Vides aizsardzības kluba (VAK) Ventspils nodaļas kādreizējā aktīviste, ilggadējā Ventspils pilsētas muzeja krājuma glabātāja, neapšaubāma autoritāte vēsturnieku un kultūras mantojuma nozares ekspertu aprindās, vairāku sasaukumu Ventspils domes deputāte un domes Kultūras komisijas vadītāja Ingrīda Štrumfa kritiski vērtē Ģirta Valda Kristovska grāmatā “Pieskāriens” sarakstīto par laikabiedriem un Atmodas laiku notikumiem.
I. Štrumfas viedoklim par Ģ. V. Kristovska grāmatas “Pieskāriens” patiesumu ir īpašs svars vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, I. Štrumfa ir viena no tām personām, kura stāvēja pie VAK Ventspils nodaļas šūpuļa, un ir viena no tām VAK aktīvistēm, kura organizēja un piedalījās dažādos Atmodas pasākumos kopā ar grāmatas “Pieskāriens” autoru.
Otrkārt, I. Štrumfa kā vēsturniece un ilggadēja muzeja darbiniece pati ir sarakstījusi grāmatu par Ventspils vēsturi “Ventspils grāmata”. Tā tika laista klajā šā gada martā. Tas nozīmē, ka viņai ir labas zināšanas par Ģ. V. Kristovska grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Treškārt, pats Ģ. V. Kristovskis “Pieskārienā” I. Štrumfu piemin ar labu vārdu, izsakot viņai pateicību par palīdzību radu rakstu šķetināšanā.
Kā jau minējām iepriekšējās publikācijās, Ģ. V. Kristovskis ir vērsies ar iesniegumiem represīvajās iestādēs, aicinot tās sodīt Neatkarīgās izdevēju un žurnālistus par publikācijām saistībā ar grāmatā “Pieskāriens” aprakstītajiem notikumiem. Šo rakstu autors procesuālās darbības veicošajām iestādēm ir apliecinājis, ka pilnībā atbalsta Ģ. V. Kristovska vēlmi uzsākt kriminālprocesu par viņa iespējamo nomelnošanu, jo tas būtu lielisks veids, kā iegūt papildu pierādījumus patiesības noskaidrošanai par rakstnieka sadarbību ar PSRS VDK Ventspils daļu vai, kā viņš pats to dēvē - pretošanos VDK darbiniekiem.
Runājot par grāmatu “Pieskāriens”, I. Štrumfa teica: “Pats Kristovskis man to paškājīgi atnesa un pašrocīgi iedeva. Es grāmatu izlasīju, un man par to ir priekšstats. Tas, kas grāmatā aprakstīts saistībā ar mani, tā ir patiesība. Zināju mājas, kurās dzīvoja Kristovska vecmāmiņa. Es meklēju ziņas par veco Kristovski un šīs ziņas biju atradusi. Ģirts pats tolaik vēl nezināja par savu senci kā par kultūras darbinieku Ventspilī. Es biju dabūjusi arī fotogrāfijas. Tad Ģirts ar savu māsu atnāca pie manis uz muzeju un ņēma man nost tās fotogrāfijas. Es teicu, ka es bez atļaujas nevaru dot, bet beigās atdevu. Ko gan es tur varēju darīt? Bet tādēļ jau gan mēs šausmīgi nestrīdējāmies. Mums tas viss beidzās mierīgi. Tas notika pirmsatmodas laikā. Tolaik par /Ģirtu/ Kristovski neviens ne runāja, ne domāja kā par lielo brīvības cīnītāju.”
Neatkarīgā taujāja, ko vēsturniece zina par Ģ. V. Kristovska māti, kura “Pieskārienā” pieminēta gan kā cietusī no padomju varas par nacionālo partizānu atbalstīšanu, gan kā pionieru vadītāja. Pretruna tāda, ka padomju vara bērnu audzināšanai pat tuvumā nelaida tos, kuri atbalstījuši nacionālos partizānus. Tādēļ grāmatā stāstītais par māti rada šaubas par rakstnieka patiesumu. Par iepriekš minēto I. Štrumfa runāja diplomātiski: “Jums kā profesionālam žurnālistam būtu jāsaprot, ka cilvēki mēdz ne tik vien citiem, bet arī paši sev iestāstīt tos variantus, kuri viņam šķiet tie optimālākie dotajā brīdī. Es esmu vecs provinces muzeja darbinieks. Piecdesmit gadus esmu nostrādājusi muzejā. Piecdesmit gadus, no sākuma vēl dumja būdama, esmu knābājusi graudiņus, no kuriem izveidojās aina vai priekšstats par to vai citu vēstures posmu vai personu. Es esmu piedzīvojusi to, ka vieni un tie paši cilvēki man padomju laikā ar asarām acīs stāsta vienu. Tad pienāk jaunie laiki, un viņi ir aizmirsuši, ka mani kādreiz ir satikuši, un man stāsta pilnīgi citu variantu. Senāk viņi stāstīja, ka ir glābuši tos. Tagad stāsta, ka glābuši citus. Tas viss ir cilvēka dabā. Par to pašu nabaga Kristovski. Palasīju, kas par viņu rakstīts. Viņš nav nekāds liels intelektuālis. Viņš ir stipri tāds ... Es to viņa grāmatu lasīju un sapratu, kāds viņš ir savā domāšanā un pasaules uzskatu attīstībā. Prāta gaišumā varu iedomāties, kādi mēs bijām astoņdesmito gadu beigās, dzīvojot tajā toreiz stipri primitīvā ideoloģijā. Es jau arī biju Vides aizsardzības klubā kopš dibināšanas. Biju viena no pirmajiem. Tā mēs tur visi ņēmāmies. Katrs pēc tam veidoja savus uzskatus, atkarībā no savas pieredzes. Bet Ģirtam ir tāda neliela tieksme uz mistiku, kas man šķiet ļoti amizanti. Arī Laimdotai Sēlei (Ģ. V. Kristovska paziņa, Atmodas aktīviste) tas ir ļoti raksturīgi. Man tas viss liekas drausmīgi muļķīgi. Es esmu pilnīgs, vulgārs materiālists un pliku faktu fiksētājs.”
Sarunas turpinājumā I. Štrumfa pauda ironiju par Neatkarīgās centieniem noskaidrot patiesību par Ģ. V. Kristovska grāmatā “Pieskāriens” sarakstīto: “Ko tagad spaida to nabaga Kristovski? Iedomājieties, viņš ir zaudējis /pašvaldību/ vēlēšanās pat pie visas ieliktās enerģijas un finansējuma tajā avīzē /domāta avīze “Ventspilnieks”/, kura iznāk pie mums Ventspilī. Zaudēts pat pie visiem tiem kvadrātmetriem, kurus aprakstījis Kristovskis un /brāļi Aivis un Ivars/ Landmaņi. Rezultāts ir tāds, ka Landmaņus neievēlēja, bet Kristovskis dabūja tikai četrpadsmit procentus. Es vēl pirms vēlēšanām teicu Laimdotai /domāta Laimdota Sēle/ - ja tagad Lembergu ievēlēs /kā zināms, Aivaru Lembergu trīs mēnešus pirms pašvaldību vēlēšanām ielika cietumā/, tad tas būs jūsu avīzes nopelns. Viņa par to bija šausmīgi dusmīga, bet, domāju, ka tas tā tieši arī iznāca. Tas ir ļaunums, kurš rodas pārcenšoties. Ka tikai, aprakstot to Kristovski, arī neiznāk tāpat. Visi vietējie viņu pazīst. Viņa izteikumi ir bijuši avīzēs gan šādi, gan tādi, gan visvisādi. Atmodas sākumā viņš ņēmās pa Vides aizsardzības klubu. Tā tas viss bija, bet tā vēlākā viņa politiskā karjera un visas tās partijas... Tas viss kaut kā tā aizgāja... Nekāds dižs valstsvīrs arī pēc potencēm viņš nevar iznākt,” secināja daudz pieredzējusī ventspilniece.
Vaicāta, vai taisnība ir Ģ. V. Kristovska grāmatā aprakstītajam, ka pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Ventspils pilsētas un kompartijas vadībā esošie Jāzeps Marnauza, Aldis Slavinskis un Laimonis Stujevičs likuši šķēršļus VAK darbībai un pat organizējuši Ģ. V. Kristovska iesaukšanu padomju armijā, I. Štrumfa paskaidroja: “Tas, kādēļ viņu nepaņēma armijā, es īsti nesaprotu. Tie bija gadi, kad padomju armijai ļoti trūka iesaucamo. Manu dēlu no Ķīmijas fakultātes ceturtā kursa izrāva ārā, ka nograbēja vien, lai gan viņš bija viens no labākajiem studentiem. Viņš divus gadus nodienēja “strojbatā” (PSRS Bruņoto spēku celtniecības bataljons). Man pa to laiku gandrīz sirds salūza. Bet kā Kristovski nepaņēma - es to nezinu. Savukārt par pārējām personām es visu labi zinu. Marnauza bija mans vēstures skolotājs vidusskolā. Kad es biju skolotāja, viņš bija pilsētas izglītības nodaļas vadītājs. Kad es biju muzeja darbiniece, viņš bija kultūras nodaļas vadītājs. Pēc tam viņš pārcēlās uz partijas komiteju. Cilvēki, kuri padomju laikā ieņēma šos augstos amatus, elementāri baidījās. Tas taču ir pats par sevi saprotams. Es atceros, ka Marnauza bija drausmīgi nelaimīgs, kad pie viņa aizgāja četri vai pieci VAK darboņi un pieprasīja viņam atļauju tai mūsu lielajai demonstrācijai, kādu mēs sarīkojām /1988. gada/ jūnijā. Es aizkavējos un arī pēc tam iespraucos kabinetā pie Marnauza. Ieraudzījis mani, Marnauza jutās šausmīgi nelaimīgs. Viņš skatījās uz mani un sacīja: “Un jūs ar tur...” Es jau sapratu, ka viņš bēdājās ne jau tāpēc, ka es ar VAK lietām darbojos, bet gan baidījās, lai es sev nesataisu lielu šmuci. Viņam ne tikai par sevi, bet arī par mani bija bail. Arī Strujēvičs tolaik bija partijas komitejas darbonis. Arī viņam bija bail. Viņš taču par to visu varēja dabūt pa biksēm. Demonstrācijas atļāva, bet baidījās. Baidījās no tā, ka varētu izcelties lielas masu nekārtības, par kurām kādam būs jāatbild. Mēs brēcām, ka mēs taču paši arī atbildēsim. Nekas jau tajās demonstrācijās krimināls nenotika. Marnauza pats uz to demonstrāciju atnāca un pats tur arī runāja. Tur pat tuvumā gan jau, ka bija arī Strujēvičs. Bet es jau nezinu, vai tas, ko jūs tagad darāt, ir to pūliņu vērts.”
Stāstot par Ģ. V. Kristovski, vēsturniece pieminēja arī ilggadējo Ventspils mēru Aivaru Lembergu: “Ir tādi cilvēki, kuri visos laikos kaut ko izdara, un ir tādi, kuri nevienā laikā neko neizdara, un, ja nu tagad tie nevarīgie nedarītāji izceļ krūti un saka, ka viņi ir tie labie, tad tas man vienkārši nepatīk. Piemēram, tādi kā Lembergs - viņi vienmēr jebkuros laikos kaut ko izdarīs. Viņā iekšā ir tā saspiestā atspere -potenciālā enerģija. Pie manis muzejā nāca reģistrēties visi represētie. Bija tādi, kuri bija palikuši dzīvi apstākļos, pie kādiem dzīviem viņiem nebija jāpaliek. Bet viņi tomēr izdzīvoja, jo viņos bija iekšā tā būtiskā enerģija. Bet ir jau arī tādi, kuri vienkārši nopūšas, ņem un nomirst. Ventspils domē trīs sasaukumus esmu darbojusies kopā ar Lembergu. Nevaru teikt, ka ļoti, bet kaut cik es tomēr viņu pazīstu. Dažkārt viņš pats ar savu rīcību un runāšanu padara grūtu dzīvi viņa paša aizstāvjiem. Ja kāds viņam to spētu ieskaidrot, tad tas gan būtu ļoti veselīgi.”
Runājot par Ģ. V. Kristovska aprakstīto kontaktēšanos ar VDK virsniekiem, I. Štrumfa pastāstīja, ka zina vairākus Ventspils VDK daļā strādājušos, un vienu no viņiem pat skubinājusi rakstīt memuārus. Savukārt, analizējot rakstnieka Ģ. V. Kristovska daiļradi, vēsturniece teica: “Tas viss, ko viņš tur par to “čeku” stāsta, man liekas stipri komiski. Padomju laikā bija ļoti populāri visādi dokumentālie sacerējumi. Dažādi revolucionāri stāstīja par saviem varoņdarbiem. Stāstos populārs bija literārais paņēmiens, ļoti daudz lietot tiešo runu. Jau Hruščova laikā literatūras kritiķi sāka bilst, ka, runājot par seniem laikiem, neklājas lietot tiešo runu, tādējādi imitējot it kā reāli notikušas sarunas. Imitēt reālas seno laiku sarunas praktiski nav iespējams. Tādēļ tas ir muļķīgs paņēmiens un tādu nevajag lietot. Lasot Kristovski, lappušu lappusēm redzēju tiešo runu, kur viņš sarunājas ar “čekas” pārstāvjiem. Domāju pie sevis - vai nav traki tagad atkal izmantot padomju laikā nodeldētu literāru paņēmienu? Būtu jel pakonsultējies ar kādu literātu.”
