Turpinot pētīt Ģirta Valda Kristovska grāmatā “Pieskāriens” aprakstītos pagājušās gadsimta 80. gadu notikumus, Neatkarīgā salīdzināja tur rakstīto par 1988. gada augusta Vides aizsardzības kluba (VAK) organizēto mītiņu pie Ventspils dzelzceļa stacijas ar grāmatā pieminēto personu teikto Neatkarīgajai, kā arī tā laika laikrakstā “Padomju Venta” rakstīto.
Grāmatā “Pieskāriens” vairāki desmiti lappušu veltīti VAK aktīvistu darbībām, tostarp kā VAK gatavojās 1988. gada 23. augusta mītiņam pie Ventspils dzelzceļa stacijas.
No Ģ. V. Kristovska iesniegumiem izmeklēšanas iestādēm un publiskajiem izteikumiem izriet, ka vienīgo patiesību par notikumiem laika posmā no 1985. gada līdz 1988. gadam pauž tikai viņš.
Rakstnieks norāda, ka 1988. gada 23. augusta mītiņā pie Ventspils dzelzceļa stacijas esot aicināts ar runu uzstāties arī topošais Ventspils vadītājs Aivars Lembergs. Grāmatā pieminēta izpildkomitejas priekšsēdētāja Jāzepa Marnauzas atkāpšanās no amata. Savukārt A. Lembergs Neatkarīgajai noliedza, ka būtu saņēmis uzaicinājumu uzstāties un būtu uzstājies minētajā mītiņā, jo vēl strādājis Rīgā. Arī “Padomju Ventas” publikācijā, kurā sīki aprakstīta mītiņa norise, A. Lembergs nav pieminēts.
Savukārt dokumenti liecina, ka J. Marnauza atlūgumu par atbrīvošanu no amata iesniedzis tikai 1988. gada 22. septembrī, nevis, kā noprotams no grāmatas teksta, jau 1988. gada vasarā. Attiecīgi secināms, ka 1988. gada augustā Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amats nemaz nebija vakants un A. Lembergs uz to nemaz nevarēja pretendēt.
Ģ. V. Kristovskis, aprakstot gatavošanos 23. augusta mītiņam un pašu mītiņu, vedina lasītāju domāt, ka Ventspils pilsētas vadība izrādījusi pretdarbību mītiņa norisei un nav ļāvusi piestiprināt pie dzelzceļa stacijas ēkas piemiņas plāksni. Publikācija “Padomju Ventā” liecina, ka viss noticis pavisam savādāk. Pasākumu atklājis PSRS Augstākās padomes deputāts, komunists, VAK aktīvists dakteris Andrejs Eizāns. Mītiņā uzstājušies kompartijas pilsētas komitejas sekretārs Aldis Slavinskis, pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Ēriks Egle. Kā iepriekš Neatkarīgajai norādīja toreizējais kompartijas pilsētas komitejas nodaļas vadītājs Laimonis Strujevičs, pilsētas vadība plāksni nevarēja atļaut piestiprināt pie stacijas sienas, jo ēka piederēja PSRS Baltijas dzelzceļa mezgla struktūrvienībām. Par to VAK aktīvisti tikuši informēti.
Grāmatas 231. lappusē teikts: Pamazām mēs, VAK biedri, pulcējāmies pie Ventspils dzelzceļa stacijas. Gaiss ir sabiezējis, nav vēja, pilsētu pārņem dūmakaina augusta novakare, šķiet viss ir apstājies. Viss ir apstājies gaidās. Mums ir lūgts vārdu dot jaunajam izpildkomitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājam, kas it kā būšot Aivars Lembergs. Runā, ka pēc Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Jāzepa Marnauzas atkāpšanās Aivaru Lembergu esot atcerējusies laikraksta “Padomju Venta” redaktore Edīte Melngalve. Runā, ka savu instruktoru uz Ventspili, lai glābtu situāciju, ir nosūtījusi tieši Komunistiskās partijas Centrālkomiteja. Visādi baumo, taču neskatoties uz to, ka nekad dzīvē ar šo cilvēku neesmu runājis, jau varu paredzēt, ka tagad šeit uzpeld jauns personāžs, ar kuru neapšaubāmi krustosies ceļi. Mēs, protams, neatsakām iespēju biedram Lembergam runāt, pat ja izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Ēriks Egle 18. augustā ir atsūtījis vēstuli, kas skaidro, ka izpildkomitejas 17. augusta sēdē ir pieņemts lēmums “Neatļaut piestiprināt piemiņas plāksni pie stacijas ēkas, jo tās teksts nav pieņemams iesniegtajā redakcijā, kā arī ņemot vērā izpildkomitejas lēmumu par piemiņas plāksnes uzstādīšanu. Par mītiņa-piemiņas brīža atbildīgajiem apstiprināt: Ģirtu Kristovski - par vispārējo norisi un mītiņa saturu, saskaņā ar kluba pieteikumu; Andreju Eizānu - par mītiņa vadītāju; Modri Ciemu - par sabiedrisko kārtību mītiņa laikā”. Mēs, protams, esam gandarīti, ka pats 23. augusta piemiņas mītiņš tomēr ir atļauts.”
Neatkarīgā ar advokātu starpniecību lūdza grāmatā pieminēto A. Lembergu atminēties par viņa uzrunāšanu un dalību 1988. gada 23. augustā mītiņā pie Ventspils dzelzceļa stacijas.
Saņēmām šādu atbildi: “Iesniegumu par Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētāja amata atstāšanu Jāzeps Marnauzs uzrakstīja 1988. gada septembrī, kad viņu arī atbrīvoja no amata. Pirms šā Marnauza atbrīvošanas fakta ar Aivaru Lembergu nekādas sarunas par to, ka viņš varētu stāties Marnauza vietā, nenotika. Tāpēc nekāda Aivara Lemberga uzstāšanās Ģirta Valda Kristovska grāmatā aprakstītajā pasākumā nebija iespējama. Turklāt Aivaram Lembergam nemaz nevarēja “dot vārdu”, jo tai laikā Aivars Lembergs atradās Rīgā. Aivaram Lembergam ir zināms, ka uz Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētāja amata vietu tika uzrunāti vairāki amata kandidāti, vismaz seši. Aivaru Lembergu uz šo amatu tiešām uzrunāja “Padomju Ventas” redaktore Edīte Melngalve. Viņa to darīja jau pēc tam, kad Jāzeps Marnauzs bija atstājis amatu - orientējoši 1988. gada oktobra mēnesī. Tāpēc Ģirta Valda Kristovska grāmatā gan par aprakstītajiem notikumiem pasākumā Ventspils dzelzceļa stacijā, gan par citiem notikumiem un to norises termiņiem, piesaucot Aivaru Lembergu, ir melots.”
Uz lūgumu izskaidrot, kādu iemeslu dēļ tik milzīgas atšķirības grāmatā rakstītajam ar notikumu liecinieku stāstīto, no A. Lemberga saņēmām atbildi: “Aivars Lembergs uzskata, ka Ģirts Valdis Kristovskis ar savu grāmatu cenšas piesegt melus, ka viņš nav ilglaicīgi komunicējis ar VDK virsniekiem. Aivars Lembergs savulaik skaidroja, kāpēc Ģirtu Valdi Kristovski neiesauca padomju armijā. 1988. gada decembra sākumā Aivaram Lembergam bija saruna ar Ventspils pilsētas kompartijas komitejas otro sekretāru Aldi Slavinski, kurš, atsaucoties uz informāciju no Ventspils Kara komisariāta, norādīja, ka jautājumu par Ģirta Valda Kristovska iesaukumu armijā “piesedz kaimiņi”. Tāds ir VDK apzīmējums, jo bijušai Ventspils Tautas deputātu padomes administratīvajai ēkai, šobrīd Ventspils Domes ēkai, blakus atradās Ventspils VDK ēka, šobrīd Ventspils prokuratūras ēka. Attiecīgi Slavinskis norādīja, ka VDK “rūpējas” par Ģirtu Valdi Kristovski un “kūrē viņa aktivitātes”. Aivars Lembergs domā, ka Ģirts Valdis Kristovskis savu grāmatu izdeva apsteidzoši un tāpēc, ka nebija drošs, vai viņa vārds nav atrodams “čekas maisos”. Tāpēc publicēja grāmatu, lai sabiedrības acīs mēģinātu attaisnoties.”
No A. Lemberga saņēmām apstiprinājumu, ka Ventspils izpildkomitejai atļauja uzstādīt plāksni pie dzelzceļa stacijas nebija jādod, jo, “kā to pareizi norāda Laimonis Strujevičs, šī ēka tobrīd tiešām atradās PSRS Baltijas dzelzceļa Ventspils mezgla bilancē. Tikai šā dzelzceļa amatpersonas varēja dot šādus saskaņojumus.”
