Ebreju nogalināšanas attaisnošanai Tukumā vajadzēja izdomāt “žīdu briesmu darbus Majoru mežā”, jo no vairāk nekā tūkstoša Tukuma apriņķī dzīvojušo ebreju vainot par 1940./1941. gada represijām pret latviešiem bija iespējams tikai vienu vienīgu “žīdeli Kacu”.
Tukuma ebreju kopiena pagājuša gadsimta 20. un 30. gados ir bijusi pat pārsteidzoši pasīva attiecībā pret piedāvājumiem pārtaisīt pasauli pēc komunisma/sociālisma receptēm. Šādu vērtējumu izraisa salīdzinājums starp ziņām - šajā reizē ziņu trūkumu - par konkrēto cilvēku grupu un priekšstatiem vai gaidām, kādas veidojas no citām ziņām par ebrejiem kopumā un kādas cēlušās laikā līdz Pirmajam pasaules karam un tā izraisītajai revolūciju virknei, kurās ebrejiem tiešām bija pamanāmas lomas. Turpretī Latvijas Republikas laikā Tukumā tas nav izpaudies. Ir atrodams tikai viens ebreju izcelsmes aktīvists starp vairākiem desmitiem vietējo iedzīvotāju, kuri tika visskaļāk nolādēti vācu okupācijas laikā un pēc tam slavināti laikā no Latvijas otrreizējās nonākšanas padomju okupācijā līdz padomju režīma sabrukumam. Avīzei “Tukuma Ziņas” nācās samaksāt vāciešiem par atļauju avīzei vispār iznākt ar savā pirmajā numurā sniegtu melu ziņu, ko pašai nācās iespējami neuzkrītoši atsaukt pēc dažiem mēnešiem. Raksts par ebreju izvarotām un nogalinātām jaunietēm izskatās pēc vietai un laikam pieskaņotas lokalizācijas sižetam, kādu nacistiskās Vācijas galvenais antisemītisma izdevums “Der Sturmer” izplatīja 1935. gada augustā (attēlā).
Pamatot sakaru starp ebrejiem un padomju okupantu veiktajām represijām kopš 1940. gada vasaras ar kulmināciju 1941. gada 14. jūnijā “Tukuma Ziņām” vajadzēja par katru cenu, taču nekādu reālu faktu avīzei nebija. Avīzes pirmajā numurā aprakstīto padomju iestādēs ieslodzīto cilvēku nogalināšanu nācās aprakstīt zem virsraksta “Rautenbergs un Mazjēcis slepkavo vēl pēdējā brīdī”, kaut viņu uzvārdi apliecināja uzreiz, ka tie nu gan ebreji nav. Turpat citā rakstā “Tukuma atbrīvošana” teikts tā, ka “pa ielām, dodot pēdējos rīkojumus, skraidīja sarkanās plintnieces Gavare, Jātniece, Sproģe un citas ar revolveriem pie sāniem”, atkal bez iespējām kaut kādu no viņām dēvēt par žīdieti. Tomēr bez ebreju pieminēšanas raksts un visa avīze iznākt nedrīkstēja, tāpēc tur iepīta ainiņa, ka “steigā visiem žīdiem vēl izsniedza atlikušās šautenes. Pat Šurum-Borums savu vilka kā malkas pagali pa pa bruģi”. Jā, Tukumā patiešām toreiz dzīvojis ebrejs ar šādu iesauku. Ar savu īsto vārdu Boruhs Glazers paralēli iesaukai viņš pieminēts uz pikantu lietu aprakstīšanu vērstā izdevuma “Dailes Magazina” 1933. gada 13. janvāra numurā par to, ka krogā piedzēries (piedzirdīts) un uzmācies bufetniecei. Lai nu būtu tā, ka 1941. gadā viņš tiešām redzēts ar šauteni un ka “Tukuma Ziņu” lasītājiem bija interesanti to uzzināt. Neviens taču šādas ziņas dēļ neskries rīkot ebreju grautiņus un nepiedalīsies ebreju slepkavošanā.
Kaut ko slepkavošanas attaisnošanai derīgu nodrukāt tomēr vajadzēja. Tāpēc tā paša avīzes pirmā numura lapā zem raksta “Rautenbergs un Mazjēcis slepkavo vēl pēdējā brīdī” seko "Žīdu briesmu darbi Majoru mežā”:
- Šinī pavasarī Tukuma skolas beigusī jaunatne griezusies kompartijā pēc darba, cerot atrast nodrošinātu un laimīgu dzīvi, kā tas visu mācības gadu tika solīts. Starp darba lūdzējām bijušas ari tukumnieces māsas Maiga un Elza Kalējas, Laimdota Reinholds, Violeta Amers un Olga Muka. Ar viņām personīgi aprunājusies “visvarenā" Tukuma skolu un izglītības lietu kārtotāja V. Lejmalniece. Laimīgu seju viņa stāstījusi, ka atradusi meitenēm ļoti piemērotu un patīkamu darbu - par apkalpotājām Majoru atpūtas namā. (...) Vilšanās bijusi jau pirmajās dienās. Strādnieku atpūtas nams patiesībā bijis žīdu atpūtas nams, jo iemītnieku 90% bijuši riebīgi žīdi un žīdenes.
Tos vajadzējis apkalpot ik uz soļa, dzirdēt lamas, pārmetumus un dzīvot neciešamā žīdu nekārtībā un netīrībā. (...) Kad vācu armija izdarīja savu vareno triecienu un cauri jūrmalai traukušies Ventspils, Talsu, Kuldīgas un Tukuma bēgļi, tiem pievienojušās visas iestādes amatpersonas. (...) Ieradies kāds žīdelis un visas meitenes reģistrējis. Naktī... pēkšņi pie durvīm kāds dauzījies. Tur bijis tas pats žīds, kurš dienā reģistrējis. Viņš atvedis līdzi ari citus žīdus un gvardistus. Meitenēm pavēlēts sekot - kur un kāpēc - tas nav teikts. Pēc tam kādu laiku par aizvesto meiteņu likteni neviens nezināja, līdz vietējie iedzīvotāji mežā pie Majoriem, netālu no ceļa atrada svaigi raktu zemi. Radās aizdomas, ka te varētu būt aprakts kāds boļševiku nomocīts patriots. Bet, atrokot bedri, atklājās daudz drausmīgāka aina. Bedrē atrada samestus krustām šķērsām nonāvēto meiteņu līķus. Pirms nonāvēšanas meitenes necilvēcīgi mocītas, sakropļotas un izvarotas. Šis briesmu darbs atkal brēc uz debesīs pret žīdiem un boļševikiem! Tāda bij tā nodrošinātā un saulainā dzīve, kuru ik dienu solīja Tukuma skolu lietu “speciālisti” ar V. Lejmalnieci un žīdeli Kacu priekšgalā!
Šajā reizē nevis vietējā prese tikai atgremoja “Tēviju”, bet “Tēvija” jau nākamajā dienā pārpublicēja attiecīgo rakstu zem īsāka virsraksta, bet tālāk vārds vārdā. Drīz vien pēc tam reālā dzīve gan lika koriģēt ne publikāciju, bet tās saturu tā, lai tiešā veidā nekas atsaukts netiktu. 1941. gada 18. novembrī “Tukuma Ziņas” pabeidza rakstu sēriju “Viņu vairs nav mūsu vidū” ar sadaļu “Pazudušie tukumnieki”: “Šofers Alfrēds Paeglis, skolnieki Maigonis Reinholds, Laimdota Reinholds, Vijolīte Amers, Maija Bechmane, Elga Kalējs, Maiga Kalējs, Olga Muka; oblig. kara dien. kareivis Jānis Meņģelis; Alfrēds Alberts.” Kā redzams, lielākā daļa pazudušo vārdu pārklājas ar it kā atrasto līķu vārdiem. Līdz ar to uzreiz skaidrs, ka nekādas bedres ar meiteņu līķiem Majoru mežā nav bijis, jo publikācija “Viņu vairs nav mūsu vidū” attiecās arī uz nogalinātajiem, kuru nāves vai līķu atrašanas vietas, ja tās vispār bija zināmas, tika uzrādītas.
Pēc kara visas piecas it kā bedrē samestās meitenes un kopā ar viņām vēl divi no pazudušo sarakstā minētajiem atradās sveiki un veseli. Vairākos gadījumos viņu gaitas tika aprakstītas padomju presē, kas pamanījās nepaskaidrot, kā un kāpēc viņi iekļuva no Latvijas evakuējošos cilvēku plūsmā, nevis aizgāja uz mājām. Majori un Tukums atrodas gandrīz vai blakus, ja attālumu samēro ar daudzu citu cilvēku ceļiem, kādi tika aprakstīti visās 1941. gada vasaras avīzēs. Cilvēku tūkstoši tajos mēnešos gājuši šurpu turpu pāri visai Latvijai uz mājām no vietām, kur viņi aizrauti un kur viņiem laimējies izsprukt. Piecas nosauktās meitenes, kā arī Maija Behmane un Maigonis Reinholds karu bija pārlaiduši Padomju Savienībā. Tikai šie 5+2 cilvēki no 10 pazudušajiem tukumniekiem pēc tam izrādījās identificējami padomju laika publikācijās.
1946. gadā par manekenu padomju strādniecības skatlogā tika ielikta Olga Muka, kuru aprakstīja un kuras fotogrāfijas ne vienreiz vien publicēja avīzes “Cīņa”, “Padomju Jaunatne” un “Pionieris”. Viņa evakuācijā bija apguvusi elektroiekārtu montieres arodu un lika to lietā uzņēmumā VEF kopā ar savu draudzeni Maiju - tātad ar Maiju Behmani. Tajās publikācijās apstiprināta viņas, t.i., vairāku meiteņu izcelsme Tukumā, darbs atpūtas namā un evakuācija. Viņas biogrāfija ar izvēli (pilnīgi vai ne pilnīgi labprātīgu - to no padomju laika publikācijām simtprocentīgi saprast nevar) doties uz Krieviju, nevis uz mājām, un tālākās darba gaitas, gatavība par tām publiski stāstīt ar nevainojami pareizām toreizējās propagandas formulām un glītais izskats pilnībā atbilda prasībām, pēc kādām tika komplektētas Latvijas PSRS un PSRS Augstākās padomes, Latvijas un Padomju Savienības komjaunatnes centrālās komitejas, sieviešu tiesību un miera cīnītāju organizāciju prezidiji. No publiskajiem ziņu avotiem nevar izsecināt, kas viņai pietrūka, lai šajās vietās tomēr netiktu. Ar pārliecību vismaz par 99% sakāms, ka viņas karjera beidzās ar Montāžas ceha arodkomitejas priekšsēdētājas vietu ne VEF, bet citā Latvijas PSR dižuzņēmumā RAF. Jelgavas avīze “Darba Uzvara” 1989. gada 7. janvārī aprakstīja, kā Olga Muka uzņēmuma darba kolektīva sapulcē mēģinājusi dabūt akceptu uzņēmuma direktora Viktora Boserta izvirzīšanai par PSRS tautas deputāta kandidātu, bet tautfrontieši u.c. aktīvisti priekšlikumu izgāzuši.
Atšķirībā no O. Mukas, Laimdota Reinholde pēckara gados pieminēta kā negatīvais tēls “Padomju Jaunatnē”, jo no darba VEF aizšmaukusi uz dzimtajiem laukiem. Avīze gan atzīst, ka administrācija pret jaunajām strādniecēm izturējusies slikti. Drīz pēc tam viņa jau pieminēta ar labu vārdu kā vēlēšanu kampaņu aktīviste Tukumā, kur apprecējusies un kļuvusi par galveno grāmatvedi ceļu būves uzņēmumā. Maigonis Reinholds figurē “Cīņā” 1945. gada 22. aprīlī sakarā ar viņa pārrašanos Latvijā no Mengeru bērnu nama Tatārijā, kur viņš bijis “dūšīgākais arājs”.
Visbiežāk pieminēta Maiga Kalēja, laulībā Arbeitere. Evakuācijā viņa bijusi auklīte vai audzinātāja mazākiem bērniem jau minētajā bērnunamā, pēc tam skolotāja Tukumā ar šādai profesijai padomju laikā piesaistīto pienākumu darboties vēlēšanu komisijās. Tur viņa izpelnījusies uzticību, lai pati tiktu ievēlēta Tukuma darbaļaužu deputātu padomē. To visu gadu desmitiem fiksēja no “Tukuma Ziņām” izveidotais “Tukuma Ziņotājs”, ko kādā pagājušā gadsimta 60. sākuma propagandas histērijas lēkmē pārsauca par “Komunisma Rītu”.
Parasti publikācijās par komunisma celtniecība gaišajiem tēliem lasītāji netika netika apgrūtināti ar šausmu piedevu, ka viņi tiek iepazīstināti ar fiktīva līķa gaitām, bet Neatkarīgā tomēr nav pirmā, kas speciāli apraksta neatbilstību starp nacistu propagandas antisemītisma sadaļu un īstenību. Padomju laikā pievērst tam uzmanību ievajadzējās uz emigrantu auditoriju vērstajai “Dzimtenes Balsij”. 1969. gada 27. jūnijā tā nodeva sveicienu par “Tukuma Ziņām” 1941. gada vasarā atbildīgajam, tagad Neatkarīgā publikācijā “Kā avīzes mācīja nīst ebrejus” zināmajam Gustavam Grīnbergam, kurš uz to laiku bija iekārtojies par latviešu trimdas organizāciju aktīvistu.
“Dzimtenes Balss” publikācija pasniegta aizkustinošu cilvēkstāstu formātā. Esot sagadījies tā, ka “apmeklējot vietas, kur dzīvojis un darbojies Ļeņins”, lidmašīnā blakus nosēdināti M. Arbeitere un žurnālists Andris Sproģis (1940). Maršrutā bijusi iekļauta Tatārijas APSR galvaspilsēta Kazaņa. Abi ekskursanti tērzējuši par Tatāriju un sapratuši, ka abi zina par to vairāk, nekā caurmērā zināja cilvēki Latvijā. Par M. Arbeiteri tas jau saprotams, bet arī A. Sproģis bijis Mengeru bērnunama audzēknis. Abi atpazinuši viens otru - apkampšanās un asaras, jūtiet līdzi!
Pēc tam A. Sproģis ciemojies pie Maigas un viņas māsas Elgas, kas kļuvusi par tiesu izpildītāju un laulībā par Beķi. M. Arbeitere varējusi vairāk vai mazāk pastāstīt par visu it kā nogalināto meiteņu dzīves gaitām līdz 60. gadu beigām. Bet pirms nonākšanas Tukumā A. Sproģis pārbaudījis Maigas stāstīto “par kādu rakstu, kas 1941. gadā, nacistu okupācijas pašā sakuma, bijis nodrukāts “Tukuma Ziņās” un “Tēvijā””. “Vēlāk bibliotēkā es atradu šīs avīzes un arī Maigas Arbeiteres pieminēto rakstu,” apliecināja A. Sproģis. Emigrantiem to nevajadzēja zināt, ka nebija pagājušā gadsimta 60. gados Latvijā tādas bibliotēkas, cilvēki drīkstētu palasīt vācu okupācijas laika avīzes tāpēc, lai apmierinātu savu ziņkārību. Tikpat neiespējami būtu bijis pārstāstīt nacistu laika izdevumus padomju presē bez īpašas atļaujas, saskaņošanas un tikai “īsumā”, kā viņš pats atzīmēja. Tas viss tāpēc, lai pamatotu A. Sproģa raksta pēdējās rindas: “Lasot latviešu emigrantu avīzes, kurās bieži vien pavīd melu stāsti un izdomājumi par dzīvi Latvijā, es allaž iedomājos par to, ka tādi paši un līdzīgi raksti arī savā laikā pildīja “Tēvijas” un citu nacistisko lapu slejas. Bieži vien arī autori ir identiski. Tā jau ir — vilks spalvu met, bet ne tikumu.”
Melu ziņas par ebrejiem bija parasta prakse 1941. gadā vācu okupētajā Latvijā, bet “Tukuma Ziņas” par pilnīgu izdomājumu publicēšanas pieķertas tikai vienā gadījumā. Cita lieta bija septiņas publikācijas par reālo personu Maksi Kacu, neskaitot to, ka viņš piepīts jau aplūkotajam Majoru mežam: “Visur, kur pazudināta jaunatne, klāt, kā redzams, bijis žīdelis Kacs” (23. septembrī). “Žīds Kacs un Rautenbergs neskaitāmas reizes ieradušies skolā uz pratināšanām un skolu pilnīgi terorizējuši” (27. novembrī). Tos pašus faktus diametrāli pretēja novērtējuma ietvarā vēlāk apliecināja “Komunisma Rīts”: “Trauksmainajās 1940.-1941. gada dienās, nedomājot par atpūtu, bieži vien nerēķinoties ar sevi, organizēja komjaunatnes grupas pagastos un skolās Krišs Riekstiņš, Fricis Vīnbergs, Fredis Lobaks, Maksis Kacs, Eduards Folkmanis, Aleksandrs Terentjevs, Leokādija Dreļa, Valentīna Bušmane un citi.” Vācu laikā M. Kacam vārda vietā tika likts tikai apzīmējums “žīdelis”. Viņš tiešām izvirzījies starp pārdesmit labāk zināmajiem padomju iekārtas dibinātājiem Tukuma apriņķī, paceļoties augstāk par savu formālo skolu komjaunatnes organizāciju vadītāja vietu.
Pašu izvērstāko M. Kaca darbošanās apskatu “Tukuma Ziņas” sniegušas 1941. gada 25. septembra publikācijā “Boļseviku gads Irlavā”:
- Pirmais, kas iepazīstināja irlavniekus ar komunisma “cēlām” idejām, bija žīds Kacs. Šis izraēļa bērns Irlavā bija redzams visur: pagastnamā, skolā, biedrību namā, kolonijā u.c. (...) Drīzi Kacs uzņēma sakarus ar Irlavas pagasta padibeņiem - slaistiem kā: Lietuvas laukstrādnieku-analfabētu
Janušauski, Irlavas-Grenču spirta dedzinātavas grāmatvedi Birkenfeldu, Irlavas kroga krējotavas vadītāju Laukmani, kolonijas uzraugu E. Vainovski, viņa sievu Amāliju (bij. kolonijas ieslodzītā), spirta dedzinātavas bragu izdalītāju - aitu zagli - Zariņu u.c. (...) Nobīdot pie malas agrākās valdības amatpersonas, Irlavas komunisti sadalīja amatus savā starpā: Birkenfeldu iecēla par pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju, spirta kopdedzinātavas direktoru, agrākās policijas pastāvīgo klientu, hronisko dzērāju Laukmani - par pagasta milici, Janušauski - par arodbiedrības pr-ku un E. Vainovski par arodbiedribas sekretāru. (...) No Irlavas pagasta š. g. 14. jūnijā tika aizvesti 39 latviešu patrioti, -tes un pie to aizvešanas lielu lomu spēlēja Birkenfelds, Zariņš, Amālija Vainovskis u.c.
Šajā konspektā nav iekļauti visi M. Kaca savervēto irlaviešu vārdi, bet neviens no visā rakstā minētajiem nesignalizē, ka ebrejs būtu izmantojis citus ebrejus padomju okupācijas režīma izveidošanai konkrētajā vietā. Ja tā tas būtu noticis, tad “Tukuma Ziņas” būtu tam pievērsušas jo sevišķu uzmanību. Izrādījās, ka jaunajam režīmam pietiek ar latviešiem, kuri tam pieslējušies gan pārliecības, gan mantisko guvumu, gan savas drošības dēļ. Šādā skatījumā latviešu klusējoša piekrišana ebreju iznīcināšanai kļuva par savu grēku uzkraušanu grēkāzim. M. Kacam paveicās vismaz tādā ziņā, ka viņš ar savu dzīvību samaksāja par saviem, nevis par citu grēkiem. Tukumā nogalinātos ebrejus viņš pārdzīvoja par mēnesi vai diviem un krita kaujā Igaunijā.
