Ogu lielaudzētājiem šogad jāmēģina izdzīvot īpaši nelabvēlīgos apstākļos, kādi ir pāreja no milzīga karstuma uz milzīgu slapjumu un Covid-19 vārdā ieviestie papildu apgrūtinājumi un sadārdzinājumi viesstrādnieku atgādāšanai uz Latviju.
Ogu vākšanas sezonas sākumā zemeņu lauku īpašnieki stājās sabiedrības priekšā ar bēdīgām ziņām par to, cik hektāru zemeņu viņiem šogad paliks nenovākti. Galvenā vaina par to gūlās uz Latvijā nepieredzēto karstumu, kura dēļ zemenes ienācās ātrāk, nekā cilvēki paspēja tās nolasīt. Taču šādu iznākumu noteica ne tikai daba, uz ko dusmoties bezjēdzīgi. Situāciju saasināja grūtības - mākslīgi un speciāli radītas grūtības - atgādāt uz Latviju viesstrādniekus zemeņu lasīšanai. Latvijas valsts šādas grūtības konstruējusi, lai piespiestu uzņēmējus pieņemt darbā vietējos bezdarbniekus u.c. interesentus, maksājot viņiem pietiekami lielas algas. Diemžēl valsts nav konstruējusi vēl divus citus mehānismus, kas piespiestu bezdarbniekus strādāt un pircējus - pirkt dārgākas ogas, ja turpat var dabūt lētākas, kas ievestas no citām Eiropas Savienības valstīm bez vietējos ražojumus aizsargājošas muitas. Tirgū (veikalos utt.) cilvēki balso par lētākām ogām, bet vēlēšanās - par politiķiem, kuri sola, ka nekādu aizdomīgu ārzemnieku Latvijā nebūs, bet lielas algas pilnīgi visiem vietējiem, t.i., vēlētājiem - būs. Šie solījumi ir ierakstīti likumos u.tml. dokumentos, pēc kuriem darbojas ierēdņi. Nav nekādas starpības, vai darbinieki vajadzīgi zemeņu vai aveņu, aroniju vai cidoniju lauku saimniekiem.
Šā gada ogu un augļu vākšanas īpatnībām Neatkarīgā pievērsās 20. jūlija publikācijā “Puse ogu ražas paliks uz lauka”: ““Uz lauka ir ap 200 tonnām ogu, ceram novākt virs 100 tonnām,” Neatkarīgajai stāstīja krūmmelleņu audzēšanas uzņēmuma “Arosa-R” izveidotāja Māra Rudzāte. Nozares vārdā viņa uzstājas kā Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja.” Publikācija atspoguļoja viņas paredzējumu dažas dienas pirms krūmmelleņu lasīšanas sākuma, kad droši zināms bija tikai tas, ka netiks aizpildītas 100 vakances krūmmelleņu lasītājiem, kādas uzņēmums pieteicis Nodarbinātības valsts aģentūrā. Tobrīd līdz plantācijai Kaigu purvā Jelgavas novada Līvbērzes pagastā nebija nonācis neviens viesstrādnieks. Bija tikai ziņas, ka savākti un Latvijas virzienā nosūtīti viņi esot. Tik tiešām ieradušies kopā 60 cilvēki no dažādām valstīm, ar kuru sarakstu M. Rudzāte nedalījās. Vietējas izcelsmes darbinieki parādījušies un pazuduši caurmērā trijās dienās, ja neskaita dažus, kas nodarbināti ne tieši uz lauka, bet pie sagatavošanas nosūtīšanai tirgotājiem. Vairāk par pusi vajadzīgo cilvēku nonākšana plantācijā diemžēl nav devusi pamatu palielināt novāktās ražas daudzuma prognozi, jo uzradušās jaunas briesmas - karstumu spēji nomainījušais mitrums, lietus. “Šodien varējām vākt ogas divas stundas,” M. Rudzāte teica par trešdienu, 18. augustu. Zem gandrīz nepārtraukta lietus ogas jau sākušas bojāties uz lauka. Ogu vākšanu nevar atlikt līdz sausākām dienām varbūt kaut kad septembrī.
Bagātīgu informāciju par savām un visas ogu audzēšanas nozares problēmām Neatkarīgajai sniedza netālu no Lielvārdes ierīkotās krūmmelleņu plantācijas “Blueberry Land” saimnieks Aleksejs Fomičovs. Dabas spēki pret viņu vērsušies pagājušajā ziemā ar -37 grādiem vairākās naktīs, kas padarījušas daudzus krūmmelleņu cerus nespējīgus dot ražu šajā sezonā. Laime nelaimē tāda, ka nav bijis satraukuma par ražas palikšanu uz lauka un par savāktās ražas realizāciju, jo bijis skaidrs, ka raža būs maza. Salam sekojošais karstums padarījis ogas sīkākas un nogatavinājis tik strauji, ka ogu vākšana beigsies līdz ar augustu, kā tas iepriekš nav noticis nevienu gadu. Ražas apjoms un cenas skaidri rādot, ka sezona “Blueberry Land” nesusi zaudējumus.
Nav lieki paspilgtināt meteoroloģisko apstākļu ietekmi, atgriežoties pie M. Rudzātes stāstītā, ka viņai maza raža bijusi pagājušajā gadā, kad melleņu ziedus nokodusi salna pavasarī. Pērn par ražas vākšanu bijis daudz mazāk satraukuma nekā šogad. Tagad viņai ogu daudz, lai gan karstums padarījis tās sīkākas un lietus var padarīt tās nenovācamas. Viņa zināja teikt, ka šogad dažiem kolēģiem Valmieras apkārtnē krūmmelleņu sezona jau beigusies ar krusu, kas sakapājusi visas ogas, kuras pirmajā lasīšanas reizē atstātas uz lauka, lai tās vēl ienākas.
Ar A. Fomičova ogu nolasīšanu galā tikšot caurmērā 40 lasītāji - puse no Latvijas un puse no Uzbekistānas. No turienes uz Latviju izsaukti vairāk cilvēku, bet trešdaļa no viņiem aizmukusi pa ceļam līdz plantācijai vai drīz pēc ierašanās tajā. Šie cilvēki izmānījuši no Latvijas pēc ES standartiem noformētu darba vīzu, lai meklētu labāk atalgotu darbu uz savu roku. Esot ziņas, ka tās esot ne tikai viņu, bet jau zināmo kaitnieku poļu rokas, t.i., automašīnas ar Polijas numuriem, kurās uzbekus savāc un aizved uz it kā labāk apmaksātiem, bet noteikti nelegāliem darbiem. “Blueberry Land", protams, nekavējoties informējusi Latvijas valsts iestādes par pazudušajiem darbiniekiem, kuru darba atļaujas anulētas elektroniskā formātā Eiropas Savienību aptverošā informācijas sistēmā. Tālākais atkarīgs no tā, vai darba devēji izmantos šo sistēmu, lai pārbaudītu viesstrādnieku uzrādīto darba atļauju derīgumu, jeb izliksies, ka neko par tādu sistēmu nezina un vadās pēc papīra, kas atļauj uzbekam strādāt ES. Jāatgādina M. Rudzātes stāstītais par Poliju, kas jau kopš pagājušā gada izmanto Covid-19 par ieganstu, lai nelaistu cauri savai teritorijai autobusus ar cilvēkiem, kuri brauc uz darbu citās valstīs. Poļu bizness ir šādus cilvēkus savākt sev, bet uz Latviju attransportēt, piemēram, viņu salasītās krūmmellenes. Tāpēc dienvidzemju cilvēkiem uz Latviju tagad jālido, kas sadārdzina viņu ceļu un tādējādi arī Latvijas produkciju attiecībā pret Polijas produkciju.
“Fui” uzbekiem, kuri šmaucas, bet jāsaredz arī Latvijas loma šajā stāstā. Ja Latvijas valsts ļoti cenšas parādīt, cik viesstrādnieki tai nevēlami, tad nav ko brīnīties, ka viņi atbild ar to pašu. Attieksmes parādīšanai nevajag, lai ierēdņi uz iebraucējiem kliedz un īpaši vaibstās. Valsts savu attieksmi pauž ar cenām, kas jāsamaksā par ierēdņu sniegto “pakalpojumu” ielaist cilvēkus Latvijā. Cenas speciāli noteiktas tādas, lai viesstrādnieki balansētu uz robežas, ka viņi Latvijā nevis nopelnīs, bet paši piemaksās par to, ka šeit strādājuši.
A. Fomičova darbinieki Uzbekistānas laukos var nopelnīt mēnesī labākajā gadījumā 100 eiro atbilstīgu algu, bet sliktākajā gadījumā ir liekas mutes savai ģimenei (dzimtai, klanam, ciemam). Pie A. Fomičova viņi reāli nopelnot neto 700-800 eiro mēnesī, bet, lai pie tiem tiktu, samaksā vismaz 400 eiro par biļetēm lidmašīnā, 120 eiro par darba dokumentiem, tagad arī 30 eiro par kovidtestu, pāris simtus eiro par ēšanu un pajumti Latvijā. Šādā - labākajā - gadījumā alga vēl varētu pārsniegt izdevumus par algu, bet daudzi apstākļi var šo attiecību izjaukt: ja cilvēks kaut dažas dienas noslimo, ja ogas sīkas karstuma dēļ vai nav lasāmas lietus dēļ, vai pēkšņi pazūd krusas dēļ. Tādējādi alga var pazust, bet ceļa un uzturēšanās izdevumi paliek. Ja braukšanu uz Latviju uzbeki vispār var atpelnīt, tad ar vairāku mēnešu darbu. Pašlaik darbs ir ierobežots ar 65 kalendāra dienām, kuru laikā drīkst nopelnīt ne vairāk kā 3 000 eiro. Tādi ir nosacījumi ne speciāli ārzemniekiem, bet visiem no 1. aprīļa līdz 30. novembrim nodarbinātiem sezonas darbiniekiem lauksaimniecībā. No viņiem nodokļos iekasē apvienotu ienākumu un sociālās apdrošināšanas maksājumu likmi 15% apmērā. A. Fomičovs galvo, ka tikai ar tādu nodokļa likmi Latvijas krūmmellenes paliek kaut cik konkurētspējīgas pret ogām no Polijas.
Darba un algas ierobežojumi vērsti uz to, lai zemo nodokļu likmi neizmantotu faktiski pilna laika vietējie nodarbinātie. Teorētiski pret viestrādnieku bēguļošanu vērsta kārtība liedz viņus vienkārši pārcelt no krusas iznīcinātas plantācijas uz neskartu plantāciju, no zemenēm uz avenēm, no mellenēm uz dzērvenēm. Katrā tādā gadījumā darba atļaujas tiek anulētas un jānoformē no jauna, atkal apmaksājot 120 eiro un riskējot atļauju nedabūt vai dabūt par vēlu.
Neatkarīgās ieteikums Latvijas Augļkopju asociācijai ir vērsties pie valsts ar formulu, kam tagad Latvijā reliģiska baušļa statuss. Tā ir cīņa pret CO2 emisiju. Pamanāmi liela zemeņu plantācija atrodas Sidgundā kilometrus 50 no “Blueberry Land”. Latvijas politiķi jāiekārdina ar iespēju Briselē atskaitīties par CO2 emisijas samazinājumu, imigrācijas un darba likumdošanas grozījumu veidā saīsinot cilvēku braukšanu uz darbu no 5 000 km līdz 50 km. Citiem vārdiem sakot, lai uzbekiem no Sidgundas uz Lielvārdi nav jābrauc caur Taškentu.
