Lai arī Latvija starptautiskajās militārajās misijās ārzemēs nekur nav uzstājusies kā vadošā valsts, radikālo islāmistu melnajos sarakstos Latvijas vārds ir ierakstīts tikpat lieliem burtiem. Vienalga, vai tā būtu Afganistāna, no kurienes mūsējie līdz ar sabiedrotajiem šovasar steigšus izvākušies, vai Irāka un citas karastāvoklī vai tuvu tam esošās valstis, kur joprojām esam pārstāvēti.
Latvija NATO tika uzņemta 2004. gada 29. martā un kopš tā brīža no aprūpējamā kļuva par aprūpētāju, uzņemoties starptautiskas saistības un piedaloties starptautiskās misijās, apmaksājot tās gan finansiāli, gan ar savu karavīru dzīvībām un ievainojumiem.
Afganistāna bija Latvijai lielākā misija. Uzbrukumu 2001. gadā sāka Amerikas Savienotās Valstis, 2003. gadā operācijas vadību pārņēma NATO, bet Latvija tika uzaicināta piedalīties operācijā vēl gadu pirms formālās uzņemšanas organizācijā. Pirmā vienība, kas no Latvijas devās karā pret radikālajiem islāmistiem bija Nacionālo bruņoto spēku mediķu vienība astoņu karavīru sastāvā - divi ārsti, četri feldšeri un divi autovadītāji sanitāri. Viņi nodrošināja medicīnisko palīdzību karavīriem Kabulas starptautiskās lidostas glābšanas komandas sastāvā, kā arī nepieciešamības gadījumā sniedza palīdzību civiliedzīvotājiem. Turpmākajos gados Latvijas pienākumu spektrs arvien paplašinājās - sabiedrotajiem bija nepieciešami šoferi, sapieri, štābu darbinieki un apgādes speciālisti. Militārās novērošanas un civilmilitārās sadarbības speciālisti. Arī kājnieki karabāžu apsardzei.
Karadarbībai starp sabiedrotajiem un talibiem transformējoties Afganistānas pilsoņu karā, mainījās arī sabiedroto misijas raksturs un nosaukums. Kaujas operācija ISAF 2014. gadā beidzās, un apmācību un padomdevēju misija “Resolute Support” 2015. gadā sākās. Tā koncentrējās uz Afganistānas armijas un policijas spēku apmācīšanu un atbalstīšanu cīņā pret grupējuma “Taleban” nemierniekiem. Latvijas ikgadējais kontingents vairs nebija mērāms simtos karavīru, bet desmitos. Ar ko mūsējie tur nodarbojās, Neatkarīgajai pirms pāris gadiem stāstīja pulkvežleitnants Kaspars Pudāns, kurš pārraudzīja visas operācijas, kurās strādā Latvijas karavīri. Latvieši nodrošināja plānošanu, ātro reaģēšanu. Mācīja afgāņiem izlūkošanu, patrulēšanu un operāciju vadību. Skolnieku sekmes gan bijušas atkarīgas no viņu motivācijas. Daļa afgāņu patiešām nākuši cīnīties par savu dzimto zemi. Bet bija arī tādi, kas vienkārši vēlējās sezonāli piepelnīties - no lauku darbiem brīvajā laikā. Viņus karošana pārāk neinteresēja, un ārzemniekiem nācās karot viņu vietā.
Tas, cik viegli talibiem pēc sabiedroto aiziešanas izdevies pārņemt varu Afganistānā, liecina, ka absolūti lielāko daļu afgāņu cīņa ar islāma radikāļiem vispār nav interesējusi un arī neinteresē. Viņi bija tikai tādi sezonas karotāji apstākļu sakritības dēļ vai pat paši atbalsta “Taleban” atgriešanos. Šis karš patiešām ir bijis tikai un vienīgi ASV un NATO kopprojekts ar grūti novērtējamiem ieguvumiem, bet viegli prognozējamām sekām. Radikālā islāma režīms, kas pirms 20 gadiem tika gāzts, nu ir atgriezies pie varas, sākot izrēķināšanos ar saviem ienaidniekiem, un te ar savu daļu seku jārēķinās arī Latvijai.
Aizsardzības ministrija uzdevusi Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem apkopot informāciju par vietējiem afgāņiem, kas aktīvi sadarbojušies un snieguši pakalpojumus Latvijas kontingentam. Sabiedroto karaspēks ir izvests, un faktiski nekas vairs nekavē jauno - veco režīmu izrēķināties ar viņu izpratnē nodevējiem, kas atbalstīja gan sabiedroto iebrukumu un klātbūtni, gan vēlāk arī mēģinājumu izveidot valstī ko līdzīgu demokrātijai. Attiecīgi apdraudēti ir visi, kas sadarbojušies ar sabiedroto karaspēku, tātad arī Latviju: politiķi, tulki, pavāri, šoferi, informatori.
Patvērumu Latvijai jau lūdzis Afganistānas pilsētas Meimanas bijušais mērs Nazars Muhameds Sahebs Zads Sahebs Nazars, kurš 2012. gadā pat ir viesojies Latvijā. Meimana ir Ogres sadraudzības pilsēta, un caur Ogres mēru Egilu Helmani Afganistānas politiķis lūdzis palīdzību sev un savai ģimenei. Vēl viens Latvijas patvēruma pieprasījums saņemts no afgāņa, kurš Latvijas kontingentam nodrošināja loģistikas pakalpojumus. Viņš bija tas vietējais ķēdes posms, kas Latvijas uzņēmumiem palīdzēja nodrošināt piegādes mūsu karavīriem karabāzēs.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks lēš, ka runa varētu būt kopumā par 15 afgāņiem un viņu ģimenēm, kas līdzšinējos gados snieguši palīdzību Latvijai, un tagad Latvijas pienākums ir palīdzēt viņiem. Pamatā tas bija tehniskais personāls, kas sniedza nodrošinājuma atbalstu mūsu kontingenta karavīriem. Arī Valsts prezidents Egils Levits aģentūrai LETA uzsvēris, ka šajos Afganistānai traģiskajos apstākļos Latvijas, Eiropas Savienības un NATO pienākums ir palīdzēt vismaz tiem konkrētajiem afgāņiem, kas savulaik ir palīdzējuši mums.
Pārējiem gan jāizlīdzas pašiem, jo sabiedrotie Afganistānu pametuši, un daudziem tas izskatās pēc kaunpilnas padošanās.
Vēl viena austrumu zeme, kurai Rietumi cenšas iemācīt demokrātiju, biznesu, cilvēktiesības un citas austrumu kultūrai pretdabiskas vērtības, ir Irāka. Arī tur Latvijas karavīri atrodas kopš 2003. gada. Pirmie uz turieni tika aizsūtīti 98 kājnieki, un jau pirmajos mēnešos piedzīvoja uzbrukumus. 2008. gadā tā dēvētā miera uzturēšanas misija “Operation Iraqi Freedom” tika nosacīti pabeigta, bet karošana turpinājās. Vietējie pret vietējiem, vietējie pret sabiedrotajiem. Pēc Islāma valsts sakaušanas militārā misija kļuva par apmācību misiju un līdzīgi kā Afganistānā arī Irākā latviešu uzdevums bija un joprojām paliek vietējās armijas apmācība. Mūsējo pienākumos ietilpa kājnieku sagatavošana. Irākiešiem mācīts darboties ar krievu triecienšautenēm, ložmetējiem, mīnām, jo šie ieroči lielā daudzumā Irākā ievesti padomju gados. Kalašņikovus lieto abās frontes pusēs - gan valdības spēki, gan islāma radikāļi. Un ne tikai Irākā vai Afganistānā, bet arī visos pārējos pasaules karstajos punktos.
Šobrīd misijas nosaukums Irākā ir “NATO Mission Iraq”, un tā neietver kaujas uzdevumu veikšanu. Kā skaidro Ārlietu ministrija, šīs misijas galvenie uzdevumi ir: atbalsta sniegšana efektīvai, ilgtspējīgai, pārskatāmai un visaptverošai Irākas valsts aizsardzības un drošības institūciju un civilā sektora izveidei. Līdzīgi arī Afganistānā tika cerēts, ka ar šādu sabiedroto atbalstu pietiks, lai afgāņi vestu savu valsti gaišās demokrātiskās nākotnes virzienā.
Pretēji cerētajam afgāņi ir devušies atpakaļ uz tumšo pagātni. Irākiešiem, kā šķiet, veicas labāk.
Lai gan teroristu uzbrukumi palaikam notiek, un reizēm cilvēki tiek nolaupīti izpirkuma vai politisku iemeslu dēļ, aktīvā karadarbība tur ir pārtraukta. Irākiešu migrantus uz Latvijas robežas droši var apsaukāt par Lukašenko un Putina hibrīdieročiem un nevis par bēgļiem, kā tas labpatiktu Latvijas velkamistiem. Viņi patiešām ir ieroči, kas daļēji savas kaujasspējas ieguvuši, arī pateicoties sabiedroto veiktajai instruktāžai. Pēc džihādistu sakāves pašu mājās kļuvuši nevajadzīgi un devušies taisīt nepatikšanas citās zemēs.
