1940. gadā okupētā Latvijas Republika uz vienu vai divām dienām tika atjaunota jau 1941. gada jūnijā un jūlijā tur, kur padomju okupantu vairs nebija un vācu okupantu vēl nebija.
Cik nu vēsture vispār var atkārtoties, tik 1941. gada vasara Latvijā atkārtojās 1991. gada ziemā ar barikādēm - ar 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas tika organizēti Rīgā un citās Latvijas pilsētās no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim. Nav pamata šķirot cilvēkus atbilstoši tam, cik dienas vai tikai stundas viņi pavadījuši uz barikādēm. Nekādu barikāžu nebūtu bijis, ja to cilvēku vairākums, kuri uz barikādēm vispār neparādījās, būtu paši kā baļķi jeb barikādes stājušies ceļā tiem, kuri gribēja stāties uz barikādēm: “Nē, nekur tu neiesi (nebrauksi), tur taču šaus!” 20. janvārī tas kļuva par vēsturisku faktu, ka uz barikādēm tiešām šāva un dažus cilvēkus nošāva.
1941. gadā ne daži cilvēki, bet daži simti vai varbūt pat daži tūkstoši cilvēku varēja palikt dzīvi, ja būtu sēdējuši mājās. Tad droši vien nebūtu nošauti tie trīs cilvēki Jelgavā un divi - Valkā , kuri šajās pilsētās pirmie uzvilkuši sarkanbaltsarkanu karogu. Laikā starp 1941. gada 22. jūniju, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, un 8. jūliju, kad padomju karaspēks tika pilnībā izdzīts no Latvijas teritorijas, nogalināti tika noteikti tūkstošiem cilvēku, kuri nepiederēja ne pie vācu, ne pie padomju armijas. Taču vairumā gadījumu nav neiespējams pateikt, kurš cilvēks ir nejaušs upuris, kas tika nogalināts savās mājās tikai tāpēc, ka šīs mājas atradās pa ceļam bumbām un lodēm, ugunij vai laupītājiem, bet cik daudzi jau pirms 22. jūnija bija kļuvuši par tādiem, kuriem cīņa ar ieročiem rokās deva lielākas izredzes izdzīvot nekā slēpšanās vispār un noteikti ne slēpšanās savās mājās.
Par vēsturisko notikumu atkārtošanos ir arī tāds teiciens, ka traģēdijas atkārtojoties kā komēdijas (farss). 1941. un 1991. gada upuru skaita salīdzinājums noder par kārtējo apstiprinājumu šādai tēzei. No tā tomēr neizriet, ka visi šīs tēzes skandinātāji paši būtu vēlējušies labāk atrasties 1941., nevis 1991. gada Latvijā. Kuri to tiešām vēlas, tie vienmēr atradīs uz zemeslodes vietu karošanai. Vairākums tomēr šādas vietas nemeklē un cenšas izvairīties no karošanas pat tad, ja karošanas vieta ir sameklējusi viņus. Pa 30 gadiem kopš 1991. gada Latvijā jau nomainījusies reālai bruņotai cīņai atbilstošā cilvēku paaudze, paverot iespējas jebkādiem minējumiem, būtu vai nebūtu tajā laikā spēka gados bijušie cilvēki spējīgi uz tādām cīņām, kādās viņu priekšteči metās vai ļāva sevi ievilkt 1941.-1945. (1949.) un vēl iepriekš 1914 .-1921. gadā. Par sevi vai saviem radiem un draugiem to katrs var padomāt pie sevis, domu ievirzīšanai vajadzīgajā virzienā izmantojot avīzes, kas sāka iznākt Latvijā laikā no 1940. gada jūnija līdz augustam.
Zināmākā no arī avīžu veidā noformētajiem kompromisiem starp latviešu mēģinājumiem saglabāt Latviju vai latviskumu un vācu okupācijas režīma mērķi neko tādu nepieļaut bija Rīgā izdotā “Tēvija”. Latvijas Nacionālā bibliotēka elektroniski to eksponē, sākot ar avīzes otro numuru, kas datēts ar 1941. gada 2. jūliju. Tajā paša dienā Liepājā iznāca “Kurzemes Vārda” pirmais 1941. gada numurs (avīzes pirmais numurs bija 1918. gadā), bet “Nacionālā Zemgale” klajā nākusi jau 1941. gada 30. jūnijā. Sekoja “Talsu Vārds” 10. jūlijā, Valmieras “Tālavietis” 17. jūlijā, “Smiltenietis” 18. jūlijā, “Jēkabpils Vēstnesis” 23. jūlijā, “Tukuma Ziņas” 29. jūlijā un “Malienas Ziņas” 14. augustā; “Cēsu Vārds” eksponēts, sākot ar savu ceturto numuru 25. jūlijā. Šo avīžu gaitas sākas ar rakstiem, kuru virsrakstos variēti vārdi “Kā tika atbrīvota...” (attiecīgā vieta). Šādi stāsti par divām pilsētām no šodienas skatpunkta Neatkarīgajā jau apkopoti rakstā “Pieminam Rīgai un Liepājai briesmīgo 29. jūniju”. Jebkura cita vieta arī ir pelnījusi tikt pieminēta tieši pirms 80 gadiem notikušās divu okupācijas varu nomaiņas kontekstā.
Nupat uzskaitītajās Latvijas pilsētās 1941. gadā atradušies cilvēki, kuri spējuši šādas liecības savākt un nodot nākamajām paaudzēm drukātā veidā. Tas nekādi neatbrīvo mūs no pienākuma izvērtēt šīs liecības kritiski kut vai tāpēc, ka avīžu drukāšanas brīdī Latvijas Republika pēc 1-2 dienu pastāvēšanas jau bija nomainīta ar vācu okupācijas administrāciju, kas ietvēra arī cenzūru. Pievēršanās provinces preses izdevumiem palielina ticamību lasītajam tāpēc, ka avīzes vērsās pie cilvēkiem, kuri paši bijuši - un nupat kā bijuši - avīzēs aprakstīto notikumu dalībnieki vai aculiecinieki. Protams, ka notikumus jau nācās traktēt nacistiem vajadzīgajā veidā, kas tobrīd nozīmēja iespraust vārdu “žīdi” katrā otrajā teikumā, bet šāda manipulācija pietiekami labi atpazīstama un atmetama. Paliek pāri stāsti par kopumā simtiem vārdos nosauktu cilvēku, kas savas dzīvības izcīnījuši vai arī zaudējuši ar ieročiem rokās.
Uz vienu vai divām dienām atjaunotā Latvijas Republika nepastāvēja vienlaicīgi visā savā tagadējā teritorijā, bet vēlās līdzi bēgoši aizejošajai padomju armijai no rietumiem uz austrumiem. Uz pirmās pamanāmākās Latvijas Republikas teritorijas godu pretendē Ventspils, vadoties nevis no latviešu nacionālistu izdoto avīžu, bet no padomju propagandistu rakstītā 1966. gadā izdotā grāmatā “Latviešu tautas cīņa Lietajā Tēvijas karā”: “leņēmuši Liepāju, hitlerieši 1. jūlijā iegāja Ventspilī, kur pēc tam, kad to bija atstājuši padomju karavīri, dažas dienas bija plosījušies buržuāziskie nacionālisti.” “Ventas Balss” Ventspilī parādījās tikai 1942. gada sākumā, kad 1941. gada vasaras notikumi bija jau pagātne, kas ne pilnībā patika vācu okupantu gaumei jeb vajadzībām. Tāpēc jāpieņem, ja Ventspilī noticis apmēram tas pats, kas citās Latvijas vietās, kur cilvēki izkāra sarkanbaltsarkanos karogus reibumam līdzīgā noskaņojumā, ka karogi ir tas pats, kas valsts.
Labākajos gadījumos varas maiņa ir notikusi tā, kā no Ventspils ne pārāk tālajā Valdemārpilī, kas atradās “Talsu Vārda” interešu zonā. Avīzes otrā, 17. jūlija numurā ir publikācija “Atbrīvota Valdemārpils un tās apkārtne”:
Pāri mūsu dzimtenes sētām plīvo atkal sarkanbaltsarkanais karogs. Caur komūnistu murgiem, cauri viņu briesmu darbiem un neķītrībām šejienieši tomēr dzīvu saglabājuši gaišo, nacionālo neatkarības domu. Atceroties vēsturiskos brīžus, jāzina, ka apkārtnes nacionāli domājošie darbinieki visu pagājušo gadu bijuši “pagrīdnieki”, uzturējuši dzīvus sakarus ar Talsiem, ar ko izskaidrojama ari ātrā informācija par lietas apstākļiem, kā arī Valdemārpils ātrā neatkarības izsludināšana.
27. VI pēcpusdienā Valdemārpils sakarnieks Talsos saņem ziņas par pēdējām aizbraukušām sarkanarmiešu daļām, norunā paroli un tūliņ dodas ceļā. Mājup steidzoties, ziņojumu saņem arī Laidzes pag. aizsargi. (...) Uz vietām ienākušas ziņas par ļaunprātībām Ārlavas mašīnu-traktoru stacijā Jaunmuižā. To jau paspējuši ieņemt aktīvākie aizsargi: F. Zēbergs, Ķesteris, T. Pūriņš,
Kalnmalis un Kurzemnieks. Pēc neilga laika uz lielceļa pie Silkroga sapulcējas aizsargi, saņem Talsu paroli un izziņo to uz Cīruļiem, Tiņģeri, Lubi v. c. Valdemārpils apsardzības pr-ka uzdevumu uztic atvaļ. virsseržantam J. Zīkmanim. Posteņus nozīmē arī Ludezeres spirtdedzinātavā un Ārlavas stērķeļu fabrikā. Ieņem arī Valdemārpils p. t. centrāli un kantori. Ugunsdzēsējiem dots rīkojums apsargāt nodedzināšanai lemto labību sabērtuvi. Aktīvus soļus še sper ugunsdzēsēji Pumpurs un P. Graudiņš. Iztīrījuši Ārlavas pagasta namu un Valdemārpils pilsētas valdi, pēdējās telpas tiek nodibināts Valdemārpils apsardzības štābs ar J. Zikmani, F. Zēbergu, H. Krišlauku, Graušu, Pumpuru, Blumbegu, Kurzemnieku, J. Štrausu v. c. Uz Talsu apsardzības štāba aicinājumu palīgā aizbrauc drošsirdīgākie. No viņiem tiek saformēta trieciena grupa ar F. Zēbergu priekšgalā. Liels ir Valdemārpiliešu pārsteigums, kad aizsargi uz laukuma uzvelk nacionālo karogu. Vērojama liela sajūsma, bet arī neziņa, jo vēl nākošā naktī krievu karaspēka daļas atvelkas gar Cīruļu staciju.”
Ticamību šādam stāstam piešķir tas, ka tajā atklāti arī fakti, kādus tikai lielīšanās toņkārtā nepieminētu. Viss labi beidzies, bet gadījies, ka “naktī pārpratuma dēl pie Popervāles gandrīz nošauj 2 aizsargus no Dundagas”. Vēl jo mulsinošāk, ka “nāk it kā pārsteigums, vācu virspavēlniecība dod rīkojumumu pārpratuma dēļ nacionālos karogus nolaist. Tas gan ir īslaicīgs žīdu un viņu lidzskrējēju prieks. (...) Nākošā diena ir 1. jūlijs, kas nes sevī sajūsmu un pateicību Vācijas virspavēlniecībai: komūnisti padzīti, un atļauts uzvilkt nacionālos karogus. Sajūsmai nav gala.”
_____________________________________________________________
Sajūsminātie cilvēki nezina un tobrīd negrib zināt, ka šādi sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanas un nolaišanas - plašākā nozīmē arī ar karogu saistīto vārdu un rituālu lietošanas vai aizliegšanas - vingrinājumus viņiem nāksies pildīt līdz pat “Kurzemes cietokšņa” jeb pareizāk gan “katla” likvidēšanai 1945. gada maijā.
Ak, ja Valdemārpils būtu visa Latvija! Tad atkratīšanās no komunistu režīma 1941. gadā Latvijā būtu vērtējama kā vēl gludāka, nekā tā Latvijā notika 1991. gadā. Tomēr daudz vairāk ir stāstu par to, kā varas maiņa prasījusi vienu, divas vai daudzas dzīvības, pat skaitot tikai Latvijas atjaunotāju pusē kritušos. Ekstrēmi pretējs Valdemārpilij ir “Malienas Ziņu” stāsts, kura dēļ šīs avīzes 1941. gada pirmā numura 1. lpp. 1941. gada 14. augustā aizņēma sēru rāmī likts kritušo saraksts: krituši 4. jūlijā pie Jāņkalniņa trīs un 7. jūlijā pie Ziemera muižas - 18, kam jāpieskaita vēl viens no ievainojumiem vēlāk mirušais. Nebūtu grūti pieņemt zināšanai, ka ar Ziemera muižu avīzes 1. lpp. apzīmēts tas pats notikums, kas avīzes 5. lpp. aprakstīts kā “Liktenīgā kauja pie Prinduļu mājām”, taču kritušo skaita noteikšanai būtu vajadzīga papildu izpēte. Sēru rāmi 18 uzvārdi, bet rakstā minēti 23 kritušie, starp kuriem viens nezināms. Pēc gada, 16. jūlijā “Malienas Ziņas” informēja par kaujas pirmajai gadadienai veltītu pasākumu, kurā atklāts krusts ar piemiņas plāksni, ka “kaujā pie Prinduļu mājām krita 17 patrioti - jauni zēni un vīri spēka gados”. Kaujai dota vieta “Tēvijas” 1942. gada 30. jūnija svētku - Rīgas atbrīvošanai vai tomēr tikai ieņemšanai veltītā numurā, kur uzskaitīti nacionālo partizānu varonības spilgtākie piemēri. “Tēvija” kauju rezumē tā, ka “krita 21 vīrs”, bet “cik bija kritušo boļševikiem, nav zināms”.
Lietas būtība tāda, ka kaujā krita liela daļa no tiem, kuri bija apņēmušies uzturēt kārtību Alūksnē vismaz līdz brīdim, kad varu pārņems vācu armija un administrācija. Vēlreiz atsaucoties uz Valdemārpils, par veiksminieku tajā konkrētajā epizodē jāizceļ “atvaļ. virsseržants J. Zīkmanis”, kuram, lūk, piešķīruši vai viņš pats sev piešķīris “apsardzības pr-ka pienākumu” kaut uz mazu brīdi kaut mazai pilsētiņai, kurai neviens neuzbrūk. Arī Alūksnei tieši tajā brīdī neuzbruka un iespējas nedoties kaujā Alūksnes latviešu pašpārvaldei bija, bet viņi kaujā devās un krita gandrīz visi:
“7. jūlija rītā kāds laucinieks... ziņoja, ka ka Ziemeros bandīti laupot mājas apdraudot ļaudis un apšaudot lopus, lai steidzoties palīgā. Priekšnieks kpt. Varlejs tūlīt uzdeva apturēt uz ielas pirmo automašīnu un doties uz Ziemeriem. Auto sadabūja un tanī sakāpa brīvprātīgie - jaunie drošsirdīgie zēni - partizāņi. (...) No Alūksnes izbrauca apm. 30, un ceļā vēl uzņēma ziemēriešus ap 15 cilvēkus. (...) Izlūki iegāja Prinduļu mājās un apskatīja arī veco šķūni otrpus ceļa. Vēl nekā aizdomīga nebija. Tad pēkšņi - atskanēja ložmetējs - aizmugurē - partzāņi bija nesaprašanā - izrādījās, ka bandīti laiduši, lai visi aizbrauc garam un pēc tam sākuši apšaudīšanu. (...) Situācija partizāniem bija ļoti nelabvēlīga. Bandīti bija mežā, no kurienes labi varēja novērot visu līdzeno pļavu. Partizāņi steidzīgi ieņēma pozīciju ceļa grāvī... Sākās nikna apšaudīšanās. (...) Jaunie zēni sāka pagurt - šaušanu vairs neturpināja jo rokas asiņoja un vajadzēja arī novērst uzmanību - jo meža brāļi sāka jau palikt drošāki. Pārējos partizānus arī vairs nemānija. Tie bija vai nu ievainoti vai nošauti - šaušanās apstājās”.
Stāsta turpinājums ir tiešā runa, ko “Malienas Ziņām” uzticējis par A. Medni saukts (nezin kāpēc viņa vārdu saīsinot līdz pirmajam burtam, kaut lielākajai daļai personāžu vārdi atklāti) kaujas dalībnieks, kurš izglābies tādā veidā, ka izlicies par beigtu un redzējis, kā atnākušie bandīti nolaupa partizānam, t.i., viņam somu ar 23 rubļiem, papirosiem, sudraba spogulīti un ķemmīti. Tāds toreiz bija tipveida izdzīvošanas paņēmiens jeb tādu cilvēku atlase, kuriem stiprāki nervi nekā pārējiem. A. Mednim tie izrādījušies stiprāki nekā diviem viņa turpat ievainotiem biedriem, kuri centušies izdzīvot nevis ar tēlošanu, bet lūgšanos, lai viņus nenošauj. Par šo un citiem izdzīvošanas paņēmieniem uz 1941. gada vasaras piemēru bāzes būs atsevišķs stāsts.