Latvijas Republikas atjaunošana atvēra padomju laikā praktiski nepieejamos arhīvu un bibliotēku krājumus tik plašam interesentu lokam, ka šeit nevienam nebija iespēju sākt jautāt pēc pierādījumiem, vai tik tiešām līdz ar vāciešu 1941. gada jūnija iebrukumu Latvijas teritorijā viņi sāka šeit slepkavot ebrejus un vai tik tiešām atradās latvieši, kas šajā slepkavošanā iesaistījās.
Līdz ar Padomju Savienību sabrukušos ierobežojumus pieejai arhīvu materiāliem Latvijas valsts sāka atjaunot līdz ar stāšanos Eiropas Savienībā, kas notika 2004. gadā. Tas notika ar personas datu aizsardzības lozungu, ko arī Latvijai nācās ievērot un izpildīt. Tas bija viens no signāliem, ka tā saucamā “brīvā pasaule” īstenībā nemaz nav tik brīva, kā tas iepriekš bija šķitis, vadoties no padomju laikos dzirdētajiem nostāstiem par to, cik labi tur, kur mūsu nav.
Īstenībā droši tikai tas, ka nekas nav viennozīmīgi. Pagājušā gadsimta 90. gados nebija Latvijā pētniecību ierobežojošu normu, bet nebija arī daudz cilvēku, kuri varēja atļauties sēdēt arhīvos, jo iztikai nepieciešamo naudu tādējādi varēja nopelnīt maz vai vispār nemaz. Vēstures kursu lasītājiem augstskolās maksāja tik tiešām par kursu, nevis par dokumentu lasīšanu. Ar laiku šejienes sabiedrība kļuva turīgāka, taču spiesta pārņemt normas no tām sabiedrībām, kam mēs tieši turības ziņā gribējām līdzināties. Arī tajās sabiedrībās pārgrozības notika pretējos virzienos.
No vienas puses, ik pa laikam tika atvērtas tādas dažādu arhīvu sadaļas, kas iepriekš bija noslepenotas, lai to materiāli nediskreditētu Otrā pasaules kara uzvarētājus - vispirms personāli politiķus, bet arī pēc viņu nāves (vai gāšanas, vai palaišanas pensijā) viņu idejas un organizācijas ar valstīm pašā augšgalā. Laika gaitā bažas par politiski jūtamām sekām samazinājās un arhīvu krājumu sargāšana sāka šķist liekas pūles. Dažos brīžos lozungu par personu datu aizsardzību pārsita lozungs par informācijas absolūtu digitalizāciju, kad jebkas, kas ir vienā datorā, būšot sasniedzams no visiem datoriem pasaulē. Šādā veidā sāka saplūst arhīvu un bibliotēku krājumi. No otras puses, jo īpaši pēdējā laikā pastiprinās centieni pārveidot sabiedrības (valstis, baznīcas, ģimenes...) ar to vēstures pārrakstīšanu, ar pašu vēsturi nerēķinoties praktiski nemaz. Tādā gadījumā atkal kļūst aktuāli noslēgt vēstures liecību krājumus šādai pārrakstīšanai nepilnvarotām personām. Arī personas datu aizsardzība var labi kalpot tādam mērķim.
Tagad palūkosimies, ko iespējams uzzināt par Latvijas ebreju iznīcināšanu (holokaustu) no autentiskiem materiāliem - no vācu okupācijas laika avīzēm Latvijas Nacionālās bibliotēka krājumā, ko bibliotēka bez maksas un autorizācijas atvērusi ikvienam interneta lietotājam.
Arī holokausta gadījumā izrādās, ka avīžrakstus nav iespējams pareizi saprast, ja cilvēki jau iepriekš nezina, ka holokausts ir bijis. Proti, ir jāzina gan šis vārds, gan tā nozīme starp dažādām viena un tā paša vārda nozīmēm. Tagad par dominējošo pasaulē kļuvusi tikai pagājuša gadsimta 60. gados izveidotā vārda nozīme, kas ķeksēta no tīri zinātnisko vārdu krājuma.
Šaurā lokā holokausta vārdu jau daudz senāk ir izmantojuši arī latvieši: “Pat Jāņi, kad notikuši Pērkona un Lielā Dieva (Lelo Dewas) svētki, nepaliek bez holokausta, kas ir zemes dievu upuri,” 1947. gadā klāstījis kultūras pētnieks Kārlis Straubergs (1890—1962) Stokholmā izdotā Latviešu filologu biedrības rakstu krājumā. Vai te vēl jāpaskaidro, ka Jāņu svinētāji paši nezināja un joprojām nezin, ka viņi arī veic holokaustu?
Pēc tam, kad savu upuru apmērus pasaulei bija pierādījuši ebreji, arī latviešu vidū radās vēlēšanās attiecināt šo vārdu uz sevi vēsturisko, nevis mītisko notikumu nozīmē: “Ka latviešu tautai arī bijis savs holokausts, ko izdarījuši komunisti, jo aizvesti tūkstošiem latviešu uz Sibīrijas vergu darbu nometnēm,” rakstīja avīze “Latvija Amerikā” 1978. gada 30. decembrī. Turpmākajā desmitgadē trimdas latviešu presē šis vārds tika izmantots regulāri, bet pāri grūstošajam dzelzs priekškaram starp Padomju Savienību un Rietumu valstīm šis vārds savā jaunajā nozīmē Latvijā nonāca tikai 1989. gadā. Šā vārda latviskoto - uz latvieši ciešanām vērsto nozīmi 1989. gada 25. jūlija “Cīņā” iztirzāja divas Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta darbinieces: “Savs vārds te jāsaka arī mums. profesionāliem vēsturniekiem. Reizē gan jāpiebilst, ka to dara ari klaida latviešu vēsturnieki, piemēram, A.Ezergailis un A. Biezais. Viņi, lai vispusīgi izprastu latviešu tautas traģēdiju kara gados, iesākuši padziļināti pētīt hitleriešu holokausta politiku Latvijā. Tādējādi mūsu vēsturniekiem tiek sniegts pozitīvs paraugs.”
Vēsturniecēm bija taisnība, ka pēc padomju okupācijas režīma represijām pret latviešiem sekoja vācu okupācijas režīma represijas pret latviešiem, t.i., pret visiem Latvijas iedzīvotājiem vai cilvēkiem, kurus uz šejieni bija atrāvis karš. Tomēr neviena nacionāla, sociāla, reliģiska vai kāda cita grupa tieši vācu okupācijas dēļ nenonāca tādā iznīcībā, kādā nonāca ebreji. To parāda un pierāda Andrieva Ezergaiļa grāmata “Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944” (R., 1999, angļu valodā jau 1996. gadā), kur iztirzāta tā holokausta nozīme, kas tagad pasaulē galvenā. Tūlīt gan jāpiebilst, ka holokausta attiecināšana uz sevi vai citiem cietējiem no vācu nacistu režīma nav latviešu oriģinalitāte, jo tā dara daudzi.
Ielūkošanās holokausta kā termina tapšanā atbrīvo vismaz no tāda naivuma, lai nemeklētu holokausta vārdu nacistu laika presē kā pierādījumu, ka te tik tiešām bijis holokausts, t.i., bijusi ebreju iznīcināšana. Ir jāzina, ka nacisti iztika ne vien bez šāda vārda, bet centās iztikt vispār bez vārdiem tieši tad, kad iznīcināja ebrejus. Burtiskā nozīmē tas, protams, nebija izdarāms. Bija vajadzīgi vismaz tādi vārdi, kas liek iztikt bez vārdiem. Tādu formulējumu slepenā - tātad vācu varas laikā avīzēs nekādi neizlasāmā - instrukcijā īsi pirms Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai ir devis Vācijas (Reiha) Galvenās drošības pārvaldes vadītājs Reinhards Heidrihs (1904-1942): “Nelikt nekādus šķēršļus pretkomunistu un pretebreju pašattīrīšanās vēlmēm jauniekarotās zemēs. Gluži pretēji, tās jāpastiprina, neatstājot nekādas liecības, un, ja vajadzīgs, ievirzāmas pareizā gultnē, nedodot šīm pašaizstāvēšanās aprindām iespēju vēlāk atsaukties uz jebkādām pavēlēm vai politiskiem solījumiem.” Kas liecina vai pārliecina, ka minētais Heidrihs tā tiešām teicis (rakstījis, licis utt.)? Ja šos vārdus jau zina, tad nacistu avīžu rakstīto ir iespējams saprast kā Heidriha dotās instrukcijas izpildi gan pirms, gan pēc tam, kad viņu pašu bija nogalinājuši britu izlūkdienesta noorganizēta čehu un slovāku pretošanās grupa.
Dažus mēnešus pirms nāves R. Heidrihs bija vadījis Vanzē konferenci, kurā tika pieņemts lēmums par ebreju jautājuma “galīgo atrisinājumu”, atkal neieprotokolējot tiešā tekstā, ka tas nozīmē visu Eiropas ebreju nogalināšanu. Tik vērienīga uzdevuma izpilde, t.i., mēģinājums to izpildīt prasīja arī tādu visvisādu resursu tērēšanu kā Rietumeiropas ebreju vešanu uz nogalināšanu Latvijas teritorijā, bet Latvijas ebreju vešanu uz nāvi Polijas, pašas Vācijas vai vēl citās tās okupētajās teritorijās.
Ja par R. Heidriha pavēli zināms, tad saprotams, ka Latvijas teritorijā un tās galvenajā pilsētā Rīgā (protams, ka tobrīd ne galvaspilsētā) iznākošajā avīzē “Tēvija” nevarēja izlasīt par Rīgas un arī no Rietumeiropas atvesto ebreju nošaušanu Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Avīze tam neveltīja ne kliedzošus virsrakstus par sasniegumiem, ne skaitlisku informāciju par nošautajiem, ne izteiksmīgas bildes par notikumu. Taču ar to nav sacīts, ka “Tēvijas” darbinieki bijuši kurli un akli, neko nezinoši un nesaprotoši. Nē, “Tēvijai” vajadzēja izteikties un tā arī izteicās atbilstoši tobrīd vēl dzīvā R. Heidriha instrukcijai - izteicās tā, lai sapratēji saprastu. 30. novembra traģēdija ir izpelnījusies vietu avīzes 1. decembra ievadrakstā “Cīņā pret žīdismu”, kas sākās tā: “1939. g. sākumā Lielvācijas Vadonis Ādolfs Hitler's savā runā, starp citu, teica šādus vārdus: “Ja žīdiem vēlreiz izdosies pasauli iegrūst briesmīgā karā, tad iznākums būs nevis pasaules boļševizācija, bet gan žīdu rases pilnīga iznīcināšana Eiropā.” Šie vārdi bija pareģojums, kura piepildīšanos mēs tagad jau varam diezgan skaidri saredzēt.”
Tik tiešām - kam acis, tas lai redz, un kam ausis, tas lai dzird! Tas arī A. Ezergaiļa grāmatā gan skrupulozi, gan iespaidīgi izstāstīts, cik daudz cilvēku un transporta līdzekļu vajadzēja iesaistīt, lai aizdzītu vai vēl kā savādāk aizgādātu desmitiem tūkstošu cilvēku no Rīgas geto uz viņu nošaušanas vietu Rumbulā. To no lieciniekiem nevarēja prasīt un arī neprasīja, lai viņi izliktos neko neredzējuši, nesapratuši un nespējīgi izstāstīt citiem, kas noticis ar ebrejiem, kas noticis Rumbulā u.tml. Nē, lai visi visu zina un ar šo zināšanu tiek piesaistīti nacistu režīmam. Šādas zināšanas jau bija slieksnis, kam pāri tikušie cilvēki jau baidījās no soda par līdzdalību noziegumā. Viņiem tad atlika darīt visu iespējamo, lai okupācijas režīmi vairs nemainītos un viņiem neklātos tā, kā klājās daudziem gan īstiem, gan tikai šķietamiem padomju režīma aktīvistiem, kuri 1941. gada vasarā un rudenī bieži tika nošauti un sagāzti kopīgās bedrēs ar ebrejiem.
Cilvēki tika piespiesti pašiem uzzināt to, ko avīzes neaprakstīja un neparādīja. Būtiskākais avizēs bija lasāms ne rakstu rindiņās, bet starp rindiņām. Šī pati pamācība attiecās arī uz attēliem. Piemēram, 1941. gada 1. decembra “Tēvijā” tika ielikts vairāk bilžu nekā parasti un kopumā jautrākas bildes nekā parasti kara laikā. Avīzes 3. lpp. ilustrēja “dziesmu prieku” un “spēka un daiļuma parādi uz ledus”, bet 6. lpp. parādīja daiļās “kroātu strādnieces Berlīnē”. R. Heidriks ar savu instrukciju apliecināja, ka bijis gudrs, bet ne oriģināls. 9. decembra “Tēvija” ļoti atgādināja tā paša gada 13. jūnija “Cīņu”, kurā 15 tūkstošu cilvēku deportācija uz Sibīriju tika pieteikta kā ar bildi ilustrēta “NKVD dziesmu un deju ansambļa uzstāšanās Rīgā”.
