Joprojām Latvijas senlietu krājēji savās kolekcijās nedrīkst glabāt lietas, kas ir vecākas par 1700. gadu; Latvijas likuma bardzības dēļ Igaunijas un Skandināvijas valstu virzienā no Latvijas aizplūst vērtīgas senlietas un kolekcijas – Rīgas kolekcionāru biedrības vārdā Neatkarīgajai stāstīja kolekcionārs ar vairāk nekā 40 gadu pieredzi Igo Zilbers.
Šā gada 2. februārī stājās spēkā kārtējie grozījumi Krimināllikumā, kas paredz kriminālatbildību par nelikumīgu kultūras vērtību un senlietu glabāšanu, tirdzniecību, pārvadāšanu. Izmaiņas likumdošanā nevis sakārtoja juceklīgo un neloģisko seno lietu vākšanas, aprites un kolekcionēšanas regulējumu, bet to padarīja vēl absurdāku.
Salīdzinoši Eiropas Savienības valstīs, īpaši Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā u.c., tik bargas normas nav spēkā. Tur joprojām var brīvāk rīkot kolekcionāru saietus, izsoles, kur notiek senlietu pirkšana, pārdošana vai maiņa.
Rīgas kolekcionāru biedrības pārstāvji šogad ir vairākkārt vērsušies pie Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāra Ritvara Jansona (Nacionālā apvienība) ar priekšlikumiem likumdošanas jomas sakārtošanai, taču nekāda konstruktīva reakcija nav sekojusi: “Diemžēl viņš nu jau četrus mēnešus nav pakustinājis ne pirksta, lai rosinātu likuma grozījumus ar mērķi sakārtot nozari. Krimināllikuma normas, atbilstoši kurām tiek piemērots sods, ja neesi izpildījis noteiktās prasības, būtu pieņemamas. Taču juceklis un nenoteiktība valda kolekcionāriem izvirzīto prasību jomā. Patlaban spēkā esošās prasības ir neizpildāmas. Tās ir uzrakstītas it kā cēlu mērķu vārdā, bet tik formāli, tik birokrātiski, ka tās nav iespējams izpildīt. Piemēram, ja grib izvest no valsts vecu cara laika papīra naudas kaudzīti vai padilušas kapeikas, priekšmetus, kas senāki par 100 gadiem, neatkarīgi no to izcelsmes vietas, ir jānokārto milzum daudz birokrātisku procedūru, kas prasa nervus, laiku un sadārdzina to cenu vismaz desmit reizes. Tāpēc visi nospļaujas uz šiem noteikumiem un, pašiem negribot, kļūst par kontrabandistiem - likumpārkāpējiem. Būtu saprotams, ja likums attiektos uz šedevriem, bet ne uz mantām, kuru cena ir 10 līdz 50 centi. Muļķīgo noteikumu dēļ šobrīd kolekcionāram nav iespēju kolekcionēt arī monētas, kuras ir vecākas par 1700. gadu. Visā pasaulē kolekcionāri drīkst veidot šādas kolekcijas, bet Latvijā tas nav iespējams.
Latvijas likumdošanas dēļ ir panākts pretējais efekts - atrastās senās monētas nevis tiek atrādītas muzejiem, kuru speciālisti nosaka, vai tās ir vai nav vajadzīgas valstij, bet viss atrastais vienvirziena kustībā ceļo uz Igauniju un Zviedriju, Lietuvu un Poliju, kur ir daudz liberālāka likumdošana. No neloģiskajām prasībām Latvija zaudē daudz vairāk, nekā būtu ieguvusi, ja šādu prasību nebūtu. Tā vietā, lai uzrakstītu normālus, izpildāmus noteikumus, valsts kļūst par reketieri; tērē resursus kolekcionāru represēšanai, viņu izsekošanai, kratīšanai un kriminālai apsūdzēšanai. Visa nelaime ir tā, ka nav bijusi lustrācija. Bijušie komjauniešu aktīvisti, komjauniešu sekretāri, manuprāt, beidzot ir atraduši iespēju, kā realizēt Ļeņina idejas, un turpina ekspropriēt ļaužu mantu, kā tas tika darīts pirms simt gadiem Krievijā. Tas prasa lielus budžeta līdzekļus, kurus būtu prātīgāk izmantot, atpērkot no kolekcionāriem vērtīgākās monētas vai kolekcijas,” Neatkarīgajai skaidroja Rīgas kolekcionāru biedrības biedrs I. Zilbers.
I. Zilbers neslēpa, ka kolekcionāru aprindās milzu sašutumu izraisījuši divi šā gada sākumā notikušie nesamērīgi pretrunīgie atgadījumi. Šā gada janvārī parādījās ziņa, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde valsts akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” (LVM) piemērojusi 2500 eiro sodu par senkapu postīšanu. LVM mežizstrādes darbu laikā bija nopostījuši Liezēres pagasta Avotiņu senkapus un tur blakus esošo pilskalnu. Lai arī Krimināllikuma 229. pants paredz, ka “Par kultūras priekšmeta iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu,” valsts pret savu uzņēmumu bardzību neizrādīja. LVM amatpersonas atvainojās Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes amatpersonām un sabiedrībai, sakot, ka klizma radusies “dēļ nesaprašanās ar izsniegtajiem saskaņojumiem no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes”. Saskaņojumu būtību darbinieki līdz galam neesot sapratuši. Bagātais uzņēmums LVM bez kriminālprocesa tika sodīts vien ar 2500 eiro soda naudu.
Tajā pašā laikā sistemātiski tiek vajāti kolekcionāri, kuri internetā cenšas pārdot vai nopirkt kādu senāku monētu, kaut vai tādu, kas valstij nebūs vajadzīga. Biežāk gan valsts varas pārstāvji, it kā izrādot žēlsirdību, kolekcionārus pierunā atdot mantas labprātīgi. Tad pensionāram cietumsodu nepiespriež - vien liek samaksāt nieka 1500 eiro sodu, kas atbilstoši viņa trūcīgajiem ieņēmumiem nozīmē to pašu, kas cietumsods. Tikai retais nolemj cīnīties ar valsti. Šobrīd par antikvāru mantu iegādi internetā un senlietu gadatirgos kriminālprocesā tiesājas kolekcionārs Edvards Fombergs.
“Mūsu likumdošanas sistēmā nav loģikas, ja kriminālatbildība iestājas jau par tādu mantu glabāšanu, kuras ir vecākas par 300 gadiem, bet tajā pašā laikā krimināllieta netiek ierosināta, ja traktors izposta pilskalnu un senkapus,” skaidroja I. Zilbers.
Viņaprāt, likumdošanas sistēmu varēja sākt sakārtot no mazumiņa, kaut vai likumdošanā nodalot arheoloģisko materiālu no numismātiskā, kuram jāpiemēro citi aprites noteikumi.
I. Zilbers uzsvēra, ka valsts amatpersonas nevēlas veidot sadarbību ar tiem kolekcionāriem, kuri būtu gatavi valstij piedāvāt atpirkt vērtīgākās kolekcijas vai atsevišķus vērtīgus priekšmetus: “Pirms vairākiem gadiem vēlējos izvērst sadarbību ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumu glabātāju. Saskāros ar ļoti augstprātīgu attieksmi. Pēc tam nožēloju kontaktēšanās mēģinājumu. Tas bija kaut kāds vājprāts. Atnesu muzejam simts gadu vecu pērmindera sudraba zīmi. Viņi mani izsmēja. Kas ir pērmindera zīme - tā ir faleristikas apakšnozare. Šādas luterāņu baznīcu draudžu priekšnieku zīmes parasti ir tikai vienā eksemplārā. Šīs zīmes ir unikālas. Tās ir sudrabā un gandrīz simt gadus vecas.
Latvijā muzeji ļoti naidīgi attiecas pret kolekcionāriem. Starpkaru laikā Latvijas muzeji labprāt sadarbojās ar kolekcionāriem un vērtīgākās kolekcijas atpirka. Tagad kolekcionāri kļuvuši par muzeju galvenajiem ienaidniekiem. Zīmīgi, ka par ienaidniekiem kļuvuši nevis senlietu meklētāji un racēji, bet gan tie, kuri veido kolekcijas. Valstī ir radīti tādi noteikumi, kas liedz veidot kolekciju. Likumdošana kolekcionāram atvēlēja tikai dažus mēnešus, lai katru monētu nofotografētu, aprakstītu un iesniegtu apstiprināšanai. Lai reģistrētu kolekciju, bija jāveic virkne formalitāšu, kuras birokrātijas lietās nepieredzējis cilvēks īsā laikā nevar paveikt. Ja arī kāds to spētu paveikt, tad no tā maza jēga. Šie noteikumi kolekciju padara par mirušu. Bet kolekcijai taču jāmainās, tai nepārtraukti jāuzlabojas.”
Kā norādīja I. Zilbers, šobrīd valsts vēršas pret tiem, kuri atrod, maina, pērk un pārdod atsevišķas monētiņas, bet neraugās uz lielām lietām, kas uzpeld starptautiskajās izsolēs: “1944. gada rudenī negodīgs muzeja darbinieks ātrumā evakuācijai apstrādāja numismātisko kolekciju kuģniecības muzejā. Tā vietā, lai godprātīgi veiktu savu uzdevumu, viņš no kolekcijas izlasīja ārā vērtīgus, apjomā lielus zelta nominālus. Tika izlasīti visi zelta dukāti. To konstatēja tikai tad, kad muzeja kolekcija 1946. gadā atgriezās Rīgā. Te pēkšņi 80. gados senlietu izsolē Šveicē parādījās 1944. gadā Rīgas kuģniecības muzeja kolekcijai nozagtā 35 gramu smagā zelta monēta. Vēl bija gadījums ar 1557. gada Rīgas mestra Firstenberga dālderi. Pirms kādiem piecpadsmit gadiem šis tagadējā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā 1944. gadā nozagtais dālderis uzpeldēja Vācijā. Toreiz muzeja direktore Klāra Radziņa sasauca sēdi par šā dāldera tirdzniecības faktu, bet diemžēl izlēma procesu neturpināt un Interpolu neiesaistīt, jo no Vācijas puses būšot stipri advokāti. Zagtās monētas ceļo pa pasauli, un tieši šajā virzienā mūsu ierēdņiem vajadzēja būt patiesi aktīviem, bet viņi izliekas par “beigtām zivīm”.
Praktiski visu muzeju kolekcijas, gan starpkaru Latvijas laikā, gan senāk, tika veidotas no kolekcionāru savāktajām kolekcijām, tās nopērkot vai saņemot kā dāvinājumus. Tagad valsts tās cenšas vienkārši atņemt. Kā atzina Ventspils muzeja vadošais pētnieks Armands Vijups, tad kopš likuma stāšanās spēkā nekas būtisks uz muzeju nav brīvprātīgi atnests un viņiem neesot ne naudas, ne tiesības atpirkt tagad tā saucamo valstij piederošo mantu. Viņš gan aizmirsa pateikt, ka tieši viņa muzejā ir lielākā Kurzemes monētu kolekcija, kuru savulaik Ventspils mērs Aivars Lembergs nopirka no kolekcionāra Gundara Gerbaševska un uzdāvināja muzejam.”
