1941. gada vasarā notikusī Bauskas ebreju iznīcināšana tagad ir pietiekami labi izpētīta un publiskota, lai dotu iespēju norādīt arī uz to, kas un kāpēc par šo notikumu sameloja un turpina melot 80 gadu garumā.
Saskares punkti komunistu, nacistu un cionistu veidotajos nostāstos nenozīmē, ka šo savstarpēji naidīgo ideoloģiju pārstāvji tomēr būtu slepeni tikušies un vienojušies, ciktāl viņi atļausies ķengāt viens otru, bet ko no šīs reālās traģēdijas uzgrūdīs tikai uz latviešiem. Šie saskares punkti ir izveidojušies stihiski. Viens kaut ko izdomāja tikai savu interešu dēļ, bet otrais un trešais necentās šo izdomājumu pārbaudīt un sagraut, ja tas neatbilda patiesībai. Vienkāršāk bija meklēt nevis vēsturisko patiesību, bet iespējas izmantot svešos izdomājumus saviem mērķiem. Tā tas darbojas līdz šai baltai dienai, ko apliecina “Vikipedijas” šķirklis “Bauskas vēsture”: “15. jūlijā Bauskas Tirgus laukumā publiski tika kastrēti 56 ebreji. Līdz augusta beigām pilsētā un Vecsaules koncentrācijas nometnē tika nogalināti aptuveni 2 000 Bauskā un apkārtējā novadā dzīvojošie Latvijas ebreji.” Te vēlreiz jāatkārto, ka ebreju iznīcināšana netiek noliegta ne ar pušplēstu vārdu, bet divi tūkstoši ebreju Bauskā un tās apriņķī toreiz nemaz nedzīvoja un kastrēts tirgus laukumā netika neviens.
Skaitli “2 000” producējusi padomju propaganda sākotnēji nebūt ne par ebrejiem. Līdz ar Bauskas atgriešanu padomju okupācijas zonā 1944. gada rudenī tur tika izveidota avīze “Bauskas Darbs”, kuras 1945. gada 15. janvāra numurā publicēts un vēlākajos gados par “Komunisma Ceļu” pārsauktajā Bauskas rajona avīzē 1975. gada 26. aprīlī pārpublicēts apgalvojums, ka “1941. g. augustā Bauskas apriņķī Vecsaules pagasta Likvertenes sila fašistiskie vācu bendes nogalināja ap 2000 dažādu tautību iedzīvotājus”. Ebrejiem šajā publikācijās veltīts viens teikums, ka “ebreju tautības pilsoņus no 8-50 gadus vecos pirms nošaušanas briesmoņi sterilizējuši bez narkozes”.
Avota norādes šīm publikācijām nav, bet nav arī šaubu, ka stāsts nācis no izmeklēšanas par vācu okupācijas nodarītajiem zaudējumiem Padomju valstij. Šādai izmeklēšanai visā PSRS uz laiku zaudētajā teritorijā tika izveidota speciāla - Ārkārtējā komisija, kas darbojās arī Bauskā. Viens no tās reālajiem veikumiem bija apbedījumu atrakšanas Likvertenu mežā. Ar šo reālo darbību saistīts vēl viens izdomājums, it kā Likvertenos līķī būtu izrakti un dedzināti jau vācu okupācijas laikā ar mērķi slēpt noziegumu un pie viena izsijāt pelnus, meklējot zeltu zobu kronīšu veidā vai ko citu vērtīgu, ko nogalinātie cilvēki centušies līdz pēdējam brīdim paturēt. Nē, īstenībā nekas tāds nav noticis. Fotogrāfijas par līķu atrakšanu Likvertenos eksistē, bet tās apliecina Ārkārtējās komisijas darbošanos.
Komisijas darba rezultātu neprecizitāti var norakstīt gan uz nolaidību, gan uz prasībām, lai komisijas darba rezultāti būtu lieli un tiktu iegūti ātri. Tāpēc komisija nebūt neatraka un nepārskaitīja visus līķus, bet sareizināja atrakto līķu skaitu vienā zemes pleķītī ar visa apbedījuma domājamo laukumu. Rezultātā nogalināto cilvēku skaits tika pārspīlēts divas reizes, jo Likvertenos nogalināto ebreju skaits nekādi nevarēja pārsniegt nepilnu tūkstoti visu Bauskā un tās apriņķī dzīvojošo ebreju. Likvertenos nogalinātajam padomju aktīvistu skaitam padomju iestādes spēja izsekot un vairāk par 30 upuriem starp savējiem neatrada.
Padomju propagandai pēc tam nebija iemeslu no komisijas materiāliem ņemtos tūkstošus atsaukt, jo tie deva iespēju norakstīt uz vāciešiem visus Bauskas apriņķa cilvēku zudumus. Šāda iespēja padomju propagandai bija ne tikai ieguvums, bet arī problēma, kā saskaņot divus tūkstošus Likvertenos nogalināto ar nepilnu tūkstoti Bauskas ebreju. Rezultātā radās pavisam fantastisks stāsts, kas gan aktualizējās tikai Atmodas laikā, kad cilvēki jau varēja atļauties paši pārdomāt un citiem dzirdami izteikties par vēsturiskiem notikumiem. Bauskas komunisti izdomāja iekļauties šajā cilvēku uzskatu plūsmā un 1988. gada 10. septembrī organizēja Likvertenu mežā piemiņas pasākumu, pirms kura “Komunisma Ceļā” tika mēģināts izskaidrot, kādi upuri tur tiks godināti. Par Bauskas ebrejiem viss skaidrs - Bauskā visi tāpat zināja, ka Likvertenos ”žīdus šāva”, bet tiklīdz cilvēki iedrošinājās šādas atmiņas pārcilāt un ar tām apmainīties, tā kļuva skaidrs, ka divus tūkstošus upuru uz Bauskas ebreju rēķina savākt nevar. Tad nu “Komunisma Ceļā” 1988. gada 8. septembrī nācās publicēt šādu mudžinājumu:
- Jūlija beigās, augusta sākumā Vecsaules silā tika nošauts liels skaits pagaidām vēl nezināmu pilsoņu. Lūk, ko par šo asiņaino epizodi stāstīja bijušais Zālītes pagasta padomju aktīvists A. Bledavs: “Kad mūsējie (Vecsaules koncentrācijas nometnes ieslodzītie - J. G.) bija nelielā skaitā sākti izvietot barakā, te atradušies labi daudz nezināmu cilvēku, vīri, sievas, bērni, kurus rūpīgi apsargājuši gestapovieši. Vakaram iestājoties, atbraukušas vairākas smagās mašīnas, kurās sagrūsti nezināmie cilvēki. Atkārtojot operāciju vairākas reizes, gestapovieši drīz vien iztukšoja baraku no svešajiem. Šo darījumu laikā raudzījušies, lai mūsējie neatrastos ārpus barakas un neskatītos pa logiem. Mūsējie tomēr pielāgojušies kaut ko noskatīties no augšējām lāvām un gestapoviešu rīcība kļuvusi skaidra - nelaimīgos cilvēkus veduši iznīcināt.”
Īstenībā nekas tāds 1941. gada vasarā nenotika, jo notikt nevarēja. Vēlreiz jāuzsver, ka te netiek noliegta cilvēku nogalināšana masveidā. Tieši otrādi, tā tiek apliecināta. Cilvēkus tik tiešām nogalināja tuvākajās iespējamās vietās - kur tik kāds mežiņš, kāda graviņa, grantskarjers utt., nevis vadāja lielos attālumos, meklējot nogalināšanai kaut kādas īpašas vietas.
Bauskas piemērs ir tāds, ka nepilnu septiņu simtu ebreju pārvešana no pilsētas uz 8 km attālo mežu trijās kravas mašīnas prasīja vairāk kā 100 sargu mobilizāciju un vismaz sešas stundas no deviņiem vakarā līdz trijiem nākamās dienas rīta. Tūkstoša cilvēku pārvešana daudz lielāku gabalu nezin no kurienes uz Vecsaules kūdras purvu un tālāk uz Likverteniem prasītu daudz lielāku resursu patēriņu, ko ebreju vai citu iznīcināšanai nolemtu cilvēku dēļ neviens netērētu. Vēl jo neiespējamāk būtu dzīt šos cilvēkus kājām, ko apliecināja kaut vai tas, cik lielus policijas spēkus nācās sapulcināt Rīgā, lai pārdzītu cilvēkus no Rīgas geto uz nošaušanu Rumbulā pirmajā koku pudurī, kur vispār varēja iegrozīt cilvēku tūkstošus. Ebreju iznīcināšanai zibenīgi izveidoja sistēmu, kurā nevis viņus dzina vai veda uz nedaudzām vietām, bet Arāja, t.i., šāvēju komanda apbraukāja daudzas vietas, jo tā bija nesalīdzināmi lētāk, ērtāk, drošāk.
Ārkārtējās komisijas uzpūstie darba rezultāti, kuros Bauska noteikti nerāda neko unikālu, būtu varējuši kļūt par grūti sagraujamu aizstāvības punktu nacistisko represiju organizatoram Latvijā
Frīdriham Jekelnam (1895-1946, attēlā), kurš par saviem reālajiem un ne tikai reālajiem noziegumiem tika Rīgā notiesāts un publiski pakārts 3. februārī. Uz šīs tiesas materiāliem tiek bāzēti dažādi nostāsti, it kā viņš būtu teicis, ka Latvijas ebrejus nogalinājuši latvieši pirms vācu okupācijas varas izveidošanās. Viņa it kā teiktie vārdi tiek atstāstīti dažādās versijās, no kurām pieminēsim divas, ko citē holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis:
1) “Uz Latviju atvesto žīdu skaits precīzi man nav zināms, un tāpat es arī nezinu nogalināto žīdu skaitu Latvijā. Pirms vācieši pārņēma varu, jau latvieši nošāva tik lielu daudzumu žīdu, ka īsto skaitu nekad nebija iespējams noteikt.”
2) “Šo skaitli precīzi nevaru noteikt. Kad 1941. g. vasara ierados Rīga, paši latvieši jau bijā nogalinājuši tūkstošiem ebreju. Tas pats bija noticis cilās Latvijai pilsētas.”
F. Jekelns tika norīkots uz Latviju pabeigt ebreju iznīcināšanu 1941. gada novembrī, kad jā - liela daļa ebreju jau bija iznīcināta. Šādu iznīcināšanas vietu Latvijā ir vairāk nekā 60. Ja katrā no tām būtu dubultots upuru skaits, tad atliktu salīdzināt Ārkārtējās komisijas datus ar 1935. gada tautskaites rezultātiem un secināt, ka Jekelna laikā Latvijā vairs vispār neviens ebrejs nav nogalināts, jo visi nogalināti jau iepriekš. Tad F. Jekelna tiesā paliktu jautājums tikai par uz šejieni atvesto ebreju likteni Jekelna pilnvaru laikā. Vēl asākajam jautājumam par to, vai ebreji tika nogalināti jau pirms vācu okupācijas režīma izveidošanās, nebūtu nozīmes no F. Jekelna aizstāvības viedokļa, jo tai taču vienalga, vai nogrūst vainu uz latviešiem, vai uz citiem vāciešiem.
Tā, lūk, sakristu padomju propagandas un viena nacistu noziedznieka intereses, ja nāves spriedums F. Jekelnam nebūtu ierakstīts jau pirms tiesas tajās pašās instrukcijās, pēc kurām vajadzēja vadīties, rīkojot mītiņus, kuros šo tiesas spriedumu apsveica padomju ļaudis. Ja tiesa būtu bijusi reāla, tad kaut vai tās dēļ nāktos koriģēt dažus Ārkārtējās komisijas sniegtos skaitļus, taču īstenībā viss notika vienkāršāk. F. Jekelnu notiesāja un nogalināja taisnīgi tādā nozīmē, ka tas notika praktiski tāpat, kā viņš bija licis nogalināt daudzus citus.
Ticamākais avots “Vikipedija” izplatītajiem pārspīlējumiem par Bauskā nogalināto ebreju skaitu un veidu ir holokaustu pārcietušā Bernharda Presa (1917-2001, attēlā) grāmata “Judenmord in Lettland: 1941-1945” ar tālāku izdevumu angļu valodā “The Murder of the Jews in Latvia 1941-1945”. Tur rakstīts par divu tūkstošu ebreju nogalināšanu Bauskā par spīti autora paskaidrojumam, ka Bauskā un tās apkārtnē dzīvojuši 800 ebreju.
Turpat stāsts par ebreju kastrēšanu, nepieminot tirgus laukumu, bet aprakstot to kā notikumu, kura dēļ baušķenieki esot rīkojuši “prieka svētkus”- “Freudenfest” grāmatas vācu un “festival of jou” angļu izdevumā. Sievietes šim gadījumam par godu uzvilkušas svētku apģērbu. Šīs pašas grāmatas nostiprina apgalvojumu par Likvertenos nogalināto cilvēku līķu izrakšanu un dedzināšanu vācu laikā. Neliels, bet autora konsekvenci apliecinošs pārspīlējums ir visu to 20 cilvēku pierakstīšana ebrejiem, kurus vācieši Bauskā tiešām nošāva 1941. gada jūlija pirmajās dienās. Īstenībā starp viņiem bija pieci ebreji.
Tūlīt jāuzsver, ka nebūt ne visi ebreji pieraksta savai tautai izfantazētus upurus. Nav nekādu pretenziju pret to, kā Bauskas ebreju liktenis attēlots Marģera Vestermaņa (1925) izveidotā muzeja “Ebreji Latvijā” virtuālās versijas Bauskas stendā vai aprakstīts Latvijas Universitātes elektronisko izdevumu krājumos ievietotajā Leo Dribina (1931) pārskatā “Kurzeme's and Zemgale's Jews”. Tāpēc atliek vēlreiz un vēlreiz aicināt šo notikumu vēstures lasītājus un pārstāstītājus pievērsties korektiem, nevis nekorektiem avotiem.
Ir četri iemesli, kāpēc B. Press pelnījis pārmetumus.
Pirmkārt, 1941. gada holokausta nāves mašīnu viņš zināja kā tās aculiecinieks. Tā veda ebrejus uz nošaušanu, nevis ekskursijās pa Latviju. Līdz ar to viņam vajadzēja rasties jautājumiem, kā Bauskā nogalināto ebreju skaits var pārsniegt vietējo ebreju skaitu. Ja tiešām būtu noticis unikāls gadījums ar ebreju koncentrēšanu Bauskā vai pie Bauskas no tālienes, tad tas būtu īpaši jāizskaidro. Ja nekādas skaidrības par to nav, tad arī ebreju pārvadāšanas nav bijis.
Otrkārt, kā padomju represiju upurim viņam bija jāsaprot, cik neuzticami kā informācijas avots ir padomju valsts drošības orgānu dokumenti. Tur taču ierakstīts, ka B. Press bijis ārzemju spiegs, par ko viņu 1951. gadā notiesāja uz ilgiem gadiem Sibīrijā. Cik ticamas ir viņa paša atzīšanās, bez kurām šādos gadījumos neiztika?
Treškārt, ja nu viņš tik ļoti ticēja Ārkārtējās komisijas materiāliem, tad kāpēc pasludināja tieši par ebrejiem visus tos divus tūkstošus nogalināto, kuri komisijas materiālos apzīmēti kā “dažādu tautību iedzīvotāji”?
Ceturtkārt, nav pārmērīgi prasīt, lai viņš ņemtu vērā pats savas izdzīvošanas faktu. Pēc aizbēgšanas no koncentrācijas nometnes viņš vairākus gadus slēpās pie latviešiem. Citiem vārdiem sakot, latvieši viņu slēpa ar risku pašu dzīvībām, nevis gudroja, kādus svētku tērpus uzvilkt par godu tam, ka vēl kāds ebrejs tiktu noķerts, izkastrēts un nošauts vai nosists.
Nav grūti saprast, no kurienes B. Press ņēmis “Freudenfest”/“festival of jou”. Tādā veidā viņš izpilda vāciešu nodomu iztēlot ebreju iznīcināšanu kā vietējo tautu, šajā gadījumā latviešu, nodarījumu. Šāda plāna izpildei vajadzēja, lai vismaz daļa ebreju tiktu nogalināti grautiņos, par kuriem aizdomas nekristu uz vāciešiem, kuri taču esot ļoti punktuāli, akurāti utt. Tas jau nekas, ja īstenībā lielāks skaits ebreju tiktu nošauti punktuāli un akurāti, kā to Rumbulā izdarīja tie vācieši, kuriem F. Jekelns šo atbildīgo pienākumu uzticēja. Grautiņi pēc definīcijas izraisa lielāku ievērību, labāk paliek atmiņā. Bet ko tad, ja tos neizdodas sarīkot, jo iedzīvotāji negrib tajos piedalīties? A. Ezergailis citē vācu 1941. gada speciālo uzdevumu vienību (Einsatzgruppen) vadītāju atskaites un taisnošanos, ka viņiem grautiņus sarīkot nav izdevies vai izdevies ļoti ierobežotā mērogā.
Līdz ebreju sterilizācijai vismaz Latvijā nonāca tikai Bauska (sterilizācija psihiatriskajās slimnīcās ir cits stāsts). Nav nekādu šaubu, ka kā cilvēku pazemošanas un kropļošanas akts tas kvalificējas ebreju iznīcināšanas sagatavošanai pēc vācu scenārija. Tā izpildei pietika ar diviem cilvēkiem, visu pārējo baušķenieku attieksmi pret notiekošo piedzejojot klāt. Tā tas bija vajadzīgs vāciešiem un izrādījās noderīgi ebreju ciešanu aprakstītājam B. Presam. Ar tādiem nostāstiem varēja nākt klajā jebkur, izņemot pašu Bausku, kur šādu nostāstu vietā bija citi nostāsti par ebreju kastrēšanu pirms nogalināšanas, kā to rakstīja “Bauskas Darbs”/”Komunisma Ceļš”.
Bez atsaucības palika vēl cita padomju versija par šo notikumu 1946. gadā izdotā grāmatā “Prokurora piezīmes”, kur Ārkārtējās komisijas materiāli pārtaisīti kā fragmenti no kāda kriminālromāna. Tikai pašiem propagandistiem saprotamu iemeslu dēļ veikto manipulāciju rezultāts sanācis grūti baudāms gan pēc formas, gan pēc satura. Bauskas gadījuma aprakstā lielu daļu aizņem fantāzija par to, kā vajadzējis izdzīt no vietējās slimnīcas visus pacientus, lai tur atbrīvotu vietu sterilizējamajiem. Taisnības tur tik, ka procedūra notika medicīnas iestādē un ka sterilizācija nav kastrācija, par ko grāmatā vairākas populārzinātniskas rindkopas.
Grāmatas saistība ar realitāti sniegta atsevišķu burtu veidā, sākot ar Bauskai veltītās sadaļas pirmajiem vārdiem, ka gadījums noticis “apriņķa pilsētā B-ā”. Tāpat nosauktas galvenās darbojošās personas. Tātad ārsts Š. ar maldinošu piedevu “fon” - īstenībā Bauskas ambulances vadītājs Aleksandrs Šeinhards (1901-1982), feldšeris P. - Oskars Pļavenieks (1886-1945 (?)) ar maldinošu apzīmējumu “veterinārfeldšeris” un cietušais T. - Israils Tofiks, vienīgais droši zināmais izdzīvojušais ebrejs no Bauskas.
Par šo gadījumu liecina gan Ārkārtējas komisijas pieraksti, gan arī O. Pļavenieka krimināllieta, tāpēc nav arī nekādu šaubu, ka nekāds “prieka festivāls” Bauskā 1941. gada jūlijā nav noticis ne tirgus laukumā, ne jebkur citur par spīti tam, ka komunistu, nacistu un cionistu propagandisti šādu festivālu vēlētos.
