Krišjāņa Kariņa valdība bez kovidmaskas iedvesa cilvēkiem tādas šausmas, ka katru ceturksni Latvijā dzima par 500 bērniem mazāk, nekā tajā pašā ceturksnī pirms gada. Kopš valdība uzlikusi sev un citiem kovidmaskas, dzimstības samazinājuma temps palēlinājās līdz caurmērā –400 bērniem ceturksnī.
Saeimu un valdību nomaiņa tik tiešām izskatās pēc galvenā faktora, kas paātrina vai palēnina Latvijas tagadējo iedzīvotāju izmiršanu. Šī izmiršana kopumā ir tikpat stabila kā Latvijas valsts politika, kas pēc būtības nav mainījusies kopš 1990. gada. Mainījušās ir tikai sejas, starp kurām pašas galvenās ir Ministru prezidentu sejas. Valsts prezidenti viņiem līdzās un priekšplānā ir spējuši izvirzīties tikai epizodiski Vairas Vīķes-Freibergas izpildījumā, bet Saeima kopš Anatolija Gorbunova aiziešanas no tagadējā Saeimas nama interesē cilvēkus tikai dažus mēnešus pirms un dažus - pēc Saeimas sastāvu pārvēlēšanas. Pārējā laikā tā ir dažādu grupējumu interešu saskaņošanas vieta, par ko šajos procesos neiesaistītie cilvēki neko zināt nevar un arī negrib. Toties valdībām ar to vadītājiem un spilgtākajiem ministru tēliem ir iespaids uz sabiedrību, pat ja cilvēki nespēj skaidri saprast, kā viņi tiek iespaidoti.
Uzskatāms piemēru valdību nomaiņas ietekmei uz cilvēku uzvedību rāda jaundzimušo skaita izmaiņas pa mēnešiem, ceturkšņiem, gadiem. Lūk, pats jaunākais, aktuālākais piemērs, kad Māra Kučinska valdību 2019. gada 23. janvārī nomainīja Krišjāņa Kariņa valdība. Janvārī un vēl deviņus mēnešus turpināja dzimt bērni, uz kuru skaitu jaunās valdības ietekme bija teorētiski jeb medicīniski izslēgta. Ja dzimstības līknes vienkāršošanai izmanto nevis mēnešu, bet ceturkšņu datus, tad izrādās, ka M. Kučiskis bija atstājis mantojumā K. Kariņam dzimstības samazināšanos par 200-400 bērniem ceturksnī attiecībā pret to pašu ceturksni pirms gada. Tā tas bija sācies 2017. gadā (precīzāk sakot, jau 2016. gada vidū) un tā tas turpinājās 2018. gadā un 2019. gada pirmajā pusē. Tomēr būtiska bija krituma ātruma samazināšanās no -381 jaundzimušā 2. ceturksnī pret 2018. gada 2. ceturksni līdz -8 jaundzimušajiem 3. ceturksnī pret 3. ceturksni. Jo 2018. gada 3. ceturksnis taču bija 13. Saeimas priekšvēlēšanu laiks, kad cilvēkiem tika solītas piena upes ķīseļa krastos utt. Tas nav svarīgi, tieši kurš priekšvēlēšanu tēls bija pārliecinājis konkrēto cilvēku, ka vajag šim tēlam iegūt valsts varu, lai bērtu no gaisa visvisādus labumus un ka tāpēc cilvēkiem vajag ne tikai paplēst savas mutes, bet apgādāties ar jaunām - ar savu vēl nedzimušo bērnu mutēm, lai saķerto labumu kļūtu vairāk. Šādu solījumu dēļ ne tikai tikai knapa puse balstiesīgo tik tiešām 2018. gada 6. oktobrī aizgāja par kaut ko nobalsot, bet arī dzimstības līkne izdarīja zigzagu no dziļa mīnusa līdz gandrīz nullei pret savu atskaites punktu pirms gada. Uz 2018. gada oktobra sākumu cilvēkos tika radīta pārliecība par skaisto nākotni, ko vēlēšanas ļaušot sasniegt ar vienu rokas vēzienu, iemetot urnā pareizo biļetenu. Dabas noteiktā bērnu radīšana nav tikpat ērta. Tā parasti prasa vairākus piegājienus vēzieniem ar dažādām ķermeņa - divu cilvēku ķermeņu - daļām, kas normālā gadījumā var aizņemt vairākus mēnešus laika līdz brīdim, kad jāsāk vēl turpmāko 9 mēnešu skaitīšana.
Tieši tas pats sakāms par 2019. gada sākumu ar tādiem notikumiem, kuru rezultātā gada beigās piedzima vairāk bērnu, nekā 2018. gada beigās. Latvijai nepierasti ilgo valdības taisīšanu cilvēki bija gribējuši traktēt tā, ka lielās mokās jādzimst kaut kam labam un ka K. Kariņš varētu šis labums būt, salīdzinot ar viņa konkurentiem uz Ministru prezidenta vietu. Proti, daudzu un skaļu piekritēju pūļa trūkumu viņam kompensēja tas, ka viņam tad nebija arī pēc skaita un skaļuma pamanāmu noliedzēju baru.
Rezultātā “Kariņa bērnu” periods startēja ar +195 bērniem 2019. gada 4. ceturksnī pret “Kučinska bērnu” skaitu 2018. gada 4. ceturksnī. Tomēr tas izrādījās tikai uzplaiksnījums bez tālejošām sekām. Divos nākamajos ceturkšņos dzimstība izplēnēja ar -81 un -65 bērniem pret saviem atskaites punktiem un tad gāzās uz leju ar -542 jaundzimušajiem 2020. gada 3. ceturksnī. Ja rēķina 9-12 mēnešus atpakaļ, tad rezultātam it kā būtu bijis jābūt +542 bērniem. Savus slavenos vārdus “naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis” K. Kariņš teica nevis Covid-19, bet 2020. gada budžeta projekta kontekstā, turpinot solīt visiem visu. Būtība viņš teica tieši to pašu, ko kopā ar daudziem citiem bija teicis pirms gada, taču cilvēku reakcija uz vieniem un tiem pašiem vārdiem izrādījās absolūti pretēja. Ar nepilnu gadu valdības vadītāja amatā bija pieticis, lai izraisītu skaitliski daudzos un pa dažādām varas pakāpēm izvietojušos cilvēkos pārliecību, ka viņš ir muldoņa un blēdis, kas jānogāž no varas virsotnes.
To tagad vairs neviens droši nepateiks, kā būtu bijis, ja nebūtu bijis, - ja 2020. gada sākumā nebūtu parādījies Covid-19 un aiz tā nauda, kas piešķīra K. Kariņa 2019. gada rudenī teiktajiem vārdiem jaunu jēgu, bet viņam - gandrīz gaišreģa statusu. Rezultātā viņa palikšana valdības vadītāja krēslā līdz vēlēšanām tagad jau mazāk nekā pēc gada šķiet droša.
Covid-19 blakus efekts ir arī neliels jaundzimušo skaita samazināšanas palēninājums no vairāk nekā mīnus pieciem simtiem katru ceturksni 2020. gada otrajā pusē līdz “tikai”-372 jaundzimušajiem šā gada 2. ceturksnī.
Centrālās statistikas pārvaldes publicēto datu rinda pagaidām beidzas ar jūniju, kurā dzimušie bērni tika ieņemti pagājušā gada oktobrī, kad vēl turpinājās kovidatelpa starp diviem ārkārtas situācijas periodiem. Tad sakrita dažu ierobežojumu atcelšana, kovidpabalstu izmaksas par iepriekšējām piespiedu dīkstāvēm un vienkārši silts laiks. Ar atpakaļejošu gudrību tas izskaidro dzimstības līknes izliekumiņu palielinājuma virzienā.
Ārkārtas situācija otro reizi tika izsludināta 2020. gada 9. novembrī un pastiprināta ar mājsēdi no 2020. gada 30. decembra līdz 2021. gada 11. februārim. Arī pēc mājsēdes daudzi ierobežojumi saglabājās un daži ir saglabājušies arī pēc ārkārtas situācijas atcelšanas 4. jūlijā. Jānodzīvo septembris un jāsagaida par to dati, lai varētu vērtēt mājsēdi kā dzimumdzīvei labvēlīgu pozu jeb tomēr otrādi, ka šādi pastāvošās varas pašsaglabāšanās paņēmieni nebūt neraisa vēlmi atstāt pēcnācējus dzīvošanai šādā Latvijā un vispār pasaulē.
