Likuma grozījumi dažu politiķu naida dēļ pret oponentu ir pretrunā ar tiesiskas valsts likumdošanas pamatprincipiem un ir nepārprotams likumdevējas varas signāls tiesu varai, kā tai jāspriež lietas saistībā ar konkrētu personu, sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Latvijas Universitātes profesors, Dr. iur. Ringolds Balodis.
Saeimas Juridiskā komisija pagājušajā otrdienā pirmajam lasījumam atbalstīja likuma grozījumus, kas liegs bijušajiem Saeimas un Augstākās padomes deputātiem, kuriem noteiktas starptautiskās vai nacionālās sankcijas, apmeklēt Saeimas ēkas, būt klāt parlamenta sēdēs un piedalīties tā rīkotajos pasākumos.
Kā zināms, Latvijā ir tikai viens cilvēks, kuram piemērotas ASV sankcijas - par Latvijas valsts neatkarību balsojušais bijušais Augstākās padomes deputāts Aivars Lembergs.
Savukārt viens no pieciem šo likuma grozījumu pieteicējiem ir JKP līderis Juris Jurašs. Tieši viņš kopā ar saviem partijas biedriem Jāni Bordānu un Gati Eglīti devās uz ASV, kur runāja par sankcijām Ventspils brīvostai un A. Lembergam.
Juristu aprindās notiek diskusijas par konkrētās likumdevēja iniciatīvas atbilstību tiesiskas valsts pamatprincipiem.
Piemēram, R. Balodis uzskata, ka likumu pielāgošana tam, lai sodītu vienu konkrētu cilvēku, līdzinās viduslaiku soda metodēm: “Runājot par šiem likuma grozījumiem, vēlos abstrahēties no konkrētās personas Aivara Lemberga. Runa tomēr ir par labu likumdošanu, un tā mums ir sāpīga tēma. Uz to ir vairākkārt norādījusi Satversmes tiesa un vairāki Valsts prezidenti. Ja runājam par ilgtspējīgu tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kas turklāt atbilstu vēl labai likumdošanai, tad nedrīkst pieņemt likuma grozījumus, kas domāti vienai personai. Es piekrītu Saeimas Juridiskajam birojam, ka varēja noteikt, piemēram - Saeimā ierašanās liegta tiem deputātiem, kuri notiesāti par tīšiem noziegumiem vai kuri, izrādās, bijuši čekas maisos. Būtu pareizi noteikt kādas konkrētas grupas. No vienas puses, attiecībā uz politiskiem apsvērumiem likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, taču, no otras puses, šī brīvība nav neierobežota. Likumdevējs var, bet viņam nevajadzētu savu rīcības brīvību izmantot, lai kādu vienu konkrētu personu represētu vai liegtu viņam privilēģiju. Runājot Satversmes tiesas vārdiem, labas likumdošanas principa ievērošana sekmē to, ka sabiedrībā veidojas pārliecība par pieņemto lēmumu tiesiskumu. Šeit savukārt ir skaidrs, ka likuma grozījums ir vērsts pret vienu vienīgu personu, kas tikai netiek saukta vārdā. Stilistika man ļoti atgādina filmu par Hariju Poteru, kur, līdzīgi mūsu deputātiem, burvji, runājot par Tumšo burvi Voldemortu, parasti viņu sauca nevis vārdā, bet par “paši zināt ko”, jo viņa vārdu nosaukt baidījās. Ja būtu dūša rīkoties no spēka pozīcijām, tad, apzinoties Saeimas deputātu balsis un politisko spēku likumā, vajadzēja rakstīt: “Nelaist Saeimā Aivaru Lembergu.” Var iet vēl tālāk, izdodot atsevišķu likumu, vai vismaz pieņemt Saeimas paziņojumu par pilnīgu šī cilvēka nosodījumu. Līdzīgi viduslaikos rīkojās baznīca, kura izsludināja Anatēmu - baznīcas lāstu ar izslēgšanu no draudzes un kristiešu kopienas kā tādas.”
Uz jautājumu, vai likuma grozījumu iesniedzēji nav pārkāpuši robežu, kad grozījumiem tiek atvērti likumi ar mērķi sodīt arī citus bijušos Augstākās padomes deputātus, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību, R. Balodis atbildēja: “Var to vērtēt arī šādā veidā. Bet pieļauju, ka iesniedzēji par to pat nav padomājuši.”
Runājot par Saeimas pozīcijas deputātu zemo juridiskās izglītotības līmeni un to, ka, visticamāk, vairākums nobalsos par kārtējiem A. Lembergam veltītajiem likuma grozījumiem, Neatkarīgā vaicāja, kādas konsekvences gaidāmas pēc grozījumu spēkā stāšanās. R. Balodis skaidroja: “Tiek veidota nelāga prakse, kad, balstoties uz patiku vai nepatiku pret kādu personu, veidojam likumus. Tas nav pareizi no likumdošanas veidošanas viedokļa. Mēs paši zinām, ka mūsu likumdošana nav laba. To mēs redzējām arī administratīvi teritoriālās reformas sakarā. Aizvien biežāk aktualizējas jautājums par to, ka deputātu likumdošanas ierosmēm netiek sniegts skaidrojums. Konkrētā gadījumā nav šaubu, ka grozījumi gatavoti, lai sariebtu un ierobežotu konkrētu personu. Likumdevējs tā nedrīkst rīkoties. Likumdevējam jāskatās plašāk, domājot par tālākām konsekvencēm. Piemērs: 1998. gadā tika veikti Saeimas kārtības ruļļa grozījumi. Toreiz nacionālajiem spēkiem nepatika Jura Boldāna atrašanās viņu rindās, jo krimināltiesiskā kārtā celtās apsūdzības par vēlēšanu laikā izdarītājām nelikumībām meta ēnu uz visu frakciju. Rezultātā tika grozīts Saeimas kārtības rullis - ja deputātam izvirzīta kriminālapsūdzība, viņam nav tiesību strādāt par parlamenta deputātu. Vienpadsmit gadus vēlāk Juris Jurašs šo grozījumu pārsūdzēja Satversmes tiesā. Tā lēma, ka 1998. gadā veiktie grozījumi neatbilst Satversmei. Tādējādi vairāki deputāti, ieskaitot Jurašu, kuri tika krimināli apsūdzēti, varēja turpināt darbu Saeimā. Šos gadījumus, kad tiek grozīts likums vienam cilvēkam, var salīdzināt. Iepriekš minētajā piemērā tika noteikts aizliegums strādāt profesijā. Otrajā gadījumā, kuru mēs iztirzājam, ir runa par privilēģiju atņemšanu tautas priekšstāvim, kurš Augstākajā padomē balsoja par Latvijas neatkarību. Abos gadījumos likums tiek grozīts, balstoties uz vienu un to pašu principu - nepatiku pret vienu cilvēku. Saeimas juridiskajam birojam ir pamatots aizrādījums, ka ir jārunā par grupām, piemēram, par tiem, kuri notiesāti par tīšiem noziegumiem vai par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem. Vai tad tas ir mazāk svarīgi, ja pa Saeimu pastaigājas bijušie Augstākās padomes deputāti, kuri notiesāti par smagiem noziegumiem, nekā deputāts, uz kuru attiecinātas sankcijas?”
Uz Neatkarīgās piebildi, ka sankcijas tie paši likuma grozījumu iniciatori izlūdzās no ASV valdības, bet tagad groza likumu, lai par izlūgtajām sankcijām sodītu konkrētu personu ar nelaišanu Saeimas ēkā, R. Balodis norādīja: “Es par to nemāku spriest, jo man šādas informācijas nav. Bet viss izskatās tieši tā, kā jau pieminētajā Harijā Poterā. Visi zina, par ko ir runa, bet vārdā nesauc. Sāk ieviesties nelāga prakse - izveidosies cits politisko spēku samērs, atkal uzradīsies jaunas netīkamas personas, atkal vajadzēs veikt likuma grozījumus. No šādam lietām vajadzētu izvairīties.”
Vaicāts, vai, raugoties uz grozījumiem plašākā tvērumā, varam būt droši, ka tie nav vērsti pret Latvijas valstiskumu, tādēļ, ka tie paredzēti, lai sodītu tos, kuri balsojuši par Latvijas neatkarību, R. Balodis teica: “Nedomāju, ka uz to tā var raudzīties. Tas būtu pārāk plaši. Drīzāk domāju, ka šis likumdevēja solītis, kurš nav pat solis, bet tikai solītis, ir zīme tiesu varai. Ja jau likumdevējs personai uzliek “Kaina zīmogu”, ka šis cilvēks nav pieņemams, ar šādu solīti likumdevējs rāda virzienu, kā būtu jārīkojas tiesu varai. Tiesu sistēma pilda savu funkciju, likumdevējs savu, bet šādā veidā likumdevējs var cilvēkus iezīmēt. To var darīt arī ar Saeimas paziņojuma palīdzību. Ar grozījumiem likumā, kuri veltīti vienam cilvēkam, tiek skaidri norādīts, kā jārīkojas attiecīgajām tiesu varas instancēm. Šāds likumdevēja solītis tiesu instancēm noteikti nevar palikt nepamanīts.”
