Finanšu nozares asociācijas organizēts pasākums pensiju otrā līmeņa popularizēšanai iekrita tajā dienā, kad visa pasaule sekoja ASV vadītās militārās ekspedīcijas dalībnieku bēgšanai no Afganistānas galvaspilsētas Kabulas.
Konkrētajā sakritībā ir arī nejaušības elements, bet lielos vilcienos nebūt ne nejauši sakrīt tieši 20 gadi pensiju fondu pastāvēšanai Latvijā un amerikāņu vadītajai ekspedīcijai Afganistānā, kurā iesaistījās arī Latvija. Tas bija priekšnoteikums Latvijas uzņemšanai NATO tieši tāpat, kā pensiju fondi bija priekšnoteikums Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Latvijas militāristiem it kā tika doti 20 gadi, lai viņi pārliecina afgāņus sākt iemaksas pensiju fondos. Ja tādi rastos, tie atpirktu no vecajiem fondiem aktīvus par naudu, ko izmaksāt veco fondu vecajiem dalībniekiem arī Latvijā. Diemžēl Latvijas militāristi savu uzdevumu nav izpildījuši (atklātāk sakot, nebija pat sapratuši). Par to arī Latvijas strādājošajiem un pensionāriem nākas piedalīties neveiksmīgās ekspedīcijas izmaksu segšanā.
Ir pagājuši divi gadu desmiti, kopš Latvijas valsts sāka ieplūdināt savu nodokļu maksātāju naudu starptautiskajās pensiju piramīdās. No 2001. gada 1. jūlija līdz 2021. gada 1. augustam pensiju fondos skaitās uzkrāti gandrīz 5,65 miljardi eiro, kas nākotnē tiks pakāpeniski sadalīti starp 1,29 miljoniem krājēju, uz kuru vārdiem valsts iemaksājusi naudu pensiju fondos. Pagaidām Latvija ieņem zemu vietu pensiju piramīdā, jo pagājušajā gadā no Latvijas ekonomikas nācies izņemt 568,9 miljonus eiro, pretī dabūjot kopā 20-30 miljonus eiro (precīzi to pat neuzskaita) tai daļiņai no otrā līmeņa pensijām, kurām jau ienācis izmaksu termiņš. Turpmāk Latvijai vajadzētu strauji virzīties piramīdā uz augšu, t.i., izņemt no pensiju fondiem būtiski lielāku naudas daudzumu atbilstoši tam, kā aizvien lielāks krājēju skaitam jānonāk pensiju vecumā. Pensiju fondiem jāspēj šādas izmaksas veikt, jo tie saucas neatkarīgi no demogrāfiskās situācijas. Ar to domāta demogrāfiskās situācija valstī, kur notiek izmaksas. Ja tur nebūtu vairs neviena algotu darbu strādājošā cilvēka, tas skartu tikai pensiju pirmo līmeni, jo diez vai valsts ilgi spētu aizņemties naudu pensijām un visiem citiem izdevumiem bez nodokļiem uz darbaspēku. Otro pensiju līmeni teorētiski skartu tikai strādājošo skaita samazināšanās pasaulē, kas nav šā brīža aktualitāte. Īstenībā tomēr pensiju otrā līmeņa uzturēšanai vajadzīgi ne strādājošie vispār, bet tādi strādājošie, no kuriem ienāk nauda pret solījumiem, ka viņi savu naudu saņemšot atpakaļ vecumdienās. Šādu strādājošo deficītu nepārspējami trāpīgi atklāja sakritība, ka pensiju fondu popularizēšanai veltītā saruna notika tieši tajā dienā un brīdī, kad visa pasaule sekoja ASV vadītās militārās ekspedīcijas dalībnieku bēgšanai no Afganistānas galvaspilsētas Kabulas.
Afganistāna nav vienīgā vieta pasaulē, par kuru skaidrs, ka cilvēki vēl vairākas paaudzes uz priekšu tur nesāks dzīvot pēc Rietumu valstu priekšrakstiem, kas obligāti prasa naudas ieguldīšanu pensiju piramīdās. Tiklīdz to pamatni paplašināt vairs nav iespējams, tā rodas jautājumi par pensiju fondu likvidēšanu pirms to formālā bankrota. Finanšu nozares asociācijas rīkotajā pasākumā šāds jautājums tika uzdots Labklājības ministrijas valsts sekretāram Ingum Allikam. Jautājuma formulējums bija par virzību labklājības ministra Gata Eglīša pieļāvumam, ka varbūt varētu ja ne pilnībā pārtraukt, tad vismaz samazināt iemaksas pensiju otrajā līmenī. Ierēdnis demonstrēja lojalitāti finansistiem ar apgalvojumu, ka šobrīd virzības nav nekādas, bet pie reizes atklāja, cik grūti šo virzību nobloķēt, jo par to runā visos stūros. Konkrētajā reizē labklājības ministrs esot tikai piebalsojis Finanšu ministrijai un to pašu sakot arī Pašvaldību savienība. Jo īpaši nākamajā gadā noteikto Saeimas vēlēšanu cīņu gaitā gaidāmi aicinājumi “paskatīties uz pensiju sistēmu savādāk”.
Vislielākās rūpes un raizes vietējiem pensiju fondiem izraisa Igaunija ar atļauju raut laukā naudu no turienes pensiju otrā līmeņa ar cerību pagūt ar šo naudu iegādāties vienalga ko pirms kārtējā cenu lēciena. I. Allika noraidošo “eksperta attieksmi” pret šādām pārmaiņām var izskaidrot gan kā lojalitāti bankām, gan kā bažas, ka pensiju fondu naudas ieplūdināšana vietējā apritē cels cenas vēl jo ātrāk un aizskars to cilvēku eksistenci, kuriem ne tikai nav naudas, par ko uzkrāt īpašumus, bet drīzumā nebūs naudas maizei. Tad viņi prasīs maizi no valsts I. Allika personā.
Pensiju fondi būtu bankrotējuši jau 2008. gadā, ja tajos iztrūkstošā nauda nebūtu aizvietota dažādu valstu centrālo banku emitētu naudu. Šādu ceļu ierādīja ASV Federālo rezervju sistēma un pēc tam ar vēl plašāku vērienu piekopa, t.i., šobaltdien piekopj Eiropas Centrālā banka. Tas pats sakāms par Lielbritānijas, Japānas un Ķīnas centrālajām bankām. Tādējādi pensiju fondi no oficiāli pasludināma bankrota tik tiešām ir pasargāti.
Jā, pensiju fondi atmaksās pensionāriem visu viņu uzkrājumu ar augļiem ne tikai divkāršā, bet divdesmitkārtīgā vai divsimtkārtīgā apmērā ar piebildi, ka fondu pienākums nav nodrošināt veikalos tādas cenas, lai par 20-40-50 gados veidotu uzkrājumu un augļiem kopā pensionārs spētu nopirkt vienu maizes kukuli. Uzkrājumu reālās vērtības zuduma piemērs Latvijas nesenajā pagātnē ir padomju rubļos kādreizējās Krājkases kontos un pensijās noteikto ienākumu pielīdzināšana latiem attiecībā 200:1. Proti, padomju laikā laba mēnešalga, no kuras vairāku cilvēku ģimene varēja mēnesi pārtikt un vēl mazumiņu atlicināt, tika pielīdzināta tādai naudas vienībai, ar kādu šī pati ģimene varēja izdzīvot labi ja vienu dienu, ļoti knapinoties ar putraimu vai grūbu vārīšanu sālsūdenī.
Pavisam nelāgas asociācijas izraisa sakritība, ka naudas pārcenošana Latvijā notika dažus gadus pēc padomju armijas izvākšanās no Afganistānas, uz kurieni tika sūtīti arī Latvijas PSR iesauktie jaunieši.
Formāli atrādāmos augļus pensiju fondi cer iegūt, pārliekot visas pensiju krājumu iemaksas uz uzņēmumu akcijām, kas skaitās ieguldījums ar paaugstinātu risku. Tāpēc ļoti ilgi bija spēkā Latvijas valsts noteiktie, pakāpeniski mīkstinātie ierobežojumi ieguldīt akcijas tikai 1/4, 2/4 un 3/4 no fondu rīcībā esošas naudas, kas tagad tagad pārtaisīti par atļauju ieguldīt akcijās kaut 4/4. Finansisti pavisam nesen spēja pārliecināt politiķus un ierēdņus, cik muļķīga izskatās nodokļu maksātāju naudas atdošana fondiem, kas par savu ienesīgumu portālā “manapensija.lv” uzrāda zaudējumus, kādi neizbēgami radās tad, ja fondi ieguldīja naudu kaut vai Latvijas valsts obligācijās ar nullei tuvu vai pat negatīvu likmi. Vizuāli šāds nesmukums tūlīt tikšot novērsts. Finanšu nozares asociācijas amatpersona Kristīne Lomanovska solīja, ka visu uzkrājumu pārlikšana akcijās ļaušot pensiju fondiem uzrādīt 5-6 un pat vairāk procentu ienesīgumu gadā.
Uzņēmumu (plašākā nozīmē - īpašumu attīstības projektu utt.) akciju cenu celšanās nekādā veidā neizriet no tā, ka uzņēmumu ražošanas apjomu un peļņas pieaugums kaut attāli līdzinātos 5-6% gadā. Labi, ja tas caurmērā ir 0,5-0,6% pieaugums, nevis samazinājums, kura izskaidrošanai tika piemeklēts Covid-19. Akciju cenas pieaug vienīgi tāpēc, ka centrālo banku emitētās naudas ieguldīšana ražošanā nozīmē jau iepriekš aprēķināmus zaudējumus. Atliek ieguldīt naudu akcijās, kuru burbuļa sprāgšana gan tiek gaidīta, taču precīzi nav paredzama, jo nenoteiktība ir biržas burbuļu daba. Tagad tā kļuvusi par ASV un Eiropas centrālo banku dabu. Droši zināms, ka burbulis pārsprāgs tajā pat mirklī, kad centrālās bankas paziņos par naudas drukāšanas apturēšanu, taču nav nekādas skaidrības, kādi iemesli līdz tādam lēmumam novedīs un kurā brīdī tas notiks. Visticamāk, ka tam būs kaut kāds sakars ar cilvēku reakcijām uz inflāciju varbūt virs 6%, varbūt virs 16% vai 60% gadā.
***
Finanšu nozares asociācijas pasākums redzams un dzirdams adresē https://www.facebook.com/watch/live/?v=330830792075883&ref=watch_permalink ar pāreju uz Watch on Facebook ·
