Latvijas Republikas saistība ar 1870. gada karu starp Franciju un Prūsiju it ģenētiski tikpat cieša kā cilvēka saistība ar savu vectēvu.
Teicienu par karu kā visu lietu tēvu radījušais sengrieķu filozofs Heraklīts (aptuveni 544-483 pirms Kristus) pats ir labi paskaidrojis, ko tas nozīmē. Proti, ka karš vienus padara par dieviem un citus - par cilvēkiem; vienus - par vergiem, citus - par brīviem. Ar to pietiek, lai karš kļūtu par cēloni visām cilvēku radītajām lietām. Cilvēki spēj radīt kaut kādas lietas tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem, ja šādas attiecības izveidojis karš. Parasti tās ir nepatīkamas attiecības, ko ļoti gribētos mainīt. Lūdzu, dariet to - karojiet! Cilvēki ar to arī atšķiras no dzīvniekiem, ka nav sasaistīti ar instinktiem, kas liek bezdelīgām salipināt ligzdas pavasarī un lāčiem iekārtot migas rudenī vienādi visu laiku, cik vien ilgi pastāv attiecīgās dzīvnieku sugas. Vismaz uz šāda fona cilvēku darinājumi tik tiešam izceļas ar izmaiņām, pat ja īstenībā tās ir mazākas, nekā cilvēkiem gribētos domāt.
Ielaižoties uz kara dēvēšanu par tēvu, ir jājautā arī pēc mātes, jo vismaz uz mūsu planētas dzīvība tiek uzturēta divdzimumu vairošanās ceļā. Divu dzimšu gramatiskajās formās izstrādātajā latviešu valodā atbilde ir tāda, ka visas lietas rodas no kopošanās starp karu un ideju. Diemžēl karš ir negantnieks vai draiskulis, nevis kārtīgs ģimenes tēvs, kura pēcnācēji dzimst likumīgā laulībā. Ap jebkuru karu plivinās vairākas idejas, kas katra piesakās par īsto vai labāko mīlnieci un uzdod savus bērnus par vienīgajiem likumīgajiem.
Lai karš spētu būt par visu lietu tēvu, tam jāspēj saglabāt mūžīga jaunība, kā tas arī notiek karu pēctecībā. No kara piedzimt spēj tikai tāds miers, kurā jau atrodas nākamā kara embrijs.
Karš kā visu lietu tēvs pastāv karu pēctecībā, no kuriem katrs konkrētais karš rada daudzas, bet ne visas lietas. Mums aktuālo karu ciltskokā skaidri redzams, ka 1870. gada franču-prūšu karš ir tiešais priekštecis Pirmajam pasaules karam, jo radīja tādu Vāciju, kas pati pieteicās būt par Pirmā pasaules kara izraisītāju. Bez pasaules kara, t.i., bez tik milzīga sabrukuma un jucekļa Eiropā, ka eiropieši uzskatīja par pamatotu piedēvēt tam pasaules mērogu un piedevām lielo burtu nosaukuma sākumam, nekāda Latvijas Republika nebūtu kļuvusi iespējama.
Kara pavērtās iespējas pasludināt un izkarot jaunu valsti nenozīmē, ka šo valsti būtu radījis pats karš, nevis karā metušies cilvēki. Vēl jo greizāk uzskatīt, ka kara sagrautās Krievijas impērijas atlūzas pašas sakritušas tā, lai izveidotos Latvija ar tagad zināmajām kontūrām uz kartes, ar noteiktu iedzīvotāju skaitu, sastāvu u.tml. raksturojumiem. Šīs atlūzas sabīdīt valstī nācās cilvēkiem atbilstoši kaut kādam plānam jeb idejām, ko karš apaugļojis. Pirmais pasaules karš vienādi labi derēja par starta signālu gan nacionālo valstu plejādes radīšanai, gan šķiru cīņas eskalācijai.
No Latvijas Republikas nodibināšanas skatpunkta jāatdod gods arī šķiru cīņas entuziastiem, kuri 20. gadsimta sākumā dēvēja sevi par sociālistiem, komunistiem, sociāldemokrātiem. Nav ne iespēju, ne vajadzības noliegt viņu palīdzību Latvijas valsts dzimšanā. Viņu ideja motivēja cilvēkus iedauzīt plaisas Krievijas valstī 1905. gadā un vēl iepriekš. Ar latviešu sarkano strēlnieku līdzdalību izcīnītā komunistu uzvara Krievijā pārliecināja kapitālistiskās lielvalstis atzīt Latvijas Republiku vismaz kā robežgrāvi starp ienaidniekiem.
Lai cik garš būtu sociālisma idejas nesēju nopelnu saraksts Latvijas valsts gadījumā, saturiski viņi sludināja valsts likvidēšanu vai nu uzreiz, vai kaut kad atbilstoši tam, kā sociālismam izdosies radīt Paradīzi zemes virsū. Vismaz ironiskā toņkārtā jāpiekrīt, ka Latvijas PSR kā viņu mācības reālais produkts Latvijas teritorijā atbilda saukļiem par valsts atmiršanu, jo Latvijas PSR ar visu savu karogu un himnu, parlamentu un valdību bija tikai butaforija, ja to salīdzina ar Latvijas Republiku pat pēc visām atrunām, cik ļoti šai valstiņai nācies un nākas iztapt lielvalstīm.
Reālā 20. gadsimta vēsture nav spējusi iznīdēt sociālistus ar visiem viņu neizpildītajiem solījumiem. Ne nu oficiāli pēdējais Latvijas komunistu vadonis Alfrēds Rubiks (1935) vienīgais, kurš joprojām sola, pats tic un spēj arī citus pārliecināt par sociālistiskās Paradīzes iespējamību. Godīgi sakot, ne viņu solījumi galvenais, bet tagadējā īstenība, kas nekādi nelīdzinās kapitālistiskajai Paradīzei, kāda tā kaut tālumā mirdzēja kā vadzvaigzne cilvēkiem, kuri pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē devās patiešām iespaidīgās demonstrācijās pret padomju varu. Ak, cik skaista šķita kapitālistiskā Paradīze tālumā! Tas bija tālums gan laikā, ko mērīt gados un paaudzēs, kas viena otrai no mutes mutē nodeva nostāstus par labajiem ulmaņlaikiem, gan telpā - simtos kilometru līdz Zviedrijai un tūkstošos kilometru līdz pašai Amerikai, kur esošo veikalu skatlogi bija saskatāmi pat caur padomju robežsargu rūpīgi pucēto dzelzs priekškaru. Tagad atklājies, ka nemaz tik labi šajos tālumos nav bijis un pat to, kas kādreiz un citur ir bijis labs, neizdodas atgādāt uz tagadējo Latviju ne no pagātnes, kaut pieteikties par “tā” Ulmaņa (Kārļa Ulmaņa, 1877-1942) novēlējumu pildītāju daudziem šķiet (vai vēl nesen šķita?) labais tonis, ne no Amerikas, kaut toreizējā dzelzs priekškara arī vairs nav.
Apsvērumi par nākotni bija galveniem, kāpēc pirms stāsta par to karu starp Franciju un Prūsiju, kurš kļuva par vectēvu Latvijas Republikai, tika atsaukta atmiņā Parīzes Komūna kā kandidāte uz vecāsmātes godu. Karš starp Franciju un Prūsiju radīja uz lielāku karu spējīgu Vāciju un Komūna ar savu piemēru iemācīja Krievijas boļševikiem, ka varu viņi sagrābs un nepārskatāmi ilgu laiku noturēs ikai tad, ja rīkosies absolūti pretēji šim piemēram. Tomēr ne vienā, ne otrā gadījumā tas nebija iepriekš nolemts un zināms, kas tālāk notiks. Proti, kādu Vāciju izveidos Prūsija no vācu zemēm un no Francijai atņemtajiem resursiem (5 miljardiem franku, Elzasas-Lotringas zemes un uzvarētāju prestiža) un ka uzradīsies boļševiki ar Rietumeiropas sociāldemokrātiem nepieņemu izpratni par Komūnu.
Vēsturiskajā cēloņsakarību ķēdē 1870. gada 19. jūlijā Francijas pieteiktais karš Prūsijai bija pirms Komūnas un kara pabeigšana ar 1871. gada 10. maijā Frankfurtē noslēgtu miera līgumu izrādījās pamatnosacījums Parīzes Komūnas sagrāvei Asiņainajā nedēļā no 1871. gada 21. līdz 28. maijam. Taču arī tāda ir vēsturisko notikumu gaita, ka Parīzes Komūna kā iemiesojums un pierādījums sociālistiskajai Paradīzei zemes virsū Latvijā vairāku iemeslu dēļ sevi pieteikusi skaļāk un palikusi atmiņā labāk, nekā karš starp divām valstīm.
Pirmkārt, Parīzes Komūnas materializēšanās no idejas par valstiskas funkcijas piesavinājušos cilvēku kopienu nozīmēja starpvalstu kara pāreju pilsoņu karā. Kaut daļēji tas sasaucas ar Latvijas vēsturē piedzīvoto 1917.-1920. gadā, kā metastāzes aizstiepās līdz 1940.- 1945. (vai pat 1949.) gadam. Tātad vismaz mūsu senči ir bijuši spējīgi sarīkot pilsoņu karu, kāds iespējams valstī neatkarīgi no tās lieluma, t.i., no mazuma. Turpretī tādam karam kā starp Franciju un Prūsiju nav vietas Latvijas teritorijā un tādējādi arī tautas atmiņā. Pasaules karu laikā Latvija spēja dot vietu labi ja vienai frontei, par kuru savādāks stāsts nekā par karu starp valstīm, kas sūta viena pret otru vairākas armijas un atver vairākas frontes. Skarbāk šo atšķirību var izteikt tā, ka Pirmā pasaules kara laikā Latvijas Republikas vēl nebija, bet Otrā pasaules kara laikā - vairs nebija.
Otrkārt, franču- prūšu kara rezultāti nedod ieganstus ievilkt vēsturnieku diskusijās politiķus un ļaužu masas. Kopumā taču visiem skaidrs, ka jā, Prūsija uzvarēja, jā, izveidoja Vāciju. Turpretī Parīzes Komūnas jēga ir palikusi nesaprotama kopš tās pirmās dienas līdz šai baltai dienai. Proti, “vārdos vienlīdz pārliecinoši izskan, ka Parīzes Komūna ievēsta komunismu visā pasaulē, gan pretējais, ka Parīzes Komūna apliecina komunisma neiespējamību, jo ja jau pat tik vērienīgs eksperiments izgāzās, tad jaunus eksperimentus rīkot lieki (muļķīgi, noziedzīgi).”
Treškārt, Latvija ļoti ilgi valdījis padomju okupācijas režīms, kam atsauce uz Parīzes Komūnu bija ļoti nozīmīgs leģitimitātes avots jeb propagandas tēma. Pasaules karu laikā Latvija nonāca arī vācu okupācijā, kas stiprināja sevi ar atgādinājumiem par visām vācu ieroču uzvarām, taču šie laika periodi bija samērā īsi un Hitlera Vācija neuzdevās par tiešu turpinājumu ķeizaru Vācijai (un kaut pēdējā brīdī 1943. gadā, un kaut pa dažiem burtiem izmainīja no ķeizariem pārņemtās valsts oficiālo nosaukumu). Turpretī Krievijas boļševiki izturējās tā, it kā paši būtu piedalījušies tajās dižajās kaujās, kādas viņi pierakstīja Parīzes Komūnai.
Pēc tiesas un taisnības Latvijā vajadzēja daudzināt Francijas un Prūsijas 1870. gada karu nevis kā nacionālas valsts idejas realizēšanos tajā ideālajā veidā, par kuru nevar žēloties, ka vienas tautas tikšana pie savas valsts nozīmē lielas pārestības citām tautām. Tie gan saucami par siltumnīcas apstākļiem, kādos vācieši tika pie vienas valsts nevis uz citu tautu, bet uz savu valdnieciņu ambīciju apkarošanas rēķina. Latviešiem un citām tautām atkārtot vāciešu pieredzi bija principā neiespējami, bet uz tādiem sīkumiem varēja pievērt acis, paturot prātā tikai nacionālās valsts mērķi. Vācieši to sasniedza pa vienu ceļu, bet mēs sasniegsim pa citu ceļu. Lai cik liels ceļa stabs vāciešu maršrutā ir uzvara pār Franciju, tas ne pārāk interesē pa citu maršrutu gājušos latviešus.
Franču-prūšu karu kara pielīdzināšana Latvijas Republikas vectēvam neprasa, lai viņš šeit tiktu bieži pieminēts. Latvijas valsts vairāk nekā 100 gadi, protams, nav tas pats, kas 100 gadi cilvēka mūžā, kad atmiņas zudumi cilvēkiem kļūst par dzīves normu. Tomēr Latvija nav vairs bērns, kam iespēja augt, klausoties vecvecāku nostāstus par viņu dēkām senos laikos. Latvija tagad darbīgā vecumā, kad cilvēki reti interesējas vai vienkārši atceras to, kas tieši nesasitās ar ikdienas rūpēm.
Tagad jau par gandrīz tikpat teiksmainu laiku kā 1870. gads ir kļuvis kaut vai aizpagājušais gads, kad cilvēki mēdza sēsties lidmašīnās un doties pavadīt jauku nedēļas nogali, sacīsim, Berlīnē. Ja tiešām gadījās nokļūt tur un veltīt laiku pilsētai, nevis kam citam, tad visai drīz pilsētas viesiem bija jānokļūst pie turienes Uzvaras kolonnas (Siegessäule). Uz kolonnas stāvoša zeltā kaltā dāma uz apkārtējiem noraugās no 67 metru augstuma. Daudz pieticīgākā augstumā un lētākā metālā kalti ap viņu izvietojušies kavalieri - dzelzs kanclers Oto fon Bismarks (1815-1898, Prūsijas un vēlāk Vācijas valdību vadītājs un ārlietu ministrs1862-1890) ar savu kara ministru Albrehtu fon Roonu (1803-1879, amatā 1859-1873) un citiem ministriem un ģenerāļiem. Viņu pulciņš sakāva Franciju mēneša laikā, turklāt sakāva ne tikai Franciju. Doma celt kolonnu radusies 1864. gadā pēc Prūsijas uzvaras pār Dāniju, bet iesvētīta kolonna 1873. gada 2. septembrī uz trešo gadadienu Francijas imperatora Napoleona III (1808-1873, ar norādīto titulu 1852-1870) krišanai vācu gūstā (franču armijas sagrāvei pie Sedanas). Pa starpu 1866. gadā Prūsija bija sakāvusi Austriju.
Tas ir milzīgs brīnums, ka kolonnu nenogrāva ne amerikāņu veiktā Berlīnes bombardēšana un Padomju armijas cīņa par Berlīnes ieņemšanu Otrā pasaules kara laikā, ne tūlīt pēc kara Vācijas okupācijas administrācijas franču sadaļa, kam kolonna bija kā dadzis acī. Vācijas sakāve šajā karā nozīmēja ne tikai vācu teritoriju atņemšanu, bet arī valsts un vēl atsevišķi Berlīnes sadalīšanu vispirms četrās okupācijas zonās un tad to konsolidāciju divreiz divās zonās atkal atsevišķi pa visu valsti un Berlīnē. Tā visa jau tagad ir pagātne. Vācija zaudētās teritorijas nav atguvusi, bet atkal apvienota ir un savu savu uzvaras kolonas dāmu no jauna apzeltījusi. Šogad Vācijai 150. gadadiena kopš tās vienības pasludināšanas impērijas veidolā 1871. gada 18. janvārī Francijā, līdzās tās galvaspilsētai Parīzei esošajā Versaļas pilī, kur Vācija bija uz laiciņu ievākusies ne kā īrniece, bet uzvarētāja karā.
