Eiropas Komisija naudu žoga būvniecībai uz austrumu robežas dot atsakās, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu aģentūra pieprasa, lai Latvija, Lietuva un Polija pārtrauc migrantu atturēšanas praksi, ielaižot iekšā visus pēc kārtas. Un tajā pašā laikā uz faktu, ka noziedznieku grupas apzināti izmanto bērnus, acis tiek pievērtas.
Nepilngadīgas personas tiek mērķtiecīgi pakļautas nāves briesmām - aukstumam, badam, slimībām. Un tomēr viņi netiek nošķirti no saviem izmantotājiem. Tā ir visīstākā cilvēktirdzniecība, ko ar savu rīcību humānu apsvērumu vārdā atbalsta un veicina gan ANO un ES, gan Latvijas varas iestādes.
Cilvēktirdzniecības jēdziens mūsdienās ir ļoti izplūdis. Ar to netiek saprasta tikai cilvēka fiziska nodarbināšana pret viņa gribu, bet izmantošana plašākā nozīmē. Iekšlietu ministrijas izveidotais informācijas resurss vēsta, ka “cilvēku tirdzniecības pirmsākumi ir meklējami senā pagātnē - verdzībā. Laika gaitā verdzības formas un veidi ir ievērojami mainījušies, bet būtībā mūsdienu cilvēku tirdzniecība nozīmē to pašu, ko pirms tūkstošiem gadu - cilvēki pārdod cilvēkus. Cilvēku tirdzniecības galvenais mērķis ir personas ekspluatācija - parasti peļņas gūšanas nolūkos. Personas ekspluatācija nozīmē personas izmantošanu dažādiem nolūkiem.” Un šādā nozīmē arī migrācijas procesā izmantotie bērni ir cilvēktirdzniecības upuri. Pieaugušie uz Eiropas Savienības robežu viņus atved piespiedu kārtā un ar vienu vienīgu mērķi. Migrantu grupai, kura līdzi ved bērnus, ir lielākas izredzes tikt uzņemtai Latvijā. Gandrīz visos gadījumos, kad Latvijas varas iestādes atļauj ienākt Latvijā, musulmaņu noziedznieku grupām līdzi ir bērni vai arī kāds slimnieks, vai cilvēks ar invaliditāti. Kaut kas kristīgu humanitāti veicinošs.
Te jāatgādina juridiskais formulējums, ar kādu tiek pamatota nelegālo migrantu uzņemšana Latvijā:
“Robežsardze otrdien humānu apsvērumu dēļ nav liegusi diviem cilvēkiem nelikumīgi šķērsot Latvijas-Baltkrievijas robežu.” Parasti ielaistās grupas ir lielākas - pieci seši cilvēki. Bet lietas būtību tas nemaina - Latvijas amatpersonas tām atļauj izdarīt smagu kriminālnoziegumu, un bērni vai citu neaizsargātu grupu pārstāvji ir līdzeklis šī nozieguma pastrādāšanai. Neraugoties uz to, bērni no šiem noziedzniekiem, kas uzdodas par viņu tuviniekiem vai tādi patiešām ir, netiek nošķirti. Faktiski netiek paglābti no varmācīgajiem tuviniekiem vai svešiniekiem, kas viņus apzināti pakļāva bada, sala, slimību un nāves riskam. Lūk, Neatkarīgajai sniegtais Iekšlietu ministrijas skaidrojums, kādēļ šis cilvēktirdzniecības gadījums tās ieskatā nav cilvēktirdzniecības gadījums:
“Bērnu tiesību aizsardzības konvencija nosaka, ka Latvijai ir jānodrošina, lai neviens bērns netiktu šķirts no vecākiem pret viņu gribu. Robežsargi ir īpaši apmācīti, lai atpazītu nežēlīgu izturēšanos pret bērniem, un situācijās, kad to identificē, rīkojas atbilstoši. Bērni, kas ir uzņemti humānu apsvērumu dēļ, ir ar dokumentiem, un, ja robežsardze neidentificē, ka tie būtu viltoti, nav pamata uzskatīt, ka tie nav īstie bērnu vecāki. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz ģimeni. Tai pašā laikā, piemēram, situācijās, kad bērni nonāk ārzemnieku izmitināšanas centros, tiek piesaistīta bāriņtiesa, kas noskaidro bērnu vajadzības.” Šī nav formāla ierēdniecības atbilde, bet politiska nostāja, jo atbildi sniedzis iekšlietu ministres Marijas Golubevas birojs.
No šādas loģikas izriet, ka gadījumā, ja cilvēktirgotāji - bērnu izmantotāji ir viņu vecāki, pret viņiem kriminālprocess nav jāierosina. Par bērnu pornogrāfiju kāda noziedznieka telefonā process ir ierosināts, bet pret desmitiem migrantu, kas nozieguma pastrādāšanai izmanto bērnus - nē. Un viņi šo Latvijas politisko nostāju ļaunprātīgi izmanto. Ne visi Latvijas politiķi šādu lietu kārtību uzskata par pareizu. Nule par migrantu bērnu problemātiku telekanāla TV24 raidījumā “Preses klubs” situāciju komentēja Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa-Egnere. Viņa arī strādā Juridiskajā un Nacionālās drošības komisijā, kā arī vada Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Latvijas delegāciju. Cilvēku skaits, kas tiek atgādāti uz Minsku un pēc tam uz Lietuvas, Latvijas un Polijas pierobežu, esot milzīgs. Viņiem līdzi ir nepilngadīgas personas, un to nevar zināt, vai tā patiešām ir ģimene, vai arī šie bērni tiek ņemti līdzi, lai humānu apsvērumu dēļ viņiem nevarētu atteikt ielaišanu Eiropas Savienībā.
“Tā ir ļoti pārdomāta, necilvēcīga un ciniska apiešanās ar ANO Bēgļu konvenciju, lai to izmantotu, balstoties uz līdzšinējo praksi, un kaut kādā ziņā juridiski mums uzspiestu šo izdomāto shēmu, kas īstenībā ir cilvēktirdzniecības shēma.”
Inese Lībiņa-Egnere uzsver, ka aiz jebkura cilvēktirdzniecības gadījuma stāv organizētā noziedzība.
Iekšlietu ministrijas iestādes un arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija bērnu izmantošanu šajā cilvēktirdzniecības shēmā netraktē kā Latvijas problēmu. Pirmkārt, tādēļ, ka Civillikuma 15. pants noteic, ka “tiesiskās attiecības starp vecākiem un bērnu ir pakļautas Latvijas likumam, ja bērnam noteiktā dzīvesvieta ir Latvijā”. Lūk, tāpēc bērna migranta pornoattēli migranta telefonā attiecas uz Latvijas varas iestādēm, bet pats bērna - migranta izmantošanas fakts cilvēktirdzniecības shēmā - nē. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija skaidro, ka “saskaņā ar Imigrācijas likuma 59.1. panta piekto daļu, ja aizturētajam ārzemniekam ir bērns, kurš nav aizturēts, pēc aizturētā ārzemnieka lūguma, lai saglabātu ģimenes vienotību, bērnu var ievietot izmitināšanas centrā kopā ar aizturēto ārzemnieku”. Tātad migrantu ģimenes vienotība ir svarīgāka par bērnu iesaistīšanu smagā kriminālnoziegumā. Inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta galvenā inspektore Solvita Mortukāne to skaidro šādi:
“Fakts, ka persona kopā ar nepilngadīgu bērnu nelikumīgi šķērso robežu, nevar tikt traktēts kā bērna tiesību pārkāpums, kam būtu jārealizējas ar bērna šķiršanu no ģimenes. Savukārt, ja personas uzturas pierobežā, bet to nav šķērsojušas, iestādēm vēl jo vairāk nav tiesību šķirt bērnus no vecākiem vai iesaistīties identitātes pārbaudīšanā. Papildus informējam, ka VBTAI iepriekš ir vērsusies pie ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos dokumentējošām un kontrolējošām institūcijām ar lūgumu vērst uzmanību ārzemnieku bērnu pamatvajadzību nodrošināšanai.”
Vēl Neatkarīgajai atsūtītajā inspekcijas skaidrojumā plaši aprakstīts, kā nepilngadīgas personas izraidīšanas procesā, ja tā ceļo bez vecākiem, valsts iestādes rūpējas, lai nodrošinātu bērna tiesības un intereses. Un kā saskaņā ar Imigrācijas likumu robežsardze pēc bērna identitātes un pilsonības vai mītnes valsts noskaidrošanas ar konsulārā departamenta starpniecību sazinās ar attiecīgās valsts diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību, attiecīgajām kompetentajām iestādēm vai nevalstiskajām organizācijām, kuras uzrauga bērnu tiesību ievērošanu šajā valstī. Aktuālās migrācijas krīzes kontekstā te jāpiemin kāda ļoti būtiska nianse. Absolūtais vairākums migrantu pie Latvijas robežas tiek atgādāti no Irākas, taču par pašas Irākas atbildību tikpat kā netiek runāts. Tikai par Krieviju un Baltkrieviju, kas Irākas pilsoņus izmanto cilvēktirdzniecības shēmā. Un tam, iespējams, ir visai prozaisks pamatojums. Līdzšinējais Latvijas vēstnieks Irākā ir aizgājis mūžībā, savukārt jauns nerezidējošais vēstnieks vēl nav iecelts.
Ārlietu ministrija skaidro, ka saistībā migrācijas krīzi informācijas apmaiņa notiek arī ar Irāku:
“Lai apspriestu aktuālos migrācijas izaicinājumus uz Eiropas Savienības robežas ar Baltkrieviju, notikušas vairākas Latvijas un Irākas ārlietu ministru E. Rinkēviča un F. Husaina sarunas (telefonsarunas 2021. gada 6. un 26. augustā, tikšanās ANO Ģenerālās asamblejas 76. sesijas laikā Ņujorkā 23. septembrī), kā arī kontakti citos līmeņos (piemēram, telefonsaruna starp Latvijas un Irākas ārlietu ministriju valsts sekretāriem 27. augustā). Nozīmīgs diplomātiskās saziņas kanāls Latvijas attiecībām ar Irāku jau ilgāku laiku ir arī abu valstu vēstniecības Varšavā - šādā ceļā esam risinājuši arī situāciju saistībā ar Lukašenko režīma hibrīduzbrukumiem ES (piemēram, Latvijas vēstnieks Polijā vairākkārt ticies ar Latvijā akreditēto Irākas vēstnieku Varšavā). Tāpat notiek arī regulāra un tieša informācijas apmaiņa starp abu valstu ārlietu ministrijām.”
Diemžēl atšķirībā no diplomātiskās informācijas, kas cirkulē abos virzienos, nelegālo migrantu sūtīšana no Irākas pagaidām notiek tikai vienā - Latvijas, Lietuvas un Polijas - virzienā.
