Padomju un vācu okupantu nomaiņas laikā pirms 80 gadiem visdziļākās rētas Latvijas sejā atstājis 1941. gada 29. jūnijs, kad vienlaicīgi tika izpostīta Vecrīga un Vecliepāja.
No 80 gadus ilga attāluma vieglāk saskatīt karā zaudētās ēkas un vispār tās vērtības, kas savulaik bija iemiesotas dažnedažādās lietās, nevis cilvēkos, kuri gājuši bojā pa to laiku, kamēr padomju okupantus visā Latvijas teritorijā nomainīja vācu okupanti. Šo cilvēku vietā jau būtu stājušies citi cilvēki pat tad, ja viņu dzīves laiks iekristu tik ilga miera periodā, kāds nezin kāpēc piešķirts mums, tagadējiem Latvijas iedzīvotājiem. Toties ap 1941. gada 29. jūniju iznīcinātie 18. un 19. gadsimta un daži vēl senāki būvniecības šedevri vai Rīgas rātsnamā savāktie dokumenti būtu varējuši kalpot mums šobaltdien, ja Otrā pasaules kara sākums būtu ievirzījies kaut mazliet savādāk. Diemžēl tas nu gan droši pasakāms, ka zaudējumu summa no tā nemainītos. Tad tiktu iznīcinātas citas materiālās vērtības un nāves lozes izvilktu citi cilvēki. Varēja, piemēram, notikt 1941. gada kauja par Rīgu uz Jelgavas rēķina, bet Liepāju no zemes virsas varēja noslaucīt cīņas par “Kurzemes cietoksni” 1944. vai 1945. gadā. Šāda rokāde Liepājas un Jelgavas pilsētu likteņos komplektā ar tās ietekmi uz Rīgu paliktu praktiski nepamanāma Otrā pasaules kara mērogā. Pārāk grūti iedomāties pasauli, kurā šis karš vispār nebūtu sācies vai būtu pilnīgi apgājis Latviju un galu galā nonācis pie pavisam cita iznākuma.
Liepāja un Rīga ir nejauši kara upuri tādā nozīmē, ka vācu uzbrukuma plānos šīs pilsētas netika iezīmētas kā īpaši mērķi. Īstajai jeb lielajai kara darbībai Latvijā vajadzēja notikt tikai tās austrumos, kur gāja īsākais ceļš no Austrumprūsijas uz Ļeņingradu. Latvijas teritoriju vācieši bija paredzējuši šķērsot pa trasi, kādu 1860. gadā ievilka dzelzceļa līnija Pētērburga - Varšava ar pieturu Dinaburgā, ti.,, Daugavpilī. Jā, Daugavas šķērsošana pa Daugavpils tiltiem vāciešus ļoti interesēja un viņi to arī paveica jau 25. jūnijā. Jautājums, kāds tad vairs bija nozīme cīņām par Rīgu, nemaz nerunājot par tādu kaktu kā Liepāja? Kāpēc vācieši ziedoja daudzas savas dzīvības, lai frontālā triecienā tiktu pāri dabiskiem nocietinājumiem, kādi bija ne vien Daugava un Liepājas kanāls, bet arī ar tām būvētās celtnes? Vai vācieši nesaprata, ka ar saviem uzbrukumiem viņi tikai kavē Padomju armijai un tās rindas papildinājušajiem padomju aktīvistiem atkāpties (aizbēgt)? Kur palika viņu izsludinātais zibenskarš, kas izslēdza kavēšanos ap atsevišķu nocietinājumu ieņemšanu? Ja kara sākumā to vēl var attaisnot ar pieredzes trūkumu, tad tālākā notikumu gaita parādīja vāciešu nespēju no savas pieredzes mācīties. Ne Liepājā, ne Brestas cietoksnī viņi nesadzirdēja trauksmes zvanus, kas brīdināja viņus nemeklēt sev galu Staļingradā.
Īstenībā gan nekas nav pavisam vienkārši un pilnīgi viennozīmīgi. Nevarēja vācieši atstāt savā aizmugurē nesagrautas Padomju armija daļas, kas varētu iznirt visnegaidītākajās un visnepiemērotākajās vietās, iznīcinot gan vāciešu augsta līmeņa štābus, gan uzbrūkošo daļu apgādes līnijas. Ne padomju propagandisti, bet latviešu teologs Haralds Biezais (1909-1995) atmiņu grāmatā “Saki tā, kā tas ir” (1986) piemin gadījumu, kā Liepājas apkārtnē kaujas spējas saglabājusi Padomju karaspēka vienība ar uzbrukumu no slēpņa iznīcinājusi vāciešu kolonu un satracinājusi vāciešus tā, ka tie aiz atriebības nodedzinājuši visu Gramzdas ciemu un arī baznīcu.
No otras - no karā uzvarējušas padomju puses Liepājas un Rīgas aizstāvēšana tik tiešām bija liels ieguldījums uzvaras gūšanā. Tiklīdz no padomju okupācijas atbrīvotajā Liepājā atsāka iznākt avīze “Kurzemes Vārds”, tā 1941. gada 3. jūlijā pārpublicēja vācu avīzes “Die Front” aprakstu par Liepājas ieņemšanu, kurā “par vācu karavīru varonību liecina krustu rindas, kas iezīmē uzvaras ceļu līdz Liepājai”. Zem šiem krustiem gulošie karavīri nevarēja piedalīties tālākajās cīņās par Ļeņingradu vai Maskavu un varbūt tieši viņu trūkums bija tas, kas neļāva vāciešiem šīs pilsētas ieņemt.
No padomju viedokļa jauki, ka vācieši bija paši sevi iedzinuši bezizejā. Kavēties pie atsevišķiem padomju nocietinājumu punktiem vai līnijām viņi nedrīkstēja, bet atstāt šajos nocietinājumos nesagrautas Padomju karaspēka daļas arī nedrīkstēja. Rezultātā vācieši metās uzbrukumos ar absolūtu paredzamiem sava dzīvā spēka zaudējumiem. Formāli viņi visu darīja it kā pareizi - rīkojās savas artilērijas un aviācijas aizsegā, bet ēku sagraušana nebūt automātiski nenozīmēja, ka no ēku drupām uz viņiem nešaus un daudzus nenošaus. Ar saviem līķiem vācieši var aizsegties no pārmetumiem par Liepājai un Rīgai nodarītajiem postījumiem, jo kritušie pierāda, ka vācieši bija ieradušies karot, nevis graut to, kas gadās pa rokai un nevar pretoties.
Īpašs paldies no padomju puses vāciešiem par padomju karavīru iedzīšanu vēl šaurākā bezizejā šo vārdu visburtiskākajā nozīmē. Vēsturnieks Antonijs Zunda pārskatā par vācu okupācijas režīmu kaut konspektīvi pieskaras arī tā nodibināšanai un šajā konspektā ir ietilpinājis atsauci uz Liepājas komjauniešu vadoni Imantu Sudmali (1916-1944), kurš atstājis paskaidrojumu Latvijas kompartijas Centrālajai komitejai par cīņām Liepājā. Viņš liecinājis, ka notikusi nevis pilsētas aizsardzība, bet Padomju armijas un flotes daļu mēģinājumi izlauzties no aplenkuma, kam vācieši pretojušies, cik nu spējuši. Šāds teksts atsauc atmiņā to, ko sen senajos padomju laikos bija iespējams dzirdēt jau minētajā Brestas cietoksnī, kad tas bija padarīts par visā Padomju Savienībā pievērojamu tūrisma objektu. Nokļūt tur no Latvijas PSR bija pavisam viegli. Ekskursantu grupas tur sagaidīja un pa vajadzīgajiem maršrutiem izvadāja gidi, kuru stāstā atkārtojās visu laiku viens un tas pats. Te, lūk, vārti, pa kuriem no cietokšņa neveiksmīgi centusies izkļūt tāda un tāda padomju armijas daļa, tālāk nākamie vārti, pie kuriem atpakaļ nocietinājumos iedzīta cita armijas daļa utt. pa visu ekskursijas perimetru.
Jo īpaši Liepājā postījumi attiecībā pret kopējā apbūvi bija tik lieli, ka vācieši vai viņiem tajā brīdī ļoti, ļoti, ļoti simpatizējošie “Kurzemes Vārda”, darbinieki centās izskaidrot, kāpēc vācieši bijuši spiesti rīkoties tā, kā viņi rīkojušies. Lūk, kas izlasāms avīzes otrā, 3. jūlijā izdotā numura 1. lpp. ar jau minētās “Die Front” vārdiem: “Karš sākās 22. jūnijā, bet sestdien (28. jūnijā - Neatkarīgā) ap pusdienas laiku... karaspēka daļas pēc. niknām cīņām ieiet JaunliepājāL Lai nokļūtu pilsētas otrā daļā, jāpāriet tilts, kuru sarkanie mēģina nosargāt visiem iespējamiem līdzekļiem. Iedegas kauja, nikna un nežēlīga. No Vecliepājas puses vācu karaspēku apšauda sarkanarmieši un privātās drēbēs tērpušies komunisti, aizmugurē šauj no logiem, jumtiem un pagrabiem tur noslēpušies boļševiku banditi. Ielu cīņās boļševiki, redzams, jutās savā īstajā elementā. Cīņa iedegas uz visām pusēm - regulāra karaspēka cīņa ar bandītiem. Nelīdz vācu skaļruņu aicinājums sarkanajiem padoties, jo cīņa tā kā tā zaudēta. Nav citas izejas - jāvērš lielgabalu stobri pret pilsētu. (...) Vienu pēc otra vācu artilērija iznīcina pretinieka pretestības punktus. Pilsēta cieš, bet kaut gan cīņa jau zaudēta, sarkanie nepadodas, pirms nav pilnīgi iznīcināti. Pateicoties boļševiku noziedzīgajai stūrgalvībai, ziedoša ostas pilsēta tiek pārvērsta gruvešos. Skaļruņi atkal un atkal aicina ienaidnieku saudzēt pilsētu un padoties, bet tas nelīdz.”
Pateicoties Liepājas vēstures entuziastam Gunāram Silakaktiņam, šeit aprakstītie notikumi ir izvietoti tīmeklī
no tāda skatpunkta, kā tos redzējuši un arī aicinājumus pretiniekiem padoties dzirdējuši vācu armijas kinohronisti.
Tomēr acīm redzamais, t.i., nopostītā Liepāja lika šos pašus vārdus variēt un vēl jo vairāk akcentēt 4. jūlija publikācijā “Kamdēļ bombardēja Liepāju”: “Tiešām, lietas būtībā pamatīgāk neiedziļinoties, varēja likties, ka notiek nežēlīga akcija pret civiliedzīvotājiem”, bet “tā nav”.
Liepāja nopostīta par spīti tam, ka “vācu armija veda godīgu cīņu, bet sarkanarmija, slēpjoties aiz civiliedzīvotāju mugurām, šāva no katra ielas stūra. Vienkārši izsakoties, tas bij bandītu karš ar regulāru armiju. Protams, ka tādos apstākļos vācu armijas vadībai nebij citas izejas, ka vērst savu uguni pret komunistu nocietināto pilsētu. Ar to arī izskaidrojams, kamdēļ Liepāja piedzīvoja tik daudz bumbu uzbrukumu un aviācijas uzlidojumu. (...) Sarkanās armijas interesēs nebij saudzēt pilsētu, kuras iedzīvotāju vairākums bij noskaņots pret to, un kas tikai pirms gada ar varu bij pievienota komunistu verdzības valstij. (...) Pienāca sestdiena, kad vācu karaspēks iesoļoja Jaunliepāja. Brīnišķīgā kārtā vēl bij palikuši veseli tilti, kas savieno abas pilsētas daļas. Vācu karaspēka nākošais uzdevums bija ieņemt Vecliepāju, bet tas nebij viegli. No Vecliepājas ostmalas pret vācu karaspēku atklāja uguni žīdiski-komūnistiskie miliči :un atlikušas sarkanarmiešu daļas. Tiklīdz vācu karavīri tuvojās tiltam, tos sagaidīja spēcīga ložmetēju, patšauteņu un šauteņu uguns...no namu jumtiem, balkoniem un pagrabiem, kur noslēpušies miliči un komunistu plintnieki. Viņu vidū bij arī vairākas sievietes. (...) Lai beidzot salauztu ienaidnieka pretošanos, bij nepieciešams atkal vērst pret
Vecliepāju lielgabalu stobrus. Granātas sāka krist nevien uz ostmalā nocietinājušamies komunistu spēkiem, bet arī uz viņu artilērijas atbalsta punktiem pilsētā. Tika sagrautas vairākas mājas, vairākās vietās izcēlās ugunsgrēki.”
Noslēguma akords šim stāstam karojošo pušu apmaiņa ar pārmetumiem, lielākos postījumus nodarījusi pretējā puse un - galvenais - tīšam nodarījusi: ”Posts tomēr nebūtu bijis tik liels, ja paši miliči un žīdu jaunieši nebūtu sākuši dedzināt pilsētu uz savu roku. Viņi pielaida uguni daudzām ēkām Vecliepājas ostas rajonā un bez žēlastības apšaudīja katru, kas parādījās uz ielas, lai mēģinātu ugunsbriesmas likvidēt.”
Tieši tajā paša laikā praktiski tādus pašus vārdus Rīgā par Vecrīgas postīšanu drukāja avīze “Tēvija”. Šāds nostāsts ir aktuāls kopš aizlaikiem, Karš vienmēr ir juceklis, kurā pat paši karojošie nevar pateikt, uz kuru pusi viņi šāvuši un kam īsti trāpījuši. Jau tad, kad pulveris un šaujamieroči karos vēl nebija apgūti, kari deva iespēju visiem stāstīt, ka pili vai pilsētu nodedzinājuši ne viņi, bet citi. Līdz ar to arī kārdinājums izmantot šīs nelaimes, pierakstot saviem ienaidniekiem pašu izdarītas ļaundarības. Nav nekādu ticamu pierādījumu par konkrētajā gadījumā vainoto ebreju lomu Liepājas vai Rīgas postīšanā.
Dažādā veidā traktējams pat ideoloģiski neitrālais datums, kad tieši nodarīti lielākie postījumi abām pilsētām. 29. jūniju uzrāda padomju laiku avots, 1966. gadā izdotā grāmata “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā”. Liepājas gadījumā “kopš 29. jūnija rīta cīņas risinājās pie tirdzniecības ostas kanāla, kas atdala Jaunliepāju no pilsētas dienvidu daļas — Vecliepājas. Hitlerieši... vērsa pret Liepājas centru smago lielgabalu uguni; tā rezultātā tika sagrautas daudzas ēkas, sevišķi Lielajā ielā un Rožu laukumā, un izcēlās plaši ugunsgrēki.” Pie tā paša padomju propaganda apliecināja (pro)vācu propagandas minēto, ka tiltus starp jauno un veco Liepājas daļu aizstāvējuši civiliedzīvotāji: “Šeit varonīgi turējās “Sarkanā metalurga” strādnieki un jauniešu vienība, kā arī nedaudzi jūrnieki un kareivji...”
Savukārt Rīgā vācieši Daugavas tiltus “sasniedza 29. jūnija dienas vidū, ieņēmuši Pārdaugavu.
Ap šo laiku pilsētas aizstāvji bija uzspridzinājuši pontonu un Zemgales tiltu. Dzelceļa tiltu neizdevās sabojāt, jo spridzināšana bija slikti sagatavota. Pa šo tiltu uz Daugavas labējo krastu izlauzās fašistu izlūku rota, kas, izvēršoties ķēdē, šeit centās iegūt placdarmu. Aiz izlūkiem pār tiltu pārnāca 3 hitleriešu tanki. Pret 29. jūnija vakaru stāvokli izdevās stabilizēt. Fašisti, kas tiltu rajonā bija ielauzušies Daugavas labējā krastā, tika pilnīgi iznīcināti. No apšaudes un uzlidojumiem Vecpilsētā izcēlās daudz ugunsgrēku. Aizdegās Rīgas siluetam tik raksturīgais Pētera baznīcas koka tornis, liesmoja viens no vērtīgākajiem pilsētas arhitektūras pieminekļiem - Melngalvju nams.”
Mūsdienīgajā versijā par 29. jūnija notikumiem Rīgā ietilpst fakts, ka izsist Daugavas labajā krastā ielauzušos vāciešus padomju spēki mēģinājuši, pavēršot uz pilsētu Mangaļsalas krasta baterijas, kuru lādiņi Vecrīgas virzienā varēja ķert jebko. Vācieši noteikti darīja visu iespējamo, lai glābtu savu desantu, kas arī nozīmēja šaušanu pāri Daugavai bez iespējas saprast, kur kas īsti atrodas.
Attiecībā par datumiem jāatzīmē, ka G. Silakaktiņa komentārā par Liepājai bēdīgāko datumu nosaukts ne 29., bet 26. jūnijs, kas diez vai ir precīzi. Nepieņemot nekādus pret ebrejiem vērstus apvainojumus par tīšu Liepājas dedzināšanu, ticamākais izklausās “Kurzemes Vārda” sniegtais notikumu gaitas apraksts ne tikai pa dienām, bet pa stundām, ka “naktī uz svētdienu (uz 29. jūniju - Neatkarīgā) Liepāja kvēloja kā senā Roma, Nerona aizdedzināta.” Vecrīgu tāds pats liktenis piemeklēja 12-18 stundas vēlāk, iekļaujoties joprojām 29. jūnijā.
