Nupat kā 17. septembrī apritēja 30 gadi, kopš Latvijas karogs pie Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) mītnes Ņujorkā apstiprināja liecināja Latvijas valsts atgūto neatkarību jeb arī darījumu, ka citas valstis atzīst Latvijas Republikas pastāvēšanu apmaiņā pret Latvijas solījumiem dzīvot pēc noteikumiem, kas Latvijai nodiktēti.
Latvijas iestāšanās ANO bija saistīta ar uztraukumu, vai iestāšanās nosacījums nebūs Latvijas Republikas pilsonības piešķiršana visiem cilvēkiem, kas kaut jel kā gadījušies atjaunotās valsts teritorijā vai nu 1990. gada 4. maijā, kad valsts atjaunošanas tika pasludināta ar atrunām (ar pārejas periodu), vai šo atrunu izbeigšanas brīdī 1991. gada 21. augustā. Savukārt neilgi pirms šogad atzīmējamās gadadienas Latvijā ieradās ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos reģionālā biroja darbinieki ar mērķi savākt informāciju par nelegālo cilvēku plūsmu pāri Latvijas un Baltkrievijas robežai, tai skaitā apmeklēt aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru “Daugavpils”. Zinot ANO iestāžu parasto retoriku, varēja gaidīt arī pārmetumus Latvijai par nepietiekamu labvēlību pret bēgļiem. Šo epizodi vēl nevar uzskatīt par pilnīgi noslēgtu, taču pagaidām šķiet, ka Latvija pratusi izgrozīties. Proti, pakalpojusi varbūt Eiropas Savienības, varbūt NATO, varbūt vēl kā savādāk konfigurētiem spēkiem, kuriem ir ietekme arī uz ANO iestādēm, lai tās šajā gadījumā neradītu Latvijai nepatikšanas.
Šīs nedēļas beigās paiet tieši 30 gadi, kopš Neatkarīgā 1991. gada 18. septembra, tajā gadā trešdienas numura 1. lpp. zem virsraksta “17. septembris - vēsturiska diena” informēja, ka “vakar Ņujorkā darbu sāka ANO kārtēji sesija. Starp 145 darba kārtības jautājumiem bija arī septiņu jaunu locekļu uzņemšana. Vienlaikus ar Baltijas valstīm 17. septembris ir vēsturiska diena ari Korejas TDR, Dienvidkorejai, Mikronēzijai un Maršalu salām”. Šādā veidā avīze dalījās gan ar oficiāli saņemto ziņu, ka ANO sesija sākusies, gan ar neoficiāli, bet tikpat droši zināmo, ka Latvijas uzņemšana ANO notiks kā ceremoniāli procesuāla darbība, kas apstiprinās jau pieņemtu lēmumu. Tomēr ziņu par ceremonijas pabeigšanu līdz 18. septembra avīzes iznākšanai vēl nebija.
Tieši tāpat šīs nedēļas beigās iekļaujas 19. septembris, kad Neatkarīgā apliecināja Latvijas uzņemšanu ANO ar oficiālu informāciju un fotofaktu - Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu ANO Ģenerālās Asamblejas 46. sesijas runātāju tribīnē. Jā, tā bija avīzes 1. lpp. cienīga publikācija. Bet tajā pašā lappusē bija dota vieta arī Ģirta Kondrāta rakstam “Rīga dimd” un Māra Dedziņa fotoattēlam:
- Otrdienas vakarā Doma laukumā Rīgā pulcējās cilvēku tūkstoši. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas tas bija pirmais lielākais mītiņš. Šoreiz to rīkoja Latvijas Komitejas puiši, lai nodemonstrētu, ka pilsonības jautājumā ir ne tikai Augstākās Padomes LTF frakcijas viedoklis, bet arī vēl kādi citi. Bez žēlastības “svētīts” tika viss. Tomēr kādreiz tik ekstremālās runas, atkārtotas vēl un vēl, zaudē savu asumu. Bet neklausīties tajās arī nevar. Sava taisnība runātāju vārdos ir. Līdz galam nevar piekrist tikai vienai lietai, proti, viss, ko dara pašreizējā Augstākā padome, īpaši vairākuma frakcija, ir gatavošanās dunča dūrienam daudzcietušās latviešu tautas mugurā. Bet pārējais tomēr izraisa dziļākas pārdomas. (...) Latviešu tēvzemē ir ap 50 procentiem. (...) Rodas jautājums, kura tad šeit īsti ir minoritāte: mēs vai viņi? Lai cik korekti risinātu šo jautājumu, cilvēki ir cilvēki, un laužu prāti ne vienmēr pakļaujas loģiskām shēmām. Bet, ja lieta skar tautas izdzīvošanu, tad ar vēsu prātu vien te nekas nebūs līdzams. (...) Mītiņā LR Pilsoņu kongress griezās pie republikas pilsoņiem ar aicinājumu, kurā vēlreiz tika atgādināts, ka AP LTF frakcija meklē iespēju atrisināt pilsonības jautājumu ar 0 varianta palīdzību, un kā brīnumlīdzekli pret maskētajiem un atklātajiem 0 variantiem aicināja saņemt LR pilsoņu apliecības. Un viss jau būtu kārtībā, ja Pilsoņu komiteja lūkotu tomēr sadarboties ar AP, jo, lai nu kādi viņi būtu, kaut kāda teikšana viņiem tomēr ir.”
Piemēram, teikšana no ANO tribīnes, kas vārda burtiskā nozīmē tika piešķirta Rīgas mītiņā gānītās Augstākās padomes jo īpaši gānītajam priekšsēdētājam.
Latvijas uzņemšana ANO kā iepriekš noteikta ceremonija bija abpusgriezīgs fakts. Labi, ka uzņemšana bija ātra un droša, ko noteica Amerikas Savienoto valstu diktāts pēc būtības un ANO ietekmīgāko dalībvalstu (Drošības padomes locekļu) vienošanās pēc formas, bet slikti, ka nebija droši zināms, kas īsti Latvijai nodiktēts jeb par ko lielvalstis vienojušās. Pēc Latvijas uzņemšanas ANO šeit kā parādu piedzinējs sāka uzvesties vienlaicīgi ANO Cilvēktiesību komisijas darbinieks un Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes Augstākais komisārs Makss van der Stūls (Max van der Stoel). Viņa darbošanās jēga bija uzspiest Latvijai to, kas nupat piesauktā mītiņa terminoloģijā saucās par “maskētajiem 0 variantiem”. Tobrīd tādu jēdzienu zināja jebkurš, bet tagad varbūt jau daudziem jāpaskaidro vai jāatgādina, ka ar “0 variantiem” domāta Latvijas pilsonības piešķiršana praktiski visiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, pieļaujot labi ja dažus dekoratīvus izņēmumus. Mītiņus un citas protesta formas pret pilsonības piešķiršanu visiem organizēja pašpasludinājies, Latvijas Republikas 1940. gada 17. jūnija pilsoņus un viņu pēctečus apvienojošs Pilsoņu kongress, t.i., Kongresa pilnvarotā Latvijas Komiteja.
1991. gada septembra un tālāko politisko cīņu jēga bija par to, kam tiks un kam netiks piešķirtas tiesības vēlēt Saeimu. Tai bija jānomaina visu Latvijā 1990. gada sākumā atrodošos pieaugušo cilvēku ievēlētā, bet tālāko notikumu gaitā personālsastāva ziņā revidētā Augstākā padome. “0 variantus” kā izrietošus no Latvijas un personīgi A. Gorbunova saistībām par Latvijas uzņemšanu ANO šī notikumu gaitā ir traktējusi valodniece un publiciste Māra Soikāne-Trapāne lielākā emigrācijas latviešu izdevuma “Laiks” 1992. gada 18. aprīļa numurā rakstā “Vai arī Latvijā ''balto minoritāte'' nobalsos pret aparteidu?”. Tūlīt pēc tam šo rakstu pārdrukāja citi latviešu izdevumi Amerikā, Austrālijā (ar īsāku nosaukumu), Kanādā un Lielbritānijā. Latvijā tas reproducēts Pilsoņu kongresa izdevuma “Pilsonis” 28. aprīļa numurā. Raksta nosaukums un domu gaita ar paralēlēm starp 1992. gadu Latvijā un Dienvidāfrikas Republikā tagad jau var radīt uztveres grūtības tiem, kam politoloģija nav profesija. Salīdzinājuma jēga ir tāda, ka Dienvidāfrikā pirms parlamenta vēlēšanām esot rīkots referendums par vēlēšanu kārtību un ka A. Gorbunovs gribot kaut ko tādu atkārtot arī Latvijā.
- Anatolijs Gorbunovs savu nemainīgo viedokli šajā jautājumā no jauna apstiprināja runā Apvienoto nāciju pilnsapulcē. Dienā, kad Latviju kā neatkarīgu valsti uzņēma ANO sastāvā, viņš Ņujorka teica: “Latvijai jāgarantē vienādas tiesības visām minoritātēm un atsevišķiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu nacionālās piederības vai politiskās pārliecības.” (AN pilnsapulces 1991.gada 17. septembra sesijas protokols.) Citiem vārdiem, viņš nepārprotami apliecināja savu apņemšanos, ka Latvijā pret krieviem “aparteīda” politiku nepielietos. Nav bažām pamata - gan jau viņi drīkstēs piedalīties Latvijas valsts politikas, sociālekonomikas un kultūras dzīvē, gan jau varēs piedalīties arī vēlēšanās... To viņš arī apstiprināja intervijā “Reuter” aģentūrai šā gada 20. martā, aprādot, “ka pats iestājoties par 10 Latvijā nodzīvotiem gadiem pilsonības iegūšanai, kas ļauj iegūt pilsonību lielākai daļai imigrantu. “Desmit gadi - tas ir kompromiss, kas apmierina visas puses,” teicis LR parlamenta vadītājs. (1992. gada 20. marta “Dienas Hronika”) Vai tas nozīmētu, ka Anatolijs Gorbunovs Dienvidāfrikas modeļa referendumu pilsonības jautājuma un vēlēšanu tiesību noskaidrošanai ierosinājis tāpēc, ka viņa izpratnē krievu migrantu statuss Latvijā atbilst līdzšinējam beztiesiskajam nēģeru stāvoklim Dienvidāfrikā? Vai viņš cer, ka arī Latvijā "balto minoritāte" - latvieši - nobalsos par visu tiesību piešķiršanu “apspiestajai" iedzīvotāju daļai - krieviem. Jācer, ka tik acīm redzamu cilpu latviešu tauta sev tomēr brīvprātīgi kaklā neliks!
M. Soikānes-Trapānes citāts no A. Gorbunova teiktā uz ANO tribīnes rāda, ka viņš pratis izteikties tā, lai skaisti vārdi nekādas saistības neuzliktu jeb būtu traktējami dažādi - pēc vajadzības. Ja būtu realizēta kāda no “0 varianta” versijām, tad to varētu nosaukt par solījuma “vienādas tiesības visām minoritātēm” piepildījumu. Ja jāizskaidro un jāpamato tā situācija, kāda tā Latvijā ir izveidojusies šobaltdien, tad tieši tā taču A. Gorbunovs pirms 30 gadiem teicis: “Vienādas tiesības visām minoritātēm un atsevišķiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu nacionālās piederības.” Proti, arī vēlēšanu tiesības nebūt ne pēc nacionālās piederības, kas piederību Latvijas Republikas pilsoņu kopumam neierobežo nekādā mērā. Likums šādu piederību neliedz nevienai tautībai, un likums nav tukši vārdi!
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes jaunākā publikācija par Latvijas pilsoņu nacionālo sastāvu apgalvo, ka pagājušā gada 1. jūlijā starp pilsoņiem bijuši divi abāzi. Tāda, lūk, tauta, kuras pamatteritorija atrodas abpus Krievijas dienvidu un Turcijas ziemeļu robežas, atklāj Latvijā dzīvojošo un pilsoņu kopumā pārstāvēto tautu sarakstu alfabētiskajā secībā. Tālāk seko 12 abhāzi, divi adigejieši, 17 afgāņi (droši vien izcelsmes valsts, nevis puštunu tautības apzīmējums; sarakstā citviet puštuni 4 cilvēku sastāvā), trīs afrikandi, septiņi aguli; un viens šors ir Latvijas pilsonis, un četri tabasarani ir pilsoņi... Tas jāuzsver vēlreiz, ka te uzskaitīti tikai pilsoņi, nevis kopā seši abāzi, 33 abhāzi, 11 adigejieši, 68 afgāņi, pieci afrikandi un 33 aguli, kuri legāli uzturas vai drīkst uzturēties Latvijā ar pilsoņu vai nepilsoņu tiesībām.
Tikpat eksotiski kā abāzi Latvijā šķiet tādi latvieši, kas nav Latvijas pilsoņi. Ierēdņi tomēr apliecina, ka līdzās 1 255 197 latviešiem ar pilsonību pērnā gada 1. jūlijā bijis 481 latvietis starp nepilsoņiem un vēl 1 124 “pārējie” latvieši - šeit reģistrēti, bet ne pilsoņi, ne nepilsoņi, ne bezvalstnieki, ne bēgļi, ne patvēruma meklētāji.
Ja tagad situācija šķiet nostabilizējusies, tad grūti iedomāties citu situāciju, kādu būtu radījusi pilsonības jeb Saeimas vēlētāja tiesību piešķiršana pēc savādākiem kritērijiem. Toreizējie politiķi ar A. Gorbunovu priekšgalā var apgalvot, ka viņi kopš paša sākuma gribējuši panākt tagad par labu atzīto rezultātu, bet dažkārt izteikušies tā, lai lieki nekonfliktētu ar ārvalstu un starpvalstu organizāciju amatpersonām. Viņi tās uzklausījuši, piekrītoši mājot ar galvām un soloties ļoti vērtīgos priekšlikumus apdomāt, nevis izpildīt. Vēl jo grūtāk spriest, cik pamatoti van der Stūls un daži viņam līdzīgie pagājušā gadsimta 90. gados Latvijā uzvedās kā parādu piedzinēji. Proti, centās radīt iespaidu, ka piespiež politiķus pildīt solījumus, ar kādiem Latvijas politiķi nopirkuši valsts atzīšanu. Varbūt tādi solījumi bija, bet varbūt viņi bija tos izdomājuši, lai varētu būvēt savas karjeras, izrādot aktivitātes valstiņās, kuras neuzdrošinās viņus aizdzīt projām.
Citās valstīs ar van der Stūlu tā darīja. Sakarā ar viņa atlūgumu no ANO Cilvēktiesību komisijas Ženevā, “Laiks” 1999. gada 20. novembrī atzīmēja, ka Irāka jau kopš kopš 1992. gada aizliegusi viņam iebraukšanu valstī un aicinājusi ANO viņu atlaist. Tā viņš ieguva laiku, pa kuru izmantot savu amatu Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes izpildinstitūcijā un jo biežāk atbraukt uz Latviju.
Kad 1993. gada pavasarī jau bija skaidrs, kurš drīkstēs un kurš nedrīkstēs vēlēt 5. Saeimu 1993. gada 5. un 6. jūnijā, van der Stūls 6. aprīlī uzrakstījis vēstuli tā brīža Latvijas ārlietu ministram Georgam Andrejevam. Van der Stūls atsaucās uz G. Andrejeva sacīto 1993. gada 15. februāra runā ANO Cilvēktiesību komisijā Ženēvā, traktējot sacīto kā solījumus, kuru izpildei atbilstot 18 prasību (rekomendāciju) ievērošana. Pa apkārtceļiem iegūto vēstules norakstu Neatkarīgā publicēja 1993. gada 25. maijā. Prasību kopuma saprašanai pietiek ar kaut vai šādiem fragmentiem prasību numerācijas secībā:
1) Nekavējoties būtu jāpieņem jauns likums par pilsonību... 3) Minimālai domicila prasībai nevajadzētu pārsniegt 5 gadus...
4) Tiem, kas jau ir Latvijas iedzīvotāji, 5 gadu domicils, kas minēts 3. rekomendācijā, būtu jāskaita no brīža, kad tie ieradās Latvijā vai piedzima šajā zemē.
5) Lai iespējami mazinātu nedrošības sajūtu, kas pārņēmusi nelatviešu kopienas, vajadzētu piešķirt pilsonību bez kavēšanās...
7) Lai kādas prasības tiktu izvirzītas attiecībā pret valodas zināšanu, tām būtu jāiekļaujas sarunu valodas ietvaros...
Atkratīšanās no šādām prasībām ilga visus 90. gadus, līdz kamēr Saeimas deputāts Pēteris Tabūns ar 2003. gada 11. septembri datētās Saeimas debatēs varēja atzīmēt, ka “van der Stūls ir prom un līdzīgie, kuri mūs spieda un piespieda izmainīt un piekāpties Valodas likumā, Izglītības likumā, bet van der Stūla gars ir dzīvs. Van der Stūla gars ir dzīvs un iemājojis daudzos, daudzos, ļoti daudzos deputātos.” Van der Stūla fiziskais ķermenis dzīvoja no 1924. līdz 2011. gadam.
11. septembris joprojām ir atmiņā palicis datums sakarā ar teroristu uzbrukumiem ASV debesskrāpjiem un Pentagonam 2001. gada 11. septembrī. Par to ASV apsūdzēja Irāku un līdz 2003. gada 20. martam savāca sabiedrotos iebrukumam Irākā, kam ANO deva atļauju ar atpakaļejošu datumu. Tā, lūk, notiek ar valstīm, kuras pietiekami rūpīgi neuzklausa vai pat iedrošinās ignorēt to, ko runā ANO vai ANO vārdā.
