Ja neskaita nokurinātās degvielas tonnas, dažas apdauzītas galvas un sīki apskādētu militāro transportu, mācības “Namejs” aizritējušas bez būtiskiem zaudējumiem. Arī ar migrantu krīzi armija tiek galā gana labi. Vienlaikus formāli noslēgušās Krievijas mācības “Zapad”, taču nav ziņu, ka Krievijas karaspēks būtu atstājis dislokācijas vietas Baltkrievijā. Tas izraisa bažas.
“Namejs” tradicionāli ir gada lielākās mācības. Šajā reizē piedalījās vairāk nekā 10 000 karavīru un zemessargu. Arī iekšlietu struktūras un sabiedroto spēki. Mācībās tika izspēlēta gan hibrīdfāze, gan konvencionālā kara fāze. Atsevišķās situācijās tika piesaistīts privātā sektora atbalsts, piemēram, lai pretiniekam bloķētu kādu svarīgu ceļu ar dzelzsbetona konstrukcijām. Tagad armijas vienību komandieri apkopo “Nameja” gaitā gūtās atziņas, lai tālāk tās izmantotu spēju pilnveidošanā un nākamo mācību scenāriju veidošanā.
Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš kopumā ar paveikto ir apmierināts. Vingrinājums esot sagatavots un izpildīts labā kvalitātē. Nekādi būtiski incidenti nav notikuši. Šāda tāda militārā tehnika pabojāta, bet tā saremontējama bez lieliem kapitālieguldījumiem. Daži mācību dalībnieki savainojušies, taču ievainojumi nav prasījuši hospitalizāciju. Vieglus ievainojumus guvuši arī trīs sabiedroto karavīri. Viens, piemēram, transportā nebija uzvilcis ķiveri un, mašīnai palecoties, sasita galvu. Bet, kā saka - līdz kāzām sadzīs.
Viena no “Namejā” gūtajām mācībām attiecas uz civilmilitāro sadarbību. Lai arī kā armija informētu un skaidrotu savas aktivitātes sabiedrībai, vienmēr būs kāds, kurš par tām nebūs dzirdējis vai drīzāk nebūs gribējis sadzirdēt. Un pretinieks to izmanto. Reālajā dzīvē. Krievijas mediji vēl ilgi ņirgājās par to, kā Latvijas armija biedē Rīgas iedzīvotājus, rādīja to video ar saniknoto māti un raudošo bērnu. Protams, šis incidents nekļūs par iemeslu, lai armija pārtrauktu trenēties kaujai apdzīvotā vietā. Karavīriem jāmācās tur, kur viņiem var nākties karot X stundā - tātad arī Rīgā.
Taču uz priekšdienām, šādu lielu mācību gaitā varētu tikt pastiprināts apķēdējums. Lai civiliedzīvotāji tiktu ne vien aicināti neiet tur, kur šauj, bet viņus tur vienkārši nelaistu. Lai neiznāk kā ar to māti, kas ignorēja karavīra aicinājumu, gāja principā, bet pēc tam kļuva skandalozi slavena Krievijas medijos.
Par laimi, vismaz šis stāsts par nabadzīti māmiņu ir izsmelts. Taču Krievijas aktivitātes Latvijas armija turpina monitorēt. Mācību “Zapad” laikā Krievijas karaspēka vienības iegāja Baltkrievijā, taču pagaidām nav informācijas, ka šīs vienības, mācībām noslēdzoties, arī būtu atstājušas Baltkrieviju. Tātad reālajā dzīvē pretinieks joprojām ir aktīvs. Un tāpat turpina strādāt Krievijas un Baltkrievijas uzsūtītais migrantu pūlis Eiropas Savienības destabilizēšanai. Armija turpina strādāt uz robežas. Ik nedēļu valsts robežas sargāšanā iesaistīti aptuveni 1000 karavīru un zemessargu. Arī to žogu, kas Iekšlietu ministrijas rupjas nolaidības dēļ nav uzbūvēts, tagad taisa karavīri. Slovēnija uzdāvinājusi Latvijai dzeloņstiepļu rituļus pagaidu šķēršļa izveidei 4,5 kilometru garumā. Kopš šodienas vismaz viens neliels posms uz Latvijas robežas noziedzniekiem būs grūtāk pieejams un šķērsojams. Te gan jāatgādina, ka robežas kopējais garums ar Baltkrieviju ir 173 kilometri, un, tēlaini izsakoties, tā ir caura kā siets. Stacionārā žoga izbūve pat nav sākta. Savukārt uz Krievijas robežas būvniecība pārtraukta. Vienīgais mierinājums attiecībā uz nelegāli nākošajiem migrantiem, ka pagaidām viņu vidū neesot identificēti teroristi. Bet varbūt teroristus interesē bagātāki Ziemassvētku tirdziņi Vakareiropā, nevis Rīga.
“Nameja” laikā Latvijā ieradās arī kaimiņvalstu militāro resoru vadītāji, pauda solidaritāti, nosodīja Krieviju un Baltkrieviju, ka tās cilvēktiesības padarījušas par hibrīdkara elementu. Solīja koordinētu atbildi uz migrantu krīzi, kas šajā reizē nu nekādi nekvalificējas kā bēgļu krīze.
Taču viens pašlaik ir skaidrs -
tieši Latvija savas caurās robežas dēļ šobrīd ir Eiropas Savienības un NATO austrumu robežas vājā vieta.
Kā, tiekoties ar kaimiņvalstu ministriem, publiskā diskusijā atzina valsts sekretārs Jānis Garisons - lielākie valsts drošības riski nav meklējami kaut kur ārpusē. Lielākais risks ir mūsu pašu sabiedrības un valdības institūciju vājums. Arī militārais vājums. Žoga neesamība uz Latvijas robežas šo Garisona tēzi skaidri apliecina.
