Viena tiesa tieslietu ministram Jānim Bordānam ir mīļāka par visām citām. Tik mīļa, ka visi ministrijas rīcībā esošie sabiedrisko attiecību spēki ir mobilizēti šīs tiesas cildināšanai. Tiesneši tiek filmēti amatierteātru cienīgās etīdēs, kurās stāsta par saviem sapņiem, vaļaspriekiem un citiem ar tiesvedību nesaistītiem niekiem. Un par katru – pat visikdienišķāko rutīnas darbu tiek ceptas preses relīzes. Ministra mīļākā tiesa ir Ekonomisko lietu tiesa!
Gatavojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, uz to tiks likta lielā padarīto darbu kārts, un tādēļ par to nemitīgi tiek runāts, kaut gan strādā tā vien ceturto mēnesi un fiziski nekādus kalnus tik īsā laika sprīdī nav iespējams apgāzt. Šāda uzmanība un iejūtība no ministrijas puses izraisījusi zināmu kurnēšanu citās tiesās, jo to darbam nekādas publicitātes kampaņas netiek veidotas. Kaut gan strādāt nākas ar nesalīdzināmi nopietnākiem noziegumiem par ārzemju uzņēmēju biznesa kašķiem vai Finanšu izlūkošanas dienesta pasūtījumiem nacionalizēt trešo valstu pilsoņu naudu. Arī tiesu mājaslapās sadaļa “Jaunumi” izveidota tikai pie Ekonomisko lietu tiesas. Te tiek ziņots, ka “Ekonomisko lietu tiesas tiesneši pilnveido zināšanas”, ka “Tieslietu ministrs Jānis Bordāns ticies ar Ekonomisko lietu tiesas tiesnešiem”, ka “Pirmajā darbības mēnesī Ekonomisko lietu tiesā saņemtas 39 lietas”. Jebkura cita tiesa varētu izplatīt preses relīzes par sabiedrībai nozīmīgākiem notikumiem. Par notiesātiem slepkavām un izvarotājiem. Par uzkrāto lietu samazinājumu. Par atjaunotu taisnīgumu un jaunām judikatūras atziņām. Bet nekā.
Te vietā atgādināt, kādēļ tāda Ekonomisko lietu tiesa vispār tika izveidota. To pieprasīja Ārvalstu investoru padome FICIL, kas pamatā pārstāv ASV biznesa intereses Latvijā. “Investori pasūtināja ekonomisko lietu turbotiesu", un valdība viņiem tādu triecientempā noorganizēja, pilnībā ignorējot faktu, ka Tieslietu padomē un Augstākajā tiesā atbalsta šādai iniciatīvai nebija. Amerikāņu biznesa intereses bija svarīgākas par tiesu darba loģiku. FICIL speciālas tiesas nepieciešamību argumentēja ar faktu, ka “ekonomiskajos strīdos ir iesaldēti aptuveni divi miljardi eiro, un šai naudai jāatgriežas ekonomiskajā apritē pēc iespējas ātrāk”. Turklāt ārzemniekus īpaši interesēja lietu kategorija, kas saistīta ar publiskajiem pasūtījumiem, tātad pieeja valsts un pašvaldību naudai.
Tagad Ekonomisko lietu tiesa ir nodibināta, un ar tai veltīto pārspīlēto publicitāti ministrs Jānis Bordāns steidz ziņot par darba uzvaru ASV vēstniecībai un visai pārējai sabiedrībai. Izveidota “specializēta tiesa ātrai, kvalitatīvai un efektīvai sarežģītu komercstrīdu, ekonomisko un finanšu noziegumu un korupcijas lietu izskatīšanai”.
Tātad šī tiesa, no vienas puses, risina uzņēmēju konfliktus cīņā par valsts pasūtījumiem un, no otras, īsteno pēc finanšu nozares kapitālā remonta iedibināto praksi trešo valstu pilsoņu naudas arestēšanā, kur sākotnējais pasūtītājs visbiežāk ir Finanšu izlūkošanas dienests. Un abos gadījumos par svarīgāko mērķi ir pasludināts ātrums. Ne velti pērnruden prokuroriem, tiesnešiem un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem organizētā seminārā FID priekšniece Ilze Znotiņa mācīja nepieaicināt FID rosinātajās lietās aizstāvības lieciniekus un nenozīmēt grāmatvedības ekspertīzes. Vai tiesneši šīs norādes respektē, var tikai minēt. Par pastāvīgu un prognozējamu Ekonomisko lietu tiesas praksi runāt vēl ir pāragri. Tiesas paziņojumos atrodama informācija par trim konkrētiem kriminālprocesiem. Divos nauda konfiscēta: “Tiesa, nolemjot konfiscēt 1 374 742 euro Latvijā reģistrētai kapitālsabiedrībai, ieguva pārliecību, ka naudas līdzekļiem, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Savukārt ar mantu saistītās personas pārstāvji nespēja tiesai ticami izskaidrot mantas legālo izcelsmi. Tāpat lietā, kurā tiesa nolēma konfiscēt 129 940 euro, ārvalsts pilsonis nespēja ticami pamatot naudas līdzekļu izcelsmi un izlietojumu.”
Jāpaskaidro, ka nevainīguma prezumpcija attiecībā uz naudas atmazgāšanu un terorisma atbalstīšanu Latvijā ir atcelta, un nedz FID, nedz policijai, nedz arī tiesai nav nepieciešami pierādījumi naudas konfiscēšanai. Pietiek ar noticēšanu vai nenoticēšanu naudas īpašniekam. Parasti gan īpašniekam netic un naudu atņem, tādējādi būtiski papildinot Latvijas valsts budžetu. Tāpēc trešajā krimināllietā, par ko ziņo Ekonomisko lietu tiesa, rezultāts šķiet gluži neticams - nauda ir nevis nacionalizēta, bet atdota īpašniekam. Lūk citāts no tiesas jaunākā paziņojuma:
“Vienā no līdz šim apjomīgākajām izskatītajām lietām Ekonomisko lietu tiesa lēma par labu ar mantu saistītajai personai, izbeidzot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu 2 547 279,39 euro un 45 513,63 ASV dolāru apmērā. Procesa virzītājs bija uzsācis procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un nodevis šo procesu izlemšanai tiesai, uzskatīdams, ka ar arestēto mantu saistītā persona ir čaulas uzņēmums, kas neveic reālu saimniecisko darbību. Pārbaudot iesniegtos pierādījumus, tiesa piešķīra augstāku ticamību ar mantu saistītās personas paskaidrojumiem par pretējo, kā arī nekonstatēja noziedzīgu nodarījumu, ar kuru varētu būt saistīta arestētās mantas izcelsme.”
Visai interesants ir tiesas lēmuma pamatojums. Tas atklāj nevīžību, ar kādu konkrētajā lietā strādājusi policija. Aizskartā mantas īpašnieka paskaidrojumi un pierādījumi par saimniecisko darbību Valsts policijā saņemti jau 2018. gada beigās, taču procesa virzītājs divarpus gadus nav pārbaudījis mantas īpašnieka sniegtās ziņas, nav nosūtījis tiesiskās palīdzības lūgumus ārvalstīm. Vispār neko nav darījis. Uz šādas vecas un nepilnīgas informācijas pamata tiesa lēma naudu atbrīvot. Iespējams, vēl viens secinājums šajā konkrētajā procesā būs noderīgs daudziem citiem trešo valstu pilsoņiem, kas šobrīd cīnās par savas naudas atgūšanu:
“Tiesa atzina, ka darījuma dokumentu (līgumu, rēķinu, pavadzīmju u. c.) noformēšana un samaksas pārskaitīšana vien vēl nepierāda darījuma veikšanu atbilstoši tā ekonomiskajai būtībai, jo tā aizsegā iespējami arī fiktīvi darījumi.
No otras puses, atsevišķi trūkumi darījumu dokumentos paši par sevi nav iemesls, lai uzskatītu darījumu par fiktīvu.”
Līdzšinējā praksē tieši ārzemnieku nespēja sagādāt Latvijas varasiestāžu pieprasītus dokumentus pat par desmit gadus veciem darījumiem vai dokumentu sliktā kvalitāte ir kalpojusi par pamatu naudas nacionalizācijai. Ekonomisko lietu tiesa šādu pieeju vismaz konkrētajā gadījumā nav atbalstījusi.
