Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā ir ierakstīta obligātās iepirkuma komponentes (OIK) atcelšana vispār, taču valdības pastāvēšanas trešajā gadā notiekošā OIK atņemšana tikai atsevišķiem uzņēmējiem izskatās pēc grēkāžu kaušanas un kukuļu izspiešanas no pārējiem.
Vārdi par OIK atcelšanu K. Kariņa valdības deklarācijā ir vēsturiska liecība par 13. Saeimas priekšvēlēšanu veidojumu KPV LV, kurš šādu solījumu deklarācijā iedabūja. Proti, ar šādu solījumu KPV LV bija dabūjis Saeimā tik lielu deputātu grupu, ka bez tās nevarēja sastiķēt K. Kariņa valdību. Tādējādi KPV LV pārstāvji iekļuva valdībā, bet viņu solījumi - valdības deklarācijā. Tā netika grozīta (labota, rediģēta) pēc tam, kad LPV LV ministru valdībā vairs nav. OIK atcelšanas solījums jāliek starp galvenajiem iemesliem, kāpēc LPV LV tika šķelts, sašķēlās un pazuda no valdības. Tagad valdība nevienam vairs nav jāizliekas, ka viņš kaut ko dara, lai OIK tiešām tiktu atcelts.
OIK apjoms pēdējos gados bijis gandrīz precīzi 150 miljoni eiro kā speciālais, valsts budžeta uzraudzībai nepakļauts nodoklis elektrības patērētājiem Latvijā. Tas rada lielu kārdinājumu valdošajām partijām un atsevišķām amatpersonām piedalīties šīs naudas pārdalīšanā, kas lieku reizi signalizē, ka OIK Latvijā būs “mūžīgi”, t.i., līdz tagadējās valsts pastāvēšanas beigām.
OIK pārdales mehānisms tagad saucas “uzraudzība”. OIK iekasēšanas pirmos 6-7 gadus nekādas uzraudzības nebija. Jebkurš OIK licenci dabūjis uzņēmējs varēja pievienot konteineram ienākošas un izejošas strāvas vadus ar skaitītājiem par ienākošās un izejošas strāvas daudzumu un saņemt par izejošo strāvu divreiz augstāku cenu, nekā viņš pirka ienākošo strāvu no “Latvenergo”. Kad 2017. gadā kopējie rēķini par dubultdārgo elektrību sasniedza 267 miljonus eiro, Māra Kučinska valdībā sākās runas, ka vajadzētu pārbaudīt, kas šajos konteineros īsti notiek - vai tur, piemēram, hidroturbīnu, kas ražo strāvu, griež ūdens, jeb “Latvenergo” strāvas darbināts dzinējs; un līdzīgi ar strāvas ieguvi no siltumenerģijas.
Pirmais atklājums bija tāds, ka lielu daļu no OIK saņem “Latvenergo” par savas strāvas grozīšanu. M. Kučinska priekšvēlēšanu dāvana jeb trumpis bija “Latvenergo” papildieņēmumu segšana uz “Latvnergo” pamatkapitāla samazināšanas rēķina, kas samazināja OIK budžetu līdz 160 miljoniem eiro 2018. gadā. Tālāk vajadzēja pārbaudīt apmēram trijus simtus apjomā mazāku OIK porciju saņēmējus. Sākumā to darīja OIK naudas dalīšanai izveidotais valsts uzņēmums “Enerģijas publiskais tirgotājs”, tagad dara Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB). Rezultātā OIK budžets samazināts vēl par desmit miljoniem eiro gadā. Varbūt šogad BVKB izdosies to nodzīt zem 150 miljonu eiro robežlīnijas, taču BVKB informācija par paveikto šā gada pirmajā pusē nekādas būtiskas izmaiņas OIK sistēmā nesola.
Kā šeit redzams, OIK atteikumu nav daudz attiecībā pret OIK naudas saņēmēju skaitu. Tālāk atklājas, ka BVKB lēmumi nav galīgie lēmumi, jo tos tāpat kā lielāko daļu no Latvijas valsts iestāžu pieņemtajiem lēmumiem, iespējams pārsūdzēt tiesās vairākās instancēs. Protams, ka OIK biznesmeņiem pietiek naudas algot advokātus, lai tiesāšanās iespējas maksimāli izmantotu. Milzīgu panākumu uzņēmējiem tomēr nav.
Ļoti aizdomīgs ir jo īpaši mazais sākto kriminālprocesu skaits, jo uzņēmēju pārkāpumi ir plaši zināmi. To pietiekami uzskatāmi apliecina Neatkarīgās pētītais gadījums Preiļos. Tur koģenerācijas stacija summāri nevis saražoja, bet vasaras mēnešos iztērēja elektrību, lai vēdinātu elektrības ražošanas iekārtas no siltuma, ko nebija iespējams izmantot ne rūpniecībā, ne sadzīvē. Rūpniecības taču Preiļos nav un dzīvo tur maz cilvēku, turklāt ne visi pie centralizētās siltumapgādes tīkla. Līdz ar to nav iespējams ražot strāvu koģenerācijas režīmā, kas nozīmē elektrības un siltuma iegūšanu izmantošanai, nevis izkūpināšanai gaisā. Tomēr tā tas vasarās notika pilnīgi uzskatāmi līdz pagājušajai vasarai, pārējā laikā mazāk uzskatāmi - līdz šim gadam un vēl mazāk uzskatāmi varbūt arī šogad. Proti, pērnvasar un šogad stacijas darbība tika apturēta vasarā un tās jauda samazināta arī tad, kad stacija darbojās, lai tā saražotu tikai tik strāvas, cik daudz šīs strāvas ražošanai nepieciešamā siltuma iespējams izmantot lietderīgi Preiļu komunālajā saimniecībā. Rezultātā par šā gada pirmajiem pieciem mēnešiem uzņēmums pieprasījis no valsts par 50,4 tūkstošiem eiro jeb par 21,4% mazāk naudas, nekā par šo pašu laiku pagājušajā gadā, kad uzņēmums jau bija sācis uzmanīties ar koģenerācijas stacijas vēdināšanas iekārtu darbināšanu. Ja tagad izrādās, ka Preiļos vajadzīgais siltuma daudzums ir vēl mazāks, tad lielas aizdomas, ka arī pērn saņemtie 50 tūkstoši eiro (tā tikai 1/5 daļa no visas saņemtās OIK summas) ir izkrāpta tāpat, kā kopumā izkrāpti 5-6 miljoni eiro par Preiļu gaisa sildīšanu. Tomēr BVKB apliecināja Neatkarīgajai, ka “SIA “Preiļu siltums” obligātā iepirkuma tiesības nav atceltas, arī tiesvedības ar šo komersantu nenotiek.”
Kāpēc konkrētajā gadījumā pret uzņēmumu un tā īpašnieku vērstās sankcijas aprobežojas tikai ar to, ka viņam ļauj pašam pēc saviem ieskatiem samazināt naudas izkrāpšanu no valsts (no elektrības lietotājiem)? Kāpēc netiek atprasīta jau izkrāptā nauda? Vienkāršākais un ticamākais izskaidrojums tam tāds, ka viņš dod kukuļus apmēram tāpat un tiem pašiem, kuri reiz viņam izsniedza licenci koģenerācijas stacijas ierīkošanai Preiļos. Tās kādreiz tika dalītas Ekonomikas ministrijā, kam vajadzēja zināt, ka nekāda koģenerācija tur nav iespējama siltuma noieta trūkuma dēļ. Pēc tam BVKB vienā mierā pieņēma “Preiļu siltuma” atskaites, ka tas siltumu tas esot pārdevis “Preiļu enerģijai” - šim pašam “Preiļu siltumam” piederošai pastkastīšfirmai, kas nodarbojās tikai ar liekās siltumenerģijas iznīcināšanu.
