Finanšu pakalpojumu eksports sekmīgi sagrauts

Ar Ārlietu ministrijas atzinības rakstiem apbalvotas iekšlietu nozares amatpersonas un Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece © Ārlietu ministrija

Pateicoties tā dēvētajam finanšu nozares kapitālajam remontam un kādreizējā miegainā Burkāna kantora pārtapšanai Znotiņas Finanšu izlūkošanas dienestā, Latvijas valsts ir tikpat kā atteikusies no bankām iepriekš nozīmīga ienākumu avota – finanšu pakalpojumu eksporta.

Faktiski jebkuri pārskaitījumi no trešajām valstīm tagad tiek uzskatīti par toksiskiem, jo teorētiski var būt saistīti ar naudas atmazgāšanu un terorisma atbalstīšanu. Šāda pieeja izraisījusi dramatisku kritumu finanšu pakalpojuma eksporta nozarē. Kā Neatkarīgā jau vēstīja: “Kariņa valdība “uzdāvināja” 750 miljonus dolāru lielus eksporta ienākumus Lietuvai un Slovākijai”.

Kas ir finanšu pakalpojumu eksports?

Faktiski tas ir banku ikdienas darbs, tikai ar ārzemju klientiem. Bankas veic ārvalstu uzņēmumu un investoru pārskaitījumu uzdevumus un piešķir kredītus, saņemot par to komisiju un procentus. 2017. gadā Latvijas finanšu pakalpojumu eksports (gan uz ES, gan trešajām valstīm) bija gandrīz pusmiljards (495 miljoni) ASV dolāru. 2020. gadā Latvijas finanšu pakalpojumu eksports bija vairs tikai 154 miljoni dolāru. Latvijai, izpildot ASV rīkojumu un atsakoties no šīs naudas, to savā lietošanā paņēmušas citas Eiropas valstis. Respektīvi gan trešo valstu gan ES klientu nauda joprojām tiek apkalpota, taču ne Latvijā. Šī tirgus pārdale notikusi Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieces Ilzes Znotiņas vadībā, un viņai par to pasniegts valsts apbalvojums. Nu ne gluži Triju Zvaigžņu ordenis, un arī pirmajā rindā svinīgajā bildē viņa nestāvēja. Valsts galvenā izlūce saņēmusi Ārlietu ministrijas atzinības rakstu par Latvijas tēla popularizēšanu ārvalstīs un ieguldījumu Latvijas Republikas valstiskuma stiprināšanā.

Ļoti dārga popularizēšana

Kas par tik dārgu Latvijas tēla popularizēšanu sakāms pašai nozarei? Pašā sākumā, kad lielais krahs Latvijas banku sektorā tikai tuvojās, vēl bija atsevišķi drosminieki, kas apšaubīja nepieciešamību valstij atteikties no tik lielas naudas. Piemēram, finanšu un riska konsultāciju kompānija “Deloitte Latvia” - droši vien ne tikai savu klientu interesēs - 2016. gadā centās atturēt valdību no ASV rīkojuma izpildes. Ietekmēt sabiedrisko domu. Uzņēmuma partneris Igors Rodins publiskā paziņojumā vēstīja, ka finanšu pakalpojumu eksports Latvijai ir iespēja, nevis drauds:

“Finanšu pakalpojumu eksports - nozare, kura dod ievērojamu pienesumu mūsu valsts IKP, bet par kuru nav pieņemts runāt skaļi. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ nozare ir vairāku mītu apvīta un netiek pienācīgi novērtēta. (..) Mums ir labs potenciāls, lai kļūtu par finanšu centru Austrumeiropas, Dienvidkaukāza un Vidusāzijas reģioniem. Mūsu vēsturiskās saiknes ar šiem reģioniem, valodu zināšanas un pieredze dod priekšrocību šī virziena eksporta tirgos.” Tā bija 2016. gada nogale, kad tika uzdots retorisks jautājums, vai tiešām Latvija ir gatava atteikties no 2,45% iekšzemes kopprodukta: “Finanšu pakalpojumu eksporta jomā šobrīd ir izvēle - atteikties vai arī ievērojami samazināt nerezidentu depozītu apjomu un zaudēt aptuveni 2,45% no valsts IKP vai attīstīt finanšu pakalpojumu eksportu un risināt valsts sociālekonomiskās problēmas, izmantojot šīs nozares ienākumus.” Un valdība to tiešām izdarīja.

Kāpēc viņiem tas šķiet labi

Pašlaik Latvija no finanšu pakalpojumu eksporta biznesa ir faktiski izstājusies, kamēr citas Eiropas valstis turpina apkalpot trešo valstu naudu un ar to celt savu labklājību. Nav gan tā, ka bankas par šīs nišas slēgšanu skaļi protestētu. Iespējams, tādēļ, ka jau pietiekami smagi cietušas no “kapitālā remonta” sekām un nevēlas lēkt acīs uzraugiem, vismaz publiski tās pauž pilnīgu atbalstu tam, kā šobrīd notiek cīņa ar netīrās naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu. Iebilst tikai advokāti, kuru klientiem bez pierādījumos balstīta pamatojuma faktiem tiek nacionalizēta nauda.

Saistībā ar dramatisko kritumu finanšu pakalpojumu eksporta jomā Neatkarīgā lūdza Finanšu nozares asociācijas komentāru. (Šī nevaldības organizācija apvieno banku iestādes un aizstāv to kopīgās intereses.) Vai šāda situācija nākusi par labu vai sliktu Latvijas ekonomikai? Vai Latvijai joprojām ir pamats uzskatīt, ka visa trešo valstu nauda ir toksiska, ja citas valstis ar to bez aizspriedumiem turpina pelnīt? Vai Latvija no šīs naudas ir atteikusies neatgriezeniski?

Finanšu nozares komentārs

Banku pozīciju skaidro Kārlis Danēvičs, Finanšu nozares asociācijas Kreditēšanas komitejas līdzpriekšsēdētājs:

“Ir loģiski, ka globālās ekonomikas kontekstā kāda valsts apkalpo citas valsts klientus, tādejādi eksportējot finanšu pakalpojumus. Tomēr tas ir ilgtspējīgi tikai tad, ja tiek adekvāti pārvaldīti riski - netiek apdraudēta valsts, kurā konkrētā finanšu iestāde atrodas (piemēram, vēsturiski slogs uz Latvijas valsts budžetu no “Parex” bankas kredītiem Krievijā un Ukrainā), kā arī netiek veiktas darbības, kas veicina finanšu noziegumus.

Latvijas gadījumā vēsturiski tika nodrošināti darījumi, no kuriem citas valstis turējās pa gabalu. Tas bija ne tikai ētiski nepieņemami, bet arī apdraudēja Latvijas ģeopolitisko piederību Rietumeiropai un tās vērtībām. No vienas puses, Latvija sagaida daudz no Eiropas Savienības un NATO, bet, no otras puses, nespēja ievērot starptautiskās finanšu uzvedības normas, turklāt apdraudot pati sevi tiešā veidā.

Latvijas finanšu iestādes turpina finanšu pakalpojumu eksportu, tas nekur nav pazudis. Cita lieta, ka Latvija vairs nav vienkāršs norēķinu centrs, kas diemžēl starptautiski tika atpazīts arī kā tāds, kas apkalpo paaugstināta, faktiski nepārvaldāma riska čaulas veidojumus.

Dati: “International Trade Centre” un “UN Comtrade” apkopotā statistika, Jura Paidera aprēķini

Cik zināms, tad šādus klientus par saviem mērķa klientiem nav izvēlējušās arī tabulā norādītās valstis. Turklāt Malta ir iekļauta FATF “pelēkajā sarakstā”. Jāatzīmē arī, ka lielākā daļa valstu, kas norādītas tabulā, ir arī ar spēcīgu, eksportspējīgu reālo sektoru, kuru apkalpo arī šo valstu finanšu iestādes, tādējādi dodot pienesumu arī finanšu eksporta rādītājiem.

Ilgtermiņā Latvijai noteikti ir iespēja atgriezties un nodrošināt finanšu pakalpojumu eksportu - tādu, kas ir balstīts mūsu zināšanās, tehnoloģijās, kā arī galvaspilsētas Rīgas priekšrocībā, esot starptautiskas nozīmes pilsētai, kurā vienmēr ir augsta līmeņa zināšanas un pieredze, strādājot ar citām valstīm. Tas, ka Latvijas finanšu iestādes vairs neapkalpo faktiski nepārvaldāma riska ārvalstu, aizliegtas “čaulas kompānijas”, kurām nav ekonomiskās būtības un pārkārto savu klientu portfeli, piedāvājot finanšu pakalpojumus ar lielāku pievienoto vērtību (aktīvu pārvaldīšana, vērtspapīrošana u.c.), vienlaicīgi konsekventi un profesionāli pielietojot riskos balstītu pieeju finanšu noziegumu apkarošanai, neapšaubāmi ir labi visai Latvijas tautsaimniecībai un starptautiskajai reputācijai.

Tas dod pamatu arī finanšu pakalpojumu eksporta tālākam organiskam pieaugumam un inovācijām.

No finanšu pakalpojumu eksporta flagmaņiem labs reģionāls piemērs ir Zviedrija, kura kā liela eksporta valsts atbalsta savus ražotājus citās valstīs, piemēram, pat finansējot viņu pārdotās kapitālpreces jaunattīstības valstīs, kā arī izmantojot savu labo reputāciju un paredzamību, lai kalpotu par starpnieku starptautiskajām investīcijām, kuras labprāt iegulst Zviedrijas biržas vērtspapīros, pašiem uzņēmumiem, savukārt, investējot ārpus Zviedrijas.”

Izpēte

Evikas Siliņas vadīts koalīcijas oficiālo nostāju pret pabalstu maksāšanu ģimenēm ar bērniem debatēs par valsts 2025. gada budžeta projektu uzņēmās paust partijas “Vienotība” deputāts, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Gatis Liepiņš: “Mēs diemžēl nebūsim pirmā valsts pasaulē, kura spēs pacelt dzimstību ar pabalstiem. Ja tas būtu izdarāms, tad bagātās valstis jau sen to būtu izdarījušas.”