Aganistāna ir atkal izvilkta priekšplānā kā savā vēsturē iestrēgušu cilvēku ņudzeklis, par kuriem mēs – tie civilizēti – varam šausmināties.
Nebūtu taisnīgi pārmest viduslaiku cilvēkiem, ka viņi Viduslaikos dzīvojuši kā Viduslaikos. Proti, sliktos laikos starp labajiem grieķu un romiešu laikiem un vēl labāko Renesansi jeb eiropiešu laiku. Toties pamatoti izklausās pārmetumi tiem, kuri arī šodien turpina dzīvot kā Viduslaikos.
Par atskaites punktu jaunajiem laikiem Afganistānā der 1929. gads. Tā vismaz tas toreiz tika domāts, kad Afganistānas emīrs pielāgoja savu titulu eiropiešu gaumei, pārsaucoties no emīra par par karali. Līdz ar to Afganistāna kļuva par karalisti. Anglija jeb Lielbritānija taču arī bija un joprojām ir karaliste. Tad taču Afganistāna labāka, progresīvāka, jo revolūcijas tur notikušas viena pēc otras un katru reizi ar solījumiem nodot varu tautai. Kurš tagad īstenībā dzīvo Viduslaikos un kurš - modernajos laikos?
Pirmais pieteikums uz tālāku Afganistānas modernizāciju pēc karalistes pasludināšanas notika jau 1933. gadā, kad vēl lielāku pārmaiņu gribētāji karali 1933. gadā nogalināja, bet viņa dēls Zahīršahs ar radinieku palīdzību tronī noturējās līdz 1973. gada 17. jūlijam. Tad valsts apvērsumu par revolūciju noformēja viņa brāļadēls Sardars Mohammads Dauds (1909-1978), kurš apvērsumam izmantoja karaļa vizīti ārzemēs un tādējādi atstāja viņu dzīvu. M. Dauds pasludināja sevi par pirmo Afganistānas prezidentu un ķērās pie konkurentu slepkavošanas. Pats viņš tika gāzts un tūlīt nogalināts 1978. gada 27. aprīlī.
Ak, kāds progress, ka Afganistānu tad pasludināja par Demokrātisku republiku un demokrātijas labāko tradīciju garā varu tajā sadalīja Mohammads Tarakī (no kreisās) (1917-1979) kā pats galvenais ar Babraku Karmalu (1929-1996) un Hafizullu Aminu (1929-1979).
1979. gada septembrī H. Amins atkārtoja S. M. Dauda triku - gāza M. Tarakī pa to laiku, kamēr tas apciemoja Padomju Savienību un Kubu, bet, atšķirībā no karaļa, M. Taraki par savu gāšanu uzzināja tikai pēc atgriešanās valsī. Tur viņš tika nosmacēts ar spilvenu 9. oktobrī. Padomju Savienība nolēma, ka tik ļauni un patvarīgi, t.i., bez saskaņošanas Maskavā izturēties pret tai draudzīgu valsts vadītāju nedrīkst un sāka gatavot iebrukumu Afganistānā par spīti tam, ka H. Amins centās uzdoties par vēl kvēlāku atbalstītāju Padomju Savienības politikai un tās vadītājiem. H. Amina biogrāfijā tika uzieti traipi - interesēšanās ASV un visur citur, ko tur domā par gadījumu, ja viņš kļūtu par Afganistānas valdnieku. Tika ievērtēta H. Amina izdarību izraisītā nestabilitāte Afganistānā, ko H. Amins centās pārvarēt, pieaicinot papildu karaspēku no PSRS. Tieši tos - H. Amina lūgumus pēc militāras palīdzības PSRS burtiski citēja kā attaisnojumu, ka uz Afganistānu tika nosūtītas speciālo uzdevumu vienības. Viņš it kā pats esot izsaucis sev slepkavas, kas 1979. gada 27. decembrī ielauzās viņa pilī un viņu nogalināja (nošāva pēc tajā pašā dienā izdarītā neveiksmīgā mēģinājuma viņu noindēt).
Faktiski padomju desantnieku iegūto valsts varu, t.i., tiesības uzdoties par valsts varu tobrīd jau pilsoņu karā un valsts faktiskā šķelšanā slīgstošajā valstī Padomju Savienība formāli nodeva B. Karmalam. Tas izrādījās lielākais veiksminieks visā šajā valsts apvērsumu ķēdē, jo varas maiņa Padomju Savienībā, t.i., Mihaila Gorbačova kļūšana par PSKP ģenerālsekretāru 1985. gada 11. martā, drīz vien noveda līdz lēmumam, ka vismaz seju jeb dekorācijas Afganistānā nomainīt vajadzētu. Tātad - nomainīt aiz Padomju karaspēka sēdošo B. Karmalu. I986. gada beigās viņš tika atcelts no visiem amatiem Afganistānā, kuru vietā saņēma iespēju sagaidīt sava mūža beigas 1996. gadā Maskavā.
Dekorāciju maiņā ietilpa par B. Karmala pēcteci izraudzītā Mohammada Nadžibullas (1947-1996) pārsaukšana no revolucionāra priekšsēdētāja par otro valsts prezidentu aiz M. Dauda. Šādi manevri praktiski neko nedeva. Padomju Savienības komunistu un valsts vadītāji bija spiesti nosvērties uz padomju karaspēka izvākšanu no Afganistānas. Saskaitīts, ka padomju karaspēks tur zaudēja 15 tūkstošus kritušos, bet iedzīvotāju zaudējumi no gandrīz pusmiljona Afganistānā ievainoto un saslimušo bija daudz lielāki. Ar vienu un viennozīmīgu skaitli to izteikt nav iespējams, bet noteikti liels skaits Afganistānā cietušo līdz normālai dzīvei vairs nekad nenonāca. Padomju Valsts kasei Afganistāna esot katru gadu izmaksājusi nepilnu miljardu ASV dolāru B. Karmala valdības uzturēšanai un trīs līdz astoņus miljardus ASV dolāru kara darbībai. Lai gan lielāko daļu dolāriem atbilstošās vērtības PSRS varēja nosegt ar saviem rubļiem, ar rubļu drukāšanu nevarēja aizvietot kara dēļ tautsaimniecībai atņemtos resursus. Turklāt jāņem vērā, ka kara zaudējumu summu jau pirms kara beigām sāka samazināt tas, ka 80. gadu otrajā pusē Padomju valdība centās karošanas vērienu ierobežot, nevis gūt uzvaras ar vēl jo lielāku spēku mešanu kaujās. Padomju karaspēka atvilkšana sākās vai vismaz pasaulei tika rādīta jau kopš 1986. gada
Padomju Savienībai nācās meklēt un šur tur izdevās atrast kaut ko tādu, kas paildzināja tās ietekmi Afganistānā vēl bez ieroču spēka. Uzskatāmākais, ka tās ieliktenis M. Nadžibulla nekrita līdz ar padomju karaspēka aiziešanu. Viņš labi mācēja balansēt uz Afganistānas robežās dzīvojošo tautu konfliktiem, kam, protams, uzslāņojušies vēl citi iemesli nogalināt vienam otru reliģiskās piederības, materiālo ieguvumu (dalot ūdeni, opija magoņu laukus utt.) vai personisko attiecību dēļ. Šādi izdevās padomju okupācijas rezultātā radīto varas struktūru mūžu paildzināt, bet ne noturēt. Padomju karaspēka izvākšana no Afganistānas sākās 1988. gada 15. maijā un pasludināta par pabeigtu 1989. gada 15. februārī, lai gan karaspēka izvākšanas tehniskās nodrošināšanas speciālisti un joprojām desantnieki tur rosījās vēl vismaz dažus mēnešus ilgāk un pa kādas rosās joprojām. Padomju karaspēka izvākšanu nevar nosaukt par bēgšanu, bet sakāve tik un tā ir sakāve.
Palicis bez padomju karaspēka atbalsta, M. Nadžibulla noturējās vēl gadus trīs, līdz kamēr 1992. gada aprīlī bija spiests bēgt, bet netika tālāk par vietējo ANO pārstāvniecību. Tur viņš slēpās līdz 1996. gada septembrim, kamēr viņu gāzušie modžahedi noskaidroja savas attiecības ar ieroču spēku. Kā atbilde uz haosu un korupciju radās islāma fundamentālistu militārā kustība Taleban, kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiem. Talibi visai īsā laikā uzvarēja “veco” modžahedu, t.i., savas pretenzijas uz varu ar nopelniem cīņā pret padomju okupāciju pamatojošos grupējumus. Kā vienu no simboliem varas pārņemšanai Taleban izmantoja iespēju 1996. gada 27. septembrī izvilkt no paslēptuves un nošaut M. Nadžibullu.
Taleban izveidoja valdību, kuru oficiāli atzina neliels skaits islāma valstu un kurai tāpat nācās rēķināties ar vietējām ciltīm vai kā savādāk organizētiem cilvēkiem ar ieročiem. Valsts pārvaldes centralizācijas rīks bija represijas, terors utt. šādai rīcībai atbilstošā šariata likumu lasījuma aizsegā. Pēc 2001. gada 11. septembri notikuša islāma teroristu uzbrukuma civiliem mērķiem ASV, kur gāja bojā gandrīz 3000 cilvēku, ASV izvēlējās Afganistānu par grēkāzi, ko sodīt vai kur kādu sodīt - ka tik parādīt savu varu. Formālais iemesls bija tāds, ka Taleban kā kaut pašpasludinājusies valsts bija devusi patvērumu terora aktus veikušas organizācijas Al-Qaeda vadonim Osamam bin Ladenam (1957-2011). Tikpat formāli Taleban no grēkāža lomas atsacījās, jo palūdza bin Ladenu nomainīt legālu dzīvošanu Afganistānā pret slēpšanos Pakistānā, kur amerikāņi viņu atrada un nogalināja 2011. gada 2. maijā. Tomēr jau iekustināto ASV kara mašīnas gaitu uz Afganistānu tas neapturēja. 2001. gada 7. oktobrī ASV un to sabiedrotie iebruka Afganistānā un tās Taleban valdību iedzina kalnos pavisam drīz, it kā attaisnojot cerības parādīt pasaulei savu spēku. 2003. gada Afganistānā parādījās arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kontingents kā pēdējais arguments par labu Latvijas uzņemšanai NATO blokā. Šī uzņemšana nebija pašsaprotama, jo Krievija nerimās un nav rimusies apgalvot, ka Padomju Savienības likvidācija un tās pēcteces Krievijas daļējā demilitarizācija veikta pret ASV prezidentu solījumiem nevirzīt NATO uz Krievijas robežu. Uz sliktu vai labu, bet afgāņu dēļ NATO robeža ar Krieviju tagad ir Latvijas robeža.
Kalnos iedzītais iedzītais taleban pret amerikāņu vadīto NATO valstu koalīciju cīnījās ne mazāk veiksmīgi kā modžahedi pret padomju karaspēku. Koalīcijas spēku izvešana formāli sākās jau 2011. gadā šo spēku samazināšanas formātā, bet tādā tempā, kas pielīdzināja procesu bezgalībai. Paātrinājumu un kritisko punktu šī darbošanās sasniedza tikai šogad. Vēsture atkal atkārtojās, jo karaspēka izvešanu no Afganistānas atkal diktē iekšpolitiski apstākļi kādā citā valstī - savulaik Padomju Savienībā, bet šoreiz ASV. Kolīdz pretspēku samazinājuma kritiskais punkts bija pāriets, talibi pāris mēnešu laikā ir izdzinuši ASV koalīcijas karaspēku un ap okupantiem pieaugušās vietējās organizācijas no visas valsts, atskaitot valsts galvaspilsētas lidostu, kurā sabēgušos cilvēkus talibi pa gaisu aiztransportēt ļauj.
