet galu galā palīdzējis krieviem. Ziņas par gaisa temperatūras svārstībām 1941. gadā Piemaskavā tādas, ka pirmais temperatūras minimums ar −7 °C iestājies 4. novembrī uz dienām trim. Pēc tam temperatūra svārstījusies ap nulli. Tieši pirms vāciešu uzbrukuma pienācis nākamais temperatūras minimums -15 līdz -18 °C dziļumā, bet uzbrukuma dienās temperatūra atradusies −5 līdz −10 °C robežās. Vāciešu pieminētos -20 °C gaisa temperatūra sasniegusi padomju pretuzbrukuma laikā pēc 5. decembra, dodot ieganstu vāciešiem taisnoties, ka viņi atkāpušies ne krievu, bet sala dēļ.
Padomju pretuzbrukuma sekmes vairāk nekā sals noteica tas, ka Japāna bija novērtējusi Vācijas sekmes uzbrukumā Padomju Savienībai par pārāk pieticīgām. Citiem vārdiem sakot, tās nepārliecināja Japānu uzbrukt Padomju Savienībai. Tiklīdz Staļins guva pārliecību par šādu japāņu nostāju, viņš varēja atļauties atsaukt no Sibīrijas svaigu, kauju nenogurdinātu karaspēku ziemas apģērbā no apgabaliem, kuros par sniegu un salu arī novembra sākumā neviens nebrīnītos.