Neticiet “Vikipedijai”, ka 1941. gada “15. jūlijā Bauskas Tirgus laukumā publiski tika kastrēti 56 ebreji. Līdz augusta beigām pilsētā un Vecsaules koncentrācijas nometnē tika nogalināti aptuveni 2 000 Bauskā un apkārtējā novadā dzīvojošie Latvijas ebreji.”
Brīvās enciklopēdijas “Vikipedija” šķirkļa “Bauskas vēsture” anonīmie autori sniedz saviem apgalvojumiem angļu valodā rakstītu un elektroniskā formātā publicētu avotu norādes, kas tikpat nepareizas kā divu konkrēto Bauskas vēstures epizožu izklāsts. Proti, abas epizodes “Vikipedija” apraksta neatbilstoši pašas uzrādītajiem avotiem.
Par to, ka “15. jūlijā Bauskas Tirgus laukumā publiski tika kastrēti 56 ebreji” “Vikipedija” atsaucas uz Leo Dribina rakstu “Kurzeme's and Zemgale's Jews”. Taču tur teikts, ka “on the 15th of July 1941 in Bauska 56 Jewish men were sterilized without anesthesia”. Acīm redzami, ka “Vikipedija” piedzejojusi gan norises vietu - tirgus laukumu, gan norises veidu. Pirmkārt, tas nenotika publiski, bet pilsētas ambulancē bez skatītājiem. Otrkārt, sterilizācija nav tas pats, kas kastrācija.
Tūlīt tālāk L. Dribins raksta, ka “but it did not spare them - 55 of them were killed as well as others in Bauska and Bauska district”. Tātad gandrīz visi - izņemot vienu no sterilizētajiem - tika nogalināti tāpat, kā pārējie Bauskas un apriņķa ebreji. Par to nākamais teikums arī “Vikipedijā”, ka “līdz augusta beigām pilsētā un Vecsaules koncentrācijas nometnē tika nogalināti aptuveni 2000 Bauskā un apkārtējā novadā dzīvojošie Latvijas ebreji” ar atsauci uz publikāciju, kas informē par nogalinātajiem ebrejiem veltīta memoriāla ierīkošanu Bauskā: “These persecutions culminated in August 1941 with the murder of about 600 Jews in the nearby Likverten woods, about 8 kilometers from Bauska.” Arī šajā gadījumā nav jālasa un nav jātulko viss teksts. Jau pirmajā acu uzmetienā arī angļu valodas nezinātājiem kļūst skaidra atšķirība starp sešiem simtiem vai diviem tūkstošiem nogalinātu cilvēku. Neprasīsim no “Vikipēdijas” pilnīgu precizitāti, ka Bauskas ebreju nogalināšana nav tas pats, kas ebreju nogalināšana Bauskā, kur īstenībā tika nošauti pieci ebreji; un Vecsaules koncentrācijas nometnē ebreji vispār netika nogalināti, jo viņi tajā netika ievietoti.
Otrajā gadījumā - attiecībā uz nogalināto ebreju skaitu - “Vikipedija” var taisnoties, ka tās uzrādītais informācijas avots sniedz divus ļoti atšķirīgus skaitļus. Ziņai par memoriālu tās autori mēģinājuši piekabināt kontekstu - dažas Bauskai veltītas rindkopas no Bernharda Oskara Presa (1917-2001) grāmatas “The Murder of the Jews in Latvia 1941-1945”, kur kļūdainais skaitlis pasniegts šādi: “Between July 25 and August 26, 2,000 Jews were executed in Bauska and the rest were from the countryside around the town.”
Grāmatas autors B. O. Press bija zinātņu doktors un profesors, bet ne vēsturē. No vecākiem viņš mantojis piederību ebreju tautai un mediķu profesijai. 1941. gadā ievietots Rīgas geto un vēlāk Mežaparka koncentrācijas nometnē, no kuras viņam izdevies izbēgt un līdz padomju varas atjaunošanai noslēpties pie arhitekta Artūra Krūmiņa (1879-1969). Pēc kara pabeidzis jau iepriekš sāktās medicīnas studijas un strādājis specialitātē līdz 1951. gadam, kad apcietināts, notiesāts par spiegošanu un aizvests izciest sodu Noriļskā. Līdz ar 1956. gada izmaiņām Padomju Savienībā atbrīvots no soda nometnes un atgriezies Latvijas PSR. No Latvijas jeb Padomju Savienības 1979. gadā izsprucis uz Vāciju, kur sarakstījis divas grāmatas. Vienu par holokaustu Latvijā un otru par medicīnu. Medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna otro grāmatu atreferējis tādiem vārdiem, ka tajā “ļoti kritiski aplūkoti padomju medicīnas “sasniegumi” Latvijā, nevairoties vārdā nosaukt lielīgos tālaika vadošos darbiniekus”.
No Latvijā dzimušā un lielu daļu mūža pavadījušā B. O. Presa pienāktos sagaidīt labāku izpratni par tautību proporcijām Latvijas Republikā pirms Otrā pasaules kara, pat ja savu grāmatu viņš rakstīja jau krietnā vecumā Vācijā. Tur droši vien nebija pa rokai Latvijas 1935. gada tautskaites dati, ka no Bauskas pilsētas 4 904 iedzīvotājiem 778 bijuši ebreji. Diemžēl ne visas sliedes, ko iebraukusi holokausta industrija, ved vēsturiskās pareizības virzienā. Holokaustam veltītās grāmatas oriģinālizdevums “Judenmord in Lettland: 1941-1945” datēts ar 1988. gadu, otrais vācu izdevums - ar 1995. gadu. Angļu 2000. gada izdevums izrotāts ar “Northwestern University Press” zīmolu, bet tā visa izrādās kļūdu tiražēšana un publikas hipnotizēšana. Būtiska loma memoriāla tapšanā Bauskā bija Bauskas ebreju pēctečiem, kuri pareizi un pat pieticīgi novērtēja to, cik ebreju būtu varējuši palikt Bauskā 1941. gada vasarā pēc tam, kad deviņas Bauskas ebreju ģimenes tika deportētas uz Sibīriju 14. jūnijā un vēl citiem bija izdevies evakuēties uz Padomju Savienības neokupēto daļu pašiem. Tomēr reālās zināšanas nenovērsa vēlreizēju muļķību - jo akadēmiski izrotātu un starptautiski pazīstamu muļķību - atkārtošanu pat tik uzskatāmā veidā, ka pārdesmit rindu garā teksta autori sapinas aritmētikā 600=2 000.
Kāpēc Bauskai tiek pierakstīti divi tūkstoši, nevis trīs vai - ja jau jo trakāk, jo labāk, - divdesmit tūkstoši nogalinātu ebreju? Ticamākais izskaidrojums tam izrādās mešanās no viena grāvja otrā grāvī. Cik cītīgi padomju propaganda uzpūta vācu okupācijas laikā sodīto komunistu, pagrīdnieku, partizānu u.tml. upuru skaitu uz tikai ebreju tautības, nevis cīnīšanās dēļ nogalināto cilvēku rēķina, tik centīgi holokausta trieciennieki uzpūš nogalināto ebreju skaitu uz nogalināto komunistu, bet tikpat labi arī uz antikomunistu un pilnīgi nejaušu upuru rēķina.
Divi tūkstoši upuru ir pirmais novērtējums par to, cik daudz cilvēku Bauskas pilsētā un apriņķī varēja būt gājuši bijā vācu okupācijas režīma dēļ. Publicēts tas tika tobrīd nupat kā izdot sāktās avīzes “Bauskas Darbs” otrajā, 1945. gada 15. janvāra numurā un vārds vārdā pārdrukāts par “Komunisma Ceļu” pārsauktajā Bauskas rajona avīzē 1975. gada 26. aprīlī:
- 1941. g. augusta Bauskas apriņķa Vecsaules pagasta Likvertenes sila fašistiskie vācu bendes nogalināja ap 2000 dažādu tautību iedzīvotājus. Tur bija gan jauni vīrieši un sievietes, gan bērni un sirmgalvji, kas atvesti no Bauskas, Jaunjelgavas, Skaistskalnes, Taurupes un citiem pagastiem. Šaušanu izdarījuši aizsargi un no Rīgas izbraukušas speciālas policistu komandas.
Apkārtējie iedzīvotāji un aculiecinieki dzirdējuši nevainīgo upuru kliedzienus un vaidus. Otra diena nozieguma vietā bija redzami asins traipi un cilvēku ķermeņu daļas, kas liecina, ka fašistiskie briesmoņi savus upurus pirms nāves drausmīgi spīdzinājuši un mocījuši. Ebreju tautības pilsoņus no 8-50 gadus vecos pirms nošaušanas briesmoņi sterilizējuši bez narkozes.
Tanī pašā silā 1941. g. oktobra pirmajās dienās nošauti ap 70 latviešu - padomju organizāciju aktīvisti. 1942. g. Jaunsaules mežā policisti un aizsargi nogalināja ap 209 čigānu tautības iedzīvotāju. Nobendētie aprakti uz vietas 20 metru garās un 3 metru platas bedrēs. Nekad neaizmirsīsim vācu fašistisko iebrucēju briesmu darbus un noziegumus.
No šādā stāsta paliek prātā divi tūkstoši upuru bez precizitātes, ka publikācija kopumā vēsta par 2,2 tūkstošiem, jo mežs Vecsaulē nav tas pats, kas mežs Jaunsaulē. Likvertenu silā īstenībā nogalināto un aprakto cilvēku kopskaits sniedzas uz vienu tūkstoti: 600-700 ebreji no Bauskas, 100-200 no Bauskas apriņķa un 50-70 ebreju no Jaunjelgavas, kā arī padomju organizāciju aktīvisti. Praktiski visi no tiem, kurus nogalināja par saistību ar padomju okupācijas režīmu, bija latvieši. 1945. gada versijā viņu skaits uzdots par 70, bet vēlāk koriģēts uz 30 vai varbūt 30 un vēl dažiem. Proti, vienā paņēmienā nogalināja tik, cik varēja sastūķēt vienā vai divās kravas mašīnās aizvešanai no Bauskas uz nošaušanu Likvertenu silā, neizslēdzot vēl citas reizes, kad nošauti atsevišķi cilvēki.
Šajā publikācijā sniegta sava versija par ebreju vīriešu un zēnu dzimumorgānu bojāšanu, kas izklausījās ticamāk par viņu kastrēšanu tirgus laukumā. Ja tāda tiešām būtu notikusi, tad to pēc definīcijas būtu redzējuši daudzi, bet Bauskā tādu nebija. Vieglāk bija noticēt nostāstiem par notikumiem naktī pirms ebreju nošaušanas, kad pret viņiem tik tiešām tika lietota vardarbība, lai varētu viņus Bauskā savākt aizvešanai uz mežu un tur noturēt līdz nošaušanai rītausmā. Vienāda iespējamība, ka avīzē drukātais cēlies no šādiem nostāstiem, vai ka nodrukātais iekustinājis nostāstus, kas kas pēc tam gāja no mutes mutē.
Vēlākajās versijās vācu laikā bojā gājušo baušķenieku (visa apriņķa nozīmē) kopskaits tika grozīts palielinājuma virzienā. Likvertenu memoriāla atklāšanai pakārtotā publikācijā “Komunisma Ceļš” 1971. gada 17. jūlijā apgalvoja, ka “fašisma nāves mašīnas bilancē Bauskas novadā ir pavisam 2 625 nogalinātie mierīgie iedzīvotāji, tai skaitā 399 bērni, bez tam vēl divdesmit gūstā kritušie un pēc tam nošautie Sarkanās Armijas karavīri. Protams, te nav pieskaitīti kara darbības rezultātā bojā gājušie.”
Arī šajā variantā “vairāk nekā divtūkstoš noslepkavoto” tika piesaistīti Likverteniem. Nogalināto čigānu skaita novērtējums palielināts no 209 līdz 250 (ar atrunu “ap”). Rūpīgāka cilvēku pārskaitīšana tik tiešām lika saistīt ar vācu okupācijas režīmu lielākus cilvēku zaudējumus visās pēc nacionālās, profesionālās vai teritoriālās piederības veidotās iedzīvotāju grupās. Tomēr pie tik precīza rezultāta kā tieši 2 625 nogalinātie mierīgie iedzīvotāji nav iespējams nonākt ne ar kādu rūpību, jo 1941. gada vasarā un līdzīgi 1944. gada rudenī, kad Bauska kļuva par vienu no mezgliem vācu aizsardzības ķēdē ap Rīgu, cilvēku nogalināšana nebūt neparedzēja šo nogalināšanu dokumentēt un dokumentus noglabāt drošā, iznīcināšanai un sagrozīšanai neaizsniedzamā vietā. Rezultātā varam teikt tikai to, ka okupācijas varu nomaiņa Bauskā 1941. un 1944. gadā atņēmusi dzīvības līdz trijiem tūkstošiem cilvēku, par kuriem daudzos gadījumos nav noskaidrojams, kādu varu viņi pārstāvējuši un kam krituši par upuri.
Uzskatāmu piemēru pārspīlējumiem un vispār izdomājumiem cilvēku upuru nosaukšanā sniedz jau minētais B. O. Press arī tad, kad uzsver, ka neraksta par ebrejiem: “During the same period, 100 political (non-Jewish) prisoners from Islice near Bauska were murdered”. Īslīce atrodas pretējā pusē Bauskai nekā Vecsaule ar nāves sodu vietu Likvertenu mežā un ieslodzījuma vietu kūdras purvā (raktuvēs). Tas virziens, kādā atrodas Īslīce, padomju laikā pieminēts divreiz ar vienu un to pašu frāzi, ka 1941. gada “jūlija vidū Kauces upītes gravā pie Saulaines vietējie šucmaņi okupantu vadībā no šāva padomju cilvēku grupu” (“Komunisma Ceļš”, 1970. gada 11. augustā un 1971. gada 17. jūlijā). Pēc administratīvā iedalījuma tas attiecas uz Rundāles, nevis uz Īslīces pagastu, bet Kauces upīte tek pa abiem kaimiņpagastiem, tāpēc kļūda notikuma vietas uzrādīšanā nebūtu liela. Toties lielas ir šaubas, kas tur noticis un vai vispār noticis. Padomju laikā netika sniegti sīkāki paskaidrojumi, kas tā par grupu, cik liela grupa un kā sauca kaut vienu no šiem cilvēkiem. Padomju tradīcijā bija apzīmēt ar vārdiem “padomju cilvēki” holokaustā nogalinātos ebrejus, bet B. O. Press, lūk, no viņiem norobežojas. Nekādi citi apstiprinājumi vai skaidrojumi par notikušo pie Kauces upītes nav parādījušies. Tikpat viegli kā vāciešiem vai latviešu nacionālistiem, šos līķus iespējams pierakstīt mūkošajai Sarkanajai armijai vai arī samierināties - vai nopriecāties, ka ticamas versijas par šo gadījumu nav un līķu varbūt arī nav bijis.
Bauskas novada pašvaldība ir elektroniski eksponējusi sevi arī angļu valodā. Tajā skaitā stāstu par Bauskas vēsturi sniedzis vēsturnieks, tagadējās domes deputāts, bet citos domes sasaukumos arī priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks. Otrā pasaules kara un pēckara nodarītos zaudējumus no cilvēku skaita un sastāva viedokļa viņš apraksta šādi:
- Such events resulted in actual disappearance of two traditional minorities, i.e. the Germans and the Jews. The Germans repatriated, but the Jews were exterminated by the German occupants. In summer 1944, the present territory of the county was divided by front line set on Mēmele - Mūsa - Lielupe Rivers for one and a half months. The heavy battles fully or partially destroyed about one third of the buildings in Bauska Town. Many years after the termination of military action in the front, there were national partisans fighting against the occupying power in almost every parish. Several thousands of the Bauska District residents were arrested and deported on 14 June 1941, 25 March 1949 and in many smaller deportation actions.
Tātad autors piemin divu tradicionālo minoritāšu - vāciešu un ebreju - izzušanu attiecīgi repatriēšanās un iznīcināšanas dēļ, trešdaļas no pilsētas ēkām sagraušanu niknajās cīņās par divu upju ieskauto Bausku kara laikā un nacionālo partizānu pretošanos vēl dažus gadus (many years) pēc kara. “Vairāki tūkstoši (several thousands) Bauskas rajona iedzīvotāju tika arestēti un izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā, 1949. gada 25. martā un dažās mazākās akcijās.” No vācu okupantu nogalinātajiem cilvēkiem tikai ebreji tagad ir pieminēšanas vērti.
