Pašvaldības apņēmušās paciest, ka valsts 2022. gada budžeta projektā paredzētais pašvaldību ieņēmumu pieaugums par 52,3 miljoniem eiro jeb 3,1% atpaliek Latvijas Bankas (LB) prognozētā cenu pieauguma par 4%, kas pašvaldību iespējas samazina par 68 miljoniem eiro.
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nekustamā īpašuma nodokļa un valsts dotāciju kopsummā pašvaldībām apsolīts 1,71 miljards eiro. Attiecībā pret šo gadu paredzēts pieaugums par 52,3 miljoniem eiro jeb par 3,1%. Ja pašvaldību izdevumu grozs atbilstu tam preču un pakalpojumu grozam, kura kopējās cenas pieaugumu sauc par inflāciju, un ja LB prognoze ir pareiza, kas atklāsies tikai aiznākamajā gadā, tad no 1,71 miljarda eiro cenu pieaugums paņems 68,2 miljonus eiro. Citiem vārdiem sakot, pašvaldībām īstenībā kļūs par 16 miljoniem eiro mazāk, lai nākamā gada cenās apmaksātu visu to pašu, ko tās apmaksā šā gada cenās. Aritmētiski tas nav iespējams, bet naudas summa pietiekami liela, lai šādu iztrūkumu varētu aizvietot vai vismaz noslēpt ar veiklāku naudas grozīšanu.
Reālie zaudējumi pašvaldībām būs vēl lielāki, jo pieaugs izmaksas to saimnieciskajai darbībai un citiem ieņēmumu posteņiem. Centrālā statistika pārvalde sarēķinājusi, ka 2020. gadā pašvaldības apgrozījušas 2,77 miljardus eiro, no kuriem 4% ir jau virs 100 miljoniem eiro. Tas izrādās vairāk, nekā 90 miljoni eiro, cik daudz Krišjāņa Kariņa valdība pamanījās nošņāpt ar 5% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem, kuru dalīšanas proporcija starp valsti un pašvaldībām pirms gada tika grozīta par labu valstij. Tajā gadījumā pašvaldības ar Latvijas Pašvaldību savienību (LPS) priekšgalā vismaz mēģināja celt traci un šādas izmaiņas nepieļaut. Turpretī šogad LPS priekšsēdis Gints Kaminskis sarunas ar K. Kariņu un finanšu ministru Jāni Reiru Neatkarīgai atstāstīja kā labu sadarbību: “3,1% klāt nav tā situācija, kad runājām par samazinājumu. Turklāt sešām pašvaldībām būs vēl papildu piemaksas - tā ir labā ziņa.”
Pavērsiens valdības un LPS attiecībās ir kārtējais apliecinājums priekšrocībām, kādas dod inflācija attiecībā pret brutālu naudas atņemšanu, pat ja - kā pērn Latvijā - to juridiski nedrīkst nosaukt par laupīšanu. Šīs priekšrocības bauda valsts, kas laiž apgrozībā papīra vai bezskaidro naudu. Sākotnēji naudas laišana apgrozībā sakrita ar tās drukāšanu, bet Latvijas gadījumā valdība naudu nedrukā. Latvija ir iestājusies monetārajā savienībā, kur naudu drukā Frankfurtē un savienības dalībvalstīm kā dāvinājumus un aizdevumus izsniedz Briselē. Aizdevumi tiek ņemti pārliecībā, ka savienība tos norakstīs, vai nu šķietami atgūstot uz nākamo un obligāti lielāku aizdevumu rēķina, vai arī izjūkot un nespējot no parādos palikušajām, droši vien arī izputējušajām valstīm neko piedzīt.
Inflācijas dotās priekšrocības valstij tādas, ka pavalstnieki valsts piešķirtās naudas vērtības jeb pirktspējas zudumu pamana tikai pēc kāda laika, ko pavadījuši ar labpatiku par to, ka naudas viņiem kļuvis vairāk. Tikai vēlāk izrādās, ka naudas daudzuma pieaugums nesedz tādus izdevumu pieaugumus, par kādiem 6. oktobrī informēja visas pārējās cenas ietekmējošās elektrības piegādātājs Latvijai “Augstsprieguma tīkls”: “Septembrī Latvijā pirmo reizi kopš elektroenerģijas tirgus atvēršanas mēneša vidējā cena veidojās no trīsciparu skaitļa, sasniedzot 123,50 EUR par megavatstundu, kas ir par 41,4% vairāk nekā augustā, bet attiecībā pret 2020. gada septembri cena bija vairāk nekā trīs reizes augstāka”. “Gāzes vidējā cena 2020. gadā bija apmēram 10 eiro par megavatstundu, bet šobrīd tā ir sasniegusi 80 eiro. Augušas arī CO2 emisijas kvotu cenas - ja pērn tās bija apmēram 25 eiro par tonnu, tad šobrīd tās ir 60 eiro par tonnu. Vairāk nekā trīs reizes pieaugušas arī ogļu cenas,” to pašu turpināja “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Guntars Baļčūns.
Vai šie sadārdzinājumi tiek ņemti vērā nākamā gada budžeta projektā? Jā, LPS ir brīdinājusi valdību, ka elektrības tā brīža cenas nozīmē pašvaldībām uzliktās ielu, skolu u.c. pašvaldību iestāžu apgaismošanas izmaksu kāpumu par 19 miljoniem eiro. LPS nosūtījusi K. Kariņam vēstuli, kurš to atdevis Ekonomika ministrijai ar uzdevumu izveidot darba grupu un “meklēt risinājumu”. G. Kaminskis cer, ka ministrija jeb darba grupa atradīs ko vairāk par priekšlikumu pielikt 10-20 eiro pabalstiem, kādus pašas trūcīgākās ģimenes saņem, lai tās var samaksāt par elektrību.
LPS piemēram jau ir sekotāji. Latvijas gaļas pārstrādātāju asociācija nosūtījusi valdībai lūgumu no 2022. gada budžeta piešķirt naudu kaut daļējai energoresursu sadārdzinājuma segšanai, jo citādi desas kļūs tik dārgas, ka vietējo pircēju tām vairs nebūs. Tieši to pašu valdībai var lūgt maizes cepēji, kas nupat kā brīdināja, ka maizes cenas tuvākajā laikā var pakāpties par trešo daļu. “Otrās maizes” jeb kartupeļu cenas jau dubultojušās un tālāk celsies kaut vai tāpēc, ka enerģiju prasa gan to glabāšana, gan atvešana no tālienes.
Pat ja Centrālā statistikas pārvalde (CSP) izrēķinās 4% inflāciju pēc tās pašas pavēles, pēc kuras LB šos 4% prognozē, ar reālo izdevumu pieaugumu tam nekāda sakara nevar būt. Arī LB sajutusi kaut ko nelāgu un savai “prognozētajai” 4% inflācijai drīz vien pielipināja paskaidrojumu, “ka patēriņa cenu gada pieauguma temps nedaudz pārsniegs 5% (nejaukt ar gada vidējo inflāciju, kas šim gadam prognozēta 2,8%, bet nākamgad 4,0% apmērā)”. Tad jau viss pareizi - 2022. gada inflācija tiešām pārsniegs 5% un varbūt tiešām tikai “nedaudz” pārsniegs 5%, ja salīdzinājuma bāzi nolūko apaļus 30 gadus atpakaļ. Tas bija 1992. gads ar CSP atzītu 410% inflāciju. Cenu kāpums 2022. gadā par 100% arī būs nedaudz virs 5%, ja salīdzina ar 410%.
Nākamā gada inflācijas minimumu iezīmē valdības izdevumu pieaugums par 9%, bet ticamāki ir 40%, par kuriem K. Kariņš nolēmis it kā vienkārši tāpat pacelt algu pats sev un visiem pastāvošās varas uzturēšanai vajadzīgajiem ierēdņiem.
G. Kaminskis apliecināja, ka zina daudzus pašvaldību izdevumu posteņus, kas pieaugs līdz ar šeit uzskaitīto cenu pieaugumu. Piemēram, elektrības, maizes un kartupeļu sadārdzināšanās neļaus ēdināt skolēnus par tagadējām cenām. Pašvaldību darbinieki prasīs algu pielikumus, lai viņi neietu projām no darba, par kuru alga nesedz pārtikas un apkures izdevumus. Būvdarbu izmaksām parasti pietiek jaudas, lai apsteigtu cenu pieaugumu vidējo tempu.
Izdevumu palielinājuma virzienu tik daudz, ka nav jēgas mēģināt tos aptvert un saskaitīt, cik daudz naudas papildus vajadzēs, lai nākamgad atkārtotu to pašu, kas paveikts šogad. Gan jau nupat sāktā apkures sezona pati parādīs, cik daudz naudas vajadzēs izsniegt iedzīvotājiem un siltumapgādes uzņēmumiem, lai mēs visi kopā izdzīvotu līdz šīs sezonas beigām un līdz nākamās sezonas sākumam. Kuri - iedzīvotāji, uzņēmumi, pašvaldības vai valdība - būs pārziemojuši, tie varēs domāt, kā dzīvot tālāk.
