Kā ebreju traģēdiju izmantoja padomju propagandas iestādes

BRĪDINĀJUMS. Avīzes “Latvija Amerikā” 1973. gada 19. maijā publicētā karikatūra. 2016. gadā šo karikatūru kā vadmotīvu Okupācijas muzejā nolasītai lekcijai “Kultūras sakari kā KGB plakāts” izmantojusi Eva Eglāja–Kristsone. Lekcijas tēma “par “Kultūras sakaru komitejas” pasākumiem, lai ietekmētu tautiešus ārzemēs, vāktu informāciju par viņu darbību un sekmētu tautiešu atgriešanos dzimtenē” © Arhīvs

Lai cik šausmīgi noziedznieki bija vācu nacisti un tiem kalpojošie latvieši, viņi nevarēja nogalināt divus tūkstošus ebreju netālu no Bauskas, ja pilsētā un tās apriņķī atradās mazāk nekā tūkstotis ebreju.

Jau pirms nedēļas Neatkarīgā šķetināja aritmētisko mīklu 600=2 000 jeb gadījumu, kad vienā un tajā pašā publikācijā izteikti divi acīm redzami pretrunīgi apgalvojumi par upuru skaitu pirms 80 gadiem Bauskā. Gadījums kā speciāli piemeklēts, lai apliecinātu brīdinājumu, kādu avīzes “Diena” 1992. gada 16. oktobra publikācijā “Kļūdas par holokaustu Latvijā” izteicis vislielāko ieguldījumu holokausta izpētē no latviešu puses devušais Andrievs Ezergailis (1930): “Holokausta vēsturē kļūdas, kas ieviesušās pasaules vēsturnieku tekstos, nav tikai “dabiskās” vien, kas rodas no neziņas, apmāktības vai nepilnīgas avotu izpētes. Šajā tematā ir ielauzušās divas gadsimta lielākās lielvaru - nacistu un padomju propagandas iestādes.” Šajā reizē par stāsts par to, kā savulaik strādāja padomju propagandas iestāde, kas ilgu laiku saucās par Latvijas PSR Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs.

Kļūdu attiecībā uz Bauskā nogalināto ebreju skaitu multiplicē Berhards Press (1917-2001) ar vācu valodā izdotu, bet tagad vairāk angļu versijā pazīstamu grāmatu “The Murder of the Jews in Latvia, 1941-1945”. Šī un citu iemeslu dēļ A. Ezergailis jau 1992. gadā norādīja uz šo grāmatu kā ilustrāciju tam, “cik grūti attīrīties no sovjetismiem... Lai gan grāmata satur daudz vērtīgu novērojumu un ziņu par holokaustu Latvijā, tomēr visumā autors ir kritis par upuri Sakaru komitejas pamfletos pasniegtajai literatūrai.”

Ko čekisti uzraksta, to Austrālijā nodrukā

Vairumam cilvēku nav ne iemeslu, ne iespēju atcerēties A. Ezergaiļa piesaukto Sakaru komiteju. Iestāde īstenoja Padomju Savienības centienus izmantot diktatora Staļina nāvi, lai padarītu savu tēlu pievilcīgāku ārzemēs. Atsevišķa grimase šajā tēlā tika veltīta cilvēkiem, kuri Otrā pasaules kara laikā bija atstājuši Padomju Savienības teritoriju. Aicinājumi viņiem atgriezties atskanēja jau līdz ar kara beigām, bet 50. gadu vidū tie tika pārtaisīti un pastiprināti. 1955. gadā Austrumberlīnē dibināto Komiteju par atgriešanos Dzimtenē aprīkoja ar preses izdevumu “Par atgriešanos Dzimtenē” pamatā krievu valodā ar tulkojumiem un lokalizējumiem citās valodās, tai skaitā latviski.

VILINĀJUMI UN SOLĪJUMI izdevuma “Par atgriešanos Dzimtenē” latviešu izdevuma pirmajā numurā / Arhīvs

1958. gadā “Par atgriešanos Dzimtenē” latviešu izdevums ieguva jaunu vārdu “Dzimtenes Balss” un 1960. gadā jaunu izdevēju - Komiteju repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. 60. gadu vidū iestādes nosaukumu saīsināja, izmetot no tā vārdus par repatriācijas sekmēšanu. Latvijas PSR finišā iestāde pārsaucās par Latvijas Kultūras sakaru komiteju “Tēvzeme” un savu izdevumu - par “Tēvzemes Avīzi”.

CILVĒKS VAI NE CILVĒKS? Ticamība vairākiem padomju propagandas izdevumiem tika palielināta ar fotoattēliem, kuros redzamais cilvēks esot bijušais Bauskas apriņķa policijas iecirkņa priekšnieka palīgs Arvīds Upmalis. Emigrantu avīze “Laiks” apgalvoja, ka bildēs redzams cits, pirms bilžu publikācijas jau nomirs cilvēks / Arhīvs

Rakstisko kanālu sakariem ar latviešiem ārzemēs veidoja ne tikai avīze, bet arī grāmatas, pat ja komiteja netika uzrādīta par to oficiālo izdevēju. Šādas grāmatas pārstāv “Viņi bez maskas” 1966. gada Rīgas izdevumā, ko izrādās apsteidzis tā paša teksta izdevums it kā tālajā Austrālijā. Jau 1965. gada 20. janvārī un 4. septembrī “Dzimtenes Balss” publicēja vēstules no Austrālijas, kurās turienes latvieši pārstāstīja vēlāk Rīgā izdotās grāmatas saturu, tulkojot atpakaļ latviešu valodā tekstu, kas jau bija izdots angļu valodā: “Sensāciju lapa “The Truth" publicēja rakstu par diviem Melburnas latviešiem, kurus padomju propaganda apvaino žīdu iznīcināšanā. Raksts kompilēts no komunistu izdotās brošūras “Politiskie bēgļi”, ko angliski Sidnejā publicējis apgāds “Outlook”. Izvilkumus no brošūras iespiedis arī laikraksts “The Australian Jewish Herald”,” situāciju izskaidroja trimdas centrālais laikraksts “Laiks” 1966. gada 27. aprīlī. “Laiks” arī uzzinājis, ka “apmelotajiem nav jābaidās par savu varbūtēju izdošanu”. Pirmkārt, ““The Truth" korespondents apmeklējis abus apvainotos - Argodu Fricsonu un Arvīdu Upmali, un abi tie nolieguši viņiem piedēvēto vainu”. Otrkārt, “Austrālijas federālās valdības tieslietu ministrs B. M. Snelens Kanberā paziņoja, ka Austrālija neatļaus ne savu pilsoņu, ne citu iedzīvotāju izdošanu jebkādām ārzemju valstīm tiesāšanai par politiskas dabas pārkāpumiem”.

Piedevām noliegts arī tas, ka grāmatā “Viņi bez maskas” un tā angļu klonos ievietotajos fotoattēlos būtu redzams A. Upmalis. “Īstenībā par Upmali fotogrāfijā apzīmētais ir jau priekš dažiem gadiem mirušais A. Gulbis,” apgalvoja “Laiks”.

Lasītāju emocijas bez gala un malas

Līdzīgi kā B. Presa grāmatas gadījumā, arī “Viņi bez maskas” vienā no savām epizodēm attiecas uz Bausku, jo Arvīds Upmalis 1941. gada vasarā bijis Bauskas apriņķa latviešu policijas 1. iecirkņa priekšnieka palīgs un tādējādi tik tiešām iesaistīts Bauskas ebreju noslepkavošanā. Jautājums tikai - cik cieši iesaistīts, kā tieši iesaistīts? Vai viņa vaina morāla, vai krimināla?

Grāmata “Viņi bez maskas” savā angļu, zem mazliet izvērstāka nosaukuma pasniegtā versijā lasītājus Austrālijā par A. Upmaļa vainu bija pārliecinājusi līdz baltkvēlei, ja vien nepieļaujam, ka vēstules “Dzimtenes Balsij” īstenībā bija rakstījuši (rakstīt un parakstīt nav viens un tas pats) tie paši “Dzimtenes Balss” štata vai ārštata autori, kas rakstījuši grāmatu:

Arhīvs

- Arvīdā Upmalī cilvēks mira 1941. gada vasarā, vācu okupācijas pirmajās dienās - toreiz, kad viņš ieradās Bauskā un stājās pie civiliedzīvotāju iznīcināšanas. Tagad dzīvs palicis tikai asinskārīgs nezvērs, kura sadismam par upuri krituši simtiem nevainīgu cilvēku. Un ja tiesa, ka miruša cilvēka acu zīlītēs sastingstot pēdējās pirmsnāves ainas, tad Arvīda Upmaļa acīs varētu saskatīt masu kapenes Vecsaules mežā, kādreizējā aizsargu šautuvē. 1941. gada 3. augustā piedzērušies policisti A. Upmaļa vadībā tur apšāva ap 50 Bauskas ebreju. Mēnesi vēlāk A. Upmalis turpat nogalināja 30 latviešu tautības cilvēkus, tai skaitā skolotājus Strautnieku, Slokenberqu un Gritjānu, Zeidaku, Zašķerinski Augstkalnu, Pelūdi u.c. Zeidaka nošaušanai bija vēl arī cits mērķis - A. Upmalim bija iepaticies viņa dzīvoklis Pils ielā 5. Vislielākās asinsdzīres Vecsaules mežā notika 1941. gada 30. septembra naktī, kad vietējiem bendēm palīgā bija ieradusies arī kāda grupa no Arāja bandas. Toreiz līdz pēdējam tika noslepkavoti visi Bauskas ebreji, kopskaitā ap 800 cilvēku, un A. Upmalis pie Bauskas robežas pašrocīgi varēja piestiprināt uzrakst “Judenfrei”. Vēlāk A. Upmalis vadīja čigānu apšaušanu Jaunsaules mežā un Ermiķu priedēs pie Jelgavas. Uz viņa sirdsapziņas ir arī daudzu nobendētu padomju kara gūstekņu dzīvības. Tā par Arvīda Upmaļa gaitām vācu okupācijas laikā stāsta baigo notikumu aculiecinieki grāmatā ““Politiskie bēgļi” bez maskas”.

M. Sandlers Melburnā

- Jūsu laikraksta š. g. 4. numurā bija publicēta M. Sandlera korespondence no Austrālijas par Arvīdu Upmali, kas hitleriskās okupācijas laikā organizēja civiliedzīvotāju apšaušanu Bauskā un tās apkaimē. Upmaļa vadībā un ar viņa tiešu līdzdalību šai Zemgales pilsētiņā nogalināti ap 400 ebreju tautības iedzīvotāju un ari daudz latviešu, - tā par 1941. gada baigajiem notikumiem savukārt vēstī grāmata ““Politiskie bēgļi” bez maskas”. Man iznācis sastapties ar vairākiem latviešiem, kas tajā laikā bijuši minēto notikumu liecinieki. Visi viņi apgalvo, ka grāmatā aprakstītais ir tīra patiesība. Mēs, šejienes latvieši, domājam, ka Padomju valdībai vajadzētu pieprasīt, lai Austrālijas varas iestādes izdod Upmali tiesāšanai nozieguma vietā.

L. Gribusts Sidnejā

- Pēc tam, kad “Dzimtenes Balsī” bija publicēti Arvīda Upmaļa fotouzņēmumi un pastāstīts par viņa briesmu darbiem vācu okupācijas laikā Bauskā, daudzi šejienes latvieši ir sašutuši paši par sevi - ka viņi varējuši saieties ar slepkavu.

A.Vītiņš Melburnā

Savas patiesības katram laikam un vietai

Vērtējot tīri formāli, grāmatā rakstītajam ir viena stiprā un viena vājā puse.

Stiprā - tas ir reālistiski izteikts nogalināto ebreju skaits, rēķinoties ar grāmatas lasītājiem, kuru atmiņā sastingusī 1940. gada Latvija ietvēra pietiekami labu izpratni par tautību proporcijām, kas nepieļāva vairāk par tūkstoti ebreju Bauskā ar visu tās apriņķi. Turpretī Latvijas PSR publikai viss par laiku pirms 1945. gada bija jāaizmirst un no jauna jāiemācās tas un tikai tas, kas par šo laiku drukāts vai teikts kopš 1945. gada vai jau kopš 1944. gada rudens atbilstoši tam, kā Latvijā pakāpeniski atgriezās padomju okupācija.

Kamēr okupācija turpinājās, šejienes lietošanai paredzētos tekstos nebūt neierakstīja Bauskai pārāk daudz ebreju. Tā tas notika tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet padomju laikā nekādi ebreji vispār netika minēti. Nogalināti padomju cilvēki, kuru tautībām nozīmes neesot vispār nekādas un tāpēc tās neesot jāpiemin. Ja cilvēki vispār bija kaut kā jāsadala, tad savulaik vācu okupācijas zonā nonākušos dalīja kā fašistus un viņu līdzskrējēji vienā pusē, komunistus un komjauniešus, partizānus un pagrīdniekus otrā pusē. Otrajai pusei pēc definīcijas bija jābūt daudz lielākai par pirmo, ko ļoti ērti bija sasniegt, nosaucot visus vācu okupācijas laikā nogalinātos par cīnītājiem pret vāciešiem. Pēc iespējas tika noklusēts, cik lielu daļu starp nogalinātajiem devuši ebreji, kuri tika nogalināti tikai viņu tautības, nevis cīnīšanās dēļ.

Nākamais solis padomju propagandā, kas vēl jo tālāk aizveda ebreju nepieminēšanas virzienā, bija radīt iespaidu par visiem vismaz Bauskas apriņķī nogalinātajiem kā par latviešiem, nemitīgi atkārtojot kaut vienus un tos pašus nogalināto vārdus un uzvārdus ar izteikti latvisku skanējumu. Vieta šajā rindā tika piešķirta tikai vienam ebrejam, kam turpmāk veltīsim atsevišķu stāstu. Ar šādu manipulāciju padomju propaganda centās padarīt vēl jo uzskatāmāku un pārliecinošāku vēsturisko patiesību, ka vāciešu uzvara Otrajā pasaules karā tik tiešam bija lielāks drauds latviešu tautas pastāvēšanai nekā rusifikācijas procesā esošās Padomju Savienības uzvara.

Vājā vieta padomju stāstā bija A. Upmaļa amats - tātad ne apriņķa, bet iecirkņa līmenī, un ne priekšnieks, bet palīgs. Ko tad darīja priekšnieki, ja viņu palīgs visu vadīja, organizēja u.tml.? Vēstules no Austrālijas satapinātas, atstāstot grāmatu “Viņi bez maskas” bez A. Upmaļa amata norādīšanas, kas no grāmatas tomēr uzzināms. Grāmatas angliskotajā nosaukumā pieteiktais uzdevums iepazīstināt ar cilvēkiem, kuri izsprukuši no Latvijas, vismaz formāli izskaidro, kāpēc grāmata neko nestāsta par A. Upmaļa priekšniekiem, kuriem no Latvijas izsprukt nebija paveicies un kuri līdz grāmatas iznākšanai jau bija tiesāti un sodīti ar nāves vai bargiem cietumsodiem. No vienas puses, grāmatas autoriem viņu krimināllietas bija labs informācijas avots, lai 1941. gada vasaras notikumus aprakstītu pareizi vai vismaz ticami. No otras puses, vēsturiskajai patiesībai šajā grāmatā nācās atkāpties ik reizi, kad tā nekalpoja grāmatas mērķim.

Kā panest grēku nastas?

Reālā notikumu gaita kļuva zināma tikai kopš pagājuša gadsimta 90. gadiem, kad Bauskas policistu krimināllietas izpētīja Bauskas Vēstures muzeja līdzstrādnieks Aigars Urtāns. Viņa atstāstījumā A. Upmaļa līdzdalība ebreju slepkavošanā bijusi organizēt reisus trijām kravas mašīnām, ar kurām nācies daudzas reizes braukāt turp un atpakaļ, līdz kamēr visi ebreji bija aizvesti no Bauskas uz mežu. Savu uzdevumu viņš paveicis un drīzumā pats kļuvis par policijas iecirkņa priekšnieku, jo vācieši pieķēruši iepriekšējos priekšniekus zogot ebreju mantas. Priekšnieka līmenī viņa atbildība bijusi par 30 padomju aktīvistu nogalināšanu, kas nenozīmē, ka viņš viņus nošāva pats. Pie čigānu slepkavošanas viņš nav pamanīts vispār. Tomēr tāda grēku bagāža pietiekama, lai viņam piespriestu arī nāves sodu pēc padomju tiesvedības mērauklas, ja vien tā atsevišķos brīžos nebija novilkta savādāk, nekā parasti 40.-50. gados, bet attiecībā vainotajiem par kalpošanu “fašistiem” (īstenībā nacistiem) arī 60.-70. gados. Toties pagājušā gadsimta 40. gadu otrajā pusē nāves sods Padomju Savienībā oficiāli bija atcelts vispār. Arī nāves soda laikos tika uzturētas cerības, ka no šā soda cilvēki var izvairīties ar pakalpojumiem valsts drošības iestādēm vai vienkārši vergu darbu brīžos, kad padomju režīmam darbs bija vajadzīgs vairāk nekā bardzības izrādīšana, sēžot uz līķu kalna.

Reālajā dzīvē piepildījās Austrālijas amatpersonu solījums savus iedzīvotājus Padomju Savienībai neizdot, bet pilnīgi bez sekām A. Upmaļa ķengāšana nepalika. “Austrālijas Latvietis” 1971. gada 23. aprīlī informēja, ka A. Upmalis slimojis ar plaušu karsoni, pēkšņi nomiris sirds lēkmes brīdī un apbedīts 7. aprīlī Melburnā. 21. maijā avīze raksturoja viņa mūža pēdējos gadus:

Arhīvs

- Pienāca draudu vēstules pat no Dienvidamerikas, atgādinot, ka Upmalim piespriests nāves sods, ko drīz izpildīšot. Traģiskākais bija tas, ka Upmalis palika viens, jo tautieši, pat labākie draugi un tuvākie cilvēki viņu atstāja. Pēdējos gados aizgājējs nīka un kalta, sarūgtināts par to, ka tautieši klausās, ko saka tie, kas apraka Latviju 1940. gada 17. jūnijā, bet viņu, patriotu, kas stājās šai varmācībai pretī, kur un kā prazdams, un vēlāk bija Balaratas latviešu sabiedriskās dzīves vadītājs - neuzklausīja. Vieglas smiltis!

Ar A. Upmali sapītais A. Fricsons (1915-1990) tika attēlots kā Liepājas ebreju bende. Viņa mūža beigas atzīmē divi sēru sludinājumi “Austrālijas Latvieša” 1990. gada 18. maija numurā. “Laiks” 20. jūnijā īsā nekrologā izcēla to, ka “miris kādreiz izcilais volejbolists un volejbola treneris”.