Rudens atnācis ar 30. gadskārtu tam septembrim, kurā Latvijai pienācās “ziedi, smaidi, lielās pasaules tribīnes, jebkuras valsts karaļu, premjeru, kancleru un visu Eiropas un pasaules līderu sirsnīgā viesmīlība”, ko klātienē visvairāk izbaudīja ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, bet neklātienē ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību – visa latviešu un lielākā daļa Latvijas tautas.
Latvijai veltīto labvēlības žestu uzskaitījumu veicis šādu lietu zinātājs - karjeras diplomāts, J. Jurkāna priekštecis Latvijas Republikas ārlietu ministra amatā Eižens Počs intervijā “tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam”. Tātad - intervijā Neatkarīgajai, kā šeit savulaik tika noformētas paaugstinātu ievērību pelnošas publikācijas. E. Počs šos žestus fiksējis, pat “būdams piecpadsmit tūkstošu kilometru attālumā no Dzimtenes”, jo “šeit notiekošajam jutu līdzi kā vienkāršs latvietis”. Proti, no Latvijas Republikas ārlietu ministra amata viņš tika atlaists 1990. gada 22. maijā, bet Latvijas neatkarības starptautiskās atzīšanas brīdī 1991. gada septembrī jau bija Krievijas Federācijas vēstnieks Zambijā. No turienes viņš bija ne tikai saskatījis un saklausījis salūtus par godu Latvijas Republikas starptautiskajai atzīšanai, bet arī pareizi sapratis, ka ilgi tie nevilksies: “Jau tad varēja nojaust, ka fanfaras ilgi neskanēs, sekos smags un sarežģīts darbs, prasības augs.” Šīs viņa nojautas, protams, piepildījās, turpretī nepiepildījās viņa nodomi kļūt par cilvēku, kam uzticēs šo darbu paveikšanu jeb prasību izpildīšanu.
E. Poča intervija Neatkarīgajā publicēta 1993. gada 10. februārī, kad E. Počs bija panācis savu atbrīvošanu no Krievijas vēstnieka pienākumiem un atgriezies Latvijā ar nodomu veidot šeit politisko karjeru. Ar šo interviju viņš sāka ieskrējienu, kam 12. martā sekoja palēciens - pieteikums uz 5. Saeimu, ko bija parakstījuši deviņi gan padomju varas, gan varu maiņas periodā pazīstami un caurmērā labi ieredzēti cilvēki. Viņi nāca klajā ar paziņojumu “Mūsu sāpe - Latvija” un aicinājumu tāpēc balsot Saeimas vēlēšanās par viņu “Republikas platformu”. Palēciens neizdevās augsts, bet tieši tāpēc piezemēšanās izrādījās smaga ar 5075 balsīm, kas atbilda 0,45% no nodoto balsu kopskaita un deva 18. vietu starp 22 vēlēšanu sarakstiem.
E. Počs izdarīja vēl nākamo mēģinājumu nonākt Latvijas politikā, kandidējot 6. Saeimas vēlēšanās Vienības jeb - kas cilvēkiem tajā laikā izteica daudz vairāk - Alberta Kaula partijā. Šāds starts izdevās daudz veiksmīgāks ar astoņām Saeimas deputātu vietām starpfinišā. Tomēr tālāk pāri varas barjerai partija netika. Nozīmīgu daļu no valsts varas partija būtu dabūjusi Ziedoņa Čevera valdības sastāvā. Saeimā neievēlētajam E. Počam nācās samierināties, ka konkurencē uz ārlietu ministra vietu viņam jau otro reizi pogas izgriež J. Jurkāns, bet gan jau partija un valdība būtu atradusi, ko iedot E. Počam ministra amata vietā, ja partija tiktu tajā valdībā. Tomēr Saeima šādai valdībai varu neiedeva. Latvijas politikā sākās Andra Šķēles laiki ar Vienības partiju viņa valdībā, kur tā dabūja tikai A. Kaula tēlam piestāvošo zemkopības ministra vietu. Toreiz Zīgerista partija tika sašķaidīta līdzīgi kā pavisam nesen LPV LV, bet Vienības partija nobāzta tādā pašā valdības kaktā, kādā tagad Jaunā konservatīvā partija sēž Rīgas domē. Par ārlietu ministru A. Šķēles pirmajā valdībā kļuva Valdis Birkavs.
Z. Čevera neveiksme neļāva atgriezties ārlietu ministra amatā J. Jurkānam, tomēr viņa karjeras garums ar visiem tās līkločiem ir apbrīnas vērts. Viņam izdevās tikt ievēlētam gan 5., gan pēc tam arī 6., 7. un 8. Seimā. Pēc tam J. Jurkāns kļuva par Eiropas Parlamenta deputāta Alfrēda Rubika palīgu. Vadošās lomās viņš mēģināja atgriezties kārtējās Aināra Šlesera partijas sastāvā caur 2011. gada 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Pēc tajās piedzīvotās neveiksmes viņš spēja konvertēt politiskā kapitāla atlikumu pleiboja karjerā, kas atkal ilgi un daudz priecē Latvijas strauji novecojušo sabiedrību. Nupat kā 17. augustā Latvijas plašsaziņas līdzekļus pāršalca jauna ziņa, kurai dāmai tagad izdevies iegūt vietu 1946. gadā dzimušā mīlnieka sirdī un rēķinos, ko viņš apmaksā Spānijā.
E. Poča politiskā un arī publiskā darbība beidzās ar 1995. gada avīžu komplektos atrodamām bildēm, kurās viņš kaut otrajā plānā, bet tomēr ar svarīgu izskatu pozē starp 6. Saeimas vēlēšanu uzvarētājiem un nākamās valdības veidotājiem. Ziņu par 1939. gadā dzimušā cilvēka nāvi nav.
Publiski pēdējo reizi viņš manīts, sildoties pie atmiņu ugunskura 2019. gada dokumentālajā filmā “Spiegs, kurš mans tēvs”. Tā veltīta kādreizējam Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs valdes priekšsēdētājam, par PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) un ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģentu sauktajam Imantam Lešinskim. Savulaik par šo komiteju un Latvijas PSR Ārlietu ministriju varēja teikt vienu un to pašu, ka tās ir paralēlas VDK struktūrvienības.
E. Počs pietiekami ātri izveidoja karjeru Komunistiskajā partijā un tālāk diplomātiskajā dienestā, kur vervēt aģentus VDK nebija ļauts. Par Latvijas PSR ārlietu ministru viņš tika iecelts 1989. gada 28. decembrī Viļņa Breša valdības sastāvā. To varētu kvalificēt kā nodomu papildināt Ārlietu ministrijas nodarbošanos vēl ar kaut ko, izņemot spiegošanu un padomju iekārtas propagandu. “Pirmais un, es uzskatu, galvenais varētu būt ārējo ekonomisko sakaru izvēršana,” E. Počs teica intervijā avīze “Cīņa” 1990. gada 18. janvārī. Turpat solījums, ka “esmu gatavs saprast latviešus svešumā.” Ar to izrādījās par maz, lai nopelnītu vietu Ivara Godmaņa valdībā, ko pilnvaroja 1990. gada 18. marta vēlēšanās izveidotā Latvijas PSR Augstākā Padome. Tā pārsauca Latvijas PSR par Latvijas Republiku un sevi - attiecīgi - par Latvijas Republikas Augstāko Padomi. E. Počs tādā veidā kļuva par pēdējo Latvijas PSR ārlietu ministru un pirmo ārlietu ministru pēc Latvijas Republikas atjaunošanas. Līdz viņa nomaiņai 1990. gada maija beigās viņš palika valdībā, kuras faktiskā vadītāja funkcijas līdz I. Godmaņa valdības sakomplektēšanai, kas nenotika vienā paņēmienā, bija pārņēmis Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.
Ar atteikšanos no E. Poča pakalpojumiem Latvijas Republikas Augstākā padome un valdība pēc I. Godmaņa iniciatīvas izteiksmīgi apliecināja, ka Latvijas Republikā nebūšot nekādas pēctecības ārpolitikai Latvijas PSR gaumē vai izpratnē. Ar ārzemēm J. Jurkānam iepriekš bija tik vien saistības, cik svešvalodas - angļu valodas un literatūras - studijas pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā. No tām viņš bija ieguvis diplomu un droši vien angļu valodas zināšanas, bet diploms nebija viņam kļuvis par ceļvedi ne uz kādiem administratīviem amatiem ar tajos apgūstamām iemaņām un sakrājamu pieredzi. Viņa tālākā karjera apliecina, cik daudz cilvēki principā var sasniegt drošu dūšu, labu laimi un nedaudziem pieturas vai atspēriena punktiem. Tas iedvesmo, bet nevienam nekādas garantijas nedod. J. Jurkāns uzņēmās ārlietu ministra pienākumus valdībā, par kuru nebūtu bijis nekāds pārsteigums, ja tā tiktu gāzta un visi vai daži tās locekļi - nogalināti toreiz vai sēdētu cietumā šobaltdien. To tikai tagad var pārliecinoši izskaidrot, ka un kāpēc vēstures gaitai toreiz bija jāiet virzienā, kur šādas briesmas izslēgtas. Tādi skaidrojumi, diemžēl, nedod piemēru, kā pareizi saprast, uz kurieni vēstures gaita ved šodien un kurp tā novedīs tagad Latvijā dzīvojošo cilvēku vairākumam atlikušo mūžu laikā.
Nav ziņu, ka nomiris būtu E. Poča nominālais priekštecis Latvijas PSR ārlietu ministra amatā, 1932. gadā dzimušais Leonards Bartkevičs. Līdz E. Počam Latvijas PSR bija nostiprinājusies ārlietu ministra pienākumu pildīšana amatu savienošanas kārtībā. L. Bartkevičs kļuva par ārlietu ministru, 1985. gadā kļūdams par Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku.
Pirms viņa tādu pašu amatu kombināciju no 1967. gada bija veicis Viktors Krūmiņš. Pirms V. Krūmiņa piecus gadus izglītības un ārlietu ministra pienākumus bija apvienojis Andrejs Elvihs, vēl iepriekš trīs gadus (1959-1962) - nacionālkomunistu iztrenkāšanas kampaņā cietušais kultūras un ārlietu ministrs Voldemārs Kalpiņš un pirms viņa Jānis Ostrovs, kurš vienlaicīgi bijis arī Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks (1950-1955) un kultūras ministrs (1955-1959).
Par vēl iepriekšējo Latvijas PSR ārlietu ministru Pēteri Valeskalnu gan nevar teikt, ka šāds ministra tituls bijusi tikai neliela piedeva izglītības ministra (tautas komisāra) amatam. Viņš jāuzskata par Ārlietu ministrijas atjaunotāju Latvijā, jo Latvijas PSR valdība no 1940. gada līdz 1944. gadam bija bez šāda ministra un ministrijas iztikusi.
Augusta Kirhenšteina valdībā par ārlietu ministru skaitījās viņš pats, bet reālos ministra - īstenībā ministrijas likvidatora - funkcijas veica Andrejs Jablonskis. Pārejot no Kirhenšteina valdības uz Viļa Lāča valdību, par faktiski vairs neesošo Ārlietu ministriju un ministru tika vispār aizmirsts. Situācija mainījās līdz ar padomju armijas tuvošanos vācu okupācijā nonākušās Latvijas kādreizējām valstiskajām robežām. Padomju diktatoram Staļinam radušas bažas, kā viņa sabiedrotās Anglija un ASV reaģēs uz padomju armijas iešanu pāri šīm robežām. Sākuši domāt, kā robežu šķērsošanu apkarināt ar atrunām, ka viss taču notiek pēc Latvijas PSR likumīgās valdības lūguma vai kaut kā uz to pusi. Tā kļuva vajadzīga iestāde, kas spētu sagatavot šādas fikcijas, pirmkārt, pēc starptautisko attiecību praksē nostiprinātiem šabloniem un, otrkārt, tīri tehniski Tā Latvijas PSR atguva Ārlietu ministriju un ārlietu ministru - 1940. gadā likvidēt Latvijas Republiku atsūtītā Andreja Višinska uzticības personu P. Valeskalnu.
P. Valeskalns dzimis 1899. gadā tagadējā Latvijā, bet aizrauts uz Krieviju Pirmā pasaules kara laikā. Tur taisījis karjeru valsts drošības orgānos un pēc tam augstskolās, nonākot starp A. Višinska palīgiem tad, kad A. Višinskis bija Maskavas universitātes rektors. Tādējādi izskaidrojama P. Valeskalna nenogalināšana Staļina sarīkotā terora, tai skaitā pret latviešiem vērstā genocīda laikā, jo A. Višinskis kļuva par vienu no galvenajiem Staļina pavēļu pildītājiem. 1940. gadā viņu iecēla par PSRS ārlietu ministra vietnieku, 1949. gadā paaugstināja par ministru. Tāpēc loģiski, ka 1944. gadā Latvijas PSR ārlietu ministra nosaukums un funkcijas tika uzliktas A. Višinska 1940. gadā uz Latviju atvestajam P. Valeskalnam. Vietu V. Lāča valdībā P. Valeskalnam bija atbrīvojusi Jūlija Lāča apcietināšana. Pēc Ārlietu ministrijas izveidošanas viņa iemaņas tika liktas lietā, izveidojot Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju. Izrādās, ka ministrija un akadēmija bijuši divi zābaki no viena pāra. Tā var rezumēt stāstu, ko, atsaucoties uz savu ilgo saskarsmi ar garu mūžu nodzīvojušo, 1987. gadā mirušo P. Valeskalnu, ir publicējis Jānis Stradiņš “Zinātņu Akadēmijas Vēstu” 60. sējumā (2006):
- Tieši šī Baltijas republiku aneksija, PSRS centieni likt Rietumvalstīm atzīt inkorporācijas likumību, bija papildu faktors ZA dibināšanā. Viens no galvenajiem Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas organizētājiem (tās apvienotās organizācijas komisijas priekšsēdētājs, varētu teikt, "pelēkais kardināls”) bija Pēteris Valeskalns, kurš vienlaikus (1944-1950) bija arī Latvijas PSR ārlietu tautas komisārs (ministrs) un PSRS delegācijas loceklis Parīzes 1946.-1947. gada miera sarunās ar Itāliju, Somiju u.c. Vācijas sabiedrotajiem. (...) No ļoti piesardzīgā P. Valeskalna izteikumiem varēja noprast Latvijas RSP ZA dibināšanas ciešo saistību ar PSRS valdības centieniem vēl 1945.-47. g. starptautiski legalizēt Baltijas republiku iekļaušanu PSRS sastāvā. Pēc Valeskalna izteikumiem, bija iecerēts nostiprināt un paplašināt Latvijas PSR Ārlietu ministriju (par tās rezidenci bija iecerēts Benjamiņu nams), panākt Baltijas republiku iekļaušanas atzīšanu PSRS un to pārstāvību Apvienoto Nāciju Organizācijā. Jaundibināmās Latvijas PSR un Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijas (Lietuvas PSR tāda jau pastāvēja kopš 1941. gada) bija iecerētas kā šo republiku valstiskuma un kulturālās autonomijas apliecinājums.
Reāli tomēr noskaidrojās, ka no Latvijas PSR valstiskuma izrādīšanas rodas vairāk lieku klapatu, nevis ieguvumu. Izrādījās, ka PSRS provocē kašķus, kādi aprakstīti latviešu trimdas izdevuma “Latvija Amerikā” 1952. gada 15. oktobra numurā:
- Maskava paziņojusi savas delegācijas sastāvu Apvienoto Nāciju pilnsapulcei... Ņujorkā. Delegācijas vadītājs ir latviešiem labi pazīstamais PSRS ārlietu ministrs A. Višinskis, kura vadībā notika Latvijas neatkarības iznicināšana. Pārsteigumu sagādā tas, ka krievu delegācija ietilpst ari divu atsevišķu padomju republiku pārstāvji - Uzbekistanas PSR ārlietu ministrs Muchkarovs un Latvijas PSR ārlietu viceministrs O. Jurans. Nevienam nevar būt iebildumu, ja Višinskis paņēmis līdz Uzbekistanas ministru, toties ar Latvijas ārlietu viceministru tam ir gaidāmi sarežģījumi. Lielākā daļa brīvo nāciju, ieskaitot ASV, neatzīst Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, kādēļ tās arī nevar uzskatīt kādas nelikumīgas valdības locekli par Latvijas pārstāvi. Līdzīgs gadījums jau vienreiz ir noticis, kad Višinskis bija paņēmis līdz uz ANO pilnsapulci Parīzē Latvijas PSR ārlietu ministru P. Valeskalnu. Toreiz šo delegātu neatzina par Latvijas pārstāvi, bet to uzskatīja par vienkāršu padomju delegācijas locekli. Ievērojot agrākos piedzīvojumus, Višinskis ir nodomājis atkal reiz izspēlēt kādu triku ar saviem “ārlietu ministriem”, lai mēģinātu parādīt pasaulei, ka apspiestas tautas ir ļoti apmierinātas ar saviem kakla kungiem.
Visām pusēm bija ērti Latvijas statusu valstiskuma pieminēt pēc iespējas retāk, bet nekrist arī otrā galējībā ar Latvijas valstiskuma nepieminēšanu vispār. Latvijas PSR tika piešķirtas tiesības uz savu Konstitūciju ar parlamentu un valdību ar ārlietu ministra vietu tās štatu sarakstā. Ārlietu ministrija tika novietota ne Benjamiņa namā, bet mazā namiņā Vercrīgā, Lielajā Pils ielā 11. Šī namiņa - par tējas namiņu sauktās angļu viduslaiku arhitektūras pseidoformās 20. gadsimta sākumā celtās ēkas izskats perfekti atbilda tajā notiekošajai ministrijas darbības imitācijai.
