Turpinot stāstu par Ģirta Valda Kristovska grāmatā “Pieskāriens” aprakstītajiem pagājušā gadsimta 80. gadu notikumiem, pieminama grāmatas sadaļa par tur aprakstītajām Vides aizsardzības kluba (VAK) aktivitātēm grāmatas autora vadībā.
Rakstnieks grāmatā uzsver, ka 1988. gadā milzu pretestību VAK vēlmēm rīkot piemiņas pasākumus uz Sibīriju izvestajiem tautiešiem izrādījuši Ventspils izpildkomitejas, pilsētas partijas un komjaunatnes vadītāji.
Kā viens no pretiniekiem iezīmēts Laimonis Strujevičs - tagad pensionārs, tolaik Ventspils partijas komitejas Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs. Turpretī L. Strujevičs Neatkarīgajai skaidroja, ka grāmatā sarakstītas aplamības un pat pilnīgi meli.
Īpašu interesi noskaidrot, cik patiesi ir Ģ. V. Kristovska apgalvojumi par viņa darbību laika posmā no 1985. līdz 1989. gadam, uzkurina rakstnieka un politiķa iesniegumi KNAB un Valsts policijai. Tajos Ģ. V. Kristovskis apgalvo, ka tiekot nomelnots laikraksta Neatkarīgās pētījumos par viņa grāmatu, kurā tostarp aprakstītas viņa attiecības ar PSRS VDK Ventspils daļu.
Izziņas iestādes par šiem iesniegumiem turpina veikt procesuālās darbības - no laikraksta izdevēja un žurnālistiem jau pieprasīti paskaidrojumi.
Grāmatas “Pieskāriens” 221. lappusē rakstīts: “Tā kā Ventspils Partijas komiteja savā 21. jūlija svētku pasākumā Gagarina parkā plāno pasniegt ceļojošos sarkanos karogus labākajiem Ventspils darba kolektīviem, ir jāapspriež doma un jāpieņem lēmums, lai meklētu iespējas Ventspils VAK pārstāvjiem šajā Partijas komitejas jūnija pasākumā nolasīt mūsu Ventspils VAK organizētajā mītiņā pieņemto 5. jūnija rezolūciju! Apspriežot šo izaicinošo tematu, pamanu, ka kaut kur no gaiteņa galvu zālē uz brīdi ir pabāzis Laimonis Strujevičs no Pilsētas kompartijas propagandas un aģitācijas nodaļas. Viņš uzcītīgi pilda savus amata pienākumus. Tomēr, šķiet, atceroties, kā viņam gājis mūsu kluba sanāksmē jūnija sākumā, kad izgāzās viņa mēģinājums nepieļaut 14. jūnija piemiņas brīdi Ventspilī, tagad viņš darbojas paslepus, kaut kur aiz stūra ķersta un uzrunā atsevišķus VAK biedrus un potenciālos interesentus.”
Neatkarīgā sazinājās ar L. Strujeviču. Viņš atzina, ka ir lasījis iepriekš citēto grāmatas fragmentu. Šo un daudzu citu Ģ. V. Kristovska sarakstīto viņš nodevēja par melīgu: “Šī frāze (par galvas bāšanu zālē, cilvēku ķeršanu, viņu apvārdošanu) ir no mākoņiem nogrābta. Ne es kādu ķēru, ne man kādu vajadzēja apvārdot. Ģirts būs kaut ko sajaucis. Tikai nezinu - apzināti vai neapzināti. Es biju uzaicināts piedalīties VAK sanāksmē. Atceros, ka mani uzaicināja VAK aktīviste, kādreizējā Vārves septiņgadīgās skolas direktore Māra Sniķersproģe. Es piedalījos un klātesošajiem saprotamā veidā paudu savu viedokli. Tādu pašu viedokli paudu viņu pārstāvjiem, kuri pie manis jau bija ieradušies. Kā es varu kādu publisku pasākumu atļaut vai neatļaut? Viņi neorientējās pilsētas struktūrās. Ne jau partijas komiteja saskaņoja mītiņus un gājienus. Visi publiskie pasākumi tika saskaņoti Ventspils pilsētas izpildkomitejā! Kā partijas komitejas nodaļa var saskaņot kaut kādus gājienus vai pasākumus? Tās ir pilnīgas muļķības!”
Vaicāts, kādēļ Ģ. V. Kristovskis raksta aplamības, L. Strujevičs atbildēja: “Manuprāt, viņš ir pasaku teicējs, skolotājas dēls. Ģirta mamma man skolā apsēja sarkano pionieru kaklautu. Tolaik daudzi uzskatīja, ka viņa bija stipri sarkana. 1962. gada maijā viņa atnāca uz mūsu mājām un teica vecākiem - skolas bērni stāsies pionieros, un Laimonim arī ir jāstājas. Vecaistēvs toreiz viņai atbildēja, lai staigā un aģitē pa citām mājām. Toties Atmodas laikā viņa kļuva par aktīvisti. Ģirts auga kopā ar māsu, kura bija četrus gadus vecāka. Kolosāla sieviete, diemžēl jau ir mirusi. Ģirts no mazotnes vienmēr skrēja pie mammas sūdzēties par visādiem sīkumiem, par to, ka kāds puika uzkāpis kokā ābolus papurināt vai kāds Ventas malā viņam uzšļakstījis ūdeni. Sūdzējās par bērnu pastrādātajām muļķībām. Tāds sūdzmanis, ziņu pienesējs viņš bija pirms skolas un, kā runā, arī skolas gados. Neatceros, ka Ģirts ar bērniem, saviem vienaudžiem būtu kopā spēlējies. Varbūt tie viņu pameta.”
L. Strujevičs pastāstīja, ka viņa dzimtā puse ir Vārve, kura atrodas nepilnus 10 kilometrus no Ventspils, un tādēļ labi atceras Ģ. V. Kristovska ģimeni. “Viņa tēvs un divi vecākie brāļi - visi slaidi, sportiski kungi. Ar vecāko no brāļiem mana mamma pēc kara 40. gadu otrajā pusē dejoja pagasta tautas deju kolektīvā. Ģirta māte Astra bija fizkultūras skolotāja un vadīja skolas pionieru vienību. Vēlāk viņa apprecējās ar jaunāko brāli Imantu. Viņi abi šobrīd jau ir miruši. Interesanti, ka Ģirts sāka to grāmatu (“Pieskāriens”) rakstīt tad, kad viņa mamma bija nomirusi.”
Uz piebildi, ka pats Ģ. V. Kristovskis grāmatā māti piemin kā nacionālo partizānu atbalstītāju, L. Strujevičs izsaucās: “Pirmā dzirdēšana! Atceros, ka viņa nebija vārveniece, bet ienācēja. Skolā vienmēr bija sporta tērpā un sporta čībās. Ģirta tēvs Imants bija šoferis. Imanta divi vecākie brāļi bija vienkārši vīri, bet Imants tāds kundzisks.”
Tā kā “Pieskāriens” daudz sliktu vārdu veltīti pilsētas vadītājiem, kuri neesot ļāvuši 1988. gada 23. augustā piestiprināt piemiņas plāksni uz Sibīriju izvestajiem, Neatkarīgā lūdza L. Strujeviču atminēties, kas tai laikā īsti notika: “Es biju pilsētas partijas komitejas nodaļas vadītājs un tādēļ to visu ļoti labi atceros. 1988. gadā sākās Atmoda, notika dažādi pasākumi. Pie manis atnāca divi VAK pārstāvji.
Viņi izteica lūgumu - vai var rīkot mītiņu cilvēku piemiņai, kurus Ventspils dzelzceļa stacijā ievietoja vagonos un izveda uz Sibīriju. Pārstāvji vēlējās pie dzelzceļa stacijas, skaistas cara laika ēkas, piestiprināt piemiņas plāksni. Es viņiem teicu - mīļie, cienītie, dzelzceļa stacijas ēka nepieder ne Ventspils izpildkomitejai, ne Ventspils partijas komitejai. Tā ir Baltijas dzelzceļa Latvijas struktūrvienības īpašums, un tikai viņi var piekrist vai nepiekrist. Es šādas atļaujas neizsniedzu. Savukārt gājienus un mītiņus pilsētā saskaņo pilsētas izpildkomiteja - ne partijas komiteja.”
L. Strujevičs pastāstīja, ka darbu Ventspils pilsētas partijas komitejā sācis tikai pēc Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas 1985. gada martā: “Pēc ilgas un vairākkārtējas uzrunāšanas piekritu strādāt 1985. gada jūnijā. Pirms tam biju Centrālās statistikas pārvaldes Ventspils reģionālā Skaitļošanas centra Elektronisko skaitļojamo mašīnu nodaļas vadītājs. Partijas komitejas Propagandas un aģitācijas nodaļa reāli atbildēja par visu, kas Ventspilī bija saistīts ar kultūru, izglītību, sportu, mūziku un medicīnu. Ja kādā šo nozaru iestādes partijas pirmorganizācijā notika sapulces, es tiku aicināts tajās piedalīties. Tādēļ jau es daudzus šo nozaru darbiniekus pazinu un atceros vēl šodien. Toreiz tā arī pateicu, ka runa ir par nekustamo īpašumu, kurš pieder Baltijas dzelzceļam, bet atļauja gājienam/mītiņam jāiet prasīt Ventspils pilsētas izpildkomitejā.”
L. Strujevičs apliecināja, ka “Pieskārienā” ar sliktu vārdu pieminētais izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Ēriks Egle, kam būtu savs redzējums par VAK un Ģ. V. Kristovska aktivitātēm, vairs nav šai saulē. “Ēriks Egle bija labs draugs. Viņš bija pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks kultūras, sporta, izglītības un medicīnas jautājumos. Tādēļ mēs ļoti bieži tikāmies, spriedām par problēmām un tās risinājām. Cik es atceros, tad Atmodas laikā nevienam VAK aktīvistam Ventspils pilsētā nekādi akmeņi ceļā netika mesti. Kā piemēru varu minēt 1988. gada augustā VAK organizēto pasākumu Dziesmusvētku estrādē. Pēc VAK lūguma Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Jāzeps Marnauza uzrunāja klātesošos. Viņš vairākkārt tika pārtraukts ar svilpieniem un izsaukumiem. Runāt nebija iespējams, un viņš pameta tribīni. Es piegāju klāt sasveicināties, jo pazinu viņu kā manas Ventspils 1. vidusskolas direktoru un vēstures skolotāju. Marnauza toreiz man teica, ka nebija gaidījis no VAK aktīvistiem, arī Kristovska, tādu izturēšanos un necieņu. Viņš tad arī teica, ka ir nodomājis atteikties no Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amata.”
