Vispirms žogu uz Latvijas robežas cēla Krievijas un Baltkrievijas mežacūkām, lai mūsējās mājas cūkas no mēra pasargātu. Pēc tam cēla, lai vjetnamiešu invāziju apturētu, tagad ceļ, lai sargātu no Lukašenko iesūtītajiem hibrīdkareivjiem – irākiešiem. Taču valdību līdzšinējie panākumi austrumu robežas triecienbūves īstenošanā ir neizskaidrojami vāji. Pat Valsts kontrolei to neizdodas izskaidrot.
Tas bija 2013. gads, kad oficiāli tika paziņots par žoga būvēšanas nodomu. Baltijas valstīm no Krievijas un Baltkrievijas tuvojās briesmīga sērga, kas ir nāvējoša cūkām - gan mežacūkām, kas ir galvenās pārnēsātājas, gan mājas cūkām. Cūkkopības bizness bija apdraudēts. Baltijas valstu veterinārijas dienestu vadītāji un viņu speciālisti rīkoja tikšanos, plānoja aizsardzības pasākumus un nāca klajā ar paziņojumu, ka “viens no pasākumiem, ar kura palīdzību tiek plānots ierobežot bīstamā Āfrikas cūku mēra izplatību no Krievijas un Baltkrievijas, būs žoga būvēšana uz robežām, lai neļautu brīvi pārvietoties infekcijas iznēsātājām - mežacūkām. Žogs tiks būvēts visā garumā pa Polijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas robežām ar Krieviju un Baltkrieviju. Tikai tādā veidā var nepieļaut mežacūku pārvietošanos”. Lietuvieši lēsa, ka žoga ierīkošanai viņu teritorijā nāksies iztērēt ap 10 miljoniem eiro. Latvija aptuveni tāpat. Igauņi šai drāmā nebija tik aktīvi, jo paļāvās uz savu stingro uzraudzības sistēmu. Bet kopā visi sasprieda, ka nauda žogam tiks pieprasīta no Eiropas Savienības. Pagājuši nu jau astoņi gadi, kopš šīs apņemšanās.
Eiropas Savienība naudu neiedeva, jo nauda visādiem žogiem vienkārši netiek dota. Nacionālo valdību acīs cūkas nebija tik svarīgas, lai veltītu viņām tik prāvus līdzekļus - lētāk šķita maksāt izkauto cūku fermu īpašniekiem. Āfrikas cūku mēris atnāca daudz ātrāk, nekā tapa robežbūvei nepieciešamie dokumenti. Toties nepieciešamās summas auga, jo, kā tagad tiek skaidrots - visi robežas ierīkošanā iesaistītie vēlējās iedzīvoties uz valsts rēķina. Naudas devēji, lietotāji, apsaimniekotāji, būvnieki. Rezultātā robežas ierīkošanas iecere tika maksimāli stiepta garumā pat laikā, kad nauda teorētiski bija pieejama. Būvniecībai buksējot, finansējums atkal tika pārdalīts citiem mērķiem. Un tad atkal piešķirts no jauna, un atkal tērēts. Un tad sākās nepatikšanas. Uzmanība žogam tika pievērsta, jo slimu mežacūku vietā Latvijas zaļo robežu sāka izmantot cilvēku kontrabandisti. Čečenu noziedznieki gādāja pāri vjetnamiešus, un tas nebūtu iespējams, ja solītais cūku žogs būtu uzcelts. Tiesībsargājošās iestādes sāka izmeklēšanu: “Iekšējās drošības birojs kopš 2018. gada sākuma intensīvi strādā pie vērienīgas pirmstiesas izmeklēšanas liela apmēra komplicētos kriminālprocesos, kas ir saistīti ar valsts austrumu robežas izbūvi un inženiertehnisko aprīkošanu.”
Toreizējo Valsts robežsardzes priekšnieku Normundu Garbaru aizturēja, un no amata atbrīvoja. Paralēli izmeklēšanai revīziju veica Valsts kontrole. 2020. gada sākumā publiskotais revīzijas ziņojums par ieguldījumiem valsts robežas izbūvē bija vienkārši graujošs. Publiskajā telpā visvairāk citēts tika šīs situācijas raksturojums - robežsardze darbojusies “ar bezprecedenta visatļautību un patvaļu, it kā uz to likums neattiektos”. Revidenti konstatēja prettiesisku rīcību attiecībā uz vismaz 7,14 miljoniem eiro. “Vismaz” - tādēļ, ka revidēta tika vien daļa robežbūves. Robežsardzes jaunieceltais vadītājs Guntis Pujāts, kurš iepriekš bija Garbara vietnieks, peramā zēna lomu nebija ar mieru uzņemties, jo stāsts nebija tikai par nemākulīgu robežas apsaimniekošanu, bet arī iekšlietu dienestu savstarpējām rebēm, būvnieku konkurences kariem. Un galu galā tā vispār ir absurda iedoma, ka būvniecība jāorganizē Valsts robežsardzei, nevis kantorim, kas speciāli izveidots valsts īpašumu apsaimniekošanai - Valsts nekustamajiem īpašumiem.
Intervijā Neatkarīgajai jaunais robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts paziņoja, ka Iekšējās drošības biroja izmeklētāji rīkojas tendenciozi, pārkāpumus ieraugot tur, kur pēc būtības to nav. Un arī uz Valsts kontroles pārmetumiem robežsardzei bija loģiski izskaidrojumi. Piemēram, laipas uz robežas precīzi nekopē līkumainas upītes krastu, jo pa taisni pārvietoties iespējams ātrāk un vienkāršāk. Plastmasas stiprinājumi žoga augšpusē aizstāti ar metāla stiprinājumiem, jo tie esot lētāki un izturīgāki. Kas attiecas uz nelikumīgu koku izciršanu, robežjoslā koku nedrīkst būt pat tad, ja runa ir par aizsargājamu teritoriju. Tomēr visas šīs loģiskās izmaiņas bija atkāpes no projekta specifikācijas, un tās netika pienācīgi iegrāmatotas, jauni konkursi netika rīkoti. Arī Guntis Pujāts tika aizturēts, tomēr atšķirībā no sava priekšgājēja pagaidām amatu ir saglabājis. Uz projekta bija ģenerāļa Garbara, nevis ģenerāļa Pujāta paraksts.
Varētu šķist, ka pēc tik liela skandāla Latvijas robežai vajadzētu tapt gaismas ātrumā. Bet nekā tamlīdzīga. Šovasar, kad irākiešu noziedznieki sāka nākt pāri Latvijas robežai, ko atbildīgās amatpersonas līdz pat pēdējam brīdim uzskatīja par kaut ko neiespējamu, atklājās, ka Latvijas robeža, tēlaini izsakoties, ir caura kā siets. Proti, žoga nav. Robežpārkāpējs paiet gabaliņu nost no oficiālajiem robežkontroles punktiem - pa labi, pa kreisi - un iet pāri. Pa zvēru takām, brikšņiem, pa upīti. Tātad kopš apsolījuma būvēt cūku žogu pagājuši astoņi gadi, un panākumi šīs apņemšanās īstenošanā ir nemainīgi vāji.
Pašreizējā migrantu krīze ir daudz bīstamāka par Āfrikas cūku mēri, kura dēļ sākotnēji sāka būvēt žogu uz Latvijas austrumu robežas. Sērga kaitē tikai cūkām, turklāt tā sen jau ir iekšā valstī. Savukārt valstī ielaisto migrantu vidū ar ļoti lielu varbūtības iespēju ir islāma radikāļi un teroristi. Ikviens robežpārkāpējs pēc definīcijas ir pastrādājis smagu noziegumu. Migrantu plūsma ir mērķtiecīgi organizēta, un tiek uzskatīts, ka šī ir Krievijas un Baltkrievijas hibrīdoperācija Baltijas valstu stabilitātes šūpošanai - pārbaude NATO un ES reakcijai. Tāpēc būtu bijis labi, ja žoga būvniecība jau pirms pāris gadiem būtu pabeigta. Pašreizējā statistika ir šāda:
Latvijas robeža ar Baltkrieviju ir 172,9 km gara. Žogs nepieciešams 134 kilometru garumā. Latvijas-Krievijas robeža ir 283,6 km gara. Žogs uzbūvēts tikai 93 kilometru garumā.
Nule ar atgādinājumu par robežbūves sāgu klajā nākusi Valsts kontrole. Nu kā tā var būt, ka jau pirms diviem gadiem visi pārkāpumi sarakstīti priekšā, vainīgās amatpersonas nosauktas, valdība piekrītoši mājusi ar galvu, taču situācija uz robežas nav uzlabojusies ne par kapeiku?!
Valsts kontrole jau vairākkārt Iekšlietu ministrijai norādījusi, ka robežbūvē nekas nenotiek pēc plāna. Norādīja arī pirms skandalozās 2019. gada revīzijas. 2016. gadā, pēc tam 2017. gadā. Lūk, citāts no pagājušajā nedēļā revidentu izplatītā atgādinājuma:
“Jau tolaik Valsts kontrole aicināja Iekšlietu ministriju iesaistīties un izvērtēt apstākļus, kas izraisa robežas ierīkošanas darbu kavēšanos un finanšu līdzekļu pārpalikumu. Sākotnējie plāni paredzēja, ka zemes vienību atsavināšana no privātpersonām un juridiskajām personām Latvijas-Baltkrievijas robežas joslas izveidei tiks pabeigta līdz 2018. gada beigām, bet valsts robežas joslas infrastruktūras izbūve līdz 2019. gada beigām. Taču Iekšlietu ministrijas šī gada augustā Ministru kabinetā iesniegtajā informatīvajā ziņojumā norādīts, ka šobrīd lielāko daļu zemes īpašumtiesību sakārtošanu paredzēts pabeigt tikai 2022. gadā, bet pavisam pabeigt 2024. gadā, tas ir, šie darbi ir aizkavējušies vairāk nekā piecus gadus.”
Valsts kontroli kā jau revīzijas iestādi, primāri interesē, kā tiek lietots konkrētam mērķim atvēlētais publiskais finansējums. Kopš 2017. gada tikai Latvijas-Baltkrievijas robežas ierīkošanai piešķirti 16,2 miljoni eiro, bet no tiem izlietoti tikai 3 miljoni eiro. Pārējā nauda izlietota vai nu citiem mērķiem, vai palikusi neizlietota. Sekas šai neizdarībai rāda cita statistika. Šogad pāri Latvijas-Baltkrievijas robežai valstī ielaisti jau vairāk nekā 400 noziedznieki - nelegālie robežas šķērsotāji. Un tā ir tikai aizturēto statistika. Cik daudzus robežsardze nav aizturējusi, to nezina neviens. Un - cik daudzus vēl neaizturēs. Latvijas austrumu robeža vēl ilgi būs nenožogota.
